Vinnija Pūka lāsts. Kristofera Robina vecāku nemīlestība un negribētā slava

Tāpēc savādi ir dzirdēt, ka tik izdevies darbs tās veidotājus laimīgus darīja vien uz īsu laiku. Kaut gan grāmata padarīja slavenus tās autorus, ar laiku viņiem pašu radītais Vinnijs Pūks kļuva par nastu. Vēl vairāk – mākslinieks Ernests Hovards Šepards nīgri izteicās, ka ienīst muļķīgo, veco lāci un nožēlo, ka savulaik piekritis ilustrēt grāmatu. Arī Alans Aleksandrs Milns nespēja samierināties, ka visus viņa stāstus, romānus, lugas un dzeju aizēno stāstiņi bērniem. Savukārt rakstnieka dēls Kristofers Robins Milns – puisēns, kura rotaļās un fantāziju pasaulē tēvs guva iedvesmu grāmatai, padarot zēnu arī par vienu no tās varoņiem, – visiem spēkiem centās norobežoties no popularitātes, kā arī atsvešinājās no vecākiem. Tā nu varam teikt, ka šis ir stāsts par to, kā darbs pāraug tā radītājus, un dzīvot kaut kā milzīga (lai arī tas ir tikai rotaļu lācis ar zāģu skaidām pildītu galvu) ēnā ir smags pārbaudījums. 

* * *
Kā jau privātas skolas direktora dēlam piedienas, Alans Aleksandrs Milns guva labu izglītību. Viņš studēja matemātiku Kembridžā, tomēr pēc diploma iegūšanas pievērsās sava sapņa – kļūt par rakstnieku – īstenošanai. Vispirms gan sāka strādāt satīras žurnālā Punch, kur publicēja humoristiskus dzejoļus un esejas. Viņam bija trīsdesmit viens, kad apprecējās ar skaisto, valšķīgo un brīvdomīgo Dafni, pilnā vārdā Dorotiju de Selinkūru. Milna plānos neietilpa kļūt par karavīru, bet sākās Pirmais pasaules karš un arī topošo rakstnieku iesauca armijā. Viņš nonāca frontē Francijā, kur pieredzēja šausmas, ko nespēja aizmirst arī tad, kad iestājās miers. 

Atgriezies civilajā dzīvē, Milns nolēma darīt to, ko vēlējās visvairāk, – rakstīt. Tā kā viņš slikti jutās lielpilsētas burzmā un trokšņos, no Londonas pārcēlās uz laukiem. Iekārtojās mājā, kuru ieskāva dārzs, bet apkārtnes plašie lauki un meži lieliski noderēja garām pastaigām. Milns savu ikdienu pakārtoja rakstīšanai. Tapa vairākas veiksmīgas lugas un arī detektīvromāns. Autoru pamanīja un viņa darbus cildināja. 

Kamēr tēvs centīgi rakstīja, turpat vien grozījās mazais dēlēns – Kristofers Robins piedzima 1920. gadā kā apliecinājums tam, ka dzīve pēc kara atgriežas normālās sliedēs. Izklaidējot dēlu, Milns viņam sāka skaitīt pašsacerētus pantiņus. Tad iedomājās tos pierakstīt. Asprātīgie dzejoļi pielipa puikam, un drīz vien autoram ienāca prātā, ka tos vērts publicēt. Kā jau bērnu dzejoļiem ierasts, tos vajadzēja papildināt ar ilustrācijām. Kādreizējais kolēģis no Punch ieteica uzrunāt šī paša žurnāla karikatūristu Ernestu Hovardu Šepardu. Milns gan tā kā šaubījās, vai politisko karikatūru autora rokraksts derēs bērnu dzejolīšiem, tomēr nolēma pamēģināt. Ieraugot pirmās skices, Milns no sirds nopriecājās, ka uzrunājis tieši šo mākslinieku. Tā tapa abu pirmais kopdarbs – bērnu dzejoļu grāmata When We Were Very Young (Kad mēs vēl bijām ļoti mazi). 

* * *
Ernests Hovards Šepards ir Milna vienaudzis, turklāt abi izauguši vienā Londonas rajonā. Šeparda vectēvs bija akvareļmākslinieks, tēvs – arhitekts, tāpēc ģimenē zēna talantu pamanīja un veicināja. Jo jau kopš mazām dienām Ernests aizrautīgi zīmēja un bija nešaubīgi pārliecināts, ka izaudzis kļūs par gleznotāju. Tāpēc arī iestājās Karaliskās mākslas akadēmijā, kur ne vien mācījās, bet arī veiksmīgi sakārtoja privāto dzīvi. Tur jauneklis iepazinās un pamazām satuvinājās ar radniecīgu dvēseli – arī Florence Eleonora Čaplina bija pilnīgi pārņemta ar mākslu. Abi jau studiju laikā apprecējās un drīz vien kļuva par vecākiem dēlam un meitai. Protams, par ģimeni ir jāgādā. Tā kā ar grāmatu ilustrēšanu bija iespējams nopelnīt, Šepards pievērsās šai nodarbei un kļuva par atzītu un pieprasītu ilustratoru. Veicās tik labi, ka māk­slinieks varēja atļauties nopirkt māju ģimenei. Tomēr Šepards vēlējās kļūt par gleznotāju un, paralēli maizes darbam, aizvien gleznoja un piedalījās izstādēs. 

Taču karš izjauca ierasto dzīves kārtību. Arī Šepardu iesauca armijā un nosūtīja uz Eiropu.

Viņš izdzīvoja šausmīgajā kaujā pie Sommas – tur pirmo reizi izmantoja tankus un indīgās gāzes, bojā gāja vairāk nekā 400 000 britu, 450 000 vācu un 300 000 franču karavīru.

Viņš izdzīvoja arī turpmākajās kaujās un visus kara gadus, kad vien radās iespēja, zīmēja ikdienas dzīves ainas frontē, karavīru portretus, kauju skatus. Karš Šepardam beidzās Itālijas teritorijā majora pakāpē. 

Pēc demobilizācijas Šepardu uzaicināja strādāt par karikatūristu žurnālā Punch. Lai gan tas nekādi neatbilda viņa sapņiem un arī raksturam, mākslinieks pieņēma piedāvājumu. Jo par visu vairāk vēlējās atgūt normālu dzīvi – pamosties savā gultā, iet uz darbu, pārspriest ar kolēģiem idejas, strādāt un vakaros doties uz mājām, kur viņu gaidīja sieva, meita un dēls, un bez satraukuma samaksāt rēķinus. Arī Šepards, tāpat kā daudzi citi likteņa biedri, vēlējās aizmirst karu. Iespējams, tieši tāpēc, kad Milns atnesa bērnu dzejolīšus, mākslinieks visu sirds siltumu ielika vienkāršo pantiņu ilustrācijās. Grāmata izdodas tik mīļa un aizkustinoša, ka uzrunā gan mazus, gan lielus lasītājus. Kad When We Were Very Young tiek nodrukāta, tā kļūst ļoti pieprasīta – divās nedēļās pārdod 50 000 eksemplāru. 

* * *
Tikmēr jau mazliet paaudzies Milna dēls Kristofers Robins. Puisēns savas dienas vada kopā ar mīļo aukli, jo gan māte, gan tēvs pārņemti ar savām problēmām. Alans Aleksandrs Milns izlēmis piepildīt sapni kļūt par dižu rakstnieku un to cenšas īstenot, centīgi rakstot un piekopjot noslēgtu dzīvesveidu. Savukārt Dafne nav sajūsmā par savrupo ikdienu laukos, daudz uzturas Londonā, turpinot meklēt savu vietu dzīvē un pasaulē. Par laimi, uzmanību, gādību un klātbūtni, ko nesniedz vecāki, zēns pārpārēm saņem no aukles.

«Es no visas sirds mīlēju savu auklīti,» jautāts par bērnību, pēc gadiem nemitīgi uzsvērs Robins Kristofers. Protams, arī māte un tēvs mīl savu vienīgo bērnu, varētu gan piebilst – kā nu prot. Vai gan citādi Milns pēc izdevušās dzejoļu grāmatiņas sāktu rakstīt nākamo bērnu grāmatu, kurā viens no galvenajiem varoņiem ir zēns, vārdā Kristofers Robins? Vēlāk gan dēls to apšaubīs, tāpat kā par aplamiem atzīs stāstus, ka tēvs daudzas grāmatas epizodes noskatījies no viņa, kad abi kopā rotaļājušies.

Jo tēvs ar viņu neesot spēlējies, to darījusi mamma un pēcāk vīram stāstījusi par dēla izfantazētajiem notikumiem un rotaļām.

Lai vai kā, gan reālajā dzīvē, gan grāmatā atainotajam Kristoferam Robinam ir Vinnijs Pūks – rotaļu lācēns, kuram galvā zāģu skaidas. 

Tādu rotaļlietu tēvs esot uzdāvinājis Kristoferam Robinam pirmajā dzimšanas dienā. Paaudzies zēns to nosauca par Edvardu, un tāds vārds lācēnam bija līdz reizei, kad puiku aizveda uz zooloģisko dārzu Londonā. Kā jau visi apmeklētāji, arī Milni devās pie lācenes Vinnijas. Viņa garus gadus bija zoodārza slavenība – ne vien atceļojusi pāri okeānam no Kanādas, bet ar īpašu dzīvesstāstu. Vēl pirms kara Kanādas armijas leitnants Harijs Kolborns no kāda mednieka nopirka mazu lācenīti, kurai deva pilsētas vārdu – Vinipega. Laika gaitā gan dzīvnieku uzrunāja mīļāk, ne tik oficiāli, par Vinniju. Kad sākās Pirmais pasaules karš un arī leitnantam nācās doties karot uz Eiropu, viņš izdarīja ko neparastu – uz kuģa, kas devās uz Lielbritāniju, paņēma līdzi arī Vinniju! Protams, darīja to slepus. Kad neparasto pasažieri vairs nevarēja noslēpt, tā kļuva par karavīru mīluli. Pats lācenītes saimnieks gan saprata, ka Vinniju ņemt līdzi uz fronti nebūs iespējams. Tā nu viņš, iekams devās cīnīties uz Franciju, atrada viņai jaunas mājas Londonas zoodārzā. Tur Vinnija kļuva par publikas mīluli. Tas arī esot bijis iemesls, kāpēc viņas saimnieks, izdzīvojis karā, nolēma lācenīti atstāt Londonā, nevis vest atpakaļ uz Kanādu. Lai taču Vinnija turpinot iepriecināt daudzos pielūdzējus! Par vienu no tiem kļuva Milna dēlēns Kristofers Robins. Kā viņš pirmajā reizē Vinniju ieraudzīja, tā mainīja vārdu savam rotaļu lācēnam Edvardam, nu to sauca par Vinniju. Savukārt otro vārdu Pūks zēns esot noklausījies no kāda tēva paziņas, kas tā saucis gulbi.

* * *
«Reiz senos, senos laikos, varbūt pat tik ļoti senos kā pagājusī piektdiena, Vinnijs Pūks pavisam viens dzīvoja mežā zem vārda Sanders,» jaunās grāmatas pirmajā nodaļā raksta Milns. Tā aizsākas stāsts par Simtjūdžu mežu, kurā mitinās ne tikai Kristofers Robins un Vinnijs Pūks, bet arī viņu kaimiņi un draugi Sivēns, Pūce, ēzelītis I-ā, Trusītis, Tīģeris, Kenga, Rū… Bezgala sirsnīga un mīlestības caurstrāvota grāmata par draudzību, pieņemšanu un atbalstu, kurā lasītājam atgādina: tu neesi viens, vienmēr ir par ko pasmaidīt, palīdzēt kādam ir ļoti labs darbs, nelāga diena vienmēr var uzlaboties, no jebkādām sprukām un šaurās bezizejas iespējams izkļūt, uzdziedi – ap sirdi kļūs siltāk. Grāmata, kurā vienkāršās situācijās un vārdos tiek izteiktas dzīves lielās gudrības. Nu, kaut vai šī!

– Iedomājies, Pūk, ja nu koks, zem kura mēs stāvam, ņem un uzgāžas mums virsū?
– Iedomājies labāk, ka neuzgāzīsies, – rūpīgi apdomājis Sivēna jautājumu, atbildēja Pūks.
Sivēns nomierinājās. 

Patiesībā jau šī ir no tām grāmatām, par kurām nevajag stāstīt, bet gan tās lasīt. Lasīt pašam visos vecumos, lasīt priekšā bērniem un mazbērniem. 

* * *
Kad Milns pabeidz stāstu par Simtjūdžu meža iemītniekiem, viņš bez šaubīšanās grāmatas ilustrēšanu uztic Šepardam. Līdztekus maizes darbam – karikatūru zīmēšanai – mākslinieks rada apbrīnojami pievilcīgus un mīļus grāmatas varoņu zīmējumus. Te gan jāprecizē, ka Vinniju Pūku viņš nezīmē pēc rakstnieka dēla rotaļlietas ģīmja un līdzības. Viņš to noskatās no sava nu jau pusauga dēla Greiema bērnības rotaļlācīša Rūcīša.

Vinnijs Pūks iznāk 1926. gadā un uzreiz iekaro lasītāju sirdis. Gan rakstnieks, gan mākslinieks ir pratuši uzburt bērnības pasauli, kas neatstāj vienaldzīgus. Lasītāju interese ir tik milzīga, ka tiek pieprasīts turpinājums jautrās kompānijas piedzīvojumiem. Tā arī notiek – pēc diviem gadiem iznāk Jaunā māja Pūka Priedītēs. 

Te vietā pastāstīt, ka grāmatas par Vinniju Pūku milzīgie panākumi padarīja vēl populārāku lāceni Vinniju.

Viņa kļuva par Londonas zoodārza lielāko zvaigzni un turpināja tur strādāt līdz pat savas dzīves beigām 1934. gadā. Patiesībā viņa joprojām turpina pievilināt publiku, jo zooloģiskajā dārzā ir divi Vinnijas pieminekļi un pie tiem apmeklētāji aizrautīgi fotografējas. Lai arī cik centīgi pieaugušais Kristofers Robins Milns centās norobežoties no grāmatas tēla, viņš tomēr piedalījās pirmā pieminekļa, kurā atveidota leģendārā lācene, atklāšanā. Otrais tapa īsi pirms gadsimtu mijas – tas veltīts Vinnijai un leitnantam Kolbornam, jo bez viņa lācene nebūtu nokļuvusi Londonā. Kas zina, kā tad sauktu pasaulē mīlēto grāmatu galveno varoni? 

* * *
Līdz ar grāmatām par Vinniju Pūku un viņa draugiem slavas saulītē tiek iecelts gan rakstnieks, gan mākslinieks. Bet, kad vispārzināms top fakts, ka Milnam aug dēls Kristofers Robins, kuram patiešām ir rotaļu lācēns Vinnijs Pūks, sākas īsta apsēstība ar mazo zēnu. Viņu grib satikt, ar viņu vēlas aprunāties, uzzināt, kā un ar ko viņš rotaļājas, kas puisēnam patīk, utt. Pieaugušie, kas ieinteresēti grāmatu tirdzniecībā un līdz ar to peļņā, ātri saprot, kā cilvēku interesi par mazo puisēnu var izmantot. Zēns taču ir labākā grāmatu reklāma – dzīvs tās varonis! Kristoferam Robinam neviens nejautā, vai vēlas, piemēram, fotografēties, bet viņu sapoš uz fotosesijām un top fotogrāfijas – viens pats, ar tēti, ar mammu, ar rotaļu lācēnu, tētim klēpī ar lācēnu padusē… Nokļuvis uzmanības centrā, sākumā zēns jūtas itin labi, kā viņš vēlāk atceras: «Tas bija aizraujoši un ļāva man justies svarīgam.» Tomēr ar laiku puika nogurst no svešinieku uzmācības. Tā aizsākas, kā viņš vēlāk stāstīja, mīlestības un naida pilnās attiecības ar grāmatas tēlu, izdomāto Kristoferu Robinu. Bija laiks, kad īstais Kristofers Robins jutās diezgan lepns, ka viņš ar savu vārdu un bērnību dalījies ar tik ļoti mīlētas grāmatas varoni. Bet skolā viņu par to tik nežēlīgi izsmēja, ka zēns grāmatu un visu tās sakarā sāka ienīst. «Jo vecāks es kļuvu, jo vairāk man grāmatas Kristofers Robins nepatika.»

* * *
Tikmēr Ernests Hovards Šepards ilustrē vēl kādu ļoti iemīļotu un populāru bērnu grāmatu – skotu rakstnieka Greiema Keneta darbu Vējš vītolos. Privātajā dzīvē viņš piedzīvo smagu zaudējumu – pēc vairāk nekā 20 gadu laulības kļūst par atraitni. Tolaik abi bērni mācās mākslas skolā un ar laiku pievēršas grāmatu ilustrēšanai. Šepards turpina strādāt žurnālā Punch un brīvajā laikā glezno. Mērijai Šepardei ir 23 gadi, kad darbos ļoti aizņemtais tēvs viņai iedod kādas grāmatas manuskriptu. Varbūt meita uzņemtos viņa vietā to ilustrēt? Mērija lasa un aizraujas, jo tas ir stāsts par neparastāko aukli pasaulē, kas Benksu ģimenē ierodas brīnumainā, pilnīgi neticamā, veidā – nolaižas no gaisa! Jā, protams, tā ir Mērija Popinsa. Kāda sagadīšanās – ilustratorei ir tāds pats vārds kā neparastajai auklei. Protams, ka jaunā māksliniece piekrīt ilustrēt Pamelas Lindones Treversas grāmatu. Laika gaitā izrādīsies – pirmo no astoņām sērijā par Mēriju Popinsu. Par visu šo grāmatu ilustratori kļūst Mērija Šeparde, un tas ir viņas zināmākais veikums. Savukārt tēva darbs žurnālā Punch meitai ir liktenīgs – Mērija apprecas ar žurnāla redaktoru Edmundu Noksu. Arī viņš ir atraitnis, 28 gadus vecāks par jauno sievu, divu bērnu tēvs. Viņa meita ir vēlākā rakstniece, Bukera balvas ieguvēja Penelope Ficdžeralda.

* * *
Kristoferam Robinam ir desmit, kad, ievērojot tradīciju, vecāki nosūta dēlu mācīties internātskolā. Mācīties un dzīvot līdzās slavenībai? Citiem skolasbiedriem tas ir iemesls, lai apceltu jaunpienācēju.

Kluso un kautrīgo zēnu izjoko, iekausta un apceļ…

Nezinādams citu iespēju, kā turēties pretī, trīspadsmit gadu vecumā Kristofers Robins apmeklē boksa treniņus. 

Kamēr grāmatas par Vinniju Pūku iekaro pasauli, jo tās tulko un izdod daudzās valstīs, Kristoferā Robinā aug neizpratne, sarūgtinājums un vilšanās. Dēlam rodas aizdomas, ka tēvs viņu izmantojis, lai uzrakstītu populāru un ienesīgu grāmatu. Kristofers Robins jūtas izmantots un nodots. Viņam šķiet, ka tēvs atzinību un slavu ir guvis, pakāpjoties uz dēla pleciem, ka tēvam ir ticis viss labākais, bet viņam tikai nevajadzīga, traucējoša popularitāte. Zēns jūt, ka visi vienmēr gaida, lai viņš ir tikai jauks un jautrs. Turklāt allaž par viņa klātbūtni priecājas tikai tad, kad uzzina – tas taču ir slavenā rakstnieka Milna dēls, tas zēns no grāmatas par Vinniju Pūku! Vecāki palaiž garām to mirkli, kad ar dēlu varētu izrunāties, viņiem viss šķiet normāli. Nu, kā gan citādi varētu būt, ja jau Kristofers Robins studē, turklāt Kembridžā?! Kristofers Robins ienīst tēva radītā literārā tēla fenomenālo popularitāti, bet tēvs par to, cik slikti jūtas dēls, pat nenojauš. Plaisa, kas izveidojusies abu attiecībās, kļūst aizvien dziļāka, attālinot tēvu un dēlu.

Taču, izbaudījuši visus labumus, ko guvuši no Vinnija Pūka panākumiem, pamazām arī abi grāmatas autori kļūst īgni. Lai ko rakstītu Milns, lai ko gleznotu Šepards, viņus aizvien piesaka un cildina kā nu jau pasaulslavenās bērnu grāmatas autorus. Taču drīz vien šie pārdzīvojumi kļūst nenozīmīgi, jo sākas Otrais pasaules karš. 

Milns un Šepards, tāpat kā visi, kas piedzīvojuši iepriekšējo karu, ir šokā – viņi dzīvoja ar cerību, ka nekas tik šausmīgs vairs neatkārtosies. Vājš mierinājums ir fakts, ka abi ir jau par vecu, lai tiktu iesaukti armijā, turklāt viņiem ir dēli… Greiems Šepards tiek norīkots dienēt flotē. Līdz ar komandas biedriem jaunais mākslinieks iet bojā, kad vācu zemūdene nogremdē britu kuģi… 

Kristofers Robins pamet studijas un brīvprātīgi dodas pieteikties armijā, taču neiztur medicīniskās pārbaudes prasības. Iesaistās tēvs ar savu ietekmi, un jaunais Milns nokļūst sapieru bataljonā. Vispirms viņu nosūta uz Tuvajiem Austrumiem, pēc tam uz Itāliju, kur ievaino. Pēc kara viņš atgriežas un pabeidz studijas Kembridžā.

Kristofera Robina un vecāku attiecības kļūst aizvien vēsākas, bet pavisam sabojājas pēc tam, kad viņš kādā intervijā, atceroties bērnību, stāsta, cik auksti un neieinteresēti mazā dēla ikdienā viņi bijuši. Kopš tās reizes tēvs ar dēlu sarunājas ļoti reti. Un ir vēl kāds atsvešināšanās iemesls. 1948. gada aprīlī dēls paziņo, ka ir saderinājies, bet Milni ir, maigi izsakoties, pārsteigti par Kristofera Robina izvēli. Dēla iecerēto viņi pazīst jau kopš dzimšanas, jo tā ir Dafnes brāļa meita Leslija de Selinkūra.

Par spīti iebildumiem un arī labi domātiem padomiem, brālēns un māsīca vasarā apprecas.

Vēlāk abi pārceļas uz dzīvi Dārtmutā, kur atver grāmatnīcu. Jo īpaši izbrīnīta par to ir Kristofera Robina māte, kas uzskata, ka, pirmkārt, dēlam nav nekāda tirgotāja ķēriena, un, otrkārt, pārdodot grāmatas, viņam noteikti nāksies piedzīvot nepatīkamus mirkļus, saskaroties ar tēva darbiem un viņa daiļrades cienītājiem. Dafnes bažas gan izrādījās nepamatotas – Kristofera Robina grāmatu veikals plauka un zēla. Tas darbojās vēl ilgus gadus pēc viņa nāves, jo pēdējie īpašnieki grāmatnīcu slēdza tikai 2011. gadā.

* * *
Lai gan abi prata lieliski sadarboties, Milns un Šepards nekļuva par tuviem draugiem. To, cik augstu rakstnieks novērtēja mākslinieka pienesumu, savdabīgi apliecina viņa it kā pa jokam, it kā nopietni rakstītais, lai uz viņa pieminekļa iekaļ «(ja ir vieta) divus attēlus: Sivēnu no 111. lappuses un Pūka un Sivēna pastaigu no 157. lappuses». Laikam jau tas tomēr bija domāts kā joks, jo nekas tāds netiek izdarīts, kad Alans Aleksandrs Milns aiziet mūžībā. Tas notiek viņa mājās Hārtfīldā 1956. gada 31. janvārī, gandrīz divas nedēļas pēc 74. dzimšanas dienas. Pēc piemiņas dievkalpojuma Londonā rakstnieka pelnus izkaisa krematorijas piemiņas dārzā Braitonā. Tā esot bijusi pēdējā reize, kad Dafne redzēja savu vienīgo bērnu…

* * *
Trīs gadus vecākais Šepards skumst par kolēģa aiziešanu. Viņš ir otrreiz apprecējies kara laikā, pāris mēnešus pēc dēla nāves. Šoreiz par viņa sievu kļūst medmāsa Nora Kerola. Lai arī savulaik visai negribīgi pieņēmis darbu Punch, mākslinieks redakcijā nostrādā visu darba mūžu, garus gadus būdams žurnāla galvenais karikatūrists, līdz piedzīvo pazemojošu triecienu. Šepardu atlaiž no darba… Žurnālu sāk vadīt jauns galvenais redaktors, kurš ir apņēmības pilns pārveidot izdevumu un atgūt tā seno spožumu, bet viņš tajā neredz vietu Šepardam. Neklausoties mierinājuma vārdos, ka tik cienījamā vecumā beidzot varēs nepakārtot dzīvi žurnāla nodošanas termiņam, mākslinieks to ļoti sāpīgi pārdzīvo. Turklāt viņš aizvien jūtas paša radītā Vinnija Pūka ēnā.

Tas muļķīgais, vecais lācis!

Tā mēdzis izsaukties Šepards, kārtējo reizi dzirdot sajūsmu par ģeniālo grāmatu. 

Godinot mākslinieku 90. dzimšanas dienā, Viktorijas un Alberta muzejā izstāda 300 skices no grāmatām par Vinniju Pūku. Taču Šepardu šāds uzmanības apliecinājums neiepriecina, gluži pretēji – viņš nespēj samierināties ar faktu, ka ilustrācijas bērnu grāmatai pārspēj itin visus citus viņa darbus, ko pats vērtē daudz aug­stāk. Kā par spīti, interesenti maksāja daudzkārt lielāku cenu par jebkuru Šeparda zīmējumu vai skici no Vinnija Pūka sērijas, bet ne jebkuru citu darbu. Šeparda izdomāto un uzzīmēto Simtjūdžu meža karti, kas ievada grāmatas par Vinniju Pūku, Sotheby’s izsolē pārdeva par 430 tūkstošiem mārciņu. Tobrīd tā ir pasaulē lielākā cena, par kādu pārdota kādas grāmatas ilustrācija. Savukārt mākslinieka vienīgā zināmā eļļas glezna ar Vinniju Pūku, kas, domājams, 30. gados tapa Bristoles tējnīcai, tika pārdota par 243 tūkstošiem ASV dolāru.

Mākslinieks nodzīvo garu mūžu, 96 gadus, un mirst 1976. gada 24. martā. Pēc 30 gadiem Londonā notiek Ernesta Hovarda Šeparda karikatūru izstāde ar kliedzošu nosaukumu Cilvēks, kurš ienīda Pūku. Māksliniekam būtu paticis, ka izstādē nav nevienas ilustrācijas no leģendārās grāmatas. 

Savukārt viņa mazmeita, dēla Greiema meita Mineta Šeparda, izdod grāmatu Šeparda karš: E. H. Šepards, cilvēks, kurš uzzīmēja Vinniju Pūku. Arī tajā nav ne miņas no Pūka un viņa draugiem, šajā grāmatā apkopotas Šeparda atmiņas par Pirmo pasaules karu, kas ilustrētas ar mākslinieka zīmējumiem. Starp citu, tieši Minetai vectēvs savulaik atdeva rotaļu lāci Rūcīti, kurš viņu iedvesmoja uzzīmēt Vinniju Pūku, un itin nemaz nepārdzīvoja, kad rotaļlietu saplosīja kaimiņu suns… 

* * *
Lai vai ko Pūka sakarā juta Šepards, viņš līdz mūža galam turpina sazināties ar īsto Kristoferu Robinu. Kad Kristofera Robina un Leslijas laulībā piedzima meita Klēra, ārsti meitenītei noteica diagnozi – smaga bērnu cerebrālā trieka…

Drīz vien pēc Alana Aleksandra Milna nāves rakstnieka atraitne pārdeva vīram tik mīļo lauku māju. (Starp citu, vēlāk to nopirka vēl kādas leģendas – grupas Rolling Stones – dibinātājs un ģitārists Braiens Džonss. Tur viņu mirušu 1969. gada 3. jūlijā atrada – mājas peldbaseinā.) Dafne pārcēlās uz dzīvi Londonā un pārtrauca sakarus ar dēlu.

Turpmākos 15 savas dzīves gadus māte ignorēja Kristoferu Robinu. Vēl vairāk – guļot uz nāves gultas, viņa atteicās satikties ar dēlu.

Tiesības izmantot Pūka grāmatu varoņus Dafne drīz vien pārdod Stīvenam Šlesingeram. Savukārt pēc Šlesingera nāves viņa atraitne tiesības pārdod Volta Disneja kompānijai, kas, kā mēs to lieliski zinām, gadu gaitā uzņem virkni multiplikācijas filmu par Vinniju Pūku, izmanto grāmatu tēlus dažādos uzvedumos, pārdod milzum daudz ar viņu saistītu rotaļlietu un preču. Simtjūdžu meža iemītnieki pelna simtiem miljoniem dolāru. Vinnijs Pūks un viņa draugi joprojām ir vieni no ienesīgākajiem tēliem pasaulē.

Kristoferam Robinam nepatika ideja par Vinnija Pūka komercializāciju, viņš dzīvoja tikai ar paša nopelnīto. Bet tad ar nepatiku, pārvarot sevi, pieņēma daļu no tēva mantojuma. Viņš piekāpās Klēras dēļ, jo zināja, ka meita pavadīs dzīvi ratiņkrēslā un par viņu kādam vienmēr vajadzēs rūpēties. Tas prasīja līdzekļus, kuru viņam, kopā ar sievu vadot nelielo grāmatnīcu, nebija. 

Kristofers Robins Milns aizgāja miegā – 1996. gada 20. aprīlī slimnīcā, 75 gadu vecumā. Klēra nodzīvoja 56 gadus. Cik vien spēja, nodarbojās ar labdarību, izveidoja arī savā vārdā nosauktu fondu, kas atbalstīja cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

* * *
Ja nu jums gadījumā mājās nav grāmatas par Vinniju Pūku, prasiet grāmatnīcās! Tur tās nopērkamas, apvienotas vienā grāmatā Vinnijs Pūks un viņa draugi Vizmas Belševicas burvīgā tulkojumā. Latviski izdota arī Atgriešanās Simtjūdžu mežā – Vinnija Pūka un viņa draugu piedzīvojumu turpinājums. To britu rakstniekam Deividam Benediktam, ievērojot Milna stilu, lūdza uzrakstīt Pooh Properties Trust, kam pieder grāmatu par Pūku autortiesības. Māksliniekam Markam Bērdžesam tika tas gods iet Šeparda pēdās – zīmēt ilustrācijas. Diez, cik naktis abi negulēja, cenšoties nekrist kaunā?

Kad sakām – šī ir pasaulslavena grāmata, jāpiemin vēl kāds fakts. Vai zināt, ka Ķīnā ir aizliegtas multfilmas par Vinniju Pūku, kā arī bildes un ilustrācijas ar lācēnu? Kaut arī oficiāla paziņojuma nav, daudzi uzskata, ka aizlieguma iemesls ir tas, ka daudziem Ķīnas iedzīvotājiem Vinnijs Pūks asociējas ar lielvalsts līderi. Aizliegums ieviests pirms desmit gadiem, kad sociālajos tīklos milzu popularitāti guvis attēls, kurā Sji Dzjiņpins un toreizējais ASV prezidents Baraks Obama salīdzināti ar Vinniju Pūku un viņa draugu Tīģeri.