Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
1
-
0
-
16
-
1
-
2
-
0
-
1. Raksturs vai nu uznes kalnā, vai ne
Fiziskās aktivitātes audzina raksturu. Piemēram, es dzīvoju pie jūras un man visapkārt ir līdzens, tāpēc skriešanai nav daudz jāsaņemas. Bet, aizbraucot uz netālo Āžu kalnu, man ir jāsaņemas, pat tikai lai noskrietu pāris apļu, jo tas ir ellīgi grūti. Un tas audzina raksturu – ieiet mežā un uzskriet kalnā. Protams, var jau skriet arī daudzstāvenē pa kāpnēm, bet, manuprāt, mežā tas ir daudz dabiskāk un mīļāk.
Un beigās – vai nu tas raksturs ir, vai nu viņa nav, lai to izdarītu. Raksturs ir trenējams, kā jebkurš muskulis. Ja ciskas ir stipras – kalnā uzkāpsi. Ja ciskas netur… nu tad netur.
2. Ļaujies regulārai skriešanas burvībai
Un nebrīnies, kur tā var aizvest – gan no ģeogrāfiskā viedokļa, gan fiziskajā un garīgajā jomā. Sākot skriet, man prātā nenāca, ka tā mani atvedīs tur, kur esmu tagad. Un pat sapņos nerādījās, ka skriešu kaut kur Urālos, Kanāriju salās, Ņujorkā vai Nepālā. Kad kaut ko sāc darīt, neticamās lietas notiek ātri un strauji. Un tas ir jāizbauda.
- Taku skrējiens Endurance Life Liebritānijā
- Trans Ural Krievijā
- TransGranCanaria Kanāriju salās
Pirmais taku seriāls, kurā piedalījos, bija Endurance Life, kas risinās Lielbritānijā, skaistos piekrastes rajonos.
Tieši šeit dzima sajūta, ka Stirnu bukam jābūt kā skriešanas seriālam ar daudziem posmiem, jo arī pie mums ir daudz skaistu vietu, kas ir izskrienamas un izbaudāmas.
Iepriekš skrēju pa asfaltu, un šādi skrējieni lieliski der, ja vēlies uzlabot savu laiku un vērot progresu. Tieši Anglijā sapratu, ka var skriet, nevis dzenoties pēc rezultāta un uzvaras, bet lai baudītu vidi, ainavu un kopā būšanu. Tur noskatījām arī to, ko bukā nolēmām nepieļaut. Pievienotā vērtība dalībai citos pasaules bukos ir tā, ka vari gan noskatīt labās lietas, gan mācīties no sliktajām.
Vairāk informācijas un pieteikšanās: endurancelife.com
Katru gadu šis skrējiens notiek citā Urālu daļā – dienvidu, ziemeļu vai polārajā. Tā ir Sibīrija, un fīlings skrienot te ir pilnīgi cits, nekā skrienot pie mums. Un interesanti: tas, kādus cilvēkus tur satiksi – draudzīgus vai ne tik draudzīgus –, ir atkarīgs tikai no tevis paša, jo 90% cilvēku, kurus satiec, ir tādi paši kā tu. Šajā skrējienā ir kas tāds, ko nevari noķert, skrienot Eiropā vai kādā citā pasaules vietā, – te joprojām ir pilnīgi pamesta un neskarta daba. Cilvēku ietekme te gandrīz nav jūtama. Ja šeit noiesi no takas un apmaldīsies, diezin vai tevi kāds atradīs.
Vairāk informācijas un pieteikšanās: transural-run.com
Pasaules taku skriešanas kausā iekļautie skrējieni, kāds ir arī Kanāriju skrējiens, ir pietiekami komercializēti, bet, no otras puses, tiem ir kvalitātes zīme. Skriet augšā Kanāriju salu vulkāniskajos iežos ir mežonīgi skaisti. Šī tiešām ir fantastiska vieta, kur skriet taku skrējienus. Jāpiemin, ka visos lielākajos taku skrējienos ir distances, sākot ar pāris kilometriem un beidzot ar simtiem kilometru garām takām, tāpēc katrs var atrast sev piemērotāko.
Vairāk informācijas un pieteikšanās: www.transgrancanaria.net
3. Uzdrīksties darīt tā, kā patiktu pašam
Mēs nedomājām, ka Stirnu buks izdosies. Bija vienkārša doma uztaisīt mačus draugiem. Un, taisot šādus mačus, tu nedomā par biznesa plānu vai apmeklētāju pūļiem. Tu domā, kā mačus uztaisīt tādus, lai pašam un čomiem būtu interesanti piedalīties. Tad arī sanāk vislabāk, un beigās izrādās, ka draugu ir vairāk, nekā esi gaidījis.
Joprojām cenšamies Stirnu buku veidot tā, lai pašiem būtu interesanti gan organizēt, gan piedalīties. Amerikāņu ultramaratoniste Klēra Galahera, kura ir vairāku leģendāru skrējienu uzvarētāja, negaidīti atbrauca piedalīties pērnā gada Āžu kalna Stirnu buka sacensībās Lūša distancē. Saprotams, arī uzvarēja. «Nevaru pārstāt smaidīt!» pēc finiša savā Facebook kontā rakstīja Galahera. «Burvīgs mežs, jauki cilvēki un ne mazākās nojausmas, kas mani sagaida Latvijā. Šodien bija prieka pilna un smaga diena, veicot ātru 30 kilometru skrējienu sūnām bagātā mežā ar asiem kāpumiem,» komentēja ultramaratoniste.
4. Cilvēki, kas deg par savu darbu, paveic lielas lietas
Piemēram, es zinu, ka jauniešiem patīk skriet – ir tikai jādod iespēja.
Lūk, bukā šī iespēja ir, bet jābūt vēl otrai pusei, kas ir ne mazāk svarīga, – ir jābūt kādam drosmīgam skolotājam, kas bērnus aizvestu līdz šai iespējai. Skolotājiem par darbu brīvdienās nemaksā, un vest skolēnus uz pasākumu ir liela atbildība. Tāpēc es apbrīnoju skolotājus, kas to dara un atved bērnus pie mums. Viņi dara fantastisku darbu, jo no tiem skolu jauniešiem, kurus mums izdevies iemānīt taku skriešanas seriālā, jēdzienu man riebjas skriet vairs neesmu dzirdējis.
5. Taku skriešana ļauj kļūt gan spēcīgākiem, gan laimīgākiem skrējējiem
Ja arī esi pārliecināts asfalta seguma piekritējs, jo tas ļauj turēties pie iepriekš strikti izstrādāta treniņplāna, ieskrien mežā kaut reizi nedēļā – tas dažādos un pilnveidos treniņprocesu.
Neaizmirsti izslēgt iPhone un noņemt austiņas; kad atgriežas gājputni, mežā ir ļoti skaļi.
6. Viss, ko dari pārmēru, nav veselīgi
Tāpat ar takām un skriešanu. Laimīgs skrējējs ir tas skrējējs, kam nav traumu. Tomēr, ja nopietni nodarbojies ar skriešanu, agrāk vai vēlāk traumas iegūsi. Tāpēc vajag mērenību un saprātu. Veselīgi ir paskriet reizi nedēļā četrdesmit minūtes un neskriet garākas distances par piecpadsmit kilometriem. Bet, ja otra galējība ir neskriet vispār, tad, manuprāt, labāk iet skriešanas galējībā. Man pašam ir problēmas ar gūžu. Lieta tāda, ka tā ir jāmaina pret protēzi.
Ar bažām gāju pie ārsta, jo zinu – ja ir problēma ar gūžu, dakteri parasti saka, lai cilvēki liekas mierā, skriešana ir ļaunākais, kas var būt. Jau biju sagatavojies, ka būs tieši šāda atbilde.
Man par pārsteigumu, tā viņš vis neteica. «Es jau tev varētu pateikt, lai liecies mierā un neskrien, bet, sēžot mājās un skatoties teļļuku, tev visi muskuļi atrofēsies un sāpēs vēl vairāk.» Ja ir variants sēdēt mājās un it kā sevi netraumēt, labāk tomēr skriet un izbaudīt kaut ko bezgala skaistu. Vismaz es to tā saprotu.
Un, ja man ir sapnis izskriet Kanāriju salās garo taku, es teikšu, ka tas ir labāks sapnis nekā būt kaislīgam sporta fanam pie televizora.
7. Galvenais ir nebaidīties sapņot!
Katram taku skrējējam ir jābūt sapnim par skrējienu Jaunzēlandē, Nepālā, Monblānā vai kaut kur citur. Ja par to sapņosi, agrāk vai vēlāk tur nonāksi. Un, kad esi savā takā, tikai tad tā pa īstam dzīvo. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Intervija publicēta žurnāla EJ 2018. gada 1. numurā.
