• Šobrīd

    weather img

    Rīga +8°C

    Ābrams Kleckins: Cilvēks, kurš nespēj par sevi pasmieties, nav cilvēks

    Personības
    Zane Piļka-Karaļeviča
    Zane Piļka-Karaļeviča
    23. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Ābrams Kleckins
    Foto: F64
    Ābrams Kleckins
    Ābrams Kleckins – Latvijas Universitātes profesors, mākslas zinātņu doktors, žurnālists un kinokritiķis. 2018. gadā viņš saņēma Nacionālā kino balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā.

    Intervija publicēta 2018. gadā žurnālā Privātā dzīve nr. 47.

    – Pateicības uzrunu par apbalvojumu Lilajā Kristapā jau laikus sagatavojāt vai improvizējāt?

    – Godīgi sakot, biju gatavojis pavisam citu runu. Taču īsi pirms ceremonijas mums ar Miku (kinozinātnieks Miks Savisko – PDz) pateica, ka jāiekļaujas piecās minūtēs. Tā gan bija cūcība! Sapratu, ka runai nevaru izmantot vairāk par divām minūtēm. Gribēju, lai Mikam būtu vairāk laika, jo viņš taču vispār nebija redzēts! Miks ilgtoši un smagi slimo, gribēju, lai viņam būtu prieks. Tāpēc, uzejot uz skatuves, ātri pateicu tikai dažus vārdus.

    – Jums šī apbalvošanas ceremonija nešķita garlaicīga?

    – Šķita gan. Taču priecēja tas, ka pasākumā satiku savus studentus. Cilvēki nāca klāt cits pēc cita un stāstīja, kā pie manis studējuši. Ļoti daudz cilvēku, un visi mani atceras. Tas bija ļoti patīkami. Galu galā Latvijas Universitātē nostrādāju vairāk nekā 40 gadu.

    – Cik studentu pie jums  ir studējuši?

    – Viena no manām pēdējām studentu grupām uz manu 80. jubileju bija noskaidrojuši, ka esmu strādājis ar 2100 cilvēkiem. Man pašam grūti  tam noticēt, taču dokumenti to pierāda.

    – Lielā Kristapa balvu mājās apmazgājāt?

    – Es praktiski nedzeru. Retu reizi varu iedzert īstu franču vīnu, kas nāk no privātām vīna darītavām un kuru nepārdod visai pasaulei.

    – Vīnos esat speciālists?

    – Principā jau nav vērts dzert vīnu, ja nesaproti, ko tu dzer.

    – Pirms 25 gadiem intervijā teicāt, ka mūsu dokumentālais kino ir viens no labākajiem pasaulē. Joprojām tā uzskatāt?

    – Jā, manas domas nav mainījušās. Tagad gan no vecajiem dokumentālistiem palikuši tikai kādi trīs četri, viņu vietā nāk jaunie, kuri īsti neko no tā nesaprot. Bet tas nav pārmetums. Nekādā gadījumā negribu teikt, ka viņi nespēj. Ir arī daži ļoti spējīgi cilvēki.

    Tomēr tas būs pavisam cits dokumentlais kino, jo laiks ir cits, cilvēki – citādi un citi.

    Ar lielu interesi vēroju, kā tas attīstīsies. Ceru, man pietiks laika to piedzīvot.

    – Par filmu Vai viegli būt jaunam jums tika piešķirta PSRS Valsts prēmija. Cik liela tā bija?

    – 200 000 rubļu. Tolaik tā bija pieklājīga summa.

    – Kā iztērējāt?

    – Oi, neatceros! Katrā ziņā nekādas mašīnas un dāčas nepirku. Tādas man nav arī šodien. Kam man tas?

    Ļoti ātri sapratu vienu lietu – jābūt profesionālim! Ja esi, tad nauda skrien pēc tevis, nevis tu pēc naudas.

    – Pirms mēneša nosvinējāt 85. jubileju, bet izskatieties tieši tāpat kā pirms gadiem 20.

    – (Smaida.) Nu, jau! Esmu mainījies un stipri! Beidzamā gada laikā arī slimot esmu sācis. Agrāk tā nopietni vispār nebiju slimojis. Vienmēr esmu sportojis, bijis aktīvs. Vēl līdz šim man pieder Latvijas Universitātes rekords īso distanču skriešanā. Cik man zināms, to neviens vēl nav pārspējis.

    – Jūs ziemā vienmēr nēsājat melnu bereti.  Šo stiliņu nošpikojāt no Ojāra Vācieša?

    – Ar Vācieti tiešām bijām lieli draugi. Viņš ir tuvākais cilvēks, kāds man ir bijis, bet es tiešām neatceros, kurš no mums bereti sāka valkāt pirmais. Godīgi sakot, berete man ir apnikusi, vairs nepatīk. Gribas kaut ko citu.

    – Varbūt laiks pāriet uz hūti?

    – Hūte arī man nepatīk, bet tagad man grasās piedāvāt kaut ko jaunu izmēģināt…

    – Kas? Stilisti?

    – (Smejas.) Nē, draugi! Man taču ir daudz draugu!

    – Jūs pats esat labs draugs?

    – Domāju, ka jā.

    – Ir cilvēki, kurus jūs ienīstat?

    – Ir tādi, kuriem es nepiedodu. Un ne attiecībā pret sevi, bet vispār.

    – Esat kādreiz nēsājis bārdu vai ūsas?

    – Nekad! Nepatīk.

    – Jums patīk savs rokraksts?

    – Man ir ļoti slikts rokraksts. Es taču pirmajā klasē sāku iet Krievijā, nezinot ne vārda. Tas bija 1941. gads. Nevar teikt, ka tur bija sliktas skolas, bet glīti rakstīt tajos gados nemācīja. Kā man izdevās, tā izdevās. Līdz pat šim laikam neesmu iemācījies normāli rakstīt.

    – Esat kādreiz rakstījis dzeju?

    – Kādus divus trīs dzejoļus esmu uzrakstījis, bet ātri vien sapratu, ka dzejnieks no manis neiznāks. Tas nav mans lauciņš. Esmu pārāk domājošs, analītiķis pēc savas būtības. Analīze ir pavisam cits domāšanas veids – ļoti svarīgs, kas palīdz sev un citiem.

    – Cik liela ir jūsu bibliotēka?

    – Milzīga! Domāju, ka atstāšu to mantojumā savai Latvijas Universitātes nodaļai.

    Tādu grāmatu citur nav, lai tāpēc paliek pie viņiem.

    – Biezākā grāmata, kādu esat izlasījis?

    – Es jums tūlīt iedošu palasīt! (No plaukta izņem milzīgu grāmatu.) Rokās nedošu, nenoturēsiet! Šo grāmatu Bībeles atlass saņēmu dāvanā.

    – Beidzamajā laikā grāmatas raksta katrs, kam vien ienāk prātā – sākot no zobārstiem un beidzot ar politiķiem. Par ko tas liecina?

    – Ņemot vērā, ka cilvēki šīs grāmatas pērk un lasa, tas liecina tikai par to, ka kultūras līmenis pazeminās.

    – Ja jums piedāvātu uzrakstīt Jaungada runu prezidentam Raimondam Vējonim – rakstītu?

    – Kāpēc ne? Palīdzētu! Mēs kopā uzrakstītu. Sen esam pazīstami. Principā viņš ir ļoti labs cilvēks – domājošs un strādāt gribošs. Taču viņš neiederas šajā varas kompānijā.

    – Kurš tagad būtu labākais Ministru prezidents?

    – Grūti spriest… Pēdējos divus gadus, kamēr sieva smagi slimoja, par politiku maz interesējos. Var teikt, ka šajā ziņā esmu atpalicis. Baidos izteikties.

    – Bet varbūt jums pašam jākļūst par valsts vadītāju?

    – Neesmu priekšnieks pēc savas būtības, esmu otrais cilvēks. Nevaru komandēt un sodīt, bet varu būt tandēmā ar cilvēku, kas spēj un grib strādāt, varu palīdzēt, ieteikt, analizēt.

    – Kāvies kādreiz esat?

    – Mani nekad mūžā nav piekāvuši. Nekad! Un arī pats nekad neesmu kāvies. Tas ir interesanti, jo, piemēram, mans vecākais brālis bija pasaules līmeņa cīņas mākslas sportists. Bet es nevienam neesmu iesitis.

    – Mulstat, ja sieviete, kuru esat uzlūdzis uz deju, ir garāka par jums?

    – Praktiski nemaz nedejoju. It kā jau protu un arī ritmā varu trāpīt, bet kaut kā tā dejošana nav man iegājusies. Nezinu, kāpēc.

    – Visu dzīvi esat nodzīvojis ar vienu sievu. Kā jums tas izdevies?

    – Man ar sievu dzīvē ļoti paveicās. Diemžēl nu jau gandrīz gadu viņa ir aizsaulē, esmu palicis viens… Atbildot uz jūsu jautājumu, jāpiemin divas lietas. Pirmā – sieva mani ļoti mīlēja. Otrā – neesmu nodevējs. Nevaru atteikties no tā, ko esmu apsolījis.

    Piedodiet, bet man apkārt vienmēr ir bijis ļoti daudz sieviešu, kuras uzskatīja, ka mana sieva man neder.

    – Vai kāda studente jūs kaut reizi ir mēģinājusi pavedināt?

    – Kautrējās. It kā raidīja signālus, ka gribētu kaut ko, bet es negribēju nevienu iesaistīt, jo viņas mocīsies pēc tam.

    – Jūsu sieva Anna bija Kleckina vai Kļockina?

    – Ne viens, ne otrs. Viņa bija vienīgais bērns ģimenē, tāpēc, godinot dzimtu, pēc kāzām sieva palika savā uzvārdā.

    – Jūsu sieva dzīves laikā savākusi iespaidīgu kaķu kolekciju. Cik liela tā ir?

    – 800 kaķu – pirkti, dāvināti, vesti no dažādām valstīm. Tie manā mājā ir visur!

    – Viena no ebrejiem raksturīgākajām īpatnībām ir pašironija. Varat par sevi pasmieties?

    – Ar lielāko prieku. Uzskatu, ka cilvēks, kurš nespēj par sevi pasmieties, nav cilvēks. Vai tad mēdz būt cilvēks, kurš nekad neko muļķīgu neizdara?

    – Kāds humors jums ir saprotamāks – ebreju, latviešu vai krievu?

    – Tie ir ļoti atšķirīgi, bet saprotu visus. Arī latviešiem ir humora izjūta, turklāt – jo tālāk no Rīgas, jo labāka.

    – Mākat pagatavot ebreju nacionālo ēdienu foršmaku?

    – Man visu mūžu ēst gatavoja sieva, bet tagad par mani rūpējas mūsu ebreju kopiena. Tajā ir kādi simts cilvēki, kuriem maksā par to, ka viņi palīdz tiem, kuri ir vientuļi un slimi.

    Godīgi sakot, šobrīd varētu tikt galā arī pats, taču palīdzību pieņēmu tāpēc, ka laikā, kad sieva jau bija ļoti, ļoti slima un nespēja vairs piecelties un parunāt, man tiešām bija grūti. Tā pie manis četras reizes nedēļā nāk skaista meitene, kura, starp citu, ir arī ļoti labs cilvēks, palīdz mājas darbos. Viņa tiešām gatavo spoži!

    Šāda palīdzība ir ļoti ebrejiska. Turklāt finansējums nav vietējais.

    Ņujorkā reizi gadā tiekas bagātie ebreji no dažādām pasaules valstīm un šajā sanāksmē spriež, kā palīdzēt nabadzīgajiem ebrejiem.

    Uz vienu šādu sanāksmi bija uzaicināts arī Rīgas pārstāvis, kurš pasauca mani līdzi. Nekad neaizmirsīšu, kā visu priekšā iznāca neliela auguma vecītis un teica: nu, jūs jau zināt, ka man šis gads nebija īpaši veiksmīgs, vai ar miljonu jums pietiks? Saprotiet, kādā līmenī šie bagātnieki ebreji palīdz nabagajiem visā pasaulē? Latviešiem būtu, ko pamācīties.

    – Ja jums par milzu naudu piedāvātu izrādē Skroderdienas Silmačos nospēlēt Ābramu – piekristu?

    – Negribētu izbojāt izrādi, jo neesmu aktieris. Man nepatīk, ka manis dēļ kaut kas tiek sabojāts.

    – Esat muzikāls cilvēks?

    – Es mīlu mūziku, īpaši klasisko, bet nelieciet man dziedāt! Man nav muzikālās dzirdes.

    – Ja uz ielas atrastu 50 eiro, kur tos tērētu?

    – Nopirktu grāmatu.

    – Kurā gadsimtā jums bija interesantāk dzīvot – 20. vai 21.?

    – Grūti pateikt… Dažādā veidā prieku saņēmu kā vienā, tā otrā gadsimtā. Man ir šausmīgi paveicies, jo savu dzīvi izveidoju pats. Varēju dzīvot tā, kā gribu, draudzēties ar tiem, ar kuriem gribēju draudzēties. Man bija iespēja palīdzēt cilvēkiem, un es ar prieku to arī darīju. Būtībā man bijis viss, lai es varētu dzīvot kā cilvēks. Un par to esmu pateicīgs.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+