Aigars Grāvers: Gribētos visu sākt no nulles

Atklāsmes
Vintra Vilcāne
29. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Šis gads mūziķim Aigaram Grāveram jau ir un, domājams, būs vēl dinamiskāks. Gada sākumā Latvijas Nacionālajā teātrī režisors Viesturs Sīlis iestudējis dokumentālu mūziklu par grupu Jumprava, bet novembra beigās Arēnā Rīga gaidāms grupas 35. jubilejas koncerts. Bet šoreiz KLUBĀ – Aigara dzīves atziņas. Dažas no tām viņš noformulējis jau pirms gadiem divdesmit, dažas – pavisam nesen.

Pēc izrādes Zem diviem karogiem man bija sajūta, it kā būtu iemests laika mašīnā.

 Mans secinājums – laikam nav nozīmes, neko tas nespēj izdarīt. Man stāstīja, ka cilvēki pēc izrādes nākot klāt un interesējoties par Jumpravas mūziku, lai gan jaunā paaudze jau nezina par mums, tāpēc viņi meklē tās dziesmas jūtūbē.

Domāju, ka arī tagad varētu risināties tādi paši vai līdzīgi notikumi kā toreiz. Tāpat kādreiz nēsāja ādas jakas, tāpat nēsā tagad. Manī nav ne nostalģijas, ne sentimenta, bet, skatoties izrādi, gribējās vienlaikus gan raudāt, gan smieties.

Nezinu, kā citiem, bet man bija diezgan liels emocionālais pārdzīvojums.

Esmu iemācījies veiklāk un mazāk sāpīgi izkārpīties no bedrēm, kurās mani dzen paša daba.

Notikumu virtene, tāpat kā darbi, kurus tu dzīvē dari, attiecības ar cilvēkiem, mēdz atkārtoties un iet uz riņķi. Jautājums tikai, ko tu ar to visu dari. Jo, nokļūstot bedrē, var izdzert pudeli šņabja un neatcerēties, ko vakar darīji. Bet var arī pārdomāt, kāpēc esi nokļuvis bedrē.

Ko es šobrīd mācos? Izbaudīt brīžus ar prieku un mirkļa izpratnes sajūtu. Jo nav jau kur skriet. Varbūt šis salīdzinājums te nav gluži vietā, bet budistu mūkiem skolotāji liek piefiksēt to, kā viņi paceļ vienu un otru kāju ejot. Bet patiesībā tā ir tā piedomāšana par lietām.

No sevis jau neaizmuksi.

(Aigars vairākās intervijās stāstījis par to, kā ik pa laikam atmet pīpēšanu un alkoholu – aut.). Kā ir šobrīd? Neesmu pilnīgs atturībnieks un varu iedzert bišķiņ, ja man gribas. 

Bet lielus moratorijus – atmest pilnībā alkoholu un pīpēšanu – sev vairs neuzlieku.

Jūtu, ka man nesanāks atteikties no pilnīgi visa, bet tomēr cenšos sevi kontrolēt šajā ziņā.

Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk man šķiet, ka neko vairs nesaprotu.

Agrāk man šķita, ka es saprotu sievietes, bet tagad man šķiet, ka viņas saprast vispār nav iespējams. Tāpat man likās, ka savā ziņā es visu māku, tagad atkal – ka neko nemāku. Bet tad es tā domāju: vai maz tas ir vajadzīgs – izprast kādu pilnībā?! Labi jau, ka saproti to, ka daudzmaz vienādās situācijās visas sievietes rīkojas līdzīgi. Lai dziļāk saprastu sievieti, man uz vismaz pāris dienām vajadzētu iejusties viņas ādā.

Bet es esmu sakrājis daudz atziņu par sievietēm un licis tās kastītē citu pie citas. Vienu brīdi pat šķita, ka jāsāk rakstīt memuārus. Tomēr atziņas jau nenozīmē, ka tās uzreiz tev kaut ko iemāca.

Nav jau nekas jauns, ka sievietes piedzimst daudz spēcīgākas nekā vīrieši.

Kas vēl? Sievietēm dzīvē ir trīs posmi: pirmais, kad viņas vēl nav apzinājušās, otrais – kad jau ir apzinājušās savu spēku, bet trešajā posmā sieviete sāk izmantot šo savu spēku. Tagad jau pēc neilgas komunicēšanas varu pateikt, kurā fāzē sieviete ir.

Piekrītu Jurim Kulakovam, kurš apgalvo, ka laulība tiek slēgta debesīs.

Un, ja tā, tad turpat notiek arī šķiršanās. Šķiršanos (Aigars vēl ne juridiski, bet domās ir šķīries no savas sievas Aijas Strazdiņas – aut.) uztveru kā kārtējo paraugstundu, lai analizētu, domātu, pārdomātu. Viens no austrumu gudrajiem ir teicis, ka «šķiršanās ir garīga nomiršana», un es tam piekrītu. Jo ko tad man tagad darīt? Izšķirties, lai nomirtu?! Nē taču. Es dzīvošu tālāk un ticu, ka mani vēl sagaida kaut kas labs un skaists.

Dzīve ir kā šaha spēle, kuru ar tevi spēlē Dievs

(pirms 16 gadiem šis Omara Haijāma teiciens Aigaram bija tuvs – aut.). Kurš šajā šaha spēlē šobrīd uzvar? Tas pat nav svarīgākais. Svarīgi jau, kā uzvar. Domāju, ka ar Dievu ir jādraudzējas. Lai ir sajūta, ka viņš tevi apspēlē tik skaisti, ka tu gūsti no tā prieku.

Noteikti nemeklēju palīdzību pie draugiem jebkurā mirklī.

Tas nav manā stilā. Kaut kā negribas uzkraut savas problēmas uz citu pleciem. Bet ir ļoti laba sajūta, ja tu savos pārdzīvojumos un smagumos neesi viens. Ja ir tādi draugi, kuri tev vienmēr būs gatavi palīdzēt un atbalstīs.

Reiz es nokļuvu gandrīz psihoterapijā. Tas nebija klasisks psihoterapijas seanss, bet kaut kas līdzīgs tam. Un tad man bija sajūta, ka es mācu psihoterapeitu, jo viņš nesaprot, ko man teikt un ko ar mani runāt. Man neder vārdu spēles, man vajag, lai cilvēks saprastu mani manā situācijā.

Kad man ir grūti, vislabāk palīdz garīgas meditācijas, kuras vēl līdz galam gan neesmu apguvis. Bet es mēģinu, un tās mani stabilizē un dod enerģiju. Internets, sabiedriskā doma, citu viedokļi liek domāt visiem vienādi – padara mūs vājus, samaļ un atņem enerģiju. Jo nav taču iespējams izdarīt tā, kā žurnālā rakstīts vai kā televīzijā saka. Tāpēc šobrīd neskatos televīziju un nelasu žurnālus. Bet hokeja rezultātus, kuri mani interesē, var atrast visur.

Šķiet, tiklīdz neesi sazobē ar sabiedrības viedokli, tu es nepareizs cilvēks.

Nenoliedzu, ka sabiedrība uzliek savus noteikumus, kurus es nevaru pilnībā neievērot. Bet, lai nu kā, es cenšos darīt tā, kā vēlos. Jo negribu pazaudēt savu pamatbūtību. Un, ja mana iekšējā balss saka – tā nedari, tad es to ņemu vērā.

Man gribētos, lai vienā brīdī tiktu nodzēsts tas karmiskais process jeb aste, kas man velkas līdz visu dzīvi.

Un lai tā uzkrātā atmiņu bagāža man vairs netraucētu. Varbūt es sastrādātu tieši to pašu, ko pirms tam, bet vismaz kādu brīdi es justos vieglāk – bez tās smagās mugursomas plecos.

Bieži esmu dzīvē kļūdījies, bet par kļūdām arī maksājis. Un es jau domāju, ka mēs kļūdīsimies līdz pašām beigām un maksāsim vēl un vēl. Jo visam ir sava cena.

Taču, maksājot par kļūdām, mēs nopērkam ko citu vai jaunu vietā. Veiksmi, citus notikumus. Ar mani beidzamajā laikā notiek ļoti dīvainas lietas.

Atliek tikai kaut ko vēlēties, un tas īstenojas. Viens paziņa man reiz teica, ka atklājis labu metodi, ko darīt, ja nav naudas. «Paprasi to Dievam,» tā viņš man teica. Man tas izklausījās dīvaini. Bet mēs pēc kāda laika satikāmies, un es tam paziņam stāstu, ka palūdzos Dievam darbu, un darbs pie manis arī atnāca. Viņš gan smējās – kāpēc tu prasīji darbu, vajadzēja prasīt naudu. Bet es teicu, ka man neērti Dievam tāpat vien prasīt naudu. (Smejas.)

Ko es ar to gribu teikt? Ka, iekšēji piedomājot pie tā, kas tev ir ļoti, ļoti svarīgs, tas arī īstenojas. Bet ar vēlmēm jābūt ļoti uzmanīgam. Jo svarīgas ir arī detaļas. Ja tu vēlies automašīnu, bet aizmirsti tai uzmodelēt durvis, tad diez vai tā mašīna tev īpaši derēs. Taču domas ir regulāri jākustina – vēl un vēl, un vēl. Un pret tām jāattiecas nopietni, ne tikai jokojoties.

Lai nu kā, man šobrīd gribētos visu sākt atkal no nulles. Savā ziņā pat jūtos tāds kā attīrījies, pa nullēm. Jo es gaidu superīgas un skaistas lietas no dzīves. Visskaistāko.

Tūkstoš sīkumu kopā ar bērniem man ir svarīgi.

Vecākie jau ir savā dzīvē, ārā no ligzdas, un pa lielam es viņiem neesmu vajadzīgs. Bet jaunākajiem – Adrianam (12) un Albertam (11) – es šobrīd varu būt klāt gan tad, kad viņi priecājas, gan tad, kad bēdājas. Es mīlu viņus, viņi mīl mani, un man ļoti patīk ar viņiem būt kopā tieši šajā posmā, kad viņi aug un attīstās. Un par šo mūsu kopā būšanu tiešām esmu laimīgs.

Mani pašu, piemēram, neinteresē dzimšanas dienas, un šis datums man neko neizsaka. Man daudz vairāk patīk, ja bērni man piezvana tāpat, lai pastāstītu, kā viņiem iet, nevis apsveiktu mani dzimšanas dienā, jo tā vajag. Es pats bieži aizmirstu apsveikt citus, jo man tas neliekas tik būtiski. Daudzi teiks – kretīns, nevienu neapsveic! Nu lai tā būtu.

Tāds es esmu. Bet ir taču tik ļoti daudz kas cits svarīgāks, kā dēļ vērts piezvanīt vai uzrakstīt kādam. Piemēram, ja kāds uztaisa kādu foršu koncertu vai kaut ko citu labu, es to cenšos pateikt. Bet drausmīgi daudz cilvēku apvainojas par to, ka neapsveic. Pat Aija apvainojās. Bet ko lai dara, ja es atšķirībā no tiem, kam tas svarīgi, neturu katru dienu priekšā kalendāru, kurā sarakstīts, kas viss šajā dienā jāapsveic.

Esmu daudz priecīgāks, ja man piezvana un saka – čau, vecīt, baigi gribējās ar tevi parunāties.

Mūzika cilvēku padara jūtīgu un nepasargātu.

Kad cilvēks ir ļoti pārņemts ar mūziku vai jebkuru citu radošu procesu, viņš pilnībā atveras un kļūst viegli ievainojams. Agrāk es varēju planēt kādas trīs dienas pēc kārtas savā pasaulē, un citi tad domāja, ka esmu kļuvis baigi iedomīgais vai sajucis prātā (smejas). Tagad ir drusku citādi. Pēdējā laikā esmu iemācījies labāk pārslēgties. Tinkš – aizveru ciet radošās durtiņas un daru kaut ko citu.

Mans draugs saka – «tu jau baigi ātri dari tās lietas!» Pats gan neesmu to tā ievērojis, bet tāda laikam ir mana daba – daudz izdarīt, izdzīvot, arī savārīt ziepes īsā laikā.

Reizēm, lai kaut ko saprastu, ir jānonāk dīvainos garīgos stāvokļos.

Ir tāds negatīvi depresīvais stāvoklis, kurā gribas ieņemt ksanaksa tableti. Tāds man ir bijis. Bet šā gada sākumā es piedzīvoju to, ka negulēju septiņas dienas no vietas. Pat biju nobažījies, vai es vispār atsākšu gulēt. Tomēr septītās dienas vakarā es aizmigu. Bet visa tā rezultātā Ainars Mielavs, kuram arī acīmredzot ir bijušas līdzīgas problēmas, uzrakstīja tekstus piecām dziesmām. Vienai no tām par bezmiegu.

Tāpēc mūsu jaunais albums sauksies Insomnia. Kāpēc es negulēju? Domāju, ka sakrita dažādi nelabvēlīgi notikumi vienlaikus, ieskaitot šķiršanos un, spēlējot hokeju, lauztu kāju. Mans garīgais līdzsvars tobrīd bija izjaukts, teiksim tā.

Bet laikam man tieši tā vajadzēja iziet cauri kaut kādam atjaunošanās procesam.

Dzīve vispār ir interesanta lieta. Tie grābekļi katru reizi ir nokrāsoti citā krāsā, tāpēc tu tos pat nepamani.

Un nav jau variantu atkal neuzkāpt tiem virsū. Var jau vispār sēdēt uz vietas un nekāpt nekur, lai nekas slikts nenotiek. Bet es pēc iedabas esmu kustīgs cilvēks, līdz ar to šis variants man atkrīt.

Rutīnai arī ir jābūt.

Tā noteikti nav ar pluszīmi, bet nav arī ar mīnuszīmi. Jo dabā viss ir iekārtots ļoti pareizi. Rutīnai jābūt, kaut vai, lai saprastu, ka tā var būt motivēta un nemotivēta. Un pavisam cits ir darīt rutīnas lietas tāpēc, ka tās jādara vai arī iet iekšā vienmuļībā inerces pēc.

Es vairs nelietoju terminu man nav laika.

Jo modernā un pieklājīgā formā tas ir atteikums. Tāpēc es vairāk skatos uz to, ko cilvēki dara, nevis uz to, ko viņi saka. Jo skaisti šobrīd runā daudzi, bet jautājums, ko viņi patiesībā izdara. 

Nav jēgas visu laiku šķērdēt enerģiju uz āru, jo tās vairs nav tik daudz.

Es vispār pēdējā laikā necenšos nevienu pamācīt vai klāstīt kaut kādas savas gudrības. Nav jēgas tērēt laiku, ja jūti, ka tam otram cilvēkam tas, ko tu stāsti, ne mazākā mērā nav vajadzīgs. Tie, kam ir svarīgi dzirdēt manu viedokli, atnāks paši un pajautās.

Jo cilvēki jau pa lielam redz to, ko viņi grib redzēt un dzird, ko grib dzirdēt.

Jo cilvēks harmoniskāks, jo viņam grūtāk rakstīt mūziku.

Te ir jāizšķir, vai tu savas emocijas kādam rādi vai nerādi, vai tu vēlies ar tām dalīties vai arī nevēlies. Kas ir mākslas darbs? Emociju izstāde.

Jo tu esi vairāk nekāds, jo tu esi mierīgāks. No vienas puses, tā tu pasargā sevi no dvēseles satricinājumiem un tev mazāk sāp. Bet, pilnīgi visu kontrolējot, dzīvi var palaist garām un neuzzināt, kas ir aiz. Varbūt tieši tas, ko tu palaidi garām, bija tavs īstais cilvēks un īstais gadījums.

Es noteikti neesmu harmonisks cilvēks. Tas, ko es mēģinu dabūt, ir balanss. Jo pilnīgā haosā arī nevar dzīvot.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs