Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vispār Amerika mums ar sievu nebija must see saraksta augšgalā. Pat ne tuvu tam. Viņa štatos bija bijusi ar deju kolektīvu, bet man Amerika nekad nav bijusi «wow, kā gribētos tur nokļūt» valstu sarakstā. Tomēr piedāvājums braukt oktobrī, turklāt par supercenu un kopā ar šiem diviem piemīlīgajiem un mums mīļajiem cilvēkiem likās gana vilinošs. Lidojums ar kādu vārdos neminētu zemo cenu aviokompāniju maršrutā Rīga–Oslo–Losandželosa abos virzienos vienam ceļotājam maksāja 345 eiro.
Gatavošanās braucienam sākās faktiski jau tajā pašā brīdī, kad pie pusdienām pateicām: «Lai notiek, draugi!» Četri (2 + 2) siltas pusdienas paēduši cilvēki sāk gatavoties ne tikai divu nedēļu ilgam ceļojumam pa Ameriku, bet arī raksturu pārbaudei – mēs ar sievu jau sen labi zinām, ka aiziet ciemos ir viena lieta, savukārt pacietības un kopējo vērtību saskaņa divu nedēļu ilgā braucienā gan vienā automašīnā, gan dažas naktis dalot vienu viesnīcas numuru tomēr ir pietiekami izaicinoši. Līdzīgi domā arī Viktors ar Daci.
Brauciena kopējais uzstādījums bija skaidrs jau no paša sākuma – Losandželosā īrējam minivenu un tad divas nedēļas braucam. Drīz no pieredzējušāku paziņu stāstiem izkristalizējas maršruts: Losandželosa–Bārstova–Lasvegasa–Kingmana–Nīdla–Bārstova–Beikersfīlda–Fresno–Sanfrancisko un gar okeāna piekrasti atpakaļ uz Losandželosu, visa ceļa garumā aplūkojot skaistākās un īpašākās Kalifornijas, Arizonas un Nevadas štatu vietas un apskates objektus. Kopējā kilometrāža – ap 3500.
Citi lasa
Lidojums Rīga–Oslo ir kā pastaiga līdz tuvākajam avīžu kioskam – viens un div’, esam klāt.
Oslo lidostā pirms pārsēšanās uz tālo reisu esmu viens no tiem dažiem, par kuriem Norvēģijas likumsargiem šaubu nav – šitas tips ir es vedu kaut ko aizliegtu, kaut neviens to nepamanītu.
Tieku paaicināts uz mirkli pamest rindu, kurā jau stāvam, lai pārsēstos nākamajā reisā, un turpat blakus esošajā telpā man pieklājīgi palūdz novilkt kurpes. Atteikties to darīt laikam būtu muļķīgi. Speciālisti gumijas cimdos kurpju iekšpusē parīvē testeri. Man grūti teikt, kāpēc viņiem likās, ka tieši kurpēs es parasti pārvadāju aizliegtās vielas. Neko neatraduši, tieku «atbrīvots».
Oslo–Losandželosa lidojums ir tik ilgs, cik katra paša spēja pieņemt šo 11 stundas garo pārbaudījumu – kādam tas ir mokoši bezgalīgs, citam «normāli izgulējos». Manā gadījumā tas vairāk vilka uz pirmo, labi, ka ekrānos var sekot līdzi lidojuma maršrutam. Teikšu godīgi – reāli kaitināja, ka mani trīs ceļa biedri sēdēja kopā trīsvietu sekcijā, bet es – Boeing pa vidu – kā viens no četru vietu sekcijas pasažieriem. Vienā brīdī ļoti gribējās atspiesties uz blakus sēdošā meksikāņa pleca, taču reizēm esmu ļoti kautrīgs.
Losandželosā ielidojam pievakarē. Iziešana cauri visiem drošības kordoniem ir daļēji robotizēta, taču neiztrūkst arī tikšanās ar dzīvu policistu un suni. Jūtams, ka policistu skatiens un uzdotie jautājumi ir atstrādāti pilnībā – iebraucēji neuzkrītoši, taču ļoti rūpīgi tiek «skenēti» gan uz nervozām kustībām, gan mutvārdu un ķermeņa valodas niansēm.
Tumsā nevar apjaust lidostas mežonīgo lielumu, taču priekšstatam – tas ir kā iekāpt vilcienā Silciema dzelzceļa stacijā, bet izkāpt Rīgā.
Milzīgajā ārpusē rotējošajā krāsaino busu karuselī salīdzinoši ātri atrodam savējo ar auto nomas kompānijas logo uz busa sāniem, lai ar to bez maksas nokļūtu pāris kilometru attālajā Car Rent vai Rent Car autoplacī. Mūsu Dodge Grand Caravan septiņvietīgais minivens* mūs jau gaida – tīrs un kārtīgs, četriem cilvēkiem un vismaz tikpat daudziem koferiem pietiekami ērts braucamais. Slēdzam iekšā Maps.Me, lai tā mūs aizvestu līdz pirmajām un pagaidām vienīgajām savlaicīgi rezervētajām naktsmītnēm Losandželosas nomalē. Maps.Me ir mūsu uzticamais gids – bez šīs lietotnes, kas oflainā rāda iepriekš lejupielādētās kartes, mēs agrāk vai vēlāk atrastos auzās. Kā tiešā, tā pārnestā nozīmē.
Tehniska atkāpe. Naktsmītņu rezervācija
Nākamās dienas naktsmītnes parasti sākam skatīties jau iepriekšējās dienas vakarā, kad bijām saskaņojuši dienas maršrutu. Izvēloties naktsmītnes, galvenokārt izmantojam Booking platformas ceļmalas hoteļu, moteļu piedāvājumus. Amerikā ir daudz viesnīcu/hoteļu/moteļu tīklu, piemēram, Hotel 6, Extended stay America, Ramada, ko izmantojām vairākkārt. Pirmais kritērijs, pēc kā izvēlējāmies naktsmītnes, bija review jeb klientu atsauksmes. Zemāk par 7 zvaigznēm neskatījāmies. Kopumā mūsu viedoklis ar zvaigžņu vidējo vērtējumu sakrita un vidējam vērtējumam atbilda.
Cena, ko maksājām par naktsmītnēm, bija 50–80 dolāru par divvietīgu numuru. Svarīgi – brīvdienās naktsmītņu cena var ne tikai dubultoties, bet pat trīskāršoties. Dažos specifiskos gadījumos izmantojām arī AirBnB un Agoda platformas. Vēl specifiskākos gadījumos visi četri palikām vienā divvietīgā numurā, jo – Amerikā divvietīgs numurs nozīmē divas divvietīgas gultas.
Nākamais rīts ir siltsaulains, oktobra vidū Kalifornijas štatā laikapstākļi ir tādi, kādi mums tie ir apmēram augusta otrajā pusē – stabili plus 20–25 grādi, pārsvarā saulains. Naktis gan paliek vēsākas, bet ne tādas, lai meklētu pufaikas.
Gāzi grīdā, un ieslīdam «7 joslas katrā virzienā + virs manis un zem manis» vājprātā, bet ātri saprotam galveno likumu – turies vienā no joslām vidējā ātrumā un nerausties.
Tāpēc ir blakussēdētājs, kurš var pildīt stūrmaņa funkciju, un laikus brīdināt par tuvojošos nobrauktuvi. Principā nedaudz jāpiešaujas, bet nekas baigi sarežģīts. Dodamies uz 450 km netālo Lasvegasu!
Pirmie iespaidi par Ameriku līdzīgi kā pirmo reizi Maskavā, tikai viss vēl lielāks, bagātāks, modernāks, ātrāks un ērtāks – šosejas bez bedrēm, mašīnas milzīgas, smagās automašīnas īpašas, simtiem treileru, kemperu. Uh un ah, draivs un trafiks visapkārt. Pa ceļam sanāk braukt cauri Bārstovai – «outletpilsētai». Pilsētas galvenais trumpis – daudzie outleti. Nolemjam ar tiem sīkāk iepazīties atpakaļceļā, pēc pāris dienām.
Dziļā pēcpusdienā iebraucam lielākajā Nevadas štata pilsētā – Lasvegasā. Maps.Me viegli atrod mūsu no rīta rezervēto četrzvaigžņu viesnīcu pašā pilsētas centrā. Vispār plāns iepriekš nerezervēt naktsmītnes attaisnojās pilnībā – jau pirms pusgada savstarpēji bijām vienojušies, ka negribam visu ceļojumu veltīt nākamo iepriekš rezervēto naktsmītņu sasniegšanai.
Vegasa interesanta – asociācijas no dažādām filmām rada sajūtu, ka zini šo vietu, bet kopumā iedomātais pilnīgi atšķiras no redzētā.
Spēcīgāko iespaidu atstāj 40 miljonus vērtās Belladžio strūklakas iepretim greznajam Belladžio kazino un viesnīcai. Piecu minūšu garais skaļi slapjais ūdensstrūklu šovs reizi stundā ir spēcīgs visādās nozīmēs.
Otra lieta, kas ne tik daudz pārsteidza, bet izbrīnīja, – lielākā daļa spēļu vienroču sadarbības partneru ir seniori, seni un ļoti seni, dažādu rasu un materiālā stāvokļa. Pat ratiņkrēslā. Tā vien likās, ka tuvojošā tikšanās ar Augstāko būs daudz patīkamāka, ja kabatā čaukstēs laimēto dolāru žūksnītis.
Nākamās dienas pēcpusdienā mūsu ceļš ved uz netālo vienu no septiņiem modernās ASV inženierijas brīnumiem – ASV prezidenta Herberta Hūvera vārdā nosaukto dambi, kas atrodas Melnajā kanjonā uz Kolorādo upes. Celts lielās depresijas laikā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, lai sildītu ASV ekonomiku. Pieņemu, ka tā lielā depresija patiešām ir bijusi liela – vietām dambja betona biezums sasniedz 200 metru, un būvniecības laikā bojā gājuši vairāki simti tā cēlāju. Redzētais būvinženierijas brīnums liek aizdomāties – varbūt tieši lielas depresijas ir civilizācijas dzinējspēks?
Tā kā Hūvera dambis jau atrodas uz Lielā kanjona, tālāk dodamies uz tuvāko īpaši izveidoto kanjona apskates vietu, kas saucas Grand Canyon West. Man nav ne jausmas, vai visa 446 km garā kanjona apsaimniekošana nodota pamatiedzīvotāju indiāņu pārvaldījumā, bet šajā objektā to patiešām organizēja autentiski indiāņi, kuri apsaimniekošanas tiesības esot ieguvuši no valdības kā kompensāciju par vēsturiskajiem pārinodarījumiem.
Indiāņi nekautrējas izmantot tiem piešķirtās ekskluzīvās tiesības un no katra atbraucēja par dabas skata aplūkošanu, acis nesažmiedzot, paņem pieklājīgi: iekļūšana kanjona aplūkošanas teritorijā, kurā pa apli kursē autobusi un vadā pa apskates vietām teritorijā iekļuvušos, maksā 80 dolāru personai, savukārt par nieka 140 dolāriem personai var nopirkt 10–12 minūšu lidojumu ar helikopteru pāri kanjonam. Izmantojām iespēju ietaupīt 4 × 140 dolāru.
Sajūta nemaz nav slikta, indiāņi vēl nav izdomājuši, kā par helikopteru aplūkošanu varētu paprasīt kādu lieku dolāru.
Atkāpe. Attiecības
Domāju, ka mūsu abu pāru savstarpējās attiecības bija gana cieņpilnas un lielā mērā balstītas empātijā – labi jutām, kad būtu nepieciešamas kopīgas pusdienas vai kad vajadzētu iet iepirkties atsevišķi. Tikpat labi jutām, kad pienācis laiks pārgulēt vienā viesnīcas numurā. Pārsvarā šie brīži bija brīvdienās, kad viesnīcu numuru maksa uzlēca vismaz trīs reizes pret iepriekšējās nakts cenu, vai arī Sanfrancisko, kurā pat lētākie motelīši maksā dārgāk nekā Metropoles viesnīca Rīgas centrā. Katrs ir gatavs piekāpties, lai kopīgais ceļojuma fīlings turētos pieklājīgā līmenī.
Pēc kanjona iepazīšanas mūsu ceļš ved cauri indiāņu teritorijām, citiem vārdiem sakot – Džošua koku nacionālajam parkam, Mohaves tuksnesim un daudzām Amerikas mazpilsētām, kas atrodas vai nu tieši, vai līdzās leģendārajam Route 66. Pirmā ceļojuma posms noslēdzas Bārstovā – pilsētā, kurā krustojas ne tikai divas lielas maģistrāles, bet arī vairāki Eiropas un Amerikas preču outleti.
Rīgas jaunajam outletam ir viena liela līdzība ar Bārstovas outletiem – tiem ir kopīga arhitektūra, bet vairāk arī nekas.
Lai labi iepirktos, kā visās lietās, drusku vajag piešauties un neķert pirmo, kas liekas tā vērts. Pastaigāt, pavērot, izsecināt, kas un kā.
Uz dienas otro pusi preču izvietošanas algoritmi un cenu veidošanas principi ir skaidri.
Kad bērnu sagatavotie vēlmju saraksti pilnībā izpildīti un koferi piepildīti, dodamies Josemitu Nacionālā parka virzienā. Reāls «sajūti Ameriku» brauciens – pāri kalniem, cauri lejām, cauri pilsētām un miestiem, milzīgiem kukurūzu un vīnogu laukiem, dažādām lielām un mazām lauku saimniecībām, prāts visu laiku pielasa kaut kādas filmu epizodes no Tarantīno Atsvabinātais Džango, Gojko Mitiča indiāņu vesterniem vai atmiņu apcirkņos ieķērušamies stopkadriem ar cukurniedru un garo palmu plantācijām no bērnībā demontrētajiem meksikāņu un amerikāņu ziepju operām.
Atkāpe. Paēst & padzert
Gan ēdām veikalā pirkto sauso paiku, gan pusdienojām dažādās ēstuvēs. Ķīniešu Panda Express, Taste of China mūsu pirmā izvēle. Ja tā drīkst teikt, nenormāli garšīgi par Amerikai ļoti pieņemamām cenām – ķīnietī pārsvarā pamanījāmies paēst par 10–15 katram. Būt Amerikā un neizmēģināt klasiskos burgerus būtu zaimošana. Ja amerikāņu burgers, tad amerikāņu restorānā Denny’s. Lieliski. Ikdienas gastropirkumi pārsvarā Wallmart veikalu tīklā.
Milzīgais Josemitu Nacionālais parks ar dabas skatiem, ūdenskritumiem, kalniem, ielejām un aizām, ar kalnu upēm ir kā radīts, lai tajā radītu simtiem, nē, tūkstošiem viedierīču ekrāna tapešu. Neticama dabas daudzveidība, ārkārtīgs skaistums.
Sanfrancisko – ja kāds man prasītu, ar ko varētu būt līdzīga šī viena no pasaules skaistākajām pilsētām, tad es teiktu, iespējams, ir neliela līdzība ar Tbilisi, tomēr man par Sanfrancisko radās asociācija ar bļodu, kuras centrā atrodas pilsētas centrs, līcī leģendārais Alkatraz cietums, un, lai uz kuru pusi no centra skatītos, visi ceļi ved debesīs. Mūsu sievietes, kuras ar auto vedām uz iepriekš rezervēto moteli, savas emocijas, braucot pa ielu debesu virzienā, pauda, skaļi bļaujot.
Mēs vēl nekad ar auto nebijām braukuši vertikāli un vēl nekad nebijām braukuši ar tramvaju, kuru uz priekšu velk ķēde, kas iebūvēta asfaltā starp sliedēm visa maršruta garumā.
Par 600 kilometru garo atpakaļceļu no Sanfrancisko līdz Losandželosai gar okeāna piekrasti jāsaka tā – žēl, ka neesi pūce, kas galvu var grozīt pa 360 grādiem. Cauri Paloalto – Amerikas augsto tehnoloģiju un izglītības citadelei (Stenforda Universitāte), kurā atrodas arī daudzi pasaules slavenāko kompāniju galvenie ofisi, Monterejai ar savu ekstrēmi skaisto un slaveno 17 jūdžu ceļu, kur savus rančo sabūvējušas un golfu spēlē daudzas ASV slavenības un miljonāri, Karmelai, Peblai – turīgo ļaužu vasaras rezidenču pilsētiņām, sērfotāju paradīzēm, golfa laukumiem un pludmalēm.
Vienu dienu veltām kičīgās mediju magnāta Hērsta pils apmeklējumam, seko no filmām pazīstamās Santamarija, Santabarbara, līdz otro reizi iebraucam Losandželosā. Vēl pāris dienu Losandželosas apskatei, un lidojums uz Stokholmu. Esam pārpilni emociju, nedaudz noguruši no redzētā skaistuma un Amerikas varenības, taču, kā jau latviešiem, – nekur nav tik labi kā mājās.
Pēcvārds. Lidojuma dienas agrā rītā mūs sasniedz e-pasts no aviosabiedrības, ka mūsu reiss tiek pārcelts par 24 stundām. Vienu nakti tiekam izmitināti lidostai tuvumā esošajā Hilton viesnīcā, pabaroti un nākamajā dienā aizvesti līdz Stokholmai un savienotajam reisam līdz Rīgai. Divu nedēļu + vienas dienas ceļojums noslēdzies.
Patīkamākā ziņa mūs sasniedza burtiski pirms mēneša – mūsu Viktors, lēnu garu rušinoties pa internetu, indiāņu mierā izpīpēja variantu, ka par pārcelto reisu mēs esam pelnījuši tikt pie kompensācijas. Un ko jūs domājat – izmaksāja taču! Katram 300 eiro – lidojuma nauda atdota teju 85% apmērā. Un saki vēl, ka brīnumi nenotiek!
Kopsavilkums
Amerika nekad nav bijusi mana sapņu zeme, tāpēc pret ceļojumu izturējos diezgan rezervēti: ir piedāvājums, laba cena, jauki partneri – jābrauc. Redzētais un piedzīvotais bija smaga darba vērts: katru rītu celties, velties, plānot, redzēt, apceļot. No visiem tiem ceļojumiem, kuros esmu bijis, šis neapšaubāmi bija kvalitatīvi vērtīgākais. Tāds emocionālais «atvilnis», kāds joprojām turas pēc Amerikas ceļojuma, man nav bijis nekad, ne pēc viena cita ceļojuma. Redzētais vēl jo vairāk nostiprināja pārliecību, kāpēc šī ir pasaules lielvara, kāpēc Kalifornijas štata ekonomika ieņem vietu starp 10 pasaules lielākajām ekonomikām. Es noteikti braukšu vēl! Tu?
*Minivenu bijām noīrējuši vismaz trīs mēnešus iepriekš. Īres maksa divām nedēļām: 600 + 150 dolāru apdrošināšana.
