Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Godīgi sakot, es zināju, ka Sandija ir ārkārtīgi loģiska un mērķtiecīga, taču tas, kā viņa faktiski nomenedžēja savu ārstēšanos, mani joprojām pārsteidz, un es to apbrīnoju. Nekādu asaru, nekādu histēriju, emocionālu vētru un norāvienu, nekādu atlaižu sev, un droši vien arī slimība tad saprot – nē, šis mērķis nav man pa kaulam…
Bet, kas un kā bija, labāk lai stāsta Sandija pati un lai saliek, viņasprāt, būtiskākos akcentus. Zini, aiz tiem ir vērts aizķerties, pakavēties, adaptēt un, ja vajag, izmantot.
Par pašu sākumu
Radioloģe Ilze Eņģele manu audzēju atrada zibenīgi, un uzreiz sekoja teksts: «Varat rīt atnākt uz biopsiju Onkoloģijas centrā?» Man bija skaidrs, par ko ir runa.
Biopsijas laikā dakterei Eņģelei atradne šķita aizdomīga – iespējams, esot divi audzēji, kas atrodas ļoti tuvu viens otram. Bet ar smaidu teica: «Jūs neuztraucieties, viss taču ir labi. Jums ir pašā sākumā. Izgriezīs, un būs labi!» Vēl viņa sacīja, lai pierakstos pie onkologa Onkoloģijas centrā.
Tā kā manai mammai pirms septiņpadsmit gadiem bijis krūts vēzis, kopš tā laika es regulāri reizi gadā gāju uz pārbaudēm.
Kad man apstiprināja diagnozi – krūts vēzis sākumstadijā –, pirmā domā bija: «Johaidī, tomēr.» Bet – bez šoka un bez pārsteiguma, tikai ar nelielu lūzera sajūtu, kas gan ātri pārgāja. Kopumā sajūta bija dīvaina – tā kā vēzis ir šūnu mutācija, tas nozīmē, ka es pati cenšos sevi nogalināt?
Otra doma bija: es izrēķināju, cik ilgs laiks man jānodzīvo, lai manam bērnam paliktu astoņpadsmit gadu un nebūtu problēmu ar aizbildniecību un mantojumu. Tomēr, lai arī ko es tagad teiktu, man tā miršana toreiz pārāk reāla nelikās.
Par pateikšanu
Nezinu, kā ir ar maziem bērniem, bet manam dēlam tobrīd bija sešpadsmit gadi. Mūsu saruna izvērtās ļoti racionāla. Sākumā es viņam pateicu: «Man jāiet slimnīcā, būs operācija.» – «Bet tev viss būs labi?» Viņš mani redzēja no slimnīcas atgriežamies pilnīgi normālu. Kad sapratu, ka ārstēšana turpināsies, sacīju: «Man būs ķīmijterapija…» un gribēju izskaidrot: «Tas ir…» Tajā brīdī viņš mani pārtrauca: «Es ļoti labi zinu, kas ir ķīmijterapija.» Tad tikai noteicu: «Zini, man visvairāk varētu palīdzēt tas, ja nevajadzētu uztraukties par tavām atzīmēm.» Pagājušā gada pirmais pusgads dēlam bija labākais piecu gadu laikā, kopš viņš mācās ģimnāzijā.
Savukārt vecākiem par savu diagnozi pateicu tikai pēc pāris mēnešiem – tad, kad biju uztaisījusi PET izmeklējumu, kad biju veikusi arī ģenētiskās analīzes un jau bija skaidrs, ka man nav ģenētiski pārmantots vēzis, kad zināju, ka tas nav agresīvs un ir sākumstadijā. Kad zināju arī to, kurā datumā mani operēs, jā, tad.
Bet man galīgi nebija sajūtas, ka es tagad jūtos šausmīgi un man vajag kādam izstāstīt savu stāstu un lūgt palīdzību.
Esmu diezgan racionāla un šai situācijai piegāju ar loģiku: ir problēma, tātad – jārisina.
Par uzticēšanos ārstam
Nokļuvu pie tā paša operējošā onkologa, kurš pirms septiņpadsmit gadiem operēja manu mammu. Patiesībā nevarēju iedomāties sev ko labāku! Toreiz biju stāvoklī – astotajā grūtniecības mēnesī –, tāpēc diezgan daudz laika pavadīju pie mammas slimnīcā un redzēju, kā viss notiek. Un mamma par savu ķirurgu dakteri Egīlu Purmali teica tikai labu.
Sākumā, kamēr vēl nezināju, ka man nav ģenētiski pārmantots vēzis, galvā biju izperinājusi maksimālo programmu. Jo man tik tiešām likās: ja reiz jāoperējas, tad varbūt grieziet visu nost, ielieciet implantus, un tā es savos piecdesmit gados tikšu pie jaunām krūtīm! Dakteris Purmalis padomāja un atbildēja: «Nē. Tas ir pārāk skarbi šajā situācijā.» Es ieteiktu jau no paša sākuma klausīt tam, ko saka ārsts.
Kas man tik tiešām bija vajadzīgs, uzzinot diagnozi? Informācija. Bet es zināju, kur to atrast. Zināju, kam pajautāt.
Vēl bija vajadzīgs ārsts, kuram es ticu. Jo īstenībā, lai ārstētos, tu nedrīksti neticēt ārstam. Man, piemēram, noteikti nederētu onkologs vai ķirurgs, kurš gribētu mierināt. Pieņemu, ka ir pacienti, kas gaida no ārsta mierināšanu vai līdzjūtību, bet man tas šķiet dīvaini. Man vajag, lai ārsts ļoti konkrēti pasaka, kas jādara, lai varētu cerēt uz vislabāko rezultātu.
Man arī bija pilnīgi skaidrs, ka vēzis nav pesteļu jautājums. Tu nevari aiziet pie tantiņas, kas tevi noburs, un vēža vairs nebūs.
Par dzīvi slimnīcā
Neteiktu, ka gaisotne palātā būtu nomācoša, absolūti ne. Savstarpēji netiek arī pārspriests: «A kā tev? A kurā krūtī tev ir? Cik liels? Tev nogrieza vai nenogrieza?» Divas trešdaļas pacienšu ir kundzes stipri gados.
Sagadījās tā, ka Onkoloģijas centrā ārstējos tieši tajā laikā, kad Latvijas Televīzijas Aizliegtais paņēmiens uzsāka raidījumu sēriju par onkoloģijas problēmām mūsu valstī. Pēc operācijas nedēļu pavadīju slimnīcā un redzēju, kā strādā ārsti, kā strādā māsiņas, redzēju, kāda viņiem slodze. Pirms izrakstīšanas mājās vēl esi palātā, bet koridorā uz tavu gultu jau gaida nākamā paciente. Konveijers Onkoloģijas centrā ir tik milzīgs un mediķu slodze – tik liela, ka vienā brīdī aizdomājos: un ar ko es savā darbā nodarbojos?
Tāpēc īsti nesaprotu un neticu stāstiem, kas izskanēja arī televīzijā par to, ka «ārsts ar mani nerunā, ārsts man nepaskaidroja» vai «ārsts pret mani slikti izturējās», vai arī – «man nebija naudas, un tāpēc ārsts mani neoperēja». Redzot, kā tur viss notiek, es tiešām šīm runām neticu.
Par nevajadzīgu baiļu tiražēšanu
Cita lieta, ka, manuprāt, mediji paši tiražē šausmu stāstus par vēzi. Mēs jau arī izdevniecībā redzam, kurus žurnālu numurus labāk pērk un kas cilvēkus interesē – vismaz šobrīd uzmanību vairāk piesaista smagas slimības vai nāve, traģēdijas, bet – tās pieredzes ir briesmīgas arī tāpēc, ka vēzis ir vēlu atklāts.
Tā arī tas iespaids rodas: vēzis – tas nozīmē vai nu, ka mirsti, vai knapi izdzīvo. Un tas līdzi pavelk arī bailes.
Piemēram, ir onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība Dzīvības koks, kas organizē nometnes vēža slimniekiem. Visticamāk, nometnes ir labas un daudziem tās palīdzējušas, bet es ļoti spilgti atceros, kā pagājušajā vasarā vēl pirms operācijas vairākas reizes braucu uz laukiem un klausījos, kā radio tās tika izsludinātas. Reklāma sākās ar vārdiem: «Nepaliec savās šausmās viens!» Šo drūmajā balsī pateikto frāzi es visu mūžu atcerēšos. Drīzāk kā absurdu. Man tajā brīdī likās: nu kā vispār tā drīkst teikt?! Ko patiesībā šāda reklāma panāk?
Ja man ir atklāts vēzis un man šo šausmu nav, tad man sāk likties, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Savukārt, ja man nav vēža, tad es saprotu – ja vēzis būs, tad būs šausmas. Tad labāk es to neuzzinu, varbūt paveiksies. Savukārt, ja man kādam radiniekam vai tuvam cilvēkam ir vēzis, tad es zinu, ka viņam ir šausmas, un līdz ar to es arī pārdzīvoju.
Ar šiem vārdiem uzreiz tiek ieprogrammēts: būs šausmas. Tajā brīdī es radio izslēdzu.
Nesen notika pētījums par to, no kā cilvēki Latvijā baidās visvairāk. Top trijniekā bija vēzis. Lai gan patiesībā nebūtu jābaidās no vēža – jābaidās būtu atklāt vēzi trešajā vai ceturtajā stadijā. Tikpat labi var arī, piemēram, no izkaisītās sklerozes baidīties, pret to vispār nav zāļu! Bet vēzi, ja to atradīs agrīni, tu izārstēsi, un tev ir iespēja dzīvot.
Par ķīmijterapiju
Ķīmija droši vien visus biedē visvairāk. Nevaru teikt, ka man nemaz nebija bail, bet es ļoti labi atceros kādu sarunu ar mammu. Es viņai sacīju: «Tas skanēs briesmīgi, bet man ir interesanti. Nevaru teikt, ka gribu zināt, kā tas ir, bet principā es to negribot uzzināšu.» Es iepazinu ķīmijterapiju, bet vieglākajā formā. Vai tas būtu interesanti otrreiz? Nē.
Mana ķīmijterapeite bija profesore Alinta Hegmane. Kad pie viņas gāju, uz lapas sarakstīju visus jautājumus, kas mani tobrīd interesēja, un viņa pacietīgi atbildēja. Tāpēc, ja dzirdu kādu sūdzamies, ka ārsts viņam kaut ko nav izstāstījis, jāpadomā, varbūt viņš vispār nav pajautājis. Tāpēc es iesaku visiem, lai pēc tam nebūtu neapmierinātības ar ārstu, sagatavot jautājumus.
Tas, ko daktere man jau pašā pirmajā reizē teica – ka pastāv sakarība starp to, kā sieviete jutusies grūtniecības laikā un cik slikti būs pēc ķīmijas. Tā tik tiešām arī bija – manā gadījumā diezgan viegli. Vēl – ļoti jāseko līdzi, kurā brīdī tev uzdos kuņģis – sāksies dedzināšana, un jāpaspēj jau pirms tam iedzert zāles. Bet tik tiešām jānoķer mirklis pirms. Un es to iemācījos ļoti viegli.
Kāds ir mans secinājums? Nelasiet pieredzes, it īpaši šausmīgās, kurās sievietes stāsta, kā trīs dienas pēc katras ķīmijas gulējušas tualetē un vēmušas. Tu nevari zināt, kā būs tev.
Jāņem vērā, ka apraksta skarbākos gadījumus. Patiesībā, ja tev viss noritējis samērā viegli, tad jau īsti nav, ko stāstīt. Gribas visu aizmirst un dzīvot tālāk.
Par sportošanu
Man liekas, ka vecumā mani varētu biedēt nevis krunkas, bet gan tas, ka vairs nespētu darīt to, ko esmu darījusi un kas man patīk. Līdzīgi bija ar slimību. Tā kā ar sportu esmu uz tu, ziemā man ir kārtīgi treniņi baseinā ar treneri, bet vasarā katru dienu slēpoju ar monoūdensslēpi. Vēl es skrienu Magnētā, kas man ļoti patīk, jo orientēšanās pa mežu ļoti iztīra galvu.
Tas, ka slimības dēļ man būtu jāatsakās no sportošanas, mani biedēja visvairāk.
Tāpēc to, ko tagad teikšu, mans ārsts droši vien nedrīkstētu zināt: pirmos piecus kilometrus es noskrēju otrajā nedēļā pēc operācijas. Tagad atzīstu, ka pārāk gudri tas nebija, lai gan arī nekādas sliktas sekas neradās. Slēpoju pēc četrām nedēļām. Protams, ka pastāv limfostāzes risks, kas ir vienmēr, ja limfmezgli padusē izoperēti, to es apzinājos.
Limfostāze – limfas atteces traucējumi operētajā pusē – izpaužas ar tūsku rokā. Turklāt limfostāzes risks palielinās situācijās, kad palielinās apasiņošana rokā – tātad arī muskuļu pārslodze to var izraisīt… Tāpēc pirmajās reizes, kad sāku slēpot, katru dienu mērīju rokas apkārtmēru, vai tā nekļūst resnāka, un salīdzināju ar otru. Protams, ka bail bija, bet – ir jāizvērtē, kas tev šķiet sliktāk: vai tas, ka nevarēsi darīt to, kas tev ļoti patīk, vai tomēr riskēsi un slēposi, un cerēsi uz labāko.
Peldēju arī ķīmijterapijas laikā. Tad gan pēc katriem simts metriem padzēros citronūdeni, lai neitralizētu nelabumu. Kā draudzene smējās: «Tev jau kā zirnekļcilvēkam – ielaida indi, un sāk skriet ātrāk…» Jā, arī tā notika. Zinu, kāds bija mans rezultāts Magnētā pirms tam un pēc: gandrīz par desmit minūtēm ātrāks. Tiesa, ķīmijterapijas laikā es arī zaudēju svaru. Un tas jau ir nākamais stāsts un ieteikums – no visa tu vari gūt sev labumu!
Par pozitīvo efektu
Arī pirms tam ēdu diezgan veselīgi, taču vērtīgākā ķīmijterapijas blakne man bija tā, ka jau no pirmās reizes man sāka riebties saldumi, kuri agrāk ļoti garšoja.
Atceros, kā iznācu no pirmās ķīmijterapijas, kad zāļu iedarbība vēl nebija sākusies, apēdu plombīra saldējumu un aizbraucu uz darbu. Bet vakarā, kad iekāpu mašīnā un ieraudzīju saldējuma papīriņu, nodomāju: «Ak šausmas, kā kaut ko tik pretīgu var ēst?!» Ja man ķīmijterapijas laikā piedāvāja kūku, galva sagriezās no domas vien, ka tā būtu jāapēd. Un šī sajūta arī pēc gada nav beigusies. Man ļoti patīk cept kūkas, bet ar saldumiem joprojām esmu uz jūs. It īpaši ar saldējumu, no kura pirms tam varēju vai pārtikt.
Ko es ar to gribu teikt? Patiesībā ķīmijterapija ir labs laiks, lai sāktu ēst veselīgāk, jo garšas sajūtas izmainās, viss šķiet vienāds. Un, ja tā, tad kāpēc kartupeļu, kotlešu un miltu mērces vietā neizvēlēties ko veselīgāku, lai šim pasākumam būtu vēl kāda jēga?! Turklāt savam organismam tu arī tā palīdzi.
Par matiem
Daudzām sievietēm traģiskākais ķīmijterapijas blakusefekts šķiet matu zaudēšana. Man bija gari, tumši mati līdz pusmugurai. Man vienmēr ir bijuši gari mati, taču vienā brīdī tie sāka apnikt. Jau ik pa brīdim nodomāju: «Vajadzētu nogriezt! Bet kā tu tik garus griezīsi bez iemesla?… Žēl tomēr…»
Matus nodzinu uz nullīti uzreiz pēc pirmās ķīmijterapijas. Friziere neko nejautāja, mamma gan teica: «Tu taču nezini, vai tev mati tiešām izkritīs. Tev vienkārši gribas redzēt, kā tev izskatīsies plika galva.» Un viņai bija taisnība.
Jo patiesībā mani tas interesēja – kāda forma būs manai galvai. Tagad es zinu, ka manai galvai ir pieklājīga forma.
Es visu laiku gaidīju, kad man izkritīs visi mati. Bet tie neizkrita arī pēc četrām ķīmijterapijas reizēm, un galva visu laiku bija jāskuj. Savukārt par ērtumu… Sapratu, cik ērti ir peldēt un slēpot bez matiem, jo tos garos pēc tam izžāvēt – man tas prasīja pusstundu. Un cik viegla ir galva, it īpaši karstā vasarā!
Par ziņkāri
Plikā galva, nenoliedzami, strādā arī kā zīme: vai viņai ir TAS? Visiem, kas saņēmās man pajautāt, es arī godīgi atbildēju: jā, man ir vēzis. Bet visdrosmīgākie, jāteic, bija vīrieši un arī ar visadekvātāko reakciju. Gandrīz visi izturējās ļoti racionāli: pajautāja par slimību un vēl: «Viss būs labi?», un pēc tam ik pa brīdim: «Kā ir?» Viss. Bez šausmināšanās. Bez žēlošanas. Man šķiet, ka es arī neizskatījos baigi žēlojama. Daži man ir vaicājuši, vai iekšēji nejūtos apvainojusies, ka es taču nesmēķēju, neesmu resna, pietiekami aktīvi dzīvoju un veselīgi ēdu – tās visas ir lietas, kuras ārsti parasti uzskaita, kas būtu jādara, lai nesaslimtu ar vēzi…
Neesmu no tiem, kam šķiet, ka vēzis piemetas no darba, no attiecībām, no kaut kā – vienkārši slimība ir, un viss. Nevar pateikt, kāpēc saslimu. Taču tas, kā es dzīvoju, ļoti iespējams, man palīdzēja vieglāk tikt cauri terapijai. Es nesaprotu stāstus, kas tiek diezgan bieži tiražēti: ko tik vēzis sievietēm nav iemācījis – «Saku paldies savam vēzim, ka tagad daru to un to…»
Nu nezinu gan, vai tiešām jāsaslimst ar vēzi, lai nomainītu darbu, izšķirtos ar nemīlētu vīru vai lai beigtu smēķēt. Man tas šķiet muļķīgi.
Par depresiju
Man prātā bija iesēdies kaut kur izlasīts fakts, ka 80 procentiem vēža slimnieku pēc tam, kad beigusies terapija, uznāk depresija. Jo gadu esi dzīvojusi tikai divatā ar savu vēzi, un nu pēkšņi viss, esi vesela. Tāpēc mans ieteikums: ja vari, slimības laikā strādā, lai terapija notiek paralēli tam, ko ikdienā dari.
Vēzis nedrīkst kļūt par galveno dzīvē, jo tajā brīdī, kad tu pēc savas pēdējās starošanas iziesi no Onkoloģijas centra un ja uz gadu būsi pametusi pilnīgi visu, kas tevi līdz šim ir interesējis, tad tik tiešām var piemesties depresija.
Ko es iesaku citām
Ārsti iesaka krūšu pašpārbaudi – savas krūtis ir regulāri jāiztausta… Tas, protams, ir labāk, nekā nedarīt neko, bet man liekas, ka pašu sākumu jau sataustīt nevar. Bet, ja tu esi gatava reizi gadā aiziet uz ultrasonogrāfiju vai reizi divos – uz mamogrāfiju krūts vēža skrīninga ietvaros, tā ir daudz reālāka iespēja atrast audzēju laikus un izārstēties vieglākā veidā.
Vairākumam vēzis pirmajā un otrajā stadijā tiek izārstēts, un arī tāpēc krūts vēža pacienšu skaits pieaug – viņas gluži vienkārši nenomirst. Lai gan diagnoze vēzis būs vienmēr – tā ir hroniska slimība, ar kuru jāsadzīvo visu mūžu. Taču, ja to zini un regulāri pārbaudies, patiesībā tev ir daudz lielākas iespējas nodzīvot ilgāk nekā kādai citai sievietei, kam vēzis nav bijis, kura nepārbaudās un pēkšņi to atklāj jau ceturtajā stadijā.
