Stirnu buka organizators Rimants Liepiņš: Man reizēm sāp sirds

Rimants Liepiņš
Ralfs Dravnieks
18. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mareks Gaidamovičs
Buks. Tas ir nepakļāvīgs, grūti ietekmējams un stūrgalvīgs cilvēks. Gluži kā Rimants Liepiņš – taku skrējiena seriāla Stirnu Buks organizators.

Grūti nepamanīt, ka Stirnu bukam nav ģenerālsponsora. Tā ir stājas demonstrēšana, vēlme būt neatkarīgiem?

– Mums ģenerālsponsora nekad nav bijis, mēs pēc tāda arī nekad neesam rāvušies. Mēs arī atteicām 4finance grupai, jo kas tad mūsdienās kļūst par ģenerālsponsoriem? Mikrokredīti un derību kompānijas. Nē, nē… Mēs negribam to sajūtu.

Izvairīšanās no sadarbības ar ātro kredītu sniedzējiem ir jautājums par sociālo atbildību?

– Mūsu filozofija ir darīt to, kas pašiem patīk. Ja darīsim to, kas mums pašiem nepatīk, visdrīzāk tas nepatiks arī mūsu bandai.

Arī nauda, ko viņi piedāvā, nav tā vērta, lai savu dvēseli pārdotu.  

– Ne velti jautāju par ģenerālsponsoru, jo tā neesamība, manuprāt, akcentē tavas komūnas entuziasmu.

– Tā ir nopietna taisnība. Lielākoties mūsu komūna sastāv no frīkiem un psihopātiem. Viņi piedalās tikai tāpēc, ka viņiem patīk to darīt.

Tu no viņiem visiem esi lielākais psihopāts?

– Domāju, mēs tur tādi esam vairāki – kādi četri, pieci. Viens džeks ar mani kopā nostrādājis visas 30 sacensības, kuras līdz šim notikušas. Pārējie dažas ir izlaiduši.

– Kas ir šis trakais?

– Gints Konošonoks. Mūsu mežavecis. Viņš tīra trases, nokopj tās un marķē.

Neticu, ka tev Stirnu buks ir tik ienesīgs biznesa projekts, lai kārtīgi nopelnītu. Visdrīzāk pietiek, lai izdzīvotu. Tāpēc mani interesē, kā tu pārliecini pārējos piedalīties un palīdzēt?

– Tev taisnība, es no tā dzīvoju. Viena daļa saņem mazās samaksas, bet viņi nepiedalās tikai naudas dēļ. Ir arī tādi, kuri principā saka – mēs esam tik dārgi, ka tu nevari to atļauties, tāpēc algas vietā apmaksājam viņu degvielu, naktsmājas un ēšanu. Daļu naudas, kuru nopelnām, ieguldām gadžetos. Mēs nopirkām paši savas laika fiksēšanas iekārtas, lai turpmāk nav jāīrē no citiem. Tagad džeki – urķu departaments – mēģina saprast, kā šīs ierīces efektīvi izmantot. Protams, nopelnīto naudu varētu investēt dārgi apmaksātos speciālistos, taču mēs izvēlamies tehnoloģijas. Divarpus gados laika mērīšanas iekārtām vajadzētu atpelnīties. Šogad nopirkām milzīgu 3 × 4 metrus lielu LED ekrānu, lai dalībnieki un apmeklētāji varētu redzēt savus rezultātus, jo pie maza televizora var nostāties tikai daži – pārējie neko neredz.

Tavs entuziasms sešu gadu laikā nav gājis mazumā?

– Drīzāk pretēji – audzis. Dalībnieku skaits ar katru gadu aug. Pēdējā posmā skrēja 4950 dalībnieku.

Diezgan daudz.

– Es teiktu – mežā tas jau ir par daudz. Šo stāstu sākām ar mežonīgi skaistām vietām, kurās šobrīd mums būtu par šauru. Tagad pašvaldības mūs aicina pie sevis. Protams, lepnās pašvaldības ar vairākiem pasākumiem nedēļas nogalē mūs neuzrunā, bet, piemēram, Krustpils aicināja trīs gadus, līdz beidzot aizbraucām pie viņiem.

Lielāki mēs nemaz nevaram izaugt. Un ziemā līst negribam. Vajag arī atvilkt elpu. Negribas darīt arī tā, kā to dara tie sacensību seriāli, kuri gadu no gada atstrādā vienas un tās pašas trases. Tas ir ērti, bet mums tā būtu garlaicīgi. Ik gadu viss jāsāk no jauna, jo katrā jaunā pašvaldībā esi jaunpienācējs. 

Un tomēr – no kurienes tevī tas neapsīkstošais un gruzdošais entuziasms?

– Darbs ar partneriem un sponsoru piesaiste nebūt nav tas, kas sniedz lielāko gandarījumu. Lai gan tagad jau partneri piesakās paši, līdz ar to strādāt kļuvis patīkamāk. Vairs nav jāklauvē pie cita durvīm. Tas, kas mūs dzen uz priekšu, ir vēlme izzināt, meklēt stāstus un atklāt jaunas takas. Process, kamēr tiec līdz trasei, ir pats interesantākais.

Ap Stirnu buku līp tādi, kuriem patīk urķēties.

Nevaru iedomāties, kāpēc GoPro Baltijas pārstāvim, kuram pašam ir maza meitiņa, vajadzētu brīvdienās braukt pie mums, lai mēģinātu iedzīvināt live stream. Puikām niez nagi – domāju, tā ir atbilde uz tavu jautājumu. Otrs apstāklis, kurš dod stimulu entuziasmam, ir dalībnieku gandarījums.

Kas ir tie cilvēki, kuri skrien tevis rīkotajās sacensībās?

– Šobrīd man grūti atbildēt. Pirmajos gados tie bija fanātiski skrējēji, kuri skrēja daudz un regulāri. Pateicoties Aigaram Nordam, skriešana toreiz piedzīvoja nebijušu uzplaukumu, un būtiski palielinājās skrējēju skaits. Patiesību sakot, viens no iemesliem, kāpēc sākām organizēt savas sacensības, bija tāds, ka man piegriezās seriāla Skrien Latvija koncepts ar nemainīgajām pilsētām ik gadu. Trīs gadus biju pircis abonementu un skrējis, bet ceturto reizi vairs nevēlējos to atkārtot. Tā mēs pieteicām protestu asfaltam.

Ārzemju skrējējiem jūsu rīkotās sacensības šķiet saistošas?

– Katrā gonkā ir pārstāvētas vidēji piecpadsmit dalībvalstis. Mums arī nepārtraukti raksta kaut kādi kenijiešu un marokāņu menedžeri, kuri piedāvā savus sportistus. Turklāt šie sportisti ir gatavi piedalīties bez maksas. Vienīgais, ko viņi prasa, – naktsmājas un bezmaksas dalību sacensībās. Kad pirmo reizi ar šādu interesi saskāros, teicu: nu labi, brauciet, bet viņi atbildēja, ka mums vispirms vēstniecībā vajadzētu sakārtot iebraukšanas atļaujas, tad sapratu, ka viņiem ir citi nolūki – aizķerties šeit vai doties tālāk.  

Gadās reizes, kad šķiet, ka pasākums noplīsīs?

– Regulāri. Cilvēku masa, kas plūst pasākuma virzienā, tiešām ir liela. Mūsu lielākā problēma ir loģistika. Pagājušogad viens no posmiem notika Tērvetē, bet korķis izveidojās jau Jelgavā. Cilvēki panikā zvanīja, ka nepagūs laikā uz maču. Bija pat iegājies tā, ka startus atcēlām. Šobrīd gan vairs ar to nenodarbojamies. Tagad mudinām cilvēkus savus numurus izņemt laikus.

Nav forši, ja 500 cilvēku dēļ trīs tūkstošiem jāgaida.

Tāpat mēs esam pacēluši pēdējās dienas dalības maksu bērniem, par ko daudzi vecāki mums pārmeta. Iepriekš bērniem bija samazinātā cena – četri, pieci un seši eiro. Daudziem vecākiem nav starpības – maksāt četrus vai sešus eiro. Tāpēc vecāki gaidīja beidzamo brīdi, lai redzētu, kāds būs laiks sacensību dienā. Rezultātā pēdējā brīdī ieradās 400 bērnu, kuri nav izņēmuši numurus un stāv garajā rindā. Bet tie 4000 dalībnieki, kuri numurus izņēmuši savlaicīgi, gaida uz viņiem. Ja šādā situācijā dosim startu plānotajā laikā, bērni raudās, jo viņi vēl arvien stāvēs rindā… Tāpēc mēs pārcēlām startu. Tagad pēdējās dienas cena bērniem ir 15 eiro. Mēs to izdarījām ne tāpēc, ka gribam nopelnīt, bet gan tāpēc, lai mazinātu iespējamo rindu.

Kāds ir plāns brīdim, kad nespēsiet uzņemt vairāk dalībnieku?

– Nav jau diži daudz variantu. Viens ir celt cenu. Otrs – limitēt dalībnieku skaitu. Taču neviens no šiem ārkārtas pasākumiem man nešķiet labs risinājums. Šobrīd mūsu risinājums ir – padarīt pasākuma dienu garāku, lai kliedētu sastrēgumus mežā. Un tāpat, protams, distancē gadās kādas šaurās vietas – laipiņas, taciņas vai tiltiņi, kur cilvēki iestrēgst. Ikvienam gribas skriet pa trīs metrus platu taciņu, kas visas trases garumā nav iespējami. Mēs visu laiku balansējam uz naža asmens, tāpēc pieļauju, ka viena daļa patriotisko taku skrējēju ir atbirusi un vietā atraduši alternatīvu.

Pats savās sacensībās esi skrējis?

– Nē, protams, nē. Mača laikā ir daudz vājo punktu, kuri jāuzpasē. Kad cilvēki karstumā sāk mežā ģībt, kļūstu par taksometra šoferi, kurš tos izved no meža. Tāpat cilvēki krīt, gāžas un lauž potītes. Arī tiem jāpalīdz.

Kāds no dalībniekiem ir izjutis meža dzīvnieku pakaļdzīšanos?

Nav gan. Pēdējā laikā mači notiek arvien tuvāk pilsētvidei. Nolikt 1500 mašīnu nekurienes pļavā nav viegls uzdevums, lai gan esam darījuši arī tā. Mums nepieciešama milzīga elektrības jauda un labs 4G tīkls, lai uzskaitītu rezultātus. Līdz ar to mežonīgo dabu esam upurējuši par labu servisam.

Tu runā par labu servisu, kas mani mudināja atcerēties neseno sarunu KLUBĀ ar Aigaru Nordu, kurš Rīgas maratonam sagādājis Gold Label statusu. Saki, no kurienes latviešu sporta pasākumu organizatoriem tāda vēlme darīt lietas maksimāli augstā līmenī?

– Man reizēm sāp sirds. Par to man kolēģi un draugi pārmet. Laika iekārtas precizitāte ir 99,9 procenti. Tas nozīmē, ka 0,1 procents jeb aptuveni divdesmit dalībnieku no masas būs neapmierināti, jo viņu rezultāts nebūs fiksēts. Man pēc mačiem tas kremt, ja kāds raksta vai zvana, lai par to pasūdzētos. Gribas, lai…

Bet kāpēc gribas? Tas mani interesē.

– Iespējams, tas ir mans profesionālais kretīnisms. Es pats daudz braukāju pa mačiem un redzu, kā lietas notiek citur. Ja man gadās pieredzēt kaut ko nepatīkamu, ir skaidrs, ka no tā vajadzētu izvairīties, organizējot savas sacensības.

Nav forši, ja organizators fotogaleriju pēc sacensībām publicē ar trīs dienu nobīdi.

Tas jau ir par vēlu. Mēs pirmās galerijas publicējam sestdienas naktī pēc gonkas vai svētdien no rīta. Pirmdienā cilvēku interese un saviļņojums jau būs noplacis.

Pasaules elites taku ultramaratonists Andris Ronimoiss man ir teicis, ka mēs vietējos taku skrējējus esam pārlieku izlutinājuši. Bet, ja mēs to nedarītu, iespējams, būtu turpat, kur Lietuva ar 200 dalībniekiem mačā. Cilvēkus lutinot, var saņemt atgriezenisko mīlestību. Es tā to redzu. Mēs cits citu dzenam. Ja viņi saka, ka kaut kas nebija labi, es domāju, kā izdarīt tā, lai būtu labāk.

Tu ņem pie sirds, dzirdot sliktos vārdus?

– Turklāt baigi. Droši vien pat par daudz. Kolēģi saka, ka viss nevar būt perfekti. 5000 skrējiena dalībnieki nokaus jebkuru internetu. LMT Mobilā interneta stacijas īre maksā 10 000 eiro. Skaidrs, ka mums šādu staciju gribētos, bet mums nav lieki tūkstoši, ko samaksāt. Tāpēc izmantojām Triatel, kura lietotāju skaits Latvijā bija niecīgs, savukārt pārklājums labs. Bez interneta nestrādā ne reģistrācijas sistēma, ne rezultāti. Šogad Triatel ņēma un aizvērās.

Kā jūs to risināsiet?

– Mūsu džeki tagad ķīmiķo, mēģina savienot četras SIM kartes, lai iegūtu stiprāku signālu. Es pat nepārzinu visas tās tehnoloģiskās nianses, bet puiši, kas atbild par šiem sakariem, ir aizgājuši baigā dziļumā.  

Kurā brīdī visā šajā trakajā skrējienā vairāku mēnešu garumā tev atliek laiks ģimenei?

– Ģimene dzīvo līdzi. Mana dzīvesbiedre ir pārņēmusi reģistratūras vadību. Bez viņas mēs galā netiktu. Kopā ar savām draudzenēm viņa šajā darbā ir ar sirdi un dvēseli.

Man ir trīs puikas. Traki, ka katram ir savs sporta pulciņš un ir pamatīgi jāplāno, lai visu varētu savienot un paspēt. Taču mēs cenšamies vismaz pāris reižu gadā kaut kur aizšaut – parāpties vai uzkāpt. Mums bērni uz mačiem brauc līdzi. Es viņus redzu no rīta un satieku vakarā. Kad ballīte beigusies un mēs vācamies nost, viņi uzrodas – melnām mutēm un noguruši. Puikas ir pašpietiekami.

Lai nu ko, bet neesmu dzirdējis, ka jauniešiem Stirnu bukā būtu jāgarlaikojas. Viņiem tur ir savs tusiņš.

Savulaik nodibināji Latvijas mūzikas izdevējkompāniju Platforma Records. Runājot mūzikas līdzībās, varētu teikt, ka Stirnu buks ir alternatīva meinstrīmam. Tev ir svarīgi šīs pozīcijas nosargāt?

– Ņemot vērā mūsu apmeklētāju skaitu, nemaz tik alternatīvi jau vairs neizklausāmies. Mēs par to, ko tu saki, iekšienē daudz esam lauzījuši galvu un aizdomājušies tik tālu, ka vajadzētu organizēt alternatīvu seriālu īsteniem taku skrējienu feinšmekeriem pa mežonīgiem apvidiem, kas mums pašiem ir sirds dziļumos. Nesen piedalījos tiešām alternatīvā taku skrējienā Inov-8 Latvia TrailRace pilnīgā nekurienē – Daibē Cēsu pusē.

Divdesmit gadu jauns čalis, kurš šīs sacensības organizēja, uztaisīja perfektu trasi kalnainā, paugurainā apvidū, kur pirms tam nebija neviena taka. Sapratu, ka pēc pirmā gada pasākums nav ar pluszīmi. Ja triju gadu laikā viņam neizdosies pasākums bez zaudējumiem, cietīs kvalitāte. Cik ilgi tu līdzfinansēsi? Arī mēs pirmos gadus līdzfinansējām. Par laimi, progress sniedza sajūtu, ka tam, ko darām, ir jēga. Tu jau vari no kaimiņa aizņemties motorzāģi vai kvadriciklu… Mēs iesākumā tā darījām. Tu paņem vienreiz, otrreiz, bet trešoreiz kaimiņš saka, ka viņam jau nav žēl, taču kvadricikla sāns pēc pagājušās reizes nošvīkāts. Tādēļ, lai nebūtu jāaizņemas pašam, ar mantu ir jāapaug, bet, lai to izdarītu, jāgūst ienākumi.

Mani tomēr interesē, kāpēc tu savu dzīvi neziedo lielās naudas pelnīšanai?

– (Nopūšas.) Zini, man šķiet, ka, skatoties globāli, lielā nauda nav nekas baigi foršs. No tā izriet, ka gribas vēl vairāk. Piemēri, kurus esmu redzējis, liek jautāt – vai tie cilvēki ir daudz laimīgāki? (Domā.) Naudas vienmēr pietrūkst… Bet, no otras puses, ja mūsu budžets būtu ar lielu pārpalikumu… Šobrīd esam nedaudz izsalkuši. Ja visu varētu atļauties, pazustu mūsu savstarpējā ķīmija. Runājot par taku skriešanas biznesu, lieli ienākumi mūs padarītu par lieluzņēmēju. Tā dēļ pazustu komūnas sajūta, kas šobrīd ir baigi spēcīgā.

Ja mums parādās lieka nauda, mēs cenšamies sadalīties pa šūniņām un kaut kur kopīgi aizbraucam. Tagad brauksim uz vienu foršu maču Somijā aiz polārā loka. Lieko naudu neizmaksājam ne dividendēs, ne algās, bet izmantojam šādi, pavadot laiku kopā.

Tu atbildēji par buku komūnu, nevis par sevi pašu. Tev ir 45 gadi un īstais laiks, lai kapātu tā, ka vēlāk pietiek ar atliektiem galiem.

– Tu gribi teikt, ka normāli džeki strādā bankā vai tirgo automašīnas? Nezinu. Man tā būtu garlaicīgi. Šobrīd neviena diena manā dzīvē neatkārtojas. Vakar biju Saldū, rīt braucu uz Alūksni, bet ceturtdien savāksies darba grupa un breinstormos par izmaiņām nākamajā gadā. Visu laiku dzimst jaunas idejas. Tas ir stāsts par to, kā darīt – vai katru gadu atstrādāt vienus un tos pašus posmus, trijos gados nopelnot lielo rubli, un ceturtajā gadā to visu izbeigt.

Jūs komandas iekšienē mēdzat saķerties?

– Mums katram ir savs redzējums. Tā iemesla dēļ mēs diezgan bieži savā starpā saplēšamies un arī ātri salabstam.

Par to, kurā pusē jābūt bultiņām, ar Gintu, savu labāko čomu, esam sakašķējušies līdz sirds dziļumiem.

Neviens nav pateicis, kā pareizi jāmarķē distance mežā. Es esmu skrējis Polijā, redzējis, kā viņi to dara, un saku, ka mēs tā nedarīsim, jo man tā nepatīk.  

Kādas domas nedrīkst ielaist komūnas mikroklimatā, lai to nesaindētu?

– Mēs esam sēdējuši pie apaļā galda un mēģinājuši zīmēt lielās vīzijas un stratēģijas. Bet pēc pusdienas esam sapratuši, ka globālās stratēģijas nav domātas mums, jo mūsu noteikums ir – darīt tā, lai pašiem patīk, un nedarīt tā, kā paši negribētu. Un tas ir galvenais.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs