Aizvērt acis un pamosties Rivjērā. 6 filmas, kas tevi sasildīs saltajā maijā

Kas pirmais atnāks…

Līdz pat astoņpadsmitajam gadsimtam Rivjēra vēl bija tāds nenopulēts dimants – skaista meiča, kam tomēr trūka spožuma, trūka šiku celtņu, iekoptu ainavu, smalku viesu. Rivjēras likteni, pats to pat nenojauzdams, mainīja kāds Džons Brauns, cienījams skotu ārsts, kas lika pamatus tā dēvētajai klimatoterapijai, pierādīdams – maigais Vidusjūras klimats var nākt par labu dažādu slimību – tostarp tajos laikos ārkārtīgi izplatītās tuberkulozes – dziedināšanai. Nu uz Rivjēru sāka plūst bālu un slimīgu angļu aristokrātu straumes. Rivjēra apžēlojās un dāvāja tiem savu klēpi. Ar pašu Viktoriju priekšgalā Anglijas galmā, šķiet, nebija nevienas pašas personas (un drīz elegantajam piemēram sekoja arī citas Eiropas zemes), kas šādu vai tādu kaiti nebūtu ārstējusi zilajos Rivjēras ūdeņos. Šejienes izsmalcinātais skaistums bija kā kopīgs aristokrātu noslēpums, kā pazīšanās zīme, kas ēteriskās zilasiņu būtnes nošķīra no parastajiem ļaudīm. Angļi, krievi, beļģi, skandināvi – katrs šeit atstājis savu nospiedumu, kas it kā apliecina – smukā Rivjēra ir mūsu. Angļiem tas neapšaubāmi ir Promenade des Anglais, angļu bulvāris, kas savulaik bija bruģēts tīrā marmorā – nebridīs taču pa zemi! Bet apmēram piecsimt krievu ģimenām, kas šeit pārlaida ziemas, cars Nikolajs savulaik dāvāja fantastisku (un, jāatzīst, joprojām arī ne sevišķi iederīgu) dāvanu – krāšņu pareizticīgo katedrāli.

Zem grima

Kad deviņpadsmitā gadsimta vidū Rivjēru – līdz pat Nicai – iežmiedza jauna un spoža dzelzceļa josta, pielūdzēji sāka velties no visām Eiropas pusēm. Uz divām lielākajām pilsētām – Nicu un Kannām – savas tiesības (mēs te bijām pirmie!) jau bija pasludinājuši angļi, taču zeltainajā piekrastē tika atklātas jaunas un jaunas pērles: ciematiņi un pilsētiņas, cits par citu piemīlīgāki, tomēr katrs ar savu raksturu. Īsi pirms gadsimtu mijas, laikā, kad neaizskaramības statuss no aristokrātijas bālajām rokām neizbēgami slīdēja laukā – Rivjēras ciemiņu vidū sāka parādīties arī citi ļaudis. Un līdz ar to pieplūdumu mainījās arī Rivjēras vaibsti.

Tie bija bohēmas bērni – mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki. Viņi prata saskatīt, ka aiz biezās muižu, kūrmāju un eksotisko dārzu kārtas slēpjas patiesā Rivjēra – tā, kuras īstie bērni ir vietējie zemnieki un zvejnieki, olīvu plantāciju saimnieki un lavandu plūcēji. Un šai Rivjērai patiesībā maz kopīga ar marmoru, pērlēm, dārgakmeņiem, toties piemīt pašai savs dārgumu arsenāls – noslēpumaina gaisma, reibinošas krāsas, pārpārēm iedvesmas. Renuārs, Matiss, Pikaso, Šagāls, Somersets Moems – vesela plejāde gadsimtu mijas lielāko mākslinieku šeit atrada savu patvērumu un mūžīgās iedvesmas avotu, tie iegādājās vai īrēja sapņu īpašumus, namus ar milzu logiem, kas lūkojās jūras zilgmē – atveda šurp savas mūzas, ģimenes un draugus un apmetās uz dzīvi. Teju katrā Rivjēras pilsētiņā šodien atrodami muzeji, piemiņas vietas, memoriālie nami, kas veltīti kādam no šiem iedvesmas skartajiem vīriem.

Pretim mīlestībai

Pirmais pasaules karš iecirta savas rētas arī Rivjēras daiļajā sejā. Aristokrātisko atpūtnieku pulciņi aizvien saruka, tos nomainīja «jaunā nauda», biznesmeņi, avantūristi un arī pirmās filmu zvaigznes. Nodārdot kara pēdējām zalvēm, pasauli pārņēma atvieglojuma atpūta – trakie divdesmitie, kas izvērtās vērienīgā ballītē veselu desmit gadu garumā. Kurš klubu lauva gan nevēlējās uzdzīvot ar tādu plaukstošu skaistuli kā Rivjēra? Tolaik šeit vasaras labprāt pavadīja Rūdolfs Valentīno un Čārlijs Čaplins, Volts Disnejs, Ernests Hemingvejs, kas, starp citu, pasaulei atklāja Antibu – elegantu pilsētiņu pusceļā starp Kannām un Nicu. Šajā laikā Rivjēra piedzīvoja gan daudz krāšņu un neaizmirstamu, gan arī traģisku mirkļu. Nicā savus pēdējos, šaušalīgos dzīves brīžus piedzīvoja leģendārā amerikāņu baletdejotāja Aisedora Dunkane. Pametot savas draudzenes ballīti, viņa teatrāli apmeta ap kaklu garu, rokām apgleznotu zīda šalli un, pirms ielēca savā jaunajā kabrioletā, palicējiem uzsauca – ardievu! Es dodos pretim mīlestībai! Taču viņas ceļā iestājās nelaimīgā šalle – tā vienā mirklī sapinās auto riteņos, šokēto viesu acu priekšā Aisedoru gandrīz atstājot bez galvas.

Visskaistākais mīlasstāsts

Laiks gāja, svētki nedaudz pierima, un skaistā Rivjēra uzmeta lūpu – kā sanāk, ka daudzām kaimiņienēm, piemēram, Venēcijai, ir savs kinofestivāls vai kāds cits firmas pasākums, bet viņai – nekā? Šo netaisnību drīz vien labot attapa pulciņš šejienes smalko atpūtnieku – kino ļaužu. Bija trīsdesmitie. Venēcijas kinofestivālam aizvien personiskāku interesi sāka pievērst Musolīni, atņemdams jebkādu prieku tajā piedalīties. Tāpēc kino producenti un režisori no Holivudas, Lielbritānijas, Parīzes nosprieda – kāda no šejienes pilsētām noteikti pelnījusi vienu pirmklasīgu pasākumu, kino svētkus. Tā dzima doma par Starptautisko Kannu kinofestivālu, kas gan realizēties varēja tikai 1946. gadā – iejaucās karš. Toties iesākās ar tādu vērienu, ka visa Eiropa noreiba sajūsmā! Novārgusi un kara nomocīta, Rivjēra ar milzu baudu metās savā krāšņākajā mīlas stāstā – ar kino. Viņa taču bija kā radīta starmešu gaismai, kā radīta kļūt par fonu kinostāstiem! Patiesībā tieši Rivjērā ir filmētas pašas pirmās kinolentes, brāļu Limjēru roku darbs – ieskaitot leģendāro L’Arrivée d’un train en gare de La Ciotat, vilciena piebraukšanas ainiņas piekrastes pilsētiņā Lasjotā. Starp citu, viens no brāļiem Limjēriem bija pirmā Kannu festivāla prezidents.

Kad Parīzē – un arī aiz okeāna, Holivudā – iestājās kino zelta ēra, Kannas un citas Rivjēras pilsētiņas sāka apspīdēt kino superzvaigžņu spožā gaisma.  Šeit bija visi, kam vien kāds sakars ar filmu radīšanas mākslu: Ava Gārdnere, Džeimss Dīns, Frenks Sinatra, Merilina Monro, Alfrēds Hičkoks, Kerijs Grānts un daudzi, daudzi citi baudīja Rivjēras saules starus un eleganto, tikai Eiropai (un tikai Francijai) piemītošo gaisotni. Taču, kad viena no Holivudas viskrāšņākajām dīvām – Greisa Kellija piepildīja katras meitenes sapni un kļuva par Monako princesi, Rivjēra tika iecelta dievietes godā. Brīdis, kad Monako nauda noslēdza laulību ar Holivudas spozmi, bija kā supernovas sprādziens. Pat nekustamā īpašuma cenas tai pašā brīdī triecās pret debesīm!

Sava cena

Jā, nauda un Rivjēra allaž gājušas roku rokā. Varētu pat teikt – ja kino ir Rivjēras lielā mīla, tad nauda varētu būt tās turīgais, jau sirmais vīrs. Nauda bija tā, kas parūpējās par Rivjēras nākotni, kas vilināja šurp vēl vairāk naudas, cilvēku, uzlaboja infrastruktūru, uzprišināja ainavas un izkrāšņoja tās ar greznām villām. Un gluži kā turīgs, gados vecāks vīrs tā atņēma zināmu daļu Rivjēras jauneklīgās burvības un galvenais – brīvības. Sacēla ap villām mūrus un žogus ap privātajām pludmalēm, paaugstināja cenas līdz nebijušiem augstumiem, izspieda vietējos biznesus un gadsimtiem senus arodus. Bet ko tur padarīsi – visam taču ir sava cena!

Un jāatzīst arī, ka Rivjērai greznība piestāv. Villas tās ainavai ir kā radītas, kaut vai nepārspējami krāšņā Rotšildu pils, ko ekstravagantā baronese Rotšilda savulaik iekārtoja ar desmit pieprasītāko arhitektu palīdzību, un dārzs, ko iedvesmoja viņas tālie ceļojumi – angļu rožu audzes, tuksnešu kaktusi, gotiskas mākslīgo drupu arkas, japāņu dārza miers. Vai Hotel Negresco – Nicas slavenākā un dārgākā viesnīca ar savu rozā torni, kas gluži vai simbolizē tos sapņus, ko šeit varējuši īstenot daudzi jauni un apņēmīgi vīri. Gluži kā šīs viesnīcas dibinātājs rumāņu puisis Henrijs Negresku, kas, vēl būdams pusaudzis, devās pasaulē meklēt laimi un nonāca Rivjērā. Nakts viņa viesnīcā izmaksā ap septiņsimts eiro, kas daudziem šķiet gluži taisnīga samaksa par satriecošo skatu pa numuriņu logiem un brīnišķīgu vēstures stāstu, aristokrātisku manieru un izsmalcinātas gaumes klātesamību uz katra soļa. Un kur vēl jahtas! Vai tad kur citur tās izskatās tik cēli, kā šeit, šajos tirkīzzilajos ūdeņos? Kāds tur brīnums, ka gandrīz katra pasaules superjahta reizi savā skaistajā baltajā mūžā ir atpūtusies pie Rivjēras kājām?  

Galvenie pieturpunkti Rivjēras zelta piekrastē

Nica. Reģiona galvaspilsēta, vieta, kas nes pirmās kūrortpilsētas un daudzu aristokrātu mājvietas godu.

Kannas. Tiek dēvēta par otru kinoindustrijai nozīmīgāko pilsētu aiz Holivudas, jo ir namamāte ne vien ikgadējam Kannu kinofestivālam, bet arī neskaitāmu kinozvaigžņu villām.

Vilfranša. Sens viduslaiku ciemats, kurā mājo Rivjēras bijušās saimnieces Itālijas gars un arī jahtu piestātnes reputācija.

Ferā zemesraga pussala. Satriecoši krāšņa pussala, kurā vijas neskaitāmi majestātisku ainavu greznoti celiņi un apskatāma leģendārā Rotšildu pils.

Eze. Sena kalnu pilsētiņa virs Monako, kas piedāvā neticami krāšņas ainavas uz bezgalīgo, debeszilo jūru un plašus eksotisku augu dārzus.

Monako. Niecīga izmēros, tomēr nepārspējami liela – pundurvalstiņa Monako ir viena no visbagātākajām vietām pasaulē, allaž asociējusies ar kazino, jahtām, dārgiem auto, kā arī Džeimsu Bondu un viņa līdziniekiem.

Antiba. Gleznaina viduslaiku pilsēta, ko savulaik no sirds iemīlējuši un par savām mājām nolēmuši saukt daudzi radoši ļaudis.

Sentropēza. Rivjēras visromantiskāk noskaņotā kūrortpilsēta ar vissiltāko un maigāko klimatu.

Rivjēra kinofilmās

Talantīgais misters Riplijs (Tallented Mr. Ripley, 1999).  Aizraujošais un vienlaikus stindzinošais trilleris stāsta par augstākās sabiedrības laiskajām un bezrūpīgajām dienām, bezmērķīgi baudot Vidusjūras skaistumu. Un tiem, kas, caur stikla sienu nolūkojoties, šajā idillē izperina negantības. Galvenajās lomās – Mets Deimons, Džūda Lovs, Gvineta Paltrova, Keita Blanšeta.

Dārgāks par zeltu (Hors de Prix/Priceless, 2006). Burvīgā un bezkaunīgā franču komēdija, kurā spožāk par briljanta grredzentiņu mirdz Odrija Totū, stāsta par tām jaunajām un saldajām meitenēm, kas klejo pa Franču Rivjēras dārgajām viesnīcām, cerībā nokļūt kāda gādīga un, vēlams, ļooooti turīga papucīša azotē. Nav diez ko smuki, jā, bet ja nu ceļā stājas īsta mīlestība, kam pretī nespēs turēties arī vissaltākā aprēķinātāja? Ainiņa ar ikru, omāra un šampanieša baudīšanu – kolosāla!

Noķert zagli (To Catch a Thief, 1955). Alfrēds Hičkoks mīlēja Franču Rivjēru – šiku, elegantās dāmas, izsmalcinātās manieres, noslēpumus, kaislības un ilgas, ko viss šis ārējais spožums glabāja. Kāds tur brīnums, ka vairāki no Hičkoka filmu noziegumiem un liesmojošiem kaislību stāstiem risinājās zem karstās Vidusjūras saules! Skaistākā no tām – Noķert zagli, kur daiļā Greisa Kellija pavedina noslēpumaino blēdi Keriju Grantu. Viņi flirtē, dodas romantiskos izbraucienos ar kabrioletu, pikniko un, protams, iemīlas. Ir gan kāda skumja piebilde – klinšainais ceļš pie Monako, kurā pārgalvīgi vizinās jaunais pāris, ir tā vieta, kur īstajā dzīvē Greisa Kellija, tobrīd Monako princese, nomira autokatastrofā.

Un Dievs radīja sievieti (Et Dieu crea la femme, 1956). Franču jaunā viļņa režisora Rožē Vadima nemirstīgajai drāmai piemīt divi magnēti, kas publiku tā vien vilināja pie ekrāniem, lai šo filmu skatītu atkal un atkal, proti: Bridžitas Bardo seksapīls un Franču Rivjēras valdzinājums.

Esiet sveicinātas, skumjas! (Bonjour Tristesse!, 1958). Fransuāzas Sagānas sensacionālā romāna ekranizējums, kas atklāj stāstu kāda turīga klubu lauvas attiecībām ar savu pusaugu meitu, viņas dumpošanos un nebeidzamajām izklaidēm. Varu derēt – arī īstajā dzīvē Franču Rivjērā šādu stāstu ir, cik uziet. Jau pavisam drīz pasaules lielākos kinofestivālus sasniegs kanādiešu rakstnieces Durgas Čū-Bozē filmas jaunākā versija, kas sola skatītājus priecēs ar patiesi estētiski pārdomātiem kadriem un vēl dramatiskākas kaislības galveno varoņu starpā.

Baseins (La Piscine, 1969). Četri jauni un skaisti francūži, karstas Vidusjūras dienas un vēl karstākas naktis, dekadentiskas izklaides un peldbaseins. Izklausās sprādzienbīstami, vai ne? Un tā arī ir – atklājas noslēpumi, nodevība, greizsirdība un galu galā – notiek slepkavība. Galvenajās lomās Alēns Delons, Romija Šneidere, Džeina Birkina.