Aivars Lembergs: Katru dienu jārēķinās, ka tevi var ielikt cietumā

Aivars Lembergs:
Santa Anča
Santa Anča
Santa
Santa
23. februāris
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gatis Gierts
Aivars Lembergs 2012. gadā Santai Ančai intervijā teica: «Ziniet, ja runājam par manām attiecībām ar valsti, kur valsts ir apsūdzētāja un es apsūdzētais, tad valsts visur ir zaudējusi. Pilnīgi visur un totāli zaudējusi.» Lemberga sāga turpinās. 2021. gada 22. februārī Rīgas apgabaltiesa Lembergam piesprieda piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 000 eiro soda naudu.

– Lai arī jūs apsūdz smagos noziegumos un tos lai pētī tiesa, neviens oponents nenoliedz, ka jūs esat talantīgs šā valstiskā bardaka, kļūdu vai naivuma izmantošanā.

– Nu es jums pateikšu: bija laiks, kad par sertifikātiem katrs Latvijas iedzīvotājs varēja nopirkt 100 hektārus valsts mežu. Brīdī, kad sertifikāti maksāja divus latus, bet ar tiem norēķinājās kā divdesmit astoņiem latiem. Vai jūs izmantojāt šo iespēju? Bet es to izmantoju, un ne tikai katrs mans ģimenes loceklis to darīja, bet es pierunāju, lai to izmanto arī citi. Ja kāds ir par slinku, lai domātu un kustētos, ja kāds uzskata, ka nopirkt hektāru pieauguša meža par septiņiem latiem ir dārgi, tad viņš nepērk. Es uzskatu, ka tas ir vairāk nekā 200 reižu lētāk par to faktisko cenu. Bet tie bija valsts piedāvātie noteikumi visiem Latvijas pilsoņiem. Vērtējot sevi ar šīsdienas acīm, es gan domāju, ka neesmu izmantojis simto, varbūt pārspīlēšu, bet pilnīgi noteikti desmito daļu no deviņdesmito gadu iespējām. Arī par sevi varu teikt, ka visi ģenerāļi ir gudri pēc kaujas.

– Un tomēr, lieliski pratāt izmantot situāciju.

– Nē, tas nav tā.

– Kas tad?

– Ziniet, jācenšas uz visu skatīties ar… Ņemt vērā, ieklausīties daudzos, bet pieņemt lēmumu ar savu galvu. Neiet pa straumi tikai tāpēc, ka straume tevi nes, nedomāt tā tikai tāpēc, ka visi tā domā. Piemēram, es uzskatu – mēs velti karojam Afganistānā, tērējam 15 miljonus latu gadā. Ja uz tā rēķina nopelnītu 150 miljonus latu, tad es vēl saprastu. Tad esmu par, vienalga, kur karot. Vienalga, ar ko, galvenais – uzvarētāja pusē. Tāpat esmu vienīgais, kas atļaujas teikt, ka Latviju vajag uzņemt NATO de facto. Mums no amerikāņiem pienākas nauda. Mēs esam iedevuši viņiem ģeopolitisko placdarmu. Par to vienmēr maksā, bet maksā tiem, kas nekautrējas paprasīt. Es nepakautrētos paprasīt, bet visiem, kas bijuši un ir pie varas, ir bail muti atvērt, ka tikai tēvocis Sems slikti nenodomā. Tieši pretēji, tēvocis Sems ļoti labi saprot: nauda pasaulē izšķir visu un naudas dēļ ir Ēģipte un Tunisija, Irāka un Afganistāna.

Viss, viss pasaulē ir tikai naudas dēļ. Ne jau demokrātijas dēļ.

– Nu labi. Jūs man tagad daudz stāstāt par politiskām lietām, mani interesējat jūs pats.

– Nu, tas esmu es pats. Bet pašam sevi vērtēt vienmēr ir vairāk nekā… vairāk nekā bezatbildīgi.

– Bet jūs pilnīgi objektīvi diezin vai kāds analizēs, jūs jau esat odioza personība. Līdz ar to jums paliek tikai iespēja vērtēt pašam sevi.

– Un par mani var būt vai nu slikts vērtējums, vai nekāds vērtējums?

– Tā iznāk.

– Paldies Dievam, tauta tā nedomā. Un tautai vienmēr taisnība.

– Tautai nepieciešams apmierināt pamatprasības, to jūs Ventspilī mākat un izmantojat, un tauta ir apmierināta.

– Bet kam ir domāta vara? Varai jānodrošina, lai tauta dzīvotu aizvien labāk. Tagad mērķis ir stāties eirozonā. Man nospļauties, kādā zonā stāties. Tas nav mērķis. Būtiski ir dzīves kvalitātes mērķi – Vācijas vidējais dzīves standarts, japāņu dzīves ilgums. Tie ir kvalitatīvi rādītāji; ja šo iemeslu dēļ jāstājas eirozonā, juaņas zonā, dolāra zonā, rubļa zonā, stāsimies, nav jautājumu. Tikai ja no tā ir konkrēts izaugsmes potenciāls.

– Visam, ko jūs stāstāt, droši vien varu piekrist, bet kāpēc jums tas nav izdevies? Jūs esat ietekmīgs.

– Es taču nekad neesmu bijis pie varas.

– Nu, bet jums bija visas iespējas tikt pie varas.

– Esmu bijis Ventspilī pie varas. Bet citādi nav jēgas. Saprotiet, Latvijas politiskā sistēma nenodrošina tādas krīzes valsts kā mēs izaugsmi. Ja parlamentā nevar iegūt vairāk kā piecdesmit procentus no balsīm, tad nav ko tērēt laiku. Dzīve ir pārāk īsa, lai bezjēdzīgi tērētu laiku muļķībām. Tad labāk Ventspilī, mērķtiecīgi strādājot, var redzēt rezultātu.

– Varbūt jūs nespējat vienoties?

– Nē, nu kā… Uzskatu, ka mums iespējami kaut kādi panākumi, tikai ja Latvija pārietu uz prezidentālu republiku.

– Un tad jūs būtu gatavs būt par prezidentālās republikas prezidentu?

– Jā. Vienkārši tik daudzas iespējas ir palaistas. Gūt panākumus tagad ir daudz sarežģītāk nekā pirms divdesmit gadiem.

– Bet kur tad jūs bijāt pirms divdesmit gadiem?

– Es tikko biju sācis pilsētā strādāt. Es neesmu nekāds lēkātājs, es nestrādāju karjeras dēļ. Man galvenais ir padarīt pilsētu ziedošu un plaukstošu. Tas ir mans hobijs.

– Labi, labi.

– Jā, jā, pilnīgi droši. Kas tad man vēl ir?

– Jūs taču man nestāstīsiet, ka šobrīd neesat bagātākais cilvēks Latvijā.

– Nu, sieru es varu nopirkt.

– Nevajag jau arī koķetēt.

– Es nekoķetēju, apzīmējums bagātākais man ir pilnīgi vienaldzīgs. To, ka neesmu nabadzīgākais, zinu, un ar to man arī pietiek. Ir bijis laiks, kad biju laimīgs, ka man ledusskapī ir pudele alus. Liepājas štruntīgais Senču alus. Tajā situācijā es negribētu atgriezties. Citādi – bagātākais vai mazāk bagātākais – tā nav nekāda vērtība. Pilnīgi nekāda.

– Es klausos un domāju, ka jums ir ideāli par valsti. Pat loģiski. Tomēr es nesaprotu, kāpēc jums neizdodas tos realizēt.

– Kāpēc neizdodas? Es absolūti neesmu tādā pozīcijā, lai varētu valstī kaut ko noteikt.

– Bet es domāju, ka pozīcija jums nav problēma. Ja tiešām gribētu, jūs varētu to mainīt.

– Nē, tas nav tik vienkārši.

– Nu labi, ja neņemam vērā, ka tagad esat apsūdzētais.

– Jūs vairākas reizes pieminat manu tiesvedību.

Ziniet, ja runājam par manām attiecībām ar valsti, kur valsts ir apsūdzētājs un es apsūdzētais, tad valsts visur ir zaudējusi. Pilnīgi visur un totāli zaudējusi.

Tā ir faktoloģija. Visu to saliekot vienotā notikumu ķēdē, man ieteica vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā par to, ka valsts mani vajā kā fizisku personu. Tagad apsūdzību var uzrādīt jebkuram un par jebko, un jūs to nevarat pārsūdzēt. Jums jāiziet viss garais tiesas process, minimums, pieci gadi, maksimums, viss mūžs, un beigās jūs pierādīsiet, ka neesat vainīgs. Ticiet man, jebkurā brīdī jūs var uztaisīt par sevišķi smaga nozieguma dalībnieku.

– Tam es negribētu piekrist. Domāju, ka nav dūmu bez uguns.

– Nu labi, Grinberga lietā kādi dūmi? Tagad ģenerālprokurors saka, lietu vispār nevajadzēja sākt. Bet kāpēc tad sāka?

– Droši vien, ka citādi jums nevarēja tikt klāt. Tas bija vieglākais veids.

– Nu redzi, bet vai tad tā drīkst? Vai tas ir tiesiski? Un kur ir pasūtītāji?

– Jūs jau to pats labāk zināt, jūs jau esat iesaistījies tādā spēlē.

– Spēlē! Jautājums – vai tajā spēlē jāpiedalās prokuratūrai un knābam?

– Mēs jau katrs pats izvēlamies tās spēles. – Redziet, kāda ir mana pieeja. Ja kādu var pasūtīt prokuratūrā, tad valsts nav demokrātiska, jo tādā gadījumā visiem jābūt iespējai pasūtīt. Arī man ir jābūt iespējai pasūtīt.

– Redziet, kāda ir mana pieeja. Ja kādu var pasūtīt prokuratūrā, tad valsts nav demokrātiska, jo tādā gadījumā visiem jābūt iespējai pasūtīt. Arī man ir jābūt iespējai pasūtīt.

– Un jums nav tādas iespējas?

– Man tādas iespējas nav. Lūk, tā ir nedemokrātiska valsts! Ja tā ir nauda, tad jābūt cenrādim. Lūk, pasūtīt Santu maksā 100 000 latu. Rezultātā būs apsūdzība sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, drošības līdzeklis – apcietināšana, tas būs vismaz pusgadu, arestēs visu naudu, visu mantu un tiesvedību vilks vismaz desmit gadus. Samaksā, un viss kārtībā.

– Mani tomēr interesē jūsu dzīve. Es gan saprotu, ka visa dzīve jums ir viena politika.

– Nē, vadīt pilsētu nav politika, tas ir ļoti radošs process. Ļoti radošs.

– Jums nav gribējies apstāties?

– Nekad nebiju domājis tik ilgi strādāt par mēru. Bet, tā kā viņi grib mani noēst, es nevaru padoties. Es pats vēlos aiziet, nevis lai mani padzen. Un tāpēc arī nekur neeju. Otrs – šis laiks. Kad Eiropas resursi ienāca Latvijā, bija svarīgi tos maksimāli efektīvi izmantot. Tas tāds labs izaicinājums.

– Ventspilī esot jūsu personības kults. Jūs tam piekrītat?

– Muļķības. Beidziet! Tas atkal ir mīts. Personības kults, tā ir tukša slavināšana. Es to tā saprotu. Slavināšana nevis darbu, bet statusa dēļ. Un tāds kults man būtu pretīgs. Tikko starptautiskā žūrija mūsu pilsētas mārketinga programmu atzina par labāko no divsimt pieteikumiem. Vai tad es to izdomāju? Vienkārši apkārt ir radoši cilvēki. Skaidrs, kādam taču ir jāpieņem gala lēmums.

– Jums ir pēdējais vārds?

– Ne man, bet deputātiem.

– Vai tad ir pieņemts kāds lēmums, kas deputātiem patīk, bet jums ne? Tam es nespēju noticēt.

– Ir pieņemti, ir. Esmu pateicis, ka tos neparakstīšu, lai tad paraksta citi, jo man būs kauns pēc 20 gadiem. Tādu gadījumu gan tiešām nav daudz. Mēs cenšamies cits citu pārliecināt ar argumentiem, nevis ar balsu vairākumu. Es visiem atkārtoju, ka neesmu vagars. Auklēšanu vēl varētu pieļaut pirmajā gadā un arī tad tikai vienu reizi; ja ar to nebeidzas – cilvēks vienkārši neder tam amatam.

– Jums cilvēki strīdas pretī vai neatļaujas?

– Redziet, mums ir kārtība, kā ieinteresētās personas nāk ar kādu priekšlikumu. Piemēram, akvaparka renovācija.

Darbiniekam jāprot ļoti loģiski pārliecināt, aizstāvēt visus savus jautājumus, Dievs pasarg, ja viņš atnāks un nevarēs aizstāvēt līdz naglai.

Tad viņam klāsies grūti. Ļoti, ļoti grūti. Otrreiz viņš, tāds nesagatavots, vairs mūžā nenāks. Būtībā viņš visu laiku liek eksāmenu.

– Tagad sēžu un domāju, ka jūs esat gudrs cilvēks. Kāpēc jūs nonācāt tik tālu, ka jāsēž uz apsūdzēto sola?

– Tāpēc, ka ir pasūtījums. Man ir pietiekami daudz politisko pretinieku.

– Bet pasūtījums nozīmē, ka jūs ar kādu nemācējāt sarunāt?

– Vienmēr ir gribējuši, lai es pakļaujos. Es tāds neesmu, es negribu kalpot kaut kādām muļķībām, politiskiem spēkiem vai citām valstīm, ja tas neatbilst Latvijas, pilsētas interesēm vai manām interesēm. Pamatā gan pat nav manas intereses. Piemēram, bija amerikāņi, kas gribēja privatizēt Latvijas Dzelzceļu. Dzelzceļš Ventspilij ir ārkārtīgi būtiska infrastruktūra. Un tagad pēkšņi kādi amerikāņi uzsēdīsies virsū un mūs slauks. Tā laika politiskā elite bija gatava to skatīt. Es viņiem teicu: tikai pāri manam līķim, kamēr es varēšu, mēs to nepieļausim. Tāpat arī tagad, kad viņi grib privatizēt ostas. Uzskatu, ka tas ir noziegums.

– Un tāpēc jūs esat gatavs iet cietumā?

– Tāpēc jau arī eju cietumā. Jā, esmu gatavs, jo tas ir principiāli nepieņemami. Ja es varu šo procesu nepieļaut un es to neizdarīšu, tad nevarēšu paskatīties uz sevi spogulī. Jo es to varu izdarīt, bet simti tūkstoši vai pat miljons cilvēku nevar. To cilvēku skaits, kuri to var ietekmēt, ir ļoti mazs. Un, ja es tagad stāvēšu malā un vēl kādi trīs četri, kas var ietekmēt, stāvēs malā, tad viņi te visu sagrābs. Skaists piemērs jau ir Latvijas Gāze. Tādas lietas nedrīkst pieļaut. Šajā ziņā es esmu nacionāls. Nu kā, es divdesmit gadus būšu strādājis, cenšoties izveidot Ventspili par modernu pilsētu ar…

– Nu jau…

– Pagaidiet! Es jums stāstu, tā ir mana dzīve, johaidī!, – par pilsētu ar rītdienu, un tagad kaut kādi mērkaķi atnāks un visu savāks. Tad jau nebija jēgas dzīvot vai balsot par neatkarību. Man tiešām nav jācīnās par simts latiem, bet man ir citas vērtības.

– Un kāda ir jēga dzīvot jums?

– Man? Man jēga dzīvot? Lai būtu gandarījums. Vakar Ventspils reisam bija piecpadsmit gadu jubileja. Mēs par piecdesmit tūkstošiem latu nopirkām pilnīgi bankrotējušu valsts uzņēmumu. Tagad visi jauni autobusi, autoosta pilnībā rekonstruēta, socioloģija rāda, ka ar Ventspils reisu ir apmierināti deviņdesmit procenti ventspilnieku. Lai cilvēks pozitīvi vērtētu jūsu darbu, jums visu laiku jādod progress, tas ir ārkārtīgi grūti. Un visu uzturēt. Man ir ļoti kritisks skatiens. Vakar biju mūsu slimnīcā, skatos, pērnā gada lapas nav nogrābtas. Kā tā? Tā nedrīkst būt. Cik tā darba? Cik tas maksā? Tas neko nemaksā. Turklāt pašvaldības uzņēmums. Mums jārāda priekšzīme. Un tas nav vienkārši.

– Man bija pārsteigums: kādā intervijā jūs teicāt, ka nejūtat cilvēkus, vairāk dzirdat argumentus. Tā tas ir?

– Jā, tā tas ir. Es pieeju cilvēkiem labestīgi. Šajā ziņā esmu tāds pozitīvs komunists.

– Kamēr viņi neapdraud jūs, droši vien. Bet domāju, ka jūs varat būt pietiekami negants.

– Nedomāju. Nu kaut vai vienkārši fakti. Mēs taču stingri karojām ar Šķēli. Tas ir garš stāsts. Beigās bija cilvēki, kas uzrunāja gan viņu, gan mani un teica, ka tas nav pareizi. Jo mēs redzam, ka vesels sabiedrības politiķu slānis uz to uzvārās. Kāpēc?

Man patika, ka Šlesers teica – jaunības dumības vairs netaisīšu. Iespējams, arī man tās bija zināmas jaunības dumības. Kaut toreiz nemaz nebijām tik jauni.

– Saprotu, ka jūs mākat strādāt ar vienkāršo tautu, bet palikt kopā ar saviem biznesa partneriem jums neizdevās. Tur jūsu asais prāts nenostrādāja?

– Jā, es nenovērtēju, ka cilvēkus, kurus, man likās, es pietiekami labi zinu, vadīs mantkārība. Es jums pateikšu: mana pieredze rāda, ka no desmit cilvēkiem deviņus mantkārība ir pievārējusi.

– Un jūs pašu ne?

– Nē, mani ne. Redziet, ja biznesa attiecībām pieejat labticīgi, bet partneris gribēs jūs apzagt vai izstumt no biznesa, jūs jau pret to nevarat aizsargāties ar līgumiem. Tā piķis jādala uz pusēm, bet citādi viss būtu vienam pašam, un viņš dzīvo ar to domu, kā otru dabūt ārā. Sagrābšu valdi, ielikšu savus cilvēkus, sapulci nobloķēsim, sataisīsim falšus papīrus.

– Viņi šajā brīdī droši vien teiktu, ka savukārt jūs bijāt pārāk mantkārīgs.

– Es nekad neesmu bijis pie vadības, es nevaru būt mantkārīgs. Cilvēku jau vienmēr sabojā, kad caur rokām iet lielas naudas. Ja menedžerim sāk likties, ka par ikdienas darbu viņam pienākas vairāk nekā pārējiem īpašniekiem, sākas problēmas. Esmu ievērojis, ja cilvēkam stāv 100 latu, viņš neņem, 1000 – neņem, 100 tūkstoši – neņem, bet tad nāk miljons, piecdesmit miljoni. Un tad viss. Pierod pie naudas, un lūzums notiek. Jautājums tikai, kurā naudas līmenī tas notiek.

– Viena no lielākajām gudrībām dzīvē esot saprast, kad pietiek naudas. Jūs esat to sapratis?

– Pietiek naudas, lai tu varētu tērēt tik, cik tev nepieciešams saprātīgai dzīvei.

Varu pateikt, ka esat laimīgi, ja jums nav lieka miljona. Jo nopelnīt ir daudz vieglāk nekā saprast, ko ar to miljonu darīt. Pasakiet cilvēkiem, ka viņi ir laimīgi bez miljona.

– Tad esat sapratis, kad ir šis mirklis – man pietiek?

– Redziet, vajag atšķirt. Ir privātie un kompāniju tēriņi. Parasti liela nauda pieder kompānijām, ne jau fiziski cilvēkam. Tad pamatā ir rūpes, lai kompānijas paceļ savu aktīvu vērtību. Man tas ir hobijs. Spēle, saprotiet.

– Kādas ir jūsu vērtības? Bet, lūdzu, godīgi.

– Ērtība. Mājīgums. Te man ir mājīgi. Mājās jābūt nelielam bardakam, jo man nepatīk tāds baigais perfektums. Ar papīru kaudzēm man ir tīrās šausmas. Bet atkal atnāks knābs uz kratīšanu, tāpēc visi papīri nolikti, vienmēr esmu gatavs viņiem uzrādīt. Ir vajadzīgs racionāls mājīgums. Kādreiz man bija veramais kamīns, bet to pēc pusgada izmetu, man vajag dabisku gaismu. Re, cik tagad labi! Te nav arī āderu. Tas ir svarīgi. Tam pievēršu uzmanību. Zelts mani neinteresē. Varbūt vīrietim uz rokas jābūt solīdam pulkstenim, ja tu apgrozies vietās, kur tam ir nozīme.

– Tādu cilvēku, kas pa īstam jūs saprastu, nevarētu būt daudz. Pārāk neviennozīmīga jums dzīve. Domāju, jūs būtībā esat vientuļš.

– Neesmu vientuļš. Nekad neesmu bijis. Nekad. Un atkal te ir… daži principi. Pirmais – mājās par darbu nerunāt, vispār neviena vārda. Viss, darbs ir beidzies. Televīziju propagandas raidījumus neesmu redzējis nevienu. Lasu monitoringu, man iedod izdrukas, kur pieminēts Lembergs vai Ventspils, ar to iepazīstos, bet netērēju laiku tukšai laika nosišanai, jo redzu ļoti daudz angažētības un paralēlas nekompetences. Princips ir ļoti nozīmīgs: mājas un darbs – tās ir absolūti atšķirīgas lietas, kas nekādā gadījumā nedrīkst saplūst kopā. Stresu vispār noņem tādas ļoti radikālas izmaiņas diennakts laikā. Protams, kā pilsētas vadītājs visu laiku zemapziņā analizēju. Aizbraucot uz jebkuru vietu ārzemēs, eju atvērtām acīm un skatos, kas ir interesants un ko mēs varētu pārņemt. Bet, atgriežoties pie jautājuma, domāju, ka mājās esmu stipri cits cilvēks nekā darbā.

– Un kāds jūs mājās esat?

– Re, šitādās čībās (čības ir zaļas, filca, ar izšūtiem briežiem), tās man kolēģi uzdāvināja vārdadienā. Kaķis, suns. Vai ne, Čērčil (tā ir uzruna kaķim)?

– Un kādas ir jūsu attiecības ar sievietēm?

– Ar sievietēm viss kārtībā.

– Noprotu, ka ar sievu jūs nedzīvojat.

– Par savām attiecībām ar sievietēm es nerunāšu absolūti neko. Nekomentēšu. Tāpēc ka esmu publiska persona. Kāpēc man padarīt publisku arī savu privāto dzīvi? Vienkāršs princips.

– Sievietes jau droši vien jums ir.

– Vai tad? Droši vien. Tā varētu būt.

– Kā jums liekas, ko jūs sievietei varat piedāvāt? Ko sievietes no jums gaida?

– Sievietes gaida mīlestību, neko citu jau viņas negaida.

– Un kāda ir mīlestība Lemberga stilā?

– Lemberga stilā! (Smejas.) Lai sieviete būtu laimīga. Ziedus noteikti gaida. Un sagaida. Sievietei ir vajadzīga uzmanība. Galvenais ir ikdienas steigā nepaskriet garām. Visās jomās vajadzīga uzmanība, tad pretī saņemsi to pašu.

– Jūs jūtaties mīlēts?

– Jā.

– Tas bija daudz pārliecinošāk par «nekomentēšu».

– Jā, es tāds jūtos. Tiešām.

– Kā jums pašam liekas, jūs esat laimīgs cilvēks?

– Jā, es esmu laimīgs cilvēks. Man viss ir. Protams, ir visādas problēmas, bet bez tām dzīve būtu vienkārši garlaicīga. Tur, kur ir problēmas, pašam vairāk jāpastrādā. Ja ir kādas veselības problēmas, pašam vairāk jārūpējas par to, lai tās tevi pēc iespējas mazāk traucētu.

– Jūs uztraucaties par vecumu?

– Tur nav ko uztraukties, tā ir objektīva lieta, un tu jutīsies tik vecs, kāda būs kopējā kondīcija. Šorīt nobraucu piecus kilometrus ar riteni, tad vingroju, tad kāpu uz trenažiera, nopeldējos. Tas man aizņēma divas stundas, bet tad es atkal jūtos pietiekamā komfortā. Starp mums, meitenēm, runājot… (Lemberga kungs parāda savu ķermeņa mērījumu, kur viņa bioloģisko 58 gadu vietā muskuļu tests norāda, ka metaboliskais stāvoklis ir kā 43 gadus vecam vīrietim.)

– Esmu intervējusi arī jūsu dēlu Anriju. Kad uzzināju, ka arī viņš apsūdzēts, domāju, ka to neviens vecāks negribētu savam dēlam novēlēt. Jūs pats nejūtat sirdsapziņas pārmetumus, ka jūsu dēļ viņam jāsēž uz apsūdzēto sola?

– Vecākus neizvēlas, tas pirmām kārtām. Otrkārt, tā ir lielākā cūcība no prokuratūras puses, ka viņu absolūti nepamatoti, sadomāti ievilka šajā krimināllietā.

Atceros, kad ar Šķēli karojām, tas nebija nekādā veidā atrunāts, bet ne viņam, ne man neienāca prātā kaut kādā veidā iesaistīt bērnus, sievas, vecākus.

Ja cīnās divi vīri, tad viņi cīnās, bet citus nepin iekšā. Šajā gadījumā ir pārkāpts būtisks princips. Kā krievi saka – porjadočnostj.

– Redzu jūsu sejā, tas jūs tiešām skumdina.

– Protams. Protams. Bet atkal nav jēgas sevi uzkurbulēt vai arī dēlam sevi uzkurbulēt. Tā ir realitāte, tie ir nepārvarami apstākļi, kurus mēs nevaram noteikt.

– Un meitas parasti no tēviem skatās piemēru, kādam jābūt vīrietim. Zinu, ka jūsu meita jau precējusies. Bet vai jūs gribētu, lai viņa izvēlas vīrieti, kurš ir līdzīgs jums?

– Viņa jau ir izvēlējusies. Nu, man līdzīgu nebūs viegli atrast. Paldies Dievam, ka nav izvēlējusies politiķi. Tas noteikti nav labs stāsts ģimenei. Jebkurš politiķis tomēr ir publisks, un visi cenšas ielīst arī viņa intīmajā dzīvē. Bet bērniem ir savas ikdienas rūpes, es neuzbāžos ne ar saviem padomiem, ne ar savu klātbūtni, jo pats vēl jūtos gana jauns.

– Esat teicis, ka neviena sieviete jūs nav nodevusi.

– Nav.

– Vīrieši tātad ir nodevuši?

– Ir.

– Bet jūs pats?

– Jūs esat kaut ko dzirdējusi?

– Neesmu. Tikai uzdodu jautājumu.

– Es pateikšu.

2007. gadā man piedāvāja divas reizes sadarboties, liecināt pret zināmiem politiķiem, un tad manas problēmas beigšoties.

Vai esmu ko pateicis, lai kādam būtu slikti? Nevienam. Tā ka ar mani var kārtot lietas. Es nemuldu. Mans princips ir ļoti vienkāršs: ko pirtī redz, par to nerunā. Ja mūsu attiecības beidzas, konfidenciālā puse saglabājas. Vienkāršs princips, un tas attiecas uz visiem.

– Bet jūs taču nekad nebijāt iedomājies, ka jūsu dzīve nonāks līdz apcietinājumam? Pirms desmit gadiem, piemēram?

– Kāpēc jūs tā domājat? Pirms desmit gadiem es iedomājos. Pirms divdesmit gan ne.

– Esat teicis, jūs zinājāt, ka jūs arestēs, kad devāties ceļā uz Rīgu. Kādas ir izjūtas, kad tu brauc un zini, ka tūlīt tava dzīve mainīsies?

– Tās ir tādas pašas izjūtas, ka jūs ejat uz jūru peldēties un zināt, ka jūrā nav vis trīsdesmit grādu temperatūra, bet tikai desmit. Un jūs esat tam gatavs. Vienmēr jau ir svarīgi, lai nebūtu pārsteiguma momenta.

– Un ko jūs domājāt, kad nonācāt cietumā?

– Ka dzīve turpinās. Ka man ir veicies, ka nav 1941. gada 14. jūnijs vai 1949. gada 25. marts.

Cietums ir īslaicīga parādība, kas jāpārlaiž, racionāli izmantojot iespējas, ko dod vientulība.

Tas nozīmē, ka ir iespēja izlasīt to, ko nav bijis laika citos gadījumos. Ja man jāizvēlas starp slimnīcu un cietumu, labāk izvēlos cietumu. Esmu bijis neiroloģijas nodaļā, kurā cilvēki tiek vesti ratiņos vai nekustīgi guļ gultā. Tas stāsts ir daudz skumjāks.

– Jūs esat bijis viens no visvairāk apskaustajiem cilvēkiem Latvijā. Mūsu sarunas laikā, mēģinot arī nojaust nepateikto, spilgti sapratu, ka nudien negribētu ar jums mainīties.

– Domāju, ka šodien to gribētu retais.

– Bet par vienu es tiešām jūs apskaužu. Par spēju noturēt sitienu. Katra diena taču jums paiet iekšējā stresā.

– Katru dienu jārēķinās, ka tevi var ielikt cietumā. Katru dienu jārēķinās, ka tev var uztaisīt kratīšanu. Bet ko darīt? Tas ir kā izlūkam ienaidnieka aizmugurē. Tādi ir spēles noteikumi. Tas ir tāpat, kā tu strādā par akrobātu cirkā un ej bez drošības jostas pa novilkto trosi. Un, ja tev būs bail, tad saproti, ka kritīsi un nositīsies.

1 komentārs

Malda Freiberga
Taisnīgi jau tas nav, ka vienu vajā nez cik gadus jau, bet pārējos vēl lielākus zagļus, kuri bankas izzaga, lielus uzņēmumus un nolikvidēja, un vēl un vēl......es iesaku visus pēc kārtas tiesāt, sodu maksāt un mantu atsavināt. Turieties Lemberga kungs, Venstpils jūs sargās, un nāks laiks arī citiem stāties tiesas priekšā !!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+