Vīrs, kurš zinātnes vārdā ieslēdzās alā, sajuka prātā un atklāja jaunu bioloģijas nozari

Bija 1962. gada jūlijs, kad ģeologs un biologs Mišels Sifrs no savas rokas noņēma pulksteni un ielīda 130 metrus dziļā alā Francijas Alpos un tur apmetās uz pāris mēnešiem. Viņa vienīgais gaismas avots bija lāpa, bet par aizritējušo laiku viņam neliecināja it nekas. Viņš vēlējās noskaidrot, kā cilvēks reaģē brīžos, kad nav iespējams uzzināt nekādu informāciju par laiku, bet beigu beigās atklāja, ka cilvēkam piemīt savs, no Saules ritma neatkarīgs, bioloģiskais pulkstenis. Kopš tā laika hronobioloģija ir kļuvusi par jaunu bioloģijas nozari. Kopumā Sifrs pazemē pavadīja 63 dienas.  

Laiks kļūst lēnāks

«Sākotnēji man plānā bija doties ģeoloģiskajā ekspedīcijā un apmēram piecpadsmit dienas pavadīt pazemē,» savulaik medijiem sacīja Sifrs, «bet pēc pāris mēnešiem es sev teicu: «Nu, ar piecpadsmit dienām ir par maz. Es neko neredzēšu.» Tāpēc es nolēmu palikt divus mēnešus. Man bija niecīgs aprīkojums un pavisam vienkārša nometne ar šo to iekšā,» par pirmo eklsperimentu stāstīja Sifrs. «Manas kājas vienmēr bija slapjas, un mana ķermeņa temperatūra sasniedza vien 34 °C.»

Jau pavisam drīz zinātnieks pamanīja, ka viņam laiks sāk ritēt lēnāk. Psiholoģiskajos testos Mišelam skaitīšana līdz 120 prasīja piecas minūtes, kas ir vairāk kā divas reizes lēnāk nekā parasti. Kad viņš savu eksperimentu beidza, sekoja lielākais pārsteigums – viņš no alas iznācis septembrī, kaut arī bija domājis, ka ir augusts.  Viņš šajā pētījumā noskaidroja, ka cilvēks pilnīgā tumsā un izolācijā izdzīvo nevis 24 stundu, bet 24,5 stundu diennakti.

Eksperiments, kas sagrauj psihi

Tomēr tieši 10 gadus vēlāk, 1972. gadā, Sifrs nolēma izmēģināt vēl garāku un vēl biedējošāku pētījumu. Viņš devās uz Teksasu, kur atkal iekārtojās 135 metrus dziļā alā un jau atkal atkārtoja visus iepriekšējā eksperimenta priekšnoteikumus.  Taču šoreiz viņš nolēma tur palikt deviņus mēnešus un šis laiks pamatīgi izmainīja zinātnieka emocionālo pasauli.

Apbruņojies ar guļammaisu un dažām mantām izdzīvošanai, Mišels sāka savu mūža lielāko pārdzīvojumu. Viņš turpmāk alā vadījās tikai pēc instinktiem – sagribējās ēst, viņš ēda, kad uznāca nogurums – viņš gulēja. Pavisam drīz viņa maņas sāka izspēlēt ļaunus jokus – stundas sāka šķist kā minūtes, dienas saplūda vienā garā dienā, viņam sāka rādīties halucinācijas – ēnas sāka runāt un kustēties. Mišels nemitīgi satraucās, ka alā vairs nav viens, bet viņa domas kļuva haotiskas.

Tikmēr virszemē katru Mišela soli uzmanīgi pētīja viņa zinātnieku un audzēkņu komanda. Uz zinātnieka ķermeņa pirms pētījuma tika pielīmēti elektrodi, kas virszemē signalizē, kad pētnieks ir aktīvs un nomodā un, kad ir devies gulēt. 

Alas temperatūra tika uzturēta nemainīgā 21 grāda temperatūrā un Sifrs visu laiku pārtika no astronautiem paredzētās pārtikas – vistas, sviestmaizēm, dehidrētām olām un bekona.

Michel Siffre je francuski geolog i hronobiolog najpoznatiji po svojim revolucionarnim eksperimentima u pećinama, koji su značajno doprineli razumevanju kako ljudsko telo funkcioniše bez spoljašnjih vremenskih signala.
Siffre je 1962. godine, u 23. godini, izveo svoj prvi veliki… pic.twitter.com/SgOKbrhEHo

— The Martian (@SeeOutThere) April 4, 2025

Pēc otrā pavadītā mēneša Sifra iekšējais pulkstenis kļuva pavisam lēns līdz beidzot viņš pierada pie 48 stundu dienas ritma. «Es pavadīju trīsdesmit sešas stundas nepārtraukta nomodā, kam sekoja divpadsmit stundu ilgs miegs,» piedzīvoto atminējās zinātnieks. «Es nemitīgi pārlasīju savu alas dienasgrāmatu, uzmanīgi sekojot līdzi katram miega un nomoda ciklam, taču tanī brīdī nekas neliecināja, ka es tās dienas uztveru savādāk.»

Kad pagāja jau vairāki mēneši, Sifra prāts sāka aptumšoties. Viņš sāka izlaist vārdus teikumos vai teikuma vidū aizmirsa, ko iesācis teikt; nespēja atcerēties visvienkāršākos faktus; viņa emocijas acumirklī varēja pārlekt no pilnīgas svētlaimes uz iznīcinošu melanholiju. Sifrs sāka bieži sarunāties pats ar sevi, runājās ar alā mītošajiem kukaiņiem, bet alas klusums lika skriet šermuļiem pār kauliem.

Pēc 180 pavadītām dienām alā, Sifram eksperimenta pārdzīvojumi kļuva pavisam nepanesami. Ekperitments tika pārtraukts un zinātnieks tika izrauts ārā no alas. Pats Sifrs tobrīd domāja, ka alā ir pavadījis veselu mēnesi īsāku laiku, proti, tikai 151 dienu.

Mišela Sifra mokošais pētījums atklāja, ka cilvēka ikdienas ritms ir pilnībā pielāgojies Saules ritmam, kā arī to, ka laiks nav tikai ārējas ietekmes radīts – to spēj izveidot arī paša cilvēka prāts, turklāt, tas būtiski garāk un atšķiras no Saules ritma. Savukārt, izolācija un maņu apzināta neizmantošana laika gaitā rada smagu dezorientāciju, kas graujoši ietekmē cilvēka prāta spējas.

Vēlāk Mišela Sifra pētījuma rezultāti lieti noderēja gan NASA, gan franču, gan amerikāņu armijai. Tie ļāva pielāgot dienas ritmu astronautiem, cietumniekiem izolatoros un tiem, kas ilgstoši atrodas uz zemūdenes klāja. Principā bez Sifra pētījuma ilgstoša uzturēšanās Starptautiskajā kosmosa stacijā nebūtu iespējama. 

SHOCKING 🚨 :

In 1972, A French scientist Michel Siffre volunteered to lose his mind.

He spent 180 days alone in a cave 440 feet underground with:

– No clock.
– No sun.
– No human contact.

What he discovered haunts scientists to this day: 🧵 pic.twitter.com/THxuWaNAVn

— Darshak Rana ⚡️ (@thedarshakrana) April 9, 2025

Kas notika ar pašu Sifru?

Šī eksperimenta cena bija augsta. Turpmāko dzīvi zinātnieks centās atgūties no traumatiskā eksperimenta – viņa atmiņa bija ievērojami vājāka un to vairs nekas nevarēja izlabot. Sifrs bija kļuvis paranoisks, viņu nemitīgi vajāja murgi un bailes. Arī attiecības ar līdzcilvēkiem bija cietušas – zinātnieks vairs nespēja sadzīvot ar sievu Natāliju, tādēļ viņu laulība tika šķirta un viņš līdz mūža galam dzīvojis viens. Viņš mūžībā devās 2024. gada 25. augustā.