Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Doktors Hofmanis atklāj LSD
Viss sākās ar šveiciešu ķīmiķi Albertu Hofmani (1906–2008), kurš, protams, nemaz nenojauta, kādu lomu nospēlēs veselas paaudzes liktenī. Visu mūžu profesionālajā darbībā viņu saistīja augi un dzīvnieki, un doktora grādu Hofmanis ieguva par hitīna struktūras pētījumiem. Tad viņš sāka strādāt Sandoz laboratorijā un pievērsās vilkazobu jeb melno graudu pētīšanai, cerot rast tiem farmaceitisku pielietojumu. Tā ir parazitējoša sēne, kas parasti skar rudzus, bet nesmādē arī citus graudaugus. Viduslaikos no tās cieta arī cilvēki – lietojot ar vilkazobu inficētu graudu miltus, viņiem veidojās izsitumi, katarakta un viss pat beidzās ar nāvi. Piemēram, 922. gadā Francijā vilkazobs paņēma 40 tūkstošus dzīvību. Apzinoties vielas lielo potenciālu, Alberts Hofmanis sākumā izdalīja lizergīnskābi, kas savukārt aizveda pie LSD-25 atklāšanas. Abreviatūra radās no vācu valodas vārdiem Lyserg-säure-diäthylamid, un 25 bija vielas numurs sarakstā.
Sākumā pati par sevi viela neizraisīja ķīmiķa īpašu interesi.
Taču pēc pieciem gadiem, 1943. gadā, nejauši eksperimenta laikā viņš caur pirksta ādu uzņēma vielas mikrodevu un… piedzīvoja krāsainas kaleidoskopiskas vīzijas.
Pēc trim dienām viņš jau apzināti uzņēma 250 mikrogramus LSD, gribēdams pārliecināties, vai tiešām šī viela spēj radīt ilgstošas, spilgtas halucinācijas. Efekts bija iespaidīgs! Savā grāmatā LSD – mans rūpju bērns Hofmanis notikumus atminas šādi: «Man nācās piepūlēties, lai runātu sakarīgi. Es palūdzu laboratorijas asistentam, kurš bija informēts par eksperimentu, aizvest mani mājās. Mēs devāmies ceļā ar velosipēdu, jo automobilis nebija pieejams kara laika ierobežojumu dēļ. Pa ceļam mājup psihiskais stāvoklis sāka iegūt draudīgas formas. Viss manā redzeslokā drebēja un izkropļojās kā greizā spogulī. Reizē man bija sajūta, ka nespējam izkustēties no vietas. Tomēr mans asistents paziņoja, ka braucam ļoti ātri. Pēdīgi mēs atbraucām mājās sveiki un veseli, un es tik tikko spēju vērsties pie sava pavadoņa, lai tas izsauc mūsu ģimenes ārstu un palūdz kaimiņiem pienu. (..) Sieviete pie durvīm, kuru ar grūtībām atpazinu, atnesa man pienu – vakara gaitā es izdzēru divus litrus. Tā bija nevis Frau P., bet drīzāk ļauna, viltīga ragana apgleznotā maskā. (..) Jebkādi manas gribas centieni pielikt punktu iekšējās pasaules dezintegrācijai un mana es izšķīdināšanai izrādījās veltīgi. (..) Reizēm man likās, ka atrodos ārpus ķermeņa, un tad es kā skatītājs no malas skaidri apzinājos sava stāvokļa traģēdiju. Es pat nevarēju atvadīties no savas ģimenes.»
Atbraukušais ārsts uzklausīja asistentu un arī paša pacienta haotiskos paziņojumus par nāves bailēm, taču konstatēja tikai palielinātas acu zīlītes. Pēc laika halucinācijas mitējās, un Alberts Hofmanis no rīta atzina, ka jūtas pat labāk nekā iepriekš. To dienu pasaule pazīst kā Velosipēda dienu, kurā zinātniekam kļuva skaidrs, ka atklāts kaut kas neticami jaudīgs, ar potenciālu pielietojumu psihiatrijā un citās jomās. Pats Hofmanis līdz mūža galam palika pārliecināts par nepieciešamību pētīt LSD šiem mērķiem, tāpēc sāpīgi pārdzīvoja tā vēlāko aizliegšanu. Taisnības labad jāatzīst, ka arī heroīns kādreiz bija legāls, to izrakstīja pret klepu, ko pašlaik ir ārkārtīgi grūti iedomāties.
Arī hipiji atklāj LSD
Taču nez vai LSD kļūtu par tādu fenomenu, ja nebūtu hipiji.
Bija sešdesmitie gadi. ASV nogurdinošais un bezjēdzīgais Vjetnamas karš, amerikāņu sapņa ideālu nodilšana, aukstais karš ar kodolieroču graboņu, kapitālisms un tradicionālā reliģija zaudē pievilcību… Tam komplektā – dzīva interese par Austrumu misticismu, par neizpētīto prāta dabu… Ne velti gada laikā Hermanis Hese kļuva par visvairāk pārdoto vācu rakstnieku ASV vēsturē, pateicoties savam romānam Svētceļojums uz Austrumzemi, par kuru pats sacījis, ka Austrumi nav valsts vai kaut kas ģeogrāfisks, bet dzimtene un dvēseles jaunība, kas ir visur un nekur. Tas viss radīja eksplozīvu maisījumu, un te nu LSD arī sagaidīja savu zvaigžņu stundu. LSD ieinteresēja dumpinieciskās jauniešu masas un kļuva par viņu reliģiju.
Divu Sanfrancisko ielu – Heitas un Ešberijas – krustojumu var uzskatīt par liktenīgo punktu, kurā uzplauka hipiju subkultūras zieds sešdesmitajos gados. Kādreiz šajā rajonā atradās fermas, 20. gadsimta divdesmitajos gados šī vieta jau bija prestižs vidusslāņa miteklis, bet Lielās depresijas laikā kļuva par pamestu vietu. Pateicoties zemām īres cenām, tas kļuva pievilcīgs hipiju acīs, kuri strādāja nepilnas slodzes darbus, piemēram, par kurjeriem. Jāpiebilst, ka pirms hipijiem dumpinieku un hēdonistu lomā bija cita subkultūra – bītņiki. Lielā mērā tie bija literāti, kas eksperimentēja ar apziņu un meklēja jaunus brīvības griestus. Rakstnieks Viljams Barouzs, kuru pieņemts uzskatīt par vienu no bītņiku subkultūras vaļiem, reiz, vēloties izklaidēt savus ciemiņus, uzlika sievai uz galvas glāzi un centās trāpīt tai, šaujot ar pistoli. Būdams manāmi iereibis, Viljams nejauši nošāva sievu, kas apgrieza visu viņa dzīvi kājām gaisā un kļuva par turpmākās radošās karjeras dzinuli. Pamazām gan bītņiku dumpis piedzīvoja norietu, toties kalpoja par jaudīgu kompostu nākamajai nonkonformistu kopiņai.
Sešdesmitajos gados hipiju subkultūra jau kļuva pamanāma, viņi sludināja brīvo mīlestību, dzīvi komūnās, brīvu ekonomisko resursu sadali un nereti brīvību eksperimentēt ar apziņu paplašinošām vielām.
Sākotnēji pastāvēja termins to be hip, ko var tulkot kā būt tēmā vai būt lietu kursā, bet tad parādījās vārds hipiji, kas skanēja kā izsmiekls par pretenziju sekot aktualitātēm un modei. Kā daudzas palamas, arī šī pielipa. Hipiji izcēla nevardarbīgumu, interesējās par daoismu, dzenbudismu, hinduismu un meditāciju, daudzi no viņiem bija veģetārieši. Apbrīnojamā kārtā hipiju idejas izfiltrējās cauri pat dzelzs priekškaram un nonāca arī PSRS. Integrējot angļu svešvārdus krievu mēlē, viņi izveidoja savu žargonu un atpazina cits citu pēc dažādiem apģērba elementiem un simboliem. Viens no simboliem ir zināms kā feņečka – pašdarināta aproce. Vēl arī gari mati un lentīte uz pieres (viena versija to izskaidro ar vēlmi – lai nenorauj jumtu). Padomju Savienībā hipiji, protams, pārsvarā tika uztverti negatīvi, kā narkomāni vai sliņķi, kuri negribēja pašaizliedzīgi strādāt un būt komunisma cēlāji, gribēja tikai sludināt skaistumu, ceļot un dziedāt. Pašā Sanfrancisko hipiji iekļāvās organiskāk, ar laiku tie pat kļuva par tūristu apskates objektiem. Kad tūristi brauca autobusos uz viņiem paskatīties, hipiji rādīja tiem spoguļus, kas bija aicinājums palūkoties pašiem uz sevi. Par hipiju neoficiālām himnām kļuva bītlu All You Need is Love un Džona Lenona Give Peace a Chance, bet mūzika, sevišķi psihedēliskais roks, vispār bija ārkārtīgi būtiska subkultūras un laika gara sastāvdaļa.
Garīguma meklējumi ved uz Austrumiem
Taču ne jau tikai LSD solīja neparastus garīgos ceļojumus. Tālaika ASV kā gatavu augsni Austrumu garīgo doktrīnu sēklu iesēšanai dažs labs novērtēja arī Indijā.
Cilvēks, ko vēlāk visa pasaule iepazina kā Svami Prabhupādu, līdz tam visu mūžu bija ar farmāciju saistīts uzņēmējs, bet tad viņš nolēma kļūt par garīguma meklētāju un atsacīties no laicīgām lietām. Viņa skolotājs lika Prabhupādam doties uz Rietumiem un izplatīt garīgo vēsti tur, kur, viņaprāt, tas bija visvairāk nepieciešams. Prabhupāda bija 69 gadus vecs, kad nolēma vienatnē doties ar kravas kuģi uz Ameriku. Viņam līdzi bija kaudze ar hinduisma svētās grāmatas Bhagavadgītas pašrocīgi sarakstītajiem komentāriem, aptuveni septiņi dolāri, pāris kurpju, daži komplekti oranžu drēbju, lietussargs, kā arī rekomendācijas vēstule, kas uz laiku ļāva apmesties kādā ģimenē. Vecais vīrs nekad nebija pametis Indijas robežas, 40 dienu ceļojums viņam bija tik grūti panesams, ka pat esot izraisījis divas sirdslēkmes, okeānu šķērsojot.
Tomēr, nonācis svešzemē, ar skubu ķērās pie lietas. Pretēji ieteikumiem viņš necentās pielāgot Austrumu garīgumu kontrkultūras pārstāvjiem saprotamai, universālai un atvieglotai formulai. Viņš spītīgi turējās pie četriem nolikumiem, kas būtu jāievēro bhaktām jeb Prabhupādas iesvētītajiem vaišnavisma adeptiem. Šie četri punkti bija: neēst gaļu, nelietot apreibinošas vielas (alkoholu, cigaretes un narkotikas), nepraktizēt ārlaulības seksu un nespēlēt azartspēles. Pirmie mācekļi Prabhupādam uzradās no jauniešu vidus, kurus piesaistīja askētiskā guru magnētisms. Pēc narkotiku lietošanas viņi bieži vien nāca uz lekcijām un mantras Hare Krišna dziedājumiem, atzīstot, ka šis ļoti labi atlaiž pēc LSD. Skolotājs iesvētīja dažus no tiem par saviem sekotājiem un tikai tad paziņoja noteikumus. Pārsteigtie jaunizceptie mūki vaicāja, kāpēc viņus laikus nepabrīdināja par ierobežojumiem un pienākumiem visu dienu lasīt vairākus lūgšanu kreļļu apļus ar mantrām, taču Prabhupāda nesamulsis paziņoja, ka jūs nemaz neprasījāt neko skaidrot. Atnākušie uz lekcijām mēdza interesēties, kāda ir skolotāja attieksme pret LSD, un viņš atbildēja, ka nelieto pat melno tēju, uzskatot to par pārlieku stimulējošu, bet LSD ir kā raķete – lai cik augstu tā uzlidotu, būs jāatgriežas uz zemes no jauna –, bet Hare Krišna ir uz mūžiem. Nevar teikt, ka savā pieejā viņš neņēma vērā lokālās audzināšanas īpatnības, jo abu dzimumu sekotājiem ļāva mitināties zem viena jumta, kas Indijā nebūtu iedomājams. Kad tendence pievērsties jaunai eiforiskai reliģiskai kustībai sāka satraukt jauniešu vecākus, Prabhupāda atbildēja, ka tas ir labāk nekā, ja jūsu bērni būtu hipiji. 12 gadu laikā kopš ierašanās ASV līdz savai nāvei Prabhupāda atstāja aiz sevis 5000 mācekļu un nodibināja vairāk nekā 100 Krišnas tempļu. Kad kustībai uz brīdi pievienojās dzejnieks Alens Ginsbergs, kurš iesaistīja Prabhupādu publiskos koncertos, krišnaīti ieguva vēl lielāku ietekmi un slavu. Pats Ginsbergs dziedāja mantru Hare Krišna pat antimilitārās demonstrācijās, kaut pēdīgi tomēr pievērsās Tibetas budismam. Prabhupāda kļuva par Austrumu vieduma iemiesojumu ārpus viņa sludinātajām doktrīnām, par simbolu. Jaunā eksotiskā mācība ar dejojošiem cilvēkiem, kas dala bezmaksas pusdienas maznodrošinātajiem, un grāmatas izplatījās pa visu pasauli.
Bītli brauc uz Indiju
Nu, protams, kas gan par psihedēlisko revolūciju bez bītliem! Arī viņi sekmēja Prabhupādas ideju izplatīšanos, lai gan pie tām viņi nebūt nenonāca uzreiz un nebūt ne visi.
Dodoties uz Indiju, kas tobrīd bija, kā sacītu tagad, trendā, viņus galvenokārt interesēja cilvēks, vārdā Mahariši Mahešs Jogi, kurš izgudroja savu meditācijas tehniku, ko nodēvēja par transcendentālo meditāciju jeb TM. Indijā viņi ierakstīja arī albumu White Album un citas kompozīcijas. Pēc laika Ringo Stārs ar sievu pameta Indiju – viņš nespēja pielāgoties vietējiem ēdieniem, bet viņa necieta mušas un zirnekļus, kuru templī bija gana daudz. Pēc tam aizbrauca Makartnijs, bet Lenons un Harisons palika uzticīgi savam mērķim ilgāku laiku.
Mahariši gan šķībi skatījās uz bītlu nekategorisko attieksmi pret alkoholu tempļa iekšienē, nemaz nerunājot par LSD.
Pēc tam gan aizbrauca projām arī Lenons, turklāt mūziķis sacerēja dziesmu Maharishi, kuru vēlāk pārdēvēja par Sexy Sadie, kas izsmej guru seksuālo oreolu, tomēr Filips Goldbergs grāmatā par Indijas garīgumu, kas mainīja Rietumus, bītlu ceļojumu tik un tā uzskata par līdzvērtīgu Jēzus palikšanai 40 dienas tuksnesī. Pēc atgriešanās no Indijas Lenons un Harisons interesējās par Prabhupādu un viņa filozofiju. Lenons gan ātri vien zaudēja interesi, bet Harisons palika uzticīgs mācībai līdz mūža galam. Viņš pat uzdāvināja Krišnas apziņas biedrībai muižu 30 km attālumā no Londonas, kura kalpo par kopienas pajumti vēl šobaltdien.
Transcendentālā meditācija ieguva plašu popularitāti, vienbrīd pat tika īstenots eksperiments ar tās iekļaušanu ASV skolu programmās. Taču tad tajā tika saskatīti reliģiski elementi, kas bija par pamatu attieksmes pārskatīšanai pret TM. Kinorežisors Deivids Linčs, piemēram, vairākus gadu desmitus praktizē Mahariši metodi, finansē un aicina atbalstīt tās izplatīšanu, viņam piekrīt Klints Īstvuds, Martins Skorsēze, Igijs Pops, Mobijs, Nensija Sinatra, Pīters Geibriels, Opra Vinfrija un citi ietekmīgi ļaudis. Makartnijs 2009. gadā paziņoja, ka neprāta brīžos tā palīdzēja viņam atgūt mieru.
LSD guru Līrijs
Aina ar LSD un garīgajiem meklējumiem būtu nepilnīga bez Hārvarda Universitātes psiholoģijas profesora Timotija Līrija (1920–1996), kurš nolika savu akadēmisko karjeru uz psihedēlijas altāra un ieguva iesauku LSD guru. Sācis psihoaktīvo vielu pētīšanu, viņš ātri vien vien nonāca konfliktā ar zinātnisko metodoloģiju un kļuva par psihedēliskās kustības pravieti. Vienbrīd ASV prezidents Niksons pat nosauca viņu par bīstamāko cilvēku valstī, un tam bija pamats – desmit gadu laikā Līrijs paguva paciemoties 36 dažādos cietumos visā pasaulē. Viņš izmēģināja arī psilocibīnu jeb maģisko sēņu psihoaktīvo vielu (par tās atklāšanu jāpateicas jau minētajam ķīmiķim Albertam Hofmanim, kurš speciāli šim nolūkam devās uz Meksiku, kur šamaņi šīs sēnes izmanto garīgajās praksēs kopš senatnes). Par šo pieredzi Līrijs rakstīja:
«Piecu stundu laikā pēc sēņu lietošanas es iemācījos par smadzenēm un to iespējām vairāk nekā 15 psiholoģijas pētniecības gados.»
Tā viņš kļuva par iedvesmas pilnu cīnītāju pret to, ko tajos laikos pirmo reizi noformulēja kā sistēmu. Līrijs uzsvēra katra indivīda tiesības uz apziņas paplašināšanu ar tam pieejamiem līdzekļiem. Psilocibīns sākumā tika testēts uz atkarīgajiem un noziedzniekiem kā terapeitisks preparāts, bet eksperiments noritēja ar rupjiem pārkāpumiem un Hārvarda Universitātes vadībai drīz vien sāka atgādināt mistiķu sektu. Bet Līrijs sacīja: «Jums visiem nav taisnība – es patiešām esmu zinātnieks. Jūs vienkārši neesat spējīgi saprast, kas ir īsta zinātne.» Viņš sāka veidot korelāciju starp Tibetas mirušo grāmatu un psihedēliskiem ceļojumiem. Reiz viņš nolēma ieslēgties istabā un lietot LSD mēnesi no vietas, tad eksperimentēja ar ierastu lietu neierastām formām, piedāvādams ciemiņiem dzert, piemēram, melnu pienu. Viņam un visai paaudzei likās, ka vēl nedaudz un nosacītība, prāta važas kritīs un pavērsies tas, ko tajā laika posmā piepeši dāsni citētais Viljams Bleiks raksturoja šādi: «Ja uztveres durvis būtu tīras, viss parādītos cilvēkam tāds, kāds tas ir – bezgalīgs.»
Līrijs uzskatīja, ka LSD un citi apziņu paplašinošie rīki nevis ir jāaizliedz, bet jāpievērš uzmanība cilvēku izglītošanai par to korektu lietošanu. Tieši viņš izdomāja vārdu salikumu set & setting jeb noskaņa un iestatījumi, ko uzskatīja par garantu veiksmīgai psihedēliskai pieredzei. Viņš piedalījās izbraucienos un koncertos, kur bez maksas dalīja LSD mūzikas pavadībā, pēc iespējas vairāk cerot mainīt cilvēku priekšstatus par realitāti. Līrijam pievienojās arī Kens Kīzijs, kurš uzrakstīja slaveno grāmatu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Iedvesmu grāmatai rakstnieks guva, piedaloties brīvprātīgos eksperimentos ar apziņu, kuru laikā testēja dažādas psihoaktīvās vielas psihiatriskās slimnīcas sienās. Kīzijs ar kolēģiem iegādājās vecu skolas autobusu, ko apgleznoja varavīksnes krāsās, brauca apkārt pa ASV, filmēja savu ceļojumu un svinēja dzīvi. Šķita, ka sācies jauno ģeogrāfisko atklājumu laiks, šoreiz gan iekšējo. Līrijs pat gribēja piesūcināt oficiālā telefona kataloga vāka maliņu ar LSD un, kad iedzīvotāji saņemtu sējumu, publiski paziņot, ka visi gribētāji var nolaizīt minēto vietu un pievienoties svētceļojumam. Tad valdībai vienreiz bija gana – LSD aizliedza un Līriju vajāja dažādas nepatikšanas.
Vēlāk viņš sāka aizrauties ar datoriem un programmēšanu, uzskatot tos par nākotnes narkotiku. Mūža nogalē LSD guru sasirga ar prostatas vēzi, viņš lika pārraidīt internetā savu nāvi. Pēdējais viņa vārds bija: skaisti. Testamentā viņš vēlējās, lai ķermeni iesaldē, bet tad mainīja savas domas, likdams to sadedzināt, bet daļu pelnu nogādāt kosmosā, kas arī tika īstenots kopā ar 23 citām mirstīgajām atliekām, kas pēc sešu gadu rotēšanas pa Zemes orbītu galu galā sadega atmosfērā.
Valstij beidzot pietika
Daudzi no psihedēliskās revolūcijas pionieriem pievērsās New Age kustībai, kas kļuva ārkārtīgi sazarota un pieprasīta noteiktās aprindās. Dānis Ole Nidāls arī sāka savus garīgos meklējumus ar narkotikām un hipijiem, tad aizceļoja uz Nepālu. Tur viņš satika budistu Kagju skolas galvu Sešpadsmito Karmapu, kas viņu it kā deleģēja izplatīt mācību Rietumos. Ole Nidāls ceļo pa pasauli, pasniedz lekcijas un dibina budisma skolas. Viņš pārstāv liberālo, adaptēto budisma spārnu, kas tradīcijas var uzlūkot kā bailes no pārmaiņām. Līdz ar to viņš neliedz ne gaļu, ne alkoholu saprātīgos daudzumos, lec ar izpletni, brauc ar motociklu. Kāds to pat nosauca par atšķaidīto, vieglo budismu. Psihedēliskās revolūcijas potenciāls interesēja arī rakstnieku Oldesu Haksliju, kurš gan aicināja pievērsties zinātniskai psihoaktīvo vielu pētīšanai, nevis bezdomīgi rotaļāties ar apziņu. Pirms savas nāves viņš lika sievai iedot viņam LSD devu, lai gala ceļojums norit krāsaināk.
LSD potenciāls pašsaprotami izraisīja arī varasiestāžu interesi, tās izvērta plašus eksperimentus, kuru mērķis bija pētīt vielas iedarbību uz cilvēku pārliecināšanas, vadīšanas, iespaidojamības vektorā. Tika secināts, ka kara vajadzībām preparāts neder, jo karavīri nekontrolēti smējās un nespēja pildīt pavēles.
Testēts uz šimpanzēm, LSD izraisīja sociālās hierarhijas uztveres izmaiņas, pastāv versija, ka dzīvnieks pārstāja klausīt savējo komandām un tādēļ izraisīja uz sevi vērstas agresijas lēkmes no citu bara locekļu puses.
Kādā eksperimentā LSD tika iedots cilvēkam slepus, kas lika viņam šausmās izlēkt pa logu ar letālu iznākumu. LSD spēlēja lielu lomu arī Čārlza Mensona drūmajā fenomenā, viņš ap sevi organizēja sektu ar rasistiski mesiānisku piegaršu. Sektas locekļi iebruka, viņuprāt, bagātnieku mājā un nodūra vairākus cilvēkus, tajā skaitā režisora Romāna Polaņska grūto sievu, ar asinīm uz sienas uzrakstot: cūkas. Pašam Mensonam piesprieda mūža ieslodzījumu. Tad LSD aizliedza ar likumu, viela kļuva pārlieku nevaldāma.
Čehu izcelsmes zinātnieks Staņislavs Grofs izvirzīja teoriju par LSD spēju likt cilvēkam atkārtoti piedzimt vārda tiešā nozīmē. Grofs uzskatīja, ka lielākā daļa personības traumu un problēmu rodas tieši piedzimšanas brīdī un, prasmīgi vadot cilvēka vīzijas un liekot viņam pārdzīvot piedzimšanu no jauna, daļa problēmu atrisinās. Viņš konstatēja, ka neizglītots, tumsonīgs cilvēks narkotikas izraisītajās vīzijās spēj redzēt ainas no grieķu mitoloģijas par ko viņš nekad nebija dzirdējis, kā arī uz laiku iemiesoties dažādu dzīvnieku ādā tik pārliecinoši, ka detalizēti varēja aprakstīt visneiedomājamākās detaļas. Iemiesošanās kādā augā vai kokā fiziski ļāva sajust fotosintēzi. Pēc LSD aizliegšanas viņš izgudroja veidu, kā panākt līdzīgu efektu uz apziņu ar elpošanas tehniku palīdzību, ko nosauca par holotropisko elpošanu.
Likās, ka saprasts kas vairāk…
Savā ziņā tas viss tomēr beidzās ar vilšanos. Hanters Tomsons, vēl viens psihedēliskās revolūcijas kareivis, grāmatā Bailes un riebums Lasvegasā apraksta vilšanās fāzi par gaidāmo garīgo evolūciju. Viņš to salīdzina ar milzīgu vilni, uz kura muguras viņi, paaudze, bija. Taču vilnis noplaka. Vēl kāds notikumu dalībnieks salīdzināja to ar lielu sazvērestību, kurā visiem likās, ka ir saprasts kaut kas, bet patiesībā neviens neko nesaprata. Psihedēliskā revolūcija beidzās pati no sevis, mainījusi daudzas personības līdz nepazīšanai, daudzos rosinājusi jautājumus un atbildes, spārnojusi, pievīlusi, tomēr jaunu cilvēku radīt tā arī nespēja, kaut ļoti centās.
Pakāpeniski no paniskām bailēm attieksme pret psihedēliju top tolerantāka un racionālāka. Turpinās pētījumi, tiek atklātas jaunas vielas, kas ļauj cerēt, ka tās varēs izmantot arī psihoterapijā un atkarību ārstēšanā.
