1990.–1991. gads jaunas meitenes acīm. 1. daļa

Vēsture
Sofija Ducmane
6. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ekrānšāviņš no raidījuma "90tie"
Vai millenium paaudze zina, ka 90. gadu sākumā katram, kurš vēlējās raiti veidot darījumu attiecības, vajadzēja ne tikai zināšanas, drosmi un tvērienu, bet arī savus cilvēkus bankā (lai nav ar maksājuma uzdevumiem rindā jāstāv) un pat telegrāfā (lai nav stundām jāgriež ciparu telefons, ja gribi sazvanīt Sibīriju vai Maskavu, par Eiropu nemaz nerunājot)? Rindas, lai reģistrētu uzņēmumu, drūzma VID, dārgs fax papīrs (bet kāds maita tik sūta un sūta vienu un to pašu lapu!).

Protams, jumts arī uzreiz būs klāt, bet tad var zvanīt puišiem uz SUV (Zemessardzes speciālo uzdevumu vienība) vai pasūdzēties Policijas mobilā pulka zēniem. Vai arī nošarmēt krieviski runājošas kriminālās autoritātes inteliģenta izskata latviski runājošo priekšstāvi un vienoties par barteru: viņš – jumtu, jūs – biznesa kursus. Vismaz vienai manai paziņai tas izdevās – manuprāt, tas ir ļoti respektējamu pārdošanas prasmju pierādījums, kuram esošie aktīvie pārdevēji var tikai ūdeni padot.

Jau pirms pāris gadiem bija kļuvis skaidrs, ka PSRS sabruks pavisam; un, kamēr vieni taisīja dziesmoto revolūciju, citi atmodušos tautiešus apgādāja ar karodziņiem, auseklīšiem un tamlīdzīgiem ļoti pieprasītiem atribūtiem. Aizvien vairāk ārzemju radus apciemojušie redzēja pasauli, un tagad izvirzīties sāka tie, kuriem bija ne tikai drosme un tvēriens, bet arī idejas un mazas zināšanas par to, kā lietas notiek kapitālismā. Tā tika likti pamati veiksmīgiem biznesiem tādās jomās, kuras darbojās un pelnīja visā pasaulē, bet Latvijā nebija zināmas.

Tolaik te pārdot ūdeni vai ledu šķita smieklīgi, ievest dārgu tehniku – nevajadzīgi, bet par reklāmu un picu piegādi vispār nebija nojausmas…

Nu bizness vairs nebija tikai kooperatīvu veikaliņi un darbnīcas puspagrabos, jau radās pirmie aizmetņi nopietnākai un daudzmaz legālai tirdzniecībai. Ārvalstu uzņēmumi taustījās, lai saprastu ienākšanu Latvijas tirgū, un nu vajadzēja arī ofisus. Kantori te vairs nederēja, pagrabi arī ne. Bet, tāpat kā visos laikos, veiksmi un virzību bieži vien noteica arī tikšanās ar īstajiem cilvēkiem.

Un tātad – ko pieredzēja divdesmitgadīga jaunkundze brīžos, kad izšķīrās Latvijas neatkarības būt vai nebūt un kad sociālisms bija beidzies, bet kapitālisms tikai sākās?

Pirms stāstīt par visiem tolaik pieredzētajiem brīnumiem sākotnējā kapitāla uzkrāšanā, gribas pieminēt darba vidi tepat Pierīgā, kad vēl bija attīstītā sociālisma laiks. Jo, nonākot multinekulturālā pirmajā darba vietā, pārsteigumu bija daudz.

Jā, es zināju, ka Latvija ir Padomju Latvija un atrodas PSRS sastāvā. Jā, es pratu krievu valodu un zināju, ka daudzi iebraucēji nezina latviešu valodu, tomēr šķita, ka tas ir kaut kur tur, tālu

Realitāte bija tik skarba, ka sākotnēji domāju – tas taču ir joks, tas nevar būt nopietni, ka direktors latvietis vada sanāksmi krievu valodā, jo no apmēram 10 dalībniekiem ir viens, kurš nezina latviešu valodu!

Protams, tas ir partijas sekretārs. Varbūt nupat atbraucis? Nē, ir te jau sen. Un pirmspensijas vecuma dāmas un kungi pie sapulces galda pat savstarpēji runājas krieviski, citādi neesot korekti. Sēžu pie maza galdiņa, protokolēju, brīnos un kaunos, ka visiem tas šķiet normāli. Esmu sekretāre, arī direktors un vismaz puse kolektīva ir latvieši, bet pavēles man diktē un es tās drukāju krieviski. Pat rakstāmmašīna ar kirilicu bija modernāka nekā latviešu valodas – jo to vajadzēja tik maz!

Uzņēmuma kantorī atsevišķā kabinetā gozējas profkoms jeb arodbiedrības priekšsēdētājs – padzīvojis pusebrejs V. Gada laikā tā arī nesapratu, kādi ir viņa pienākumi, lai arī par vienu no tiem mums sanāca konflikts. Brīnos, kur man deviņpadsmit gadu vecumā bija drosme sakasīties ar izbijušu armijnieku, kad viņš man lika krievu valodā drukāt apsveikumu kartītes visām kantora dāmām (arī man) 8. martā. Manuprāt, sieviete netaisa apsveikumus sev un citām sievietēm, lai tos pēc tam pasniegtu vīrietis. Un kāpēc kartīte latvietēm jāraksta krieviski?

Tā es protestēju un atteicos sadarboties. Biedrs aizskrēja, durvis aizcirzdams un draudus atlaist izkliegdams. Kvartāla prēmiju man noņēma, bet, sajutusi niknumu par zaudētajiem 100 rubļiem, devos meklēt taisnību pie ģenerāldirektora latvieša.

Prēmiju man tomēr piešķīra, bet man pretējās durvīs nu sēdēja nikns ienaidnieks, kurš kontrolēja katru manu soli, vienlaikus izplatīdams pasakainas baumas par manu morālo stāju.

Kas lai zina, kāda bija tā mēraukla, bet sava direktora raksturojumā pirms socvalstu brauciena es drukāju, ka viņš ir «moraļno ustoičivij», lai gan labi zināju, ka viņam ir mīļākā. Par to nebija brīnums, jo kungs viņš bija iznesīgs un patīkams, arī vēlāk, nonākot autobiznesā, dāmas ap viņu tā vien spietoja. Kantorī viena pēc šā vīrieša alka tik atklāti un smieklīgi, ka kaunējos viņas vietā. Ak, jā, raksturojumā vai autobiogrāfijā, protams, krievu valodā, arī bija jānorāda tēva, mātes un citu tuvu radu kapa vietas. Iedomājieties, ka tūrisma firmai tagad iesniedzat tādu dokumentu…

Vispār jau kantorī morālā stāja bija tāda pašvaka, mīlas intrigas virmoja gaisā, un kaislības Jaungada ballītē pārspēja trakākās fantāzijas. Nu kur gan viena latviešu meitene no inteliģentas ģimenes lai būtu redzējusi un dzirdējusi, ka viena sieviete otrai piesola uzsist zilu aci, jo kantora foršākajam kungam iepatikusies jaunatnācēja?

Jāatzīst, ka pa aci sadot solīja man, bet solītāja bija augstāko izglītību ieguvusi nozares vadītāja svarā virs 100 kg.

Pēc šīs sarunas uz viņas kabinetu vairs viena negāju, drošs paliek drošs. Cita, plašajā dzimtenē izglītību ieguvusi biedrene virs 40, pēc pāris vodkas glāzēm atrāva blūzīti un piedāvājās savam tiešajam priekšniekam, dejodama viņam solo. Tās nebija ballītes ar scenāriju un dzīvesbiedru piedalīšanos… Tie bija reāli dzerstiņi ar sadali, kur vīriešus burtiski izķēra.

Darba laiks tika ievērots punktuāli, biedri viens otru uzmanīja un nosūdzēja; bija vairākas, savstarpēji nesaticīgas grupas – latvieši, krievvalodīgie un ebreji. Ebreji un krievi gan nebija ļoti nodalījušies, tur grupu robežas bija stipri mainīgas, bet latvieši turējās savrup. Kafijas dzeršanas notika grupās, kur vienlaikus apsprieda naidīgo grupu sliktos darbus un kala plānus par to, kā iegriezt. Regulāras ražošanas, partijas un komjaunatnes sapulces kā neatņemama ikdiena.

Lai arī biju cerējusi, ka pēc skolas mana dalība komjaunatnē būs formāla, tomēr tā nebija vis – Vidusāzijas izcelsmes komjaunatnes sekretārs T. nāca iepazīties un norādīja, ka sapulces kavēt nedrīkst!

Kad jau pieminētais profkoma priekšnieks V. šim komsorgam T. bija norādījis, ka jaunās sekretāres uzvedība esot ārkārtīgi amorāla un jāpieņem mēri, izskatot šo aktuālo jautājumu komjaunatnes sapulcē, biedrs T. vispirms nāca ar mani runāties. Tā un tā… Esot signāli… Bet viņš jau saprotot, ka es neko… Tomēr jāreaģē… Ja nu tikai es vakarā atnākšu ciemos… Tad varētu vienoties.

Es negāju, jo satikt šo civilizēties mēģinošo stepju ganu pēcteci man gribējās vēl mazāk, nekā tikt kauninātai sapulcē. Sapulce gan nenotika, un tagad man ir pat mazliet žēl, jo būtu interesanti uzzināt, ko man varētu pārmest cilvēki, kuri mani redzējuši dažas reizes un zina tikai baumas? Kā tas būtu? Nokauninātu un izlamātu? Izslēgtu no komjaunatnes?

Pārsteidzoši bija arī tas, ka pelnīju vairāk nekā mana mamma – ārste ar vairāk nekā divdesmit gadu darba stāžu.

Man bija arī prēmijas, mani uzņēma dzīvokļu rindā, pusdienas bija par pašizmaksu. Ja strādātu ilgāk, gan jau tiktu arī pie ceļazīmes uz sanatoriju pie Melnās jūras. Tomēr es, nolauzusi gadu šajā neparastajā vietā, aizgāju studēt, lai atkal darba dzīvē atgrieztos tikai pārmaiņu laikā.

*****

1990.–1991. gadā firmas sāka īrēt viesnīcu numuriņus, kurus izmantoja kā ofisus. Varētu pat teikt, ka daža laba Rīgas centra viesnīca bija kaut kas līdzīgs tagadējiem biroju centriem – katrā numuriņā cits bizness, bet lejā ēdnīca, sorry, restorāns. Stāvu dežuranti un administratori lejas hallē. Numuriņi netika kaut kā īpaši iekārtoti: gultas un dīvāni turpat vien bija, tālab varēja strādāt garas stundas. Un ne tikai strādāt… Bagātākie noīrēja luksusa un pusluksusa, jo tad tomēr ir vairākas istabas un vienā var nosēdināt arī sekretāri, bet otru iekārtot kā savu kabinetu.

Kas gan te nebija! Gan sīka auguma naftas straumētājs, kuram patika garas dāmas, gan slaiks ārzemju latvietis, kurš pa vidu romantiski seksuāliem piedzīvojumiem ar tautietēm Tēvzemē centās ievest tirgū kopēšanas tehniku.

Izbijis augstskolas pasniedzējs ar biznesa kursiem, gan dažs vēlāks privātas augstskoliņas īslaicīgs rektors nāca ar nobružātu portfelīti, izjauca nopietnu darījumu un nobijies, drebošu lūpu taisnojās. Pēc tam, redzot viņu TV, allaž domāju – nu kāds gan viņš biznesa mācītājs, ja pats neko neprata!

Publika viesnīcā bija ļoti raiba, īpaši restorānā, kur vakariņoja vai pusdienoja gan biznesa cilvēki, gan klaida latvieši ar vietējiem radiem, gan krievu bandīti… Tātad uzvalki, sporta tērpi un auseklīšu džemperi. Vakaros dzīvā mūzika, mazliet dejas un lieliskie viesmīļi, kuri neatteica atnest kādu īpaša dzēriena pudeli arī no valūtas bāra.

Restorānā bija arī suteneri, prostitūtas un reāli bandīti. Mīlas priesterienes savāktas visām gaumēm: gan modeles izskata blondīne, gan simpātiska tumšmate, gan sieviete vīriešu drēbēs – īsiem matiem un enerģisku gaitu. Lesbiete? Transpersona? Nemāku spriest, tolaik tādus vārdus pat nezināju.

Pirmās dienas, redzot mani regulāri ieturam maltītes restorānā vīriešu sabiedrībā, piefiksēju neslēptu uzmanību no suteneru puses. Neliela auguma būdīgi kungi ap 40 skatījās pietiekami stingri, lai es saprastu – joku te nebūs.

Pie sevis lūdzos, lai, pirms sāk mani sist tualetēs vai kādā gaitenī, vismaz pavaicā, ko es te daru. Bet pagāja nepilna nedēļa, un viņu attieksme mainījās – satiekot sveicināja, atvēra durvis, smaidīja… Tātad bija noskaidrojuši manu identitāti. Fū!

*****

1991. gada janvārī ārpus viesnīcas biroju sienām brieda nozīmīgi notikumi, kuriem nejauši atrados gandrīz vai epicentrā. Jau pieminētajā viesnīcas numuriņā-ofisā 90% laika valdīja kņada un gandrīz katra diena bija svētki. Jāatzīst, ka tas bija jautri tikai pirmos pāris mēnešus, pēc tam gribējās banāli konkrētu darba laiku un vienkāršas brokastis, pusdienas un vakariņas, nevis smalka restorāna ēdienus.

Arī tajā vakarā, fonā skanot TV Panorāmai, notika neliels tusiņš ar karstasinīgu armēņu biznesmeņu piedalīšanos. Protams, vīns, protams, saldumi, protams, troksnis… TV varam vērot tikai bildi, skaņa caur sarunu murdoņu nav dzirdama. Kādā brīdī pavēros pa logu un brīnījos, kas tās par tādām krāsainu gaismu svītrām skrien gar logiem? Ziņkāres dzīta izgāju uz balkoniņa un tikai tad ievēroju, ka tādas pašas krāsainas svītras izšaujas no Bastejkalna virzienā prom no centra. Salūts? Uguņošana? Troksni nedzird, cilvēki mierīgi staigā gar Brīvības pieminekli, un es nevaru saprast, kas notiek.

Atgriežos telpā un pamanu, ka diktore TV ekrānā ir trauksmaina, tiek pieminēta šaušana, un visi uzreiz apklust. Pirmo reizi redzot ko tādu un nepadomājot par sekām, dažu sekunžu laikā esmu paķērusi mēteli, cepuri un somiņu, skrienu uz liftu un esmu ārā drēgnajā janvāra vakara gaisā. Piestāj tramvajs, es nosēžos aiz vadītāja (nezin kāpēc domājot, ka tā būs drošāk) un gatavojos pabraukt Bastejkalnam garām ar tramvaju – tā teikt, droši un ar komfortu pavērot notiekošo.

«Ārā šauj!» es murminu un izdzeru 50 gramus vienā rāvienā.

Tomēr jau pēc 50 metriem tramvajs apstājas un vadītāja paziņo, ka tālāk nebrauks. Beidzot arī man pielec, ka joku nav, ka viss ir bīstami un ka es nupat no brīva prāta esmu gatavojusies iet zem lodēm. Klupšus krišus iztenterēju no tramvaja un pa taisno dodos uz Skapi, pie letes pasūtu konjaku, bet rokas tā trīc, ka glāzi uzreiz apgāžu. Bārmene, kura mani te redz bieži, bet nekad ar konjaku, izbrīnā papleš acis un pasniedz nākamo glāzi. «Ārā šauj!» es murminu un izdzeru 50 gramus vienā rāvienā.

Pat neatceros, vai samaksāju, jo uzreiz caur zāli devos uz viesnīcas daļu. Plati ieplestās acis, vaļējais mētelis un šalle, kas velkas gandrīz pa zemi, nav ikdiena labā restorānā, un to pamana jautrā kompānijā sēdošie armēņi, kuri pa dienu bija pie mums kursos. «Oi, nu čto takoje, na tebe ļica ņetu!» sauc viens no viņiem, es piestāju un izmoku «tam streļajut». Kalnu Karabahu piedzīvojušajiem par to ir īss viedoklis: «Nu i čto? U nas každij ģeņ streļajut! Prisjaģ, tebe konjaka nado vipiķ.» Tie ir mirkļi, kad nereibst, ir tikai mazs atslābums un beidz trīcēt ekstremitātes.

Atgriežoties numuriņā, uz balkona vairs nestāvu kā statuja, baidīdamās tuvoties logiem, no augšas redzamie daži cilvēki pārvietojas pārskrējienos, iela ir tukša, auto un tramvaji nebrauc. Viesnīcā dažviet valda kņada, visu nakti notiek sazvanīšanās un staigāšana, gulēt tā arī neaizejam.

Te numuriņos dzīvo žurnālisti gan no Maskavas Vzgļad (Skatiens), gan no dažām Eiropas valstīm, un naktī steidzami tiek meklēta informācija par nošauto Andri Slapiņu – toreiz nebija Google, kur atrast datus un pārējo… Mūsu telpās aktīvi izmanto telefonu, tiek apzvanītas redakcijas un radiostacijas, drudžaini diktējot jaunumus.

Nākamajā dienā liftā braucu kopā ar "Vzgļad" žurnālistu, viņam ir apsieta galva un sarkanas, nogurušas acis.

Aiz viesnīcas sienām viss ir mainījies, pirms nedēļas uzceltās barikādes ieguvušas citu nozīmi. Kursu apmeklētāji no Krievijas vidienes baidās iziet uz ielas, jo domā, ka tagad visus krieviski runājošos piekaus. Tikmēr no Kemerovas (Sibīrija) atbraukušie topošie uzņēmēji pat nokavē dažas nodarbības – esot bijuši uz barikādēm, ja nu latviešiem vajadzētu papildspēkus. Viņu stāja un skatiens pauž, ka joki nebūs, un es tiešā tuvumā redzu pārliecinātu, cīņai gatavu vīrišķību. Varbūt viņi nemāk dziedāt un sadoties rokās, bet pāri darīt viņi neļaus un par savu lietu cīnīsies!

Tikmēr no Kemerovas (Sibīrija) atbraukušie topošie uzņēmēji pat nokavē dažas nodarbības – esot bijuši uz barikādēm, ja nu latviešiem vajadzētu papildspēkus.

*****

Pēc janvāra notikumiem sajūta, ka Latvija atgriezīsies pasaules kartē, kļūst stiprāka, un Rietumi ir gatavāki sākt darboties arī te. Viss mutuļoja, visi skrēja uz visām pusēm, un iespējas kļūt par kāda liela Eiropas vai pat pasaules līmeņa uzņēmuma pārstāvi bija reālas, ja vien pietika drosmes, pašpārliecinātības un angļu valodas zināšanu kaut vai sarunu līmenī. Un, kā jau visos laikos, svarīgi bija atrasties īstajā vietā īstajā brīdī. Vai arī būt pazīstamam ar kādu, kurš aizliks vārdu.

Mans darba devējs kā biroju nomāja numuru jau pieminētajā viesnīcā, bet darba specifika – atbildība par mācīties atbraukušajām grupām – paredzēja arī nakšņošanu turpat. Ne jau katru nakti, bet tomēr. Tā nu vienā jaukā dienā pie mums ienāca kungs ar dažiem jautājumiem. Vārds pa vārdam, un aizrunājāmies par biznesa vidi Latvijā, par iespējām u. tml.

Saruna bija interesanta un daudzsološa, bet pats kungs – gana patīkams, lai es piekristu aicinājumam kopā pavakariņot un turpināt informācijas apmaiņu neformālā gaisotnē. Norunātajā laikā turpat 1. stāva restorānā mani gaidīja šarmants vīrietis. Tiku ne tikai iztaujāta, bet arī galanti aplidota, bija jauki un viegli komunicēt, daloties informācijā un uzzinot daudz jauna par specializētās tehnikas pārdošanas īpatnībām.

Nesen noklausījusies īso biznesa kursu, izlasījusi visu, kas bija pieejams tālaika presē, jutos zinoša, bet, pats galvenais, gatava uzņemties atbildību un darboties.

Dažas fīza (topa kokteilis tolaik) glāzes manu pārliecību tikai nostiprināja – biju gatava parakstīt sadarbības līgumu tūlīt un uzreiz, jo es taču esmu aktīva, man ir daudz paziņu, ideju un manas toreizējās angļu valodas zināšanas bija virs vispārējā vidējā līmeņa.

Tas bija labs starta komplekts tolaik, kad sākotnējo veiksmi noteica tik banālā atrašanās īstajā vietā īstajā brīdī. Tomēr jauniegūtais biznesa partneris norādīja, ka viņš nav lēmuma pieņēmējs, viņš tikai var mani rekomendēt saviem bosiem Vācijā. Un ka viņš tāpēc jau pa dienu esot pieteicis tālsarunu, kuru gan solot tikai vēlu vakarā, pēc 22.

Ašs acu skatiens pulkstenī rādīja, ka tuvojas pusdesmit, un vīrietis noteica, ka būtu labi, ja es arī piedalītos sarunā – tad bosi varētu mani izvaicāt un skaidrība rastos ātrāk. Lai arī kokteilīši un sajūsma par iespēju mazliet aizmigloja saprātu, tomēr bažas par to, ka tālsaruna notiks viņa viesnīcas numuriņā, darīja bažīgu. Mirklis šaubu, apdomāju par un pret: vēls vakars un viesnīcas numuriņš ar vīrieti, kuru nepazīstu, tālsaruna var notikt tikai pa viņa telefonu, jo īslaicīgi numuriņš arī viņam kļuvis par tādu kā darba vietu komandējuma laikā, te ir tā lielā iespēja, kāda bieži negadās… Pārdomas pārtrauca viņa: «Vai tu baidies no manis? Mēs taču runājam tikai par darbu, šovakar viss ir darījumu tikšanās.»

Ok, lai būtu! Neesmu gļēvule, un, ja tā padomā – vīrietis ir simpātisks, neizskatās pēc maniaka un sliktākajā gadījumā varētu arī piekrist kam vairāk, ja nu nekā citādi nevarēs. Kad nonācām viņa pusluksusa numuriņā, no ledusskapja izvirpuļoja Sovetskoje Šampanskoje un tam piebiedrojās kaut kāda vācu šokolādes kaste.

Šāds galda klājums, gaidot biznesa tālsarunu, raisīja aizdomas, tomēr vecāku ieaudzinātā ticība norunām un solījumiem neļāva man uzreiz aptvert situāciju, ka nekādas tālsarunas laikam nebūs gan… Tagad grūti iedomāties, kā cilvēki sēdēja pie telefona aparātiem un gaidīja svarīgus zvanus, kā pieteica tālsarunas, bet savienojuma rinda pienāca dziļā naktī. Tomēr tā bija. Un tātad bija arī iemesls ticēt vīrietim.

Konfektes garšoja, nobaudīju arī glāzi dzirkstošā cukurūdens, bet sarunas no asfaltbūves tehnikas pārmetās uz privātām tēmām. Nu jau vairs ne bukletus un cenu lapas, tagad man rādīja sievas un bērnu foto, interesējās par manu dzīvi, par Latviju. Laiks rit. Telefons nezvana. Tuvojās pusnakts, esmu agri cēlusies un visu dienu strādājusi, un šampanietis tikai padara mani miegaināku.

Cēlos, lai ietu, bet vīrietis mani atturēja – ja nu tūlīt būs zvans? Un manis nav? Sanāks nesmuki, tā nevar krāpt vācu bosus! Ak, man nākot miegs? Nu, te taču ir divas istabas – viņš uz dīvāna gaidīs tālsarunu, bet es pa to laiku varu atlaisties gultā blakus istabā.

Man šausmīgi nāca miegs, bet zaudēt tik tuvu esošu biznesa projekta iespēju arī negribējās.

Devos uz gultu, novilku kurpes un apgūlos, tāpat ar visām drēbēm, arī miegs uzreiz bija klāt. Pēc nenosakāma laika jutu, ka kāds ir pie gultas un strauji atvēru acis; jā kungs tepat stāv un, ieraugot manu pamošanos, vaicā vai tad es vienmēr tā guļot ar drēbēm? Atmurmināju, ka neesmu jau mājās un ceru, ka drīz zvanīs vācu partneris.

Viņš aizgāja. Es atkal aizmigu. Viņš nāca vēlreiz. Un vēlreiz. Staigāja kā tīģeris pa krātiņu no vienas telpas otrā. Tad apsēdās uz gultas malas. Es vairs negulēju, bet izlikos, ka esmu aizmigusi, un drudžaini domāju tālākās rīcības plānu. Manu plecu skar glāsts, un vīrietis saka, ka es esot tik skaista… Ka varbūt mēs varētu… Ka par vienu darījumu vien mana komisija būtu 10 000 USD (tolaik par šādu summu sanāca dzīvoklis centrā vai pusmāja Rīgas nomalē), bet ka viņam vajag just, ka mēs saprotamies, ka man var uzticēties…  Jo viņš te nevienu nepazīstot, bet es gan, ka ar manu līdzdalību sanāks lielisks darījums… Ja vien…

Izlikties aizmigušai vairs nebija jēgas, es piecēlos gultā sēdus un sapratu, ka nekāda tālsarunas zvana laikam gan nebūs. Esmu patērējusi daudz laika un sasapņojusies par nereālām lietām. No aizvainojuma un dusmām pašai par savu naivumu gribējās raudāt. Vilku kurpes, izslējos un gāju prom. Pie durvīm viņš mani satvēra aiz rokas: «Nu kas gan tu esi par sievieti! Viena nakts, un tu par darījumu nopelnītu 10 000 USD.» Izrāvu roku no viņa tvēriena un devos uz savu numuriņu, iekritu gultā un uzreiz aizmigu. Kad nākamajā dienā soļoju pusdienās, stāva dežurante mani pasauca, lai pasniegtu konfekšu kasti, to man lūdzis nodot viens kungs. Uzreiz sapratu, kurš…

Un man vairs nebija ne šaubu, ne pārdomu – te nekā nebūtu bijis ne ar, ne bez seksa. Neviens taču par atteiktu biznesa darījumu konfektes nesūta…

Tomēr vasarās, redzot uz Rīgas ielām ceļu būvētājus, es domāju: ja toreiz, 1991. gada pavasarī, es būtu piekritusi seksam ar šā uzņēmuma pārstāvi citā bijušajā PSRS republikā – vai es būtu ieguvusi dīlera vietu Latvijā vai arī ne?

*****

Mainoties laikam, mainījās arī smalkās vietas, kur vest dāmas, lai uz tām atstātu iespaidu. 90. gadu sākuma līderi bija Motelis Brencis, Forums, Anre, Lido restorāns Lāčplēša ielā…

Aizjūras augļus, kurus tagad vēsu seju krāmējam lielveikalu ratos un grozos, varēja nopirkt tikai nelielā veikaliņā "Lauda" Tērbatas ielā.

Kopš bērnības, kad pie puszaļiem banāniem tiku vien pēc rindas izstāvēšanas Maskavā vai Ļeņingradā un tad tos, avīzē ietītus, nogatavināju, bija saglabājusies sajūta, ka banāns – nu tā tik ir lieta! Tāpēc vienam pabiezam komersantam uz jautājumu, ko es vēlētos, teicu – daudz banānu. Un vienā vasaras vakarā pie manas mājas piebrauca tīri glauns auto ar šoferi, miesassargu un pašu komersantu Jāni. Jāatzīst, ka šis jaunais kungs neraisīja manī nekādas simpātijas, tomēr piekritu kopīgām vakariņām, un, re, auto ir piebraucis, esmu ievilināta tajā ar banānu maisu un rožu pušķi.

Ceļš ved uz Vecrīgu, uz Forumu. Tas vakara iesākumam, saka Jānis, bet es neuztvēru teksta divdomīgumu un nesaprotamā kārtā nemaz nebaidījos, kaut biju viena pati šajā auto ar trim vīriešiem, no kuriem divus (šoferi un miesassargu) redzēju pirmo reizi, bet viņu bosu biju iepazinusi savā darbā, kur viņš šad un tad iegriezās.

Atliek tikai brīnīties, cik naiva varēju būt un domāt, ka mani vakariņās uz Forumu ved, lai parunātos par darbu… Bet patiess naivums, kā zināms, atbruņo pat varmākas.

Nu jau sēžam visi (arī miesassargs) pie galda, kas ticis rezervēts un atrodas gandrīz vai zāles centrā. Ēdieni tiek pasūtīti daudz, jo komersants sver vismaz 150 kg un par apetīti nesūdzas. Arī dzērienu ir padaudz, un abi vīrieši mani visu laiku mudina dzert. Es neatsakos, jo fīzs ir garšīgs un kaut kāds konjakveidīgais arī maigi kņudina mēli.

Miesassargs slavē savu bosu, cik tas esot lielisks cilvēks, un stāsta, cik viņam esot milzīga, skaista māja ar baseinu, man tas noteikti esot jāredz! Pamazām saprotu, kālab te esmu aicināta, ka mani ar manis pašas piekrišanu vēlas piedzirdīt un aizvest uz māju ar baseinu. Kļūstu vērīgāka un pamanu, ka, ielejot man kārtējo konjaka glāzīti, vīrieši saskatās. Skatieni runā nepārprotami – viņa joprojām ir pie sajēgas! Nujā, vai tad viņi varēja zināt, ka pēdējo gadu gandrīz katru dienu ir mazliet iedzerts, organisms ir pieradis un vispār man nekad nav bijis tā, ka pēc pāris glāzēm zūd sajēga?

Vakars viņiem ir izbojāts, bet es taču nesolīju, ka būs citādi. Vajadzēja runāt skaidru valodu uzreiz! Mums ir kopīgi ietekmīgi paziņas, tāpēc komersants, lai arī nikns, saprot, ka bez manas piekrišanas neiztikt. To nesaņemot, protams, mani aizved atpakaļ uz mājām, un es paņemu no auto maisiņu ar banāniem, rozes un līgani soļoju pa celiņu līdz vārtiem. Nestreipuļojot, starp citu. Ja pareizi atceros, tad vairāk komersants Jānis mani nekur neaicināja… Bet domāju, ka arī tad, ja viņiem būtu izdevies mani piedzirdīt un parādīt māju ar baseinu, mani tik un tā nekur pēc tam neaicinātu.

*****

Ir 1991. gada augusts, pa TV rāda Gulbju ezeru un simfoniskos koncertus. Ir augusta pučs un sajūta, ka viss beidzies. Rīgā nekursē transports, un es ar tēva žigulīti apbraukāju nomales veikalus, lai iepirktu miltus, cukuru, sāli un kas nu vēl tur ir palicis plauktos. Mamma raud, tēvs sēž sarauktu pieri. Un tad pa radio dzirdam, ka uz Maskavu atbalstīt pārmaiņas un aizstāvēt Jeļcinu dodas Kemerovas vīri. Mēs te esam nomale un varam tikai vērot, kā viss beigsies… «Mamm, viss būs labi – ja brauc kemerovieši, tad vairs nav jābaidās.»

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs