Vai tu esi savas dzimtas vecene? Tas nav nievājums!

Konsultē Inguna Roga-Saulīte, biedrības Nigeste vadītāja.

Reiz samulsu, dzirdot uzrunu: «Sveikas, meitas, sievas, vecenes!» Domāju – pag, es zinu, kas ir meitas un sievas, bet kas ir vecenes? To nošķir vecums vai izskats? Kas esmu es – vēl sieva vai jau vecene?

Šo mulsumu atcerējos, nesen ieraugot aicinājumu piedalīties Dzimtas sievu jeb veceņu kursā. To vadītāja Inguna Roga-Saulīte gan uzskata: «Lai kļūtu par dzimtas veceni, tev nav jāmeklē Inguna, bet jāmeklē pašai sevi.» 

Inguna ir četru bērnu māmiņa, dievture, biedrības Nigeste un Lokstenes svētnīcas pasākumu vadītāja. Viņa ir arī savas dzimtas vecene – sieviete, kas apzinās senču spēku, zina, ko ar to darīt šodien un kā nodot nākamajām paaudzēm.

Izvēle, nevis pienākums

Sieviete savā dzīvē iziet cauri vairākām pakāpēm – ir meitiņa un meitene, var būt māsa, sieva un mamma, bet ne visas top par vecenēm. Galvenokārt tāpēc, ka tā ir katras sievietes izvēle – ieņemt šo atbildīgo dzimtas vietu vai atstāt tukšu.

«Latvietes atšķiras ar bagātīgu mantojumu – pūralāde mums dota tāda, ka plūst pāri malām, bet vai ņemsi atslēgu un lūkosi, kas tajā glabājas, ir tava izvēle,» saka Inguna.

«Būt dzimtas vecenei – tas nozīmē ar dziļu mīlestību un pietāti rūpēties par visu dzimtu: gan par senčiem, kas jau veļu valstībā, gan par savējiem, kas šaisaulē, gan par tiem, kas tikai nāks.» 

Saskaņā ar latvisko dzīvesziņu varam runāt par cilvēka trīsdaļību: katrs augums reiz pārvērtīsies pelnos vai zemē, no Dieviņa nākusī dvēsele pie Dieviņa arī atgriezīsies, bet cilvēka gars jeb velis dosies uz Veļu mātes valstību, kur to sagaidīs citi dzimtas veļi, un latvietim ar veļiem ir īpaša saikne. Inguna saka: «Mēs bieži meklējam avotu, kurā smelties drosmi, enerģiju, veselību – visu, kas nepieciešams, lai varētu būt laimīgākas. Interesējoties par senčiem, var nonākt pie interesanta secinājuma – avots nebūs rodams nekur citur kā tikai tevī, jo tu esi savu senču turpinājums.»

Dzimtas vecenei jātur vaļā acis, ausis un sirds, lai izveidotu saikni ar senčiem – jābūt atvērtai un jāpazīst pašai sevi jeb, kā saka Inguna, jāatrod Dievs sevī. «Dievs mīt sirdī, centrā – pagalmiņa vidiņā, vībotnīšu ceriņā. Kad Dievs tevī nostājas savā vietā un ir klātesošs, tu pati esi Dievs – gatava sajust, piepildīt, rūpēties. Tad tu vari būt dzimtas vecene,» saka Inguna.

Veļi nav kapu kopšana

Sievietei, kas domā, ka viņa varētu un gribētu būt savas dzimtas vecene, pirmām kārtām jāsaprot, ka tā būs ļoti liela atbildība. Visa sākums ir savas dzimtas sakārtošana. Lai sakārtotu dzimtu, būs jāuzrota piedurknes un jāsaskaras ar situācijām, kurām, iespējams, pat nebūsi gatava. Inguna stāsta: «Tev būs jākārto veļu rindas un jāpārved mājās tie, kas no veļiem izkrituši – kas beiguši dzīvi nelaimīgi un izmisuši pašnāvībā, arī kas piedzimuši nedzīvi. Būs jāpieņem arī varmākas un slepkavas, kas bijuši dzimtā. Tev būs daudz jādod veļiem, lai viņi varētu dot savai dzimtai.»

Būsim precīzi – attiecības ar veļiem un kapu kults ir divas dažādas lietas. Veļi kapos nedzīvo. Tiesa, naskā došanās uz kapiem ir apliecinājums, ka saikne ar mirušajiem mūsos nav beigusies, tomēr attiecības ar veļiem neveidojas, uz kapu kopiņas stādot samtenes un ar grābeklīti velkot skuju rakstus baltās smiltiņās.

«Ek, tad jau es nevaru būt dzimtas vecene,» tu droši vien žēli nopūties, jo nekādu attiecību ar veļiem tev nav un mielastus tu viņiem nerīko. Inguna mudina nebūt tik kategoriskai, jo attiecības ar veļiem ir trīsdaļīgas – par viņiem domāt, runāt un viņu labā kaut ko darīt.

«Cik stipras būs tavas saknes, tik stipra būsi tu un tavas atvases, kas izaugs tālāk.

Tavas saknes ir spēcīgas, ja tu par tām interesējies, jo tā tu senčiem pasaki paldies,» saka Inguna.

Arī mielot veļus nebūt nenozīmē reizi gadā saklāt galdu nesaprotamām būtnēm un, trīcot kā apšu lapai, pārciest šo nakti. «Mūsu senči veļus mieloja ne tikai veļu laikā, bet ikvienos godos pāri galda stūrim veļiem klāja šauro, garo pelēko lina dvieli jeb Dieva dvielīti,» skaidro Inguna.

Rūpe par savējiem

Kad dzimtā ienāk mazs cilvēciņš, vecene sazinās ar ģimeni, lai parūpētos par bērniņa trīsdaļīgo pūru. Dzimtas vecene gādā, lai simboliski izmaksātu bērniņa likteni – ieliek šūpulī sudraba monētiņu, kā arī parūpējas par bērna drošību, sagādājot un uzdāvinot aizsardzības kulonu. Vēl bērniņam tiek arī kāda vecenes lemta dzimtas lieta spēkam, piemēram, vecmāmiņas dvielis vai vectēva josta. «Lai parūpētos par dzimtas jaunienācēju, vajadzīga vecāku uzticēšanās un piekrišana. Ja tādas nav, vecāku lēmums jāciena un jāpagaida, kamēr bērns paaugas un pats var devumu pieņemt,» stāsta Inguna. Turklāt viņa piekodina: kad par likteņa, aizsardzības un spēka trīsdaļību esi parūpējusies, vairs nav tava daļa, kas ar tevis gādātajām lietām notiks, – kā meita vai puisis tās izmantos, lai ātrāk atrastu savu īsto vietu.

Dzimtas vecenes ziņā ir arī trīs mūža godi – krustabas, vedības un bedības. Savulaik bērniņu dzimtai pievienoja devītajā dienā pēc dzimšanas – ar krustabām pateica viņa vārdu, slepeno spēka vārdu un vietu dzimtā. Tas bija apliecinājums, kāds spēks stāv aiz muguras. «Lai ko izvēlas vecāki – krustabas vai kristības baznīcā –, dzimtas vecene var iesaistīties ar savu devumu – būt klāt brīžos, kad viņu vajag. Pat ja vecāki tevi neizvēlas par krustabu vīkšēju, vari palūgt atļauju baznīcā kristītam bērniņam noskaitīt tautasdziesmu, paturēt viņa rociņu, – vēlību viņš būs saņēmis,» saka Inguna.

Vedībās, kur rodas jauna ģimene, dzimtas vecene savu vietu atradīs arī tad, ja jaunie būs izlēmuši tikai klusi reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļā. «Te var aplikt vienu villaini ap pleciem, sadodot abu labās rokas, jo – kreisās rokas devumiņu, to par pilnu neturēju. Jauno rokām uzliekot savējo, jāsaka vārdi, kas tobrīd būs sirdī, lai dotu viņiem svētību. Nosaucot senču, Dieva, Laimas un Māras vārdus, viņi būs savienoti ne tikai valsts, bet arī senču un Dieva priekšā. Ģimene ir notikusi!»

Dzimtas vecene ir klāt arī bedībās. Viņa ieliek zārkā līdzi naudas gabaliņu, ar ko samaksāt Veļu upes pārcēlājam, trauciņu ar medu dāvanā Veļu mātei un vismīļākās, tuvākās aizgājēja lietas, piemēram, ķemmīti vai pīpīti. Lietas, ko nevar iedot līdzi zārkā, liek veļu ugunskurā, lai aiziet veļos ar dūmiem.

Lūgts padoms, nevis pamācības

Dzimtas vecene dala savu padomu tikai tam, kurš to viņai jautā, bet padoma saņēmēji noteikti dod kaut ko pretī – puķes vai medu, vai ogas. «Mūsu tauta stipri par daudz iebraukusi nepareizā virzienā – kaut ko izprasīt, dabūt atlaides, iegūt sev vairāk un vairāk. Ja gribi ņemt, tev ir jādod no sevis – savai saimei, vietai, dzimtai, zemei. Ja rudenī ābelēs daudz ābolu, saliec kastītē un noliec aiz sētas. Lai ņem, kam vajag, – tas būs tavs devums,» atgādina Inguna

Savukārt vecenei, kam gribas ar saviem padomiem bāzties katrai pudelei par korķi, jāmeklē vieta, kur izlikt savu enerģiju, jo acīmredzot viņai tās par daudz. Pārravē dārzu, izved pastaigā patversmes sunīšus, palīdzi vecajiem, slimajiem un pamestajiem! Atrodi vietu, kur esi gaidīta un aicināta, nelūgti padomi nevienam nav vajadzīgi, un dzimtas vecenes uzdevums nav otru mācīt, bet piepildīt pašai savu vietu. Kurai tam nebūs spēka un varēšanas, tā tikai uzdosies par dzimtas veceni, un tad – ak, nabaga tuvinieki!

Tā noteikti esi tu!

Visticamāk, tu jau tagad prāto, kura ir tavas dzimtas vecene. Ļoti iespējams, ka tā jau esi tu vai arī topi par tādu, jo neviena doma nav nejauša vai velta. «Ja sāc par šo tēmu aizdomāties, visticamāk, tevī jau ir kvalitātes, lai tu būtu dzimtas vecene,» saka Inguna. «Bet – ja joprojām stāvi pa gabalu un kušini pati sevi, tā ir pabērna un sērdienītes loma – gaidīt, kad kāda cita iznesīs dzimtas svētību uz saviem pleciem. Kā princese gaida princi baltā zirgā, tā tu gaidi, lai kāda dzimtas sieva atsien mezglus tam, kas nav atrisināts simtiem vai pat tūkstošiem gadu? Un tagad padomā – ko tu tikmēr darīsi, kamēr viņa sāpošiem pirkstiem raisīs mezglu pēc mezgla?»

Katrā latvietē ir potenciāls būt par dzimtas veceni, bet ne visas atrod ceļu un spēku, lai nostātos savā vietā.

Ja sieva tikai grib būt dzimtas vecene, bet neko nedara, viņa par tādu nekļūs. Ja dara – viss notiks.

Viena vai vairākas vecenes?

Tu labi jau zini, kura ir tavas dzimtas vecene, piemēram, tante, kas izpētījusi dzimtas koku, vienmēr tur par visiem rūpi, atceras un uzmundrina. Tev arī tas viss patiktu, bet negribi ar viņu konkurēt… Iespējams, tu domā: ai, ko es tur jaukšos, pietiek ar vienu dzimtas veceni – gan viņa iznesīs visu smagumu uz labumu uz saviem pleciem! Ko darīt?

Patiesībā dzimtas vecene nav kāda viena vienīga, ekskluzīva vieta, kas kādai izredzētajai sievai jāaizpilda. Pat ja viena dzimtas vecene jau ir, viņai blakām var stāties otrā un trešā. Tikko kāda sieva apzinās, ka viņa var to darīt, ir jādara, un dzimtai no tā būs tikai labāk – tāds spēks! Dzimtas vecenes necīnās par titulu, kroni vai zelta medaļu, bet gan domā par svētību savai dzimtai.