Vai tiešām jākrien kā trakam? Ārsta-maratonista ieteikumi

Veselība
Anija Pelūde
IEVAS Veselība
29. aprīlis, 2016

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kā veselīgāk, un kā vispār atsākt skriet pēc vairāku gadu pārtraukuma, varbūt pat slimības? Skaidro Dr. IVARS EGLĪTIS, — arsts, kura kontā ir 26 maratoni.

– Atceros, skolas laikā skrēju garus gabalus. Īsās distances, simts metri, man nepatika, bet trīs kilometri – feini. Vēlāk studiju laikos mazliet pa Biķernieku mežu paskraidīju, bet tad – dzima bērni, darbs, un nekas manā sportiskajā dzīvē vairs nenotika. Toties tagad, kad visapkārt arvien vairāk skrien, kārojas atsākt šo nodarbi. Bet lielā vilšanās man bija Sirdspuksti Baltijai 2009. gada 23. augustā – diennakts kopskrējiens pa vēsturisko Baltijas ceļa maršrutu, kurā piedalījās aptuveni 60 000 cilvēku visās trijās Baltijas valstīs, un katrs varēja skriet kādu gabalu kā stafeti, minimums – kilometru.
– No tā brīža tu turi rūgtumiņu uz skriešanu?

– Nē, esmu šokā par sevi! Jo man likās: kas tad tur kilometrs?! Bet nevarēju raitā solī vienmērīgi noskriet. Tad arī konstatēju, ka ar galvu gribas, bet ķermenis netiek līdzi. Ko tu man tagad ieteiktu?
– Paskatīties spogulī un atvērt pasīti.

– Cik briesmīgi!
– Tas ir pilnīgi normāli, ja cilvēks ilgus gadus nav skrējis. Jaunībā piecu gadu nekā nedarīšana neatstāj tik graujošu efektu kā nekā nedarīšana vecumā 40+. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Netrenētam jaunietim izpildīt skriešanas vingrinājumus ir vieglāk nekā trenētam pieaugušajam pēc piecu gadu pārtraukuma. Tas saistīts ar sirds un asinsvadu sistēmas dabīgo nolietojumu. Muskulatūra arī atslābst – katrus desmit gadus cilvēks zaudē ap pieciem kilogramiem muskuļu masas, kuru vietā stājas tauki un saistaudi. Saites, kuras savieno muskuļus ar kauliem, saīsinās, kļūst neelastīgas… Bet galvenais – asinsvadu sistēma netiek līdzi palielinātajai slodzei. Tāpēc arī skriešanā un sportā ir vecuma grupas.

– Labi, ieskatos pasē un…
 – …un konstatē, ka ir 40+. Ko tālāk? Tu tagad gribi kaut ko lietas labā darīt. Gribi atgriezties pie saknēm, kad skrēji.

– Es vienkārši sapratu, ka man tas jādara.
– Izpratne – tas ir numur viens, vienkārši izcils sākums! Kad tu izproti, zini, ka skriešana tev vajadzīga, lai varētu ilgāk, kvalitatīvāk, veselīgāk un skaistāk dzīvot (skrienot cilvēki arī kļūst smukāki un vingrāki). Nu ko?! Otrs ir vēlme. Raksturiņš. Jo izprot un zina visi – baigi vajag, bet pavisam kas cits ir piecelties no dīvāna kājās, izslēgt vai, pareizāk sakot, nemaz neieslēgt vakarā televizoru, pārģērbties, iet ārā un mazliet paskriet. Kaut vai, ja nesanāk uzreiz, ātri paiet. Bet – treniņtērpā. Un tā, lai mazliet iesvīst. Un – pusstundiņu. Bet – nenogurt un nepārmocīties, die’s pasarg! Nevajag jau pirmajā reizē pieveikt divus kilometrus un nākamajā nedēļās trīs un četrus. Nevajag, nevajag, nevajag!  Es iesaku pusgadu nenonākt līdz sajūtai, ka esi pārmocījusies un vakarā pēc skrējiena nav labi. Nekad nedari sev pāri! Tev pēc skrējiena jājūtas  ar endorfīniem – laimes hormoniem – piepildītai, jābūt patīkamam tonusam, ka visu gribas darīt, un tu izgulējusies nākamajā dienā pamosties pilnīgi atpūtusies un atjaunojusies – tā ir jāsāk! Tieši tik pakāpeniski. Jā, varbūt nākamajā dienā pēc skriešanas negribēsies atkal skriet, jo muskulīši būs mazlietiņ piedzīti ar pienskābi, sāp, bet galvenais – nesabojāt apetīti. Tas ir ļoti, ļoti būtiski. Jo, tiklīdz pārķer ar slodzi vai ātrumu, tu sāc mocīties un ātri visam atmet ar roku. Tāpēc vēlreiz saku: ļoti, ļoti lēni. Kaut vai ātri iet, bet – bišķi iesvīst vajag un pusstundiņa jāiztur. Un pulsiņam ir jābūt lielākam, nekā sēžot uz dīvāna vai ejot uz tramvaja pieturu.

– Bet, ja tas pulsiņš ļoti ātri uzlec augšā?
– Protams, baigi forši vienmēr pateikt, ka vajag kādu mediķi, kas par šīm lietām pakonsultē. Bet ir vērts pamērīt arī pašai, kāds ir pulss miera stāvoklī, guļot no rīta gultā. Netrenētai, atslābušai, novājinātai sirdij ir augsts pulss – ja tas miera stāvoklī jau ir virs 70 vai 80, protams, skrienot pulss ļoti strauji pakāpsies. Bet – netrenētu sirdi var arī uztrenēt. Tikai tādos gadījumos tas jādara vēl prātīgāk, kontrolētāk, un vēlamas kāda mediķa rekomendācijas.

Ja tev normāli miera stāvoklī pulss ir 60 un ja tad skrienot tas ļoti ātri uzlec augšā, tad, pirmkārt, paskaties, vai ar skriešanu pārāk strauji neforsē. Vai nav tā, ka tu sāc skriet un jau pēc simt vai divsimt metriem deniņos pulsē, sirds sitas, ir aizdusa un jāapstājas.

Jaunībā piecu gadu nekā nedarīšana neatstāj tik graujošu efektu uz veselību
kā vecumā pēc 40+.

Tas nozīmē, ka tev ir pilnīgi nepareizs skriešanas sākums – par ātru.

– Bet kā vispār var paskriet bez aizdusas?!
– Jāskrien lēnākajā iespējamā skriešanas režīmā. Bet – kas vairs nav iešana. Skriešana sākas tad, kad kaut īsu brīdi abas kājas ir atrāvušās no zemes. Vislēnākā skriešana nemaz nav ātrāka par ātru iešanu! Ar ātru iešanu var noiet septiņus kilometrus stundā, un var arī noskriet septiņus kilometrus stundā, liekot īsākus solīšus.
Bet, ja gribas, nav obligāti skriet, var ātri iet un nūjot, kas arī ir ļoti labi. Sevišķi tiem, kam mugura sāp un ir locītavu problēmas.

– Izstāsti vēlreiz sīki par pulsu, kas skriešanas laikā jākontrolē.
– Nevajag pulsu laist augstāk par 80 procentiem no sava maksimālā pulsa režīma, un to ir ļoti viegli aprēķināt. Ir primitīva formula – tā neder katru reizi, bet aptuveno ciparu dos: ja no 220 atņemsi savu vecumu, tas būs maksimālais pieļaujamais pulss. Piemēram, 220 – 40 = 180. Nu, lūk, šo skaitli tu NEDRĪKSTI sasniegt. Un nevajag arī sasniegt 80 procentus no maksimāli pieļaujamā pulsa režīma, tev jāsasniedz tikai 65–75 procentu robeža. Tātad rēķinām: 180 reiz 0,75, sanāk 145. Netrenēts četrdesmitgadnieks tad jutīs, ka pulss ir ātrāks. Tas nav nekas slikts, bet nedrīkst būt sāpes sirds apvidū, kas var liecināt par skābekļa badu sirds muskulim, un tiem, kam ir augstāks asinsspiediens, jākontrolē, vai nav hipertonija.

Normāls vesels cilvēks, vienkārši netrenēts, dīvānā iesēdies, čipsus saēdies, darbā noguris, var šodien sākt nodarboties ar skriešanu un pēc gada vai diviem skriet maratonu 42 kilometrus. Ja ir raksturiņš, metodika, pakāpenība – nepazaudējot garšu un nesabojājot apetīti.

– Kāds ir optimālais režīms? Nav taču obligāti jāskrien katru dienu – lasīju, ka tas pat neesot veselīgi.
– Vienmēr ir jautājums, ko tu vēlies sasniegt. Ir mazāki mērķi un ir lielāki mērķi. Mazākais mērķītis ir viegli trenēt sirds un asinsvadu sistēmu, kaut vai – lai tā nekļūtu ļenganāka, vārgāka. Noturēt tonusā vai pat viegli uztrenēt atpakaļ, kā bija pirms desmit gadiem. Tad forši būtu paskriet piecas reizes nedēļā pa pusstundiņai. Četras arī ir lieliski. Protams, pie nosacījuma, ka tomēr sasniedz pulsa līmeni 65–75 procentus no maksimālā pieļaujamā. Pulsam IR jāpalielinās. Dažiem tas galīgi neceļas, un tas nozīmē, ka ir jāskrien intensīvāk, ātrāk. Ja tu gribi trenēt sirds un asinsvadu sistēmu, fiziskajai nodarbībai, lai kas tā arī būtu, ir jāietekmē pulss, un vismaz 80 procentos no treniņa laika pulsam ir jābūt paaugstinātam. Tad tas dod labumu, un tu pēc trijiem gadiem jutīsies par desmit gadiem jaunāka. Varbūt pēc diviem. Bet varbūt pēc pusgada! Atkarībā no tā, cik ļoti esi iesēdējusies. Tas viss ir ļoti individuāli.

– Tātad labums nav mērāms noskrietajos kilometros.
– Nē, kilometrus tu vari ierakstīt blociņā, tie neko nenozīmē. Nozīme ir treniņā pavadītajam laikam un sasniegtajam pulsam, un mērķim. Ir jāskrien veselīgajā treniņa režīmā, ko sauc par aerobo režīmu, kad ķermenis izmanto to glikozi, kas ir asinīs, un neēd nost muskuļus.

– Par ekipējumu. Droši vien ir absolūti vienalga, kādu krekliņu es velku mugurā…
– Nav gan vienalga! Nedrīkst vilkt krekliņu, uz kura ir kāda tabakas vai alkohola reklāma! Joks. J Tu vari skriet jebkādā krekliņā, bet svarīgi ir saģērbties tā, lai ne pārkarsti, ne nosalsti. Tas ir – plānāk, nekā no rīta ejot uz darbu. Un nelolo cerības, ka, biezāk ģērbjoties, izdosies zaudēt kādu lieku kilogramu – protams, ka svīdīsi, bet tā tu vari zaudēt tikai pārāk daudz šķidruma.

– Toties apavi gan ir ļoti būtiski, vai ne?
– Kājās tikai un vienīgi skriešanai domātās sporta kurpes un, lai cik tas izklausītos traki, – jo dārgākas, jo labāk. Vajag skatīties nevis uz pēdējo modeli, bet lai zolēm būtu pareiza amortizācijas sistēma. Un firmas apavu bodē vajag konsultēties ar apavu pārdošanas speciālistu. Citu variantu es nezinu.

– Ko tu skaties, kad izvēlies apavus, kas tev ir svarīgi?
– Lai kāja apavos jūtas ļoti ērti un lai ir pietiekami bieza un amortizēta zole. Man nevajag, lai apavi ir ļoti viegli, jo es neskrienu sacensībās, kur svarīgas sekundes desmitdaļas. Īstenībā – jo smagāki apavi, jo lielāka treniņa slodze, tādus izmanto, piemēram, sportisti.
 Vēl apavi ir diezgan regulāri jāmaina. Tas gan atkarīgs no noskrieto kilometru daudzuma. Ja gadā skriesi tūkstoti kilometru, varbūt reizi divos gados apavi būs jānomaina.

– Kā ir jāskrien?
– Nevis palēcienos uz augšu, ka galva kratās, bet – jāturas pēc iespējas horizontāli tuvāk zemei. Līgani, viegli, ergonomiski. Uz augšu lecot, tērē enerģiju, un arī liekais atspēriens kaut kā jāamortizē – jo no lielāka augstuma krīti pret zemi, jo vairāk tomēr notricini organismu.  

– Ja tev ir deviņdesmit un simts kilogrami, tik un tā nesanāks viegli.
– Kaut vai viegli šļūkā! Kaut vai tā būs ātra iešana, nevienu brīdi neatraujot abas kājas no zemes – tātad neskrienot, tas tik un tā ir simtreiz labāk, nekā sēdēt dīvānā.

– Kad tu sāki skriet, cik tev bija gadu?
– Deviņdesmit piektajā gadā. Man pašam bija pietiekami daudz – trīsdesmit seši gadi, un es sāku skriet, kad biju pārāk aizsmēķējies. Pīpēju desmit gadus no vietas kā lokomotīve, ko tagad drausmīgi nožēloju. Smēķiem es liku pretī skriešanu un vienā dienā tiku no pīpēšanas vaļā. Un lēnām, lēnām aizskrēju līdz maratoniem. Tagad esmu mazliet slinkāks kļuvis, nodarbojos ar to pirmo mērķīti – sirds un asinsvadu sistēmas uzturēšanu tonusā, neļaut sirdij un asinsvadiem sagurt, novecot. Gribu turēt sevi tādā fiziskajā formā, lai vismaz reizi gadā varu Kuldīgas pusmaratonu eleganti noskriet – līdz divām stundām.

 – Lai nebūtu kauns kuldīdznieku priekšā.
 – Tieši tā. Bet tomēr man aiz muguras divdesmit seši maratoni, starp tiem ir arī eksotiskie un ultramaratoni. Tā ka esmu daudz ko sasniedzis un ļoti īsā laikā – trešajā gadā pēc visām pīpēšanām un nekā nedarīšanām sāku skriet maratonus. Bet tas atkarīgs no mērķīšiem, kādus uzliku. Sākumā mērķis bija tikt vaļā no hroniskām iesnām un roku svīšanas, kas bija saistīta ar nekā nedarīšanu un nervozo darbu, un pēc tam, protams, nospraudu augstākus mērķus.

– Kad sāki skriet, vai parādījās grūtības, kuras tagad vari izskaidrot, bet tad nesaprati?
 – Es visu varēju izskaidrot jau no paša sākuma, jo esmu ārsts, man ir medicīniskā izglītība. Zinu, ko nedrīkst pieļaut un ko drīkst, veicot pietiekami nopietnas fiziskas aktivitātes.

Sākumā man bija svarīgi, lai skrienot es neizskatītos pārāk tizli, vienkārši izbraucu ārā no pilsētas mežā un skrēju pa meža taku. Kad varēju paskriet cienīgāk, noskriet nevis divus kilometrus, bet jau sešus un vairāk, tad es skrēju gar ceļmalu, lepni izgriezis krūti, un sveicināju pretimbraucošās mašīnas. Bet tas nav nopietni, ko tagad saku. (Smaida.) Es uzskatu, ka jebkurš, kas skrien, vienalga kādā izpildījumā – salīcis vai elšot un pūšot, šļūkājot vai nešļūkājot –, ir efektīvāks un labāk izskatās par to, kas vienkārši no malas uz to skatās. Tāpēc  atbalstu visus, kas tur mokās. Nekas, pēc gada vai diviem viņam būs vieglāk, būs sekotāji, un ļoti labi, ka tā.

Skriešanas minivārdnīca
3 skriešanas režīmu viedi

  1. Aerobais – muskuļi darbojas režīmā, kurā tiem, lai ražotu kustībām nepieciešamo enerģiju, ar uzņemto skābekli pietiek. Tātad, skrienot mierīgi, bez aizelšanās, noslogotie muskuļi izmanto organismā esošos cukurus un taukus, lai ražotu enerģiju skriešanai. Šo slodzi var veikt ilgstoši, līdz pat vairākām stundām. Ar to trenē sirds un asinsvadu sistēmu.
  2. Anaerobais – enerģijas radīšana muskuļiem notiek skābekļa bada apstākļos. Tas ir tad, kad slodzes laikā tu nevari parunāt un ir aizdusa. Parasti šādu slodzi var izturēt ne ilgāk par 2 minūtēm. Izmanto pie specifiskiem treniņiem, lai sasniegtu gan labu izturību, gan ātrumu.
  3. Jauktais – muskuļos gandrīz vienlīdz daudz ir aerobu un anaerobu procesu. Raksturīga tieši garo distanču sacensībām.

 

Kā kontrolēt skriešanas efektu?

  • Mēri pulsu no rīta gultā. Saskaiti 10 sekundēs sirdspukstus pie kakla artērijas vai plaukstas locītavas un pareizini ar 6.  
  • Tas, ka tava pulsa ritms, salīdzinot ar laiku, kāds tas bija, pirms uzsāki cītīgi skriet, ir kļuvis retāks, nozīmē, ka tava sirds strādā aizvien stiprāk un efektīvāk.

Ir vērts pacensties!

Pa 30–40 minūtēm katru dienu veselīgi izkustoties aerobā režīmā, divu nedēļu laikā asins daudzums organismā jau ir par puslitru lielāks un jauni kapilāri atvērušies – tas ir zinātniski pierādīts.

Sporta ārsta ceļavārdi iesācējai

Dr. DAGS ČUDA, Latvijas nacionālās futbola izlases ilggadējais ārsts un viens no pieredzes bagātākajiem speciālistiem savā arodā.
«Jaunībā skrēju, lēcu, peldēju, hokeju spēlēju, futbolu, basketbolu. Tas bija labs pamats visas dzīves veselībai.»

  1. Pirmais jautājums, uz kuru tev būtu jārod atbilde: vai vispār drīkstu skriet?
    Varbūt tev bijis infarkts, varbūt insults, varbūt ir simts kilogrami un vairāk… Tas viss jāņem vērā. Cilvēki parasti domā, ka skriešana ir visvienkāršākā nodarbība – nu tikai visi skries pēc veselības! Īstenībā skriešana ir viens no sarežģītākajiem kustību veidiem, kas rada lielu noslogojumu kustību un balsta aparātam. Lasīju, ka 150 mārciņas smagam vīrietim, kas noskrien vienu jūdzi, slodze uz katru pēdas locītavu ir 200 tonnas! Bet tā tas arī ir, ja parēķina pēc īpašas formulas – nestāstīšu kādas, pārāk sarežģīti… 
    Ja mūsu muskulatūra skriešanai nav gatava, vislielākā slodze ir uz ceļiem, pēdas locītavām. Tāpēc skriešana nav ieteicama cilvēkiem, kam ir liels liekais svars. Ja tas pārsniedz desmit kilogramus, labāk izvēlēties pastaigu ātrā gaitā vai nūjošanu.
  2. Ja esi nolēmusi atsākt skriet, vispirms vajag izvērtēt savu veselību.
    Nepieciešama velo-ergometrija – kardiogramma pirms un pēc slodzes, analīzes. Kam ir problēmas, veic Holtera monitoringu – 24 stundas pārbauda sirdsdarbību. Taisa ehokardiogrammu, kas dod stipri daudz informācijas par sirds uzbūvi, novirzēm no normas. Viss kustību un balsta aparāts jāizvērtē. Arī elpošana. Bet tas cilvēkam ir naudas tēriņš.
  3. Skriešanu vajag sākt ļoti pakāpeniski.
    Amerikānis Kenets Kupers jau ieteicis: vispirms sevi skriešanai jāsagatavo ar nespecifiskiem treniņiem. It sevišķi, ja tev ir kārtīgs vēderiņš priekšā un muskulatūras nekādas, vajadzētu drusciņ par savu ķermeni padomāt. Par vēdera muskulatūru, muguras muskulatūru, pavingrot, lai būtu aktīvā korsete, kas notur slodzi. Citādi muskuļi ir vāji un visa smaguma slodze gulstas uz ekstremitātēm, uz kustību un balsta aparātu. Arī uz muguras jostas daļu, tā sāk sāpēt.
    Pasaules Veselības organizācija iesaka: pirms skriešanas pastaigā ātrā tempā 10–12 tūkstošus soļu (tie būtu apmēram pieci, seši kilometri) un paskaties, kāda ir tava organisma atbildes reakcija. Ja viss sāp un jūties slikti, tad pie skriešanas ķerties klāt būtu par agru. Sākot no nulles, jau labi, ka tu noskrien kaut mazu brīdi, tad mazu brīdi nosoļo un tad atkal saņemies īsam skrējienam, un šādi izdodas izturēt 15–20 minūtes.
  4. Arī pēc tam visu vajag darīt pakāpeniski un skatīties uz organisma atbildes reakciju.
    Skriešana ir aerobā slodze, un svarīgi, kādus mērķus mēs sev izvirzām – vai nu skriešana ir prieka pēc, vai arī mums uzreiz vajag sacensties. Kā es saku, skriešana ir vieglā narkotika, sevišķi sievietēm. Viņas sāk skriet, laimes hormons izdalās, viņas pēc skrējiena jūtas patīkami un ieiet azartā. Uzliek sev arvien lielākas un lielākas slodzes, līdz rodas šķēru efekts: sirds un asinsvadu sistēma strādā normāli, atbilstoši, pielāgojas cikliskajai slodzei, taču kustību un balsta aparāts slodzi neiztur, un tad rodas problēmas, cilvēki vēršas pēc palīdzības: ceļi sāp, pēdas sāp, Ahillejs sāp, pēdas velves sāp, mugura sāp. Sievietēm, kas ļoti maz ēd un daudz skrien, var būt men-struālā cikla traucējumi, un līdz ar to var rasties arī stresa reakcijas – no slodzes lūst kauli.
  5. Ārkārtīgi svarīga pirms skriešanas ir iesildīšanās.
    Nedrīkst tā – uzreiz no kuģa uz balli! Tas nav pareizi. Tev 10–15 minūtes savas galvenās muskuļu grupas ir jāsagatavo pamatdarbam. Skrienot aerobā režīmā, stiprus stiepšanās vingrinājumus iesildīšanās fāzē neiesaku – tos vajag izpildīt pēc skrējiena, atsildīšanās fāzē.
  6. Veselīgāk skriet pa meža taku.
    Mīkstāks pamats – labāka amortizācija. Skrienot pa cietām asfalta virsmām, vajag optimālus apavus, atbilstošus kājai. Skriešanas apavi patiesībā ir darbarīks.
  7. Iesācēja kļūdas skrienot… Liek pārāk garus soļus. Nepareizi liek pēdu, bet jābūt – atspēriens, protams, ir no purngala un tad piezemēšanās  uz papēža. Galva jātur taisni, rokas – apmēram krūškurvja līmenī, lai nepārslogotu plecus un muguru. Bet parasti skrējējs iesācējs skrien, kā sanāk. Kādreiz pavēro un bail sametas… Ar skriešanu viņš sev dara vairāk slikta nekā laba. Vai nu krīt uz priekšu, vai sagāzies atpakaļ, iegurnis pavājš un skrien grīļojoties – kā galerts, nepietiek ķermeņa muskuļu stabilitātes. Ja svarīgākās funkcionālās vienības, kas balsta ķermeni, ir vājas, arī skrējiens būs nekāds. Nav arī pareiza skriešanas tehnika. Tāpēc es saku: vasarā notiek visvisādi skrējēju pasākumi, kur pieejami treneri, – kaut vai Mežaparkā. Nu vajag turp aiziet, lai vismaz gūtu pareizos ieteikumus un izprastu sava ķermeņa nianses.
  8. Vēl kļūdas… Pārāk ātri palielina slodzi. Skrien uz noguruma fona, mēģina sevi pārvarēt. Skrien, kad saķerts vīruss (tā ir papildu slodze sirds un asinsvadu sistēmai). Nav organismā likvidētas visas infekcijas (visvairāk tas attiecas uz bojātām zobu saknēm un iekaisušām mandelēm). Infekciju perēkļi var manifestēt – ja zem zoba saknes ir infekcija, tad tā atrodas arī asinīs, un skrienot tā var uz organismu iedarboties gan alerģiskā veidā, gan tieši uz sirds muskuli. Mēdz būt infekcioza rakstura miokardīti.
  9. Par dūrējiem skrienot… Kad sirds kādreiz nespēj pa asinsvadiem izpumpēt asinis, tad aknās to pieplūde ir lielāka nekā atplūde, asinis iestiepj aknu apvalkus, un labajā sānā rodas sāpes. Ja tur dur, tad jāmazina skriešanas ātrums, lai nebūtu šīs sajūtas.  Savukārt, ja skriešanas laikā sajūti spiedošas vai durošas sāpes aiz krūšu kaula, tas var izrādīties daudz nopietnāk – noteikti izstāsti to ārstam. Bieži pirmās sūdzības par traucējumiem sirds un asinsvadu sistēmas darbībā parādās tieši slodzes laikā.
  10. Ja skriesi prātīgi, ieguvumi veselībai būs! Ķermenis piesātinās ar skābekli. Tavi muskuļi nodarbojas un līdz ar to ir daudz aktīvāki. Optimāls kustību apjoms. Sirds un asinsvadu sistēmas treniņš. Paaugstināta skābekļa piekļuve šūnām, tas uzlabo vielmaiņu. Saka arī tā: tauki sadeg skābekļa ugunī! Proti, liekie kilogrami vislabāk sadeg nevis anaerobajā, ātrajā treniņā, kurā tiek izskrieta dvēsele, bet gan tad, kad skrējiens ir mierīgā tempā, kurā iespējams pat sarunāties.
  11. Visbeidzot – vēlējums: skrienot nav jāsacenšas. Galvenais, lai tu būtu saskaņā ar sevi un labi justos.

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs