• Vai Latvijā prostatas vēzi ārstē moderni?

    Reklāmraksts
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    10. augusts, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    Ja paskatās vīriešu slimību listi, prostatas vēzis ir apsteidzis plaušu vēzi un izvirzījies līderos visu onkoloģisko kaišu arsenālā. Tāpēc rodas loģiski jautājumi: kā džentlmeņi nokļūst līdz diagnozei, un kā vislabāk izārstēties? Vai iespējams kaut ko darīt efektīvāk? KLUBS uz diskusiju ir uzaicinājis unikālu kompāniju: lielās universitātes slimnīcas urologs sēž pie viena galda ar pacientu un privātās medicīnas pārstāvjiem.
    • HELMUTS BĒĶIS Prostatas vēža pacientu pārstāvis, fonda Movember Latvija vadītājs. Latvijas Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības Onkoalianse dibinātājs un vadītājs. Vīriešu veselības platformas www.virutests.lv veidotājs.
    • MĀRIS MEŽECKIS Siguldas slimnīcas Radioķirurģijas centra radiologs terapeits. Latvijā vadošais speciālists prostatas vēža un metastātiska vēža radioķirurģijā. Pirms tam strādājis Liepājas reģionālajā slimnīcā. Raksta doktora disertāciju par radioķirurģijas lomu agresīva prostatas vēža ārstēšanā.
    • MĀRIS SKROMANIS Stereotaktiskās radioķirurģijas centra Sigulda vadītājs. Farmācijas zinātņu doktors.
    • PĒTERIS VAGANOVS P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas centra urologs. Veic sarežģītas prostatas vēža laparoskopiskas operācijas. Latvijas Urologu asociācijas prezidents.

    Ieskrējienam: Zīmīgākie cipari

    Īsumā – kāda šobrīd situācija un kā prostatas vēzi ārstē Latvijā?

    Helmuts Bēķis: Saslimstības apmērus mēs īsti nezinām – varam ticēt tikai 2017. gada oficiālajiem datiem. Jaunāku nav! Ja balstāmies uz veciem datiem, varam teikt, ka aptuveni desmit tūkstoši vīru Latvijā ir ar diagnosticētu prostatas vēzi un ik gadu ir 1000–1400 jaunu gadījumu.

    Pēteris Vaganovs: Bet tendence – kā visur pasaulē: vecums, kurā saslimst ar prostatas jeb priekšdziedzera vēzi, kļūst jaunāks, slimība – vairāk izplatīta.

    Kā ārstē? Scenārijs ir skaidrs: ja vēzi atrodam sākumstadijā, varam to izoperēt vai apstarot, saglabājot būtiskus nervus un asinsvadus, tātad saglabājot visas funkcijas – erekciju un urīna saturēšanu. Ja vēzis ir lokāli izplatīts vai drusciņ novēloti atklāts, ārstēšana notiek agresīvāk – operācija vai apstarošana ir plašāka, un vīrietis zaudē daļu dzīves kvalitātes – saglabājas problēmas ar erekciju un urīna nesaturēšanu. Savukārt, ja audzējs ir ļoti ielaists, vīrietis var kādu laiku ar zāļu palīdzību pacīnīties par dzīvību un dzīvildzes pagarināšanos, taču slimība attīstās uz priekšu. Tieši tik skarbi.

    No atklātajiem gadījumiem vienai trešdaļai slimība ir agresīva. Trīs procenti vīru prostatas ļaundabīgā audzēja dēļ aiziet no dzīves. Varētu šķist, ka aina nav tik ļoti dramatiska – iespējamība nomirt no prostatas vēža ir diezgan zema. Bet, pirmkārt, tie ir vidējie cipari, vidējā temperatūra slimnīcā. Otrkārt, audzēju izārstēt tā, lai kungam saglabājas erekcija, var tikai tad, kad slimība ir sākumstadijā. Tātad loģiski, ka daudz labāk audzēju atrast agrāk. Lai mērķi sasniegtu, jāiespringst gan ģimenes ārstiem, ar kuriem sadarbojamies un kuri ir pirmie, kas vīrieti varētu mudināt pārbaudīties, gan pašiem džentlmeņiem, kuriem jāsaprot, ka IR jāpārbaudās. Vēl vīrietim vajadzētu zināt, ka prostatas vēzis sākumstadijā ir bez simptomiem. Tas obligāti jāatceras! Tāpēc mēs, urologi, uzskatām, ka džentlmenim piecdesmit gadu vecumā būtu jāierodas pie urologa, pirms tam uztaisot urīna, PSA analīzi un ultrasonogrāfiju nierēm, urīnpūslim un prostatai, un tad ārsts pateiks, cik bieži turpmāk jānāk atrādīties. Proti, lielie pētījumi rāda: ja PSA vīrietim piecdesmit gadu vecumā ir zemāks par 1 ng/ml un 60 gadu vecumā zemāks par 2 ng/ml, iespējamība, ka kādreiz varētu attīstīties prostatas audzējs, ir tikai viens procents. Līdz ar to šie vīrieši uz nākamo pārbaudi drīkst nākt pēc 5–8 gadiem atkarībā no ārsta norādījumiem. Savukārt tiem, kam PSA piecdesmit gadu vecumā ir lielāks par 1 ng/ml, jāpārbaudās reizi gadā. PSA ir prostatas specifiskais antigēns – viela, ko ražo priekšdziedzeris. Visvairāk tā atrodama spermā, bet neliels daudzums cirkulē arī asinīs.

    Vēl kāda būtiskāka nianse. Mūsdienās izpratne par prostatas ļaundabīgajiem audzējiem daudzkārt pieaugusi. Tagad urologi izdala divas slimības – mazagresīvos ļaundabīgos audzējus, kurus novēro un neārstē, un agresīvos ļaundabīgos audzējus, kurus ārstē agresīvi. Tas jāņem vērā.

    Vīrišķīgi un nevīrišķīgi

    Kādu ainu redz Latvijas vīri no savām pozīcijām? Kādas ir izteiktākās problēmas?

    Helmuts Bēķis: Pirmkārt, vīrietim būtu svarīga urologa pieejamība, lai ir sasniedzams. Otrkārt, lai notiktu sadarbība ar ģimenes ārstu. Ja šo jautājumu uzdod Līgai Kozlovskai, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidentei, dzirdu atbildi, ka viņa un citi ģimenes ārsti Latgalē vīriešus uz PSA analīzēm sūta. Es nāku no Kurzemes un varu oponēt: kamēr tu ģimenes ārstam nepasaki: «Vai tev grūti tam vīrietim piecdesmit gados analīžu listē pretī ailei PSA uzvilkt ķeksīti?» – tikmēr ģimenes ārstu līdziesaiste nosūtīšanā uz analīzi ir visai maza. Arī komunikācija švaka – ģimenes ārsti vīrietim nestāsta, kāpēc PSA analīze vajadzīga, kas notiks tālāk, ja tā uzradīs lielākus ciparus par normu, kas ir zaļais koridors. Vīrietim ir liela neziņa: uz kurieni pēc tam doties – Stradiņiem vai Austrumu slimnīcu, Rīgas 1. slimnīcu vai citur? Kas ir valsts apmaksāta palīdzība, bet kas pašam jāapmaksā? Palīdzīga roka vīriešiem nepieciešama ne vien līdz asinsanalīžu kabineta durvīm, bet arī pēc tam, jo, uzzinot par paaugstinātu PSA līmeni, vīrietis mēdz psiholoģiski sabrukt. Tā vietā, lai veiktu papildu izmeklējumus un sāktu ārstēšanos, vīri ieslīgt bezcerībā un alkoholismā.

    Vai tad tiešām tik traki?!

    Helmuts Bēķis: Tāda ir mana pieredze. Ikdienā satieku prostatas vēža pacientus. Kāds vīrietis perfekti raksturoja sajūtu, uzzinot diagnozi: «Kad iznācu ārā no klīnikas, stāv divas mašīnas, un es nezinu, kura ir manējā.»

    Māris Skromanis: Nesen medscape.com lasīju rakstu: aptaujāti 2600 vīri ar prostatas vēzi. Sešpadsmit procenti atteikušies no ķirurģiskas ārstēšanas, 11 procenti – no staru terapijas un 8 procenti – no aktīvas novērošanas. Par radioķirurģiju rakstā datu nav, bet pieņemsim, ka šie skaitļi varētu būt līdzīgi kā staru terapijai. Tātad tie ir vīri, kuriem vēzis jau diagnosticēts, bet viņi uz ārstēšanu neierodas. Tas saskan ar Latvijas statistisku, ka 25 procenti prostatas vēžu ir ielaisti gadījumi. Iespējams, pēc kovidpandēmijas to būs vēl vairāk. Mēs jau varam plaši diskutēt, kas pacientam būtu labāk, bet svarīgākais būtu saprast, kāpēc vīri nepiekrīt ārstēties. Varbūt no vienas ārstēšanas metodes viņš atsakās, bet no citas ne?!

    Helmut, varbūt tu vairāk zini par iemesliem? Tev biežāk sanāk ar viņiem komunicēt…

    Helmuts Bēķis: Viens no iemesliem ir nepietiekamā vīru izglītošana. Prostatas vēzis ir visvairāk izplatītais ļaundabīgais audzējs vīriešiem, un tajā pašā laikā mēs taču nevaram teikt, ka par to ir visvairāk informācijas. Tāpēc, kad vīrietis uzzina diagnozi, viņš, ļoti iespējams, noslēgsies – nevienam neko nestāstīs. Pats mēģinās šoku pārdzīvot, un tas ir ļoti slikts sākums. Pēc novērojumiem varu secināt, ka pacienti, kuri izvēlējušies meklēt palīdzību un ārstēties, ir izārstēti, arī viņu zināšanas šajā jomā ir bijušas labākas.

    Māris Skromanis: Ja paskatās sociālajos tīklos, katrs trešais, ceturtais ieraksts par prostatas vēzi iesākas ar vārdiem: «Tas ir šausmīgākais stāsts manā dzīvē…»

    Helmuts Bēķis: Vīrieti biedē digitāli rektāls izmeklējums. Jo, nedod Die’s, viņam kāds pirkstu bāzīs dibenā! Tad es vienmēr stāstu, ka Rods Stjuarts 2019. gadā no skatuves atklāti pateica: «Jā, man bija prostatas vēzis, un ziniet, puiši, kā man to atklāja? Pirksts pēcpusē, nekā traka! Tagad es esmu dzīvs un dziedāšu jums koncertu.»

    Lai notiktu progress vēža atklāšanā, pašiem jāsāk lietas saukt īstajos vārdos! Pirms pusotra gada uztaisījām kampaņu ar vides reklāmu Visiem modeļiem pirms 1978. gada – izlikām plakātus ar automašīnas iekšām, kas atgādina stilizētu dzimumlocekli, un aicinājumu «Vīru tests: pārbaudi prostatu, un miers!» Izšāvām ļoti jaudīgi, mūs pamanīja. Un kas notika? Daugavpils mūs tiesā gribēja iesūdzēt. Zvanīja dusmīgi cilvēki, ka mammas un bērni stāv lietū, neiet pieturā zem jumta, jo tur izlikta pornogrāfija. Nesen piedalījos intervijā ar Juriju Žigajevu – bijušo Latvijas futbolistu. Viņš ļoti labi pateica: kad priekšā nolikts līgums par lielu summu, un tajā rakstīts, ka tevi pārbaudīs no kāju nagiem līdz matu galiem, man ir pilnīgi vienalga, ko ar mani dara. Nekādu pretenziju! Bet, tiklīdz runa ir par labu veselību – ka vīrietim jāpārbaudās, lai pašam būtu augsta dzīves kvalitāte, – uzreiz sākas domas: vīrišķīgs, nevīrišķīgs…

    Kā izvēlēties labāko veļasmašīnu jeb – otrs viedoklis

    Māris Mežeckis: Pēteri, gribēju tev jautāt… Diagnostikā viss, kas nepieciešams, valsts iestādēm ir sagādāts, arī tēmētā biopsija. Bet kā ir ārstēšanā? Vai kas vēl vajadzīgs, lai labāk ārstētu?

    Pēteris Vaganovs: Tu aizskāri sāpīgu tēmu. Arī diagnostikā vēl daudz kas nepieciešams.

    Taisnība Helmutam – bez digitāli rektālās izmeklēšanas neiztikt. Tā ļoti bieži palīdz atklāt vēža slēptākās formas, kas neparadās PSA analīzēs. Tā ka šo izmeklējumu neviens nav atcēlis! Bet digitāli rektālās diagnostikas efektivitāte ir 30–40 procenti. Mums diagnostikā ļoti palīdzētu magnētiskā rezonanse ikvienam pacientam, par kuru radušās aizdomas, ka varētu būt ļaundabīgs audzējs. Tas novērstu nevajadzīgu biopsiju un citu lieku izmeklējumu veikšanu, kā arī nelietderīgu līdzekļu tērēšanu. Proti, pēc Eiropas vadlīnijām, ja radušās aizdomas par audzēju – ja ir palielināts PSA vai kāda cita pazīme –, pacientu uzreiz nosūta uz multiparametrisko magnētisko rezonansi, izmeklējums visai precīzi parāda situāciju: attēlā var atšķirt agresīvās audzēja formas no neagresīvajām. Līdz ar to, ja, kombinējot visus šos rādītājus – PSA analīze, PSA pieaugšanas ātrums, magnētiskā rezonanse –, nav norādījumu par agresīvu audzēju, varētu kungu nesūtīt uz biopsiju, lai pārliecinātos par neagresīvām vēža šūnām. Vīrietis vienkārši novērotos pie urologa, un viss. Savukārt tiem, kuriem audzējs, kā magnētiskajā rezonansē atklājas, ir agresīvs, varētu jau precīzi un mērķtiecīgi paņemt biopsijas materiālu no prostatas. Taču Latvijā noteikts, ka, izmeklējot pacientu zaļajā koridorā jeb steidzamības kārtā, magnētiskā rezonanse jāveic PĒC biopsijas. Otrādi! Šī ir aplamība, kuru mēs, Latvijas Urologu asociācija, gribam labot un diagnostisku padarīt loģisku un efektīvu.

    Otra problēma: labi, vīrietis pa zaļo koridoru pie manis tika ātri, uzrakstīju viņam nosūtījumu uz magnētisko rezonansi, bet tālāk veidojas pudeles kakls, sastrēgums.

    Proti, viņš nevar izmeklēties, jo pacientu daudz, aparatūras un speciālistu tik, cik ir… Te vajadzīgi uzlabojumi!

    Ārstēšana… Pēdējo gadu laikā Latvijas uroloģijā notikušas kardinālas izmaiņas, ieviestas modernas ķirurģijas metodes. Taču, raugoties no slimnieka perspektīvas, ir ārkārtīgi liela nozīme, pie kāda ārsta viņš nokļūst. Mediķu sabiedrība mēdz būt konservatīva, ir ķirurgi, kas ieraduši operēt ar vienu metodi, un tā arī turpina. Kamēr neatnāks nākamā ārstu paaudze, tikmēr nekas diži nemainīsies. Stradiņa slimnīcā tagad iespējams veikt 3D laparoskopisku prostatas vēža operāciju – mazinvazīvu, ar četriem maziem griezieniem vēdera priekšējā sienā, pacientam saudzējošu. Mazāka asiņošana, nesāpīgāks process, īsāks atveseļošanās periods un, iespējams, arī netraumēt nervu, kurš atbild par erekciju. Mūsu rīcībā ir robotizēta roka, saucas Džemijs, un faktiski esam maksimāli pietuvojušies robotu asistētajai ķirurģijai. Taču, ja vēža slimnieks reģionālās piederības dēļ nokļūst kaut kur, kur arī tiek veikta šīs slimības valsts apmaksāta ārstēšana, viņam var tikt piedāvāta vaļēja operācija. Ar lieliem griezieniem, slimnīcā jāpavada desmit dienas un ilgāk, pēc tam vēl trīs mēnešus atkopšanās periods, blakņu buķete.

    Patlaban mums nav strikta mehānisma, kas šo pacientu plūsmu regulētu. Piekrītu, ne visi džentlmeņi jāoperē ar 3D laparoskopiju – daļai, iespējams, ir kāda specifiska slimība vai citi ierobežojumi, kas neļauj to darīt, un šim slimniekam varbūt vairāk ir piemērota staru terapija vai cits ārstēšanas veids. Bet tas būtu jālemj multidisciplināram starpiestāžu ārstu konsīlijam. Esmu par šo modeli. Patlaban šī starpiestāžu sadarbība ir ļoti vājā līmenī.

    Māris Skromanis: Jo tas varētu nozīmēt, ka slimnīcai vai iestādei A savs pacients būtu jāatdod slimnīcai vai iestādei B.

    Helmuts Bēķis: Man kā pacientu pārstāvim un aizstāvim uzreiz jāteic: vīrietis vispirms grib būt informēts, kādas vispār ir ārstniecības iespējas, un līdzdarboties lēmuma pieņemšanā, kuru ārstēšanas metodi izvēlēties, jo katrai ir gan blaknes, gan ieguvumi. Lai nav tā, ka konkrētajā slimnīcā ir urologs, kurš gadā redz varbūt trīs prostatas vēžus, bet – viņš taču prot tos ārstēt! Tajā pašā laikā šis kungs var iekāpt satiksmes autobusā un nokļūt pie ārsta, kurš prostatas vēzi ārstē teju katru dienu.

    Pēteris Vaganovs: Tieši tā! Es vienmēr studentiem un primārās aprūpes ārstiem lekcijās stāstu, ka arvien biežāk pacients nāk pēc otra viedokļa. Viņam vienā medicīnas iestādē pateikts tā, bet cilvēks ierodas pie manis: «Dakter, ļoti atvainojos, ka nāku pie jums un negribu aizvainot to otru ārstu, pie kura biju…» Tad man nākas izskaidrot situāciju: «Saprotiet, jūs pērkat elementāru veļasmašīnu. Jūs taču arī apstaigājat vairākus veikalus, izvērtējat piedāvājumu – cenu, kvalitāti. Jūs taču nesperaties pirmajā veikalā… Tas pats notiek medicīnā. Tikai veļasmašīnas vietā ir jūsu veselība.»

    Helmuts Bēķis: Šīs bailes ir ļoti iesakņojušās! Man pēdējā laikā bijuši trīs zvani, neteikšu, no kuriem reģioniem. Cilvēks bijis pie urologa, kurš saka: «Tu drīksti iet tikai uz šo laboratoriju. Ja iesi citur, pie manis vairs nenāc.» Citā situācijā cilvēks aizgājis pēc otra viedokļa, un viņa ārsts uzmeta lūpu: «Nu ko tad tu tagad nāc atpakaļ?!» Bet tās ir pacienta tiesības – pēc diagnozes noteikšanas viņš drīkst uzzināt vēl kāda speciālista viedokli, lai būtu vairāk informācijas, vai nozīmētā terapija ir pareizā un labākā. Otrs viedoklis nepieciešams nevis tāpēc, ka ārsti nav kompetenti, bet tāpēc, ka ārsts ārstēs, bet vīrietim pēc tam būs jāturpina dzīvot. Blaknes var būt dažādas: no sliktas dūšas ārstēšanas laikā līdz urīna nesaturēšanai, impotencei un dzīvei autiņbiksēs.

    Par radioķirurģiju un sadarbību

    Kā notiek ārstēšanas metodes izvēle? Vai tad, ja pacients ir motivēts labākajam rezultātam, viņš pats var šo procesu ietekmēt?

    Pēteris Vaganovs: Parasti, kad satieku pacientu, vispirms izstāstu, kādas ārstēšanas iespējas ir. Ārstēšana notiek atkarībā no stadijas. Var izmantot aktīvo novērošanu, starošanu, ķirurģiju, var veikt hormonālu ārstēšanu, bet, piemēram, «jūsu gadījumā mēs atmetam novērošanu, jo jums redzams aktīvs audzējs, kaut kas jādara». Un uzreiz sašaurinu izvēli: «Jūsu audzējs nav izplatījies, tātad sistēmiska ārstēšana ar hormoniem kā pastāvīga metode nav nepieciešama.» Tālāk nonākam pie divām pamatmetodēm, ko varam piedāvāt, – ķirurģiju un staru terapiju. Kura efektīvāka? Nupat Mančestrā beidzies desmit gadu ilgs multicentru pētījums, kurš vēlreiz pierādījis, ka ne ķirurģijai, ne staru terapijai nav priekšrocību vienai pret otru. Gan ķirurģijai, gan staru terapijai ir vienāds onkoloģiskais rezultāts – līdzīgs recidīvu skaits, aptuveni trīsdesmit procentu. Attiecīgi iespējami divi scenāriji. Pirmais: ja pacientu apstarojam un aktīvi novērojam, pēc tam, ja tomēr ir recidīvs, aizmirstam par laparoskopijas iespēju – notiek glābjošā prostatektomija, kas ir grūti izpildāma ķirurģiska operācija, bagāta ar komplikācijām. Tāpēc jauniem veselīgiem vīriešiem ar lokalizētu prostatas vēža formu, kuriem iespējams maksimāli saglabāt urinēšanas un erekcijas funkciju un kuriem plānos ietilpst nodzīvot vēl vismaz 20 gadu, ieteiktu ķirurģisku ārstēšanu un paturēt kabatā vēl vienu iespēju: ja būs recidīvs, varam veikt starošanu.

    Cita situācija, ja audzējs atrodas ļoti tuvu struktūrām, kas paaugstina operācijas risku, vai pacientam ir kādas blakus slimības vai vēl kādi faktori, kas traucē veikt operāciju. Tad apspriežam jautājumu par starošanas vajadzību.

    Māris Skromanis: Vīrs ierodas Siguldā Radioķirurģijas centrā pie daktera Māra Mežecka, noskaidro kibernaža iespējas. Pēc tam viņš konsultējas ar staru terapeiti Stradiņu Onkoloģijas klīnikā, tas ainu izstāsta mazliet citādi, jo pārdod savu veļasmašīnu. Kā nopirkt pareizo?

    Pēteris Vaganovs: Nu, lūk, nonākam līdz vēl vienai problēmai.

    Siguldas Radioķirurģijas centrā, kas ir privāta iestāde, prostatas vēzi ārstē ar kibernazi. Kā šī metode iezīmējas kopējā kontekstā?

    Māris Mežeckis: Stereotaktiskā radioķirurģija ir staru terapijas metode. Proti, skalpeļa uzdevumu pilda precīzi mērķēta ļoti augstas jonizējošā starojuma devas piegāde ar robotizētas iekārtas CyberKnife jeb kibernaža palīdzību. CyberKnife ir aprīkots ar radioaktīvus starus ražojošu komponenti – lineāro paātrinātāju, un, pateicoties tai, iespējams audzējam vai metastāzēm efektīvi pievadīt šauru jonizējošā starojuma kūli ar precīzu trāpījumu, deva ir pietiekami liela, lai iznīcinātu sliktās šūnas. Manipulācijas laikā pacients guļ uz īpaša galda un viņam apkārt kustas kibernaža roka, kas var šaut staru kūļus no 1200 dažādiem leņķiem. Precizitāte – līdz milimetra desmitdaļām. Piecas devas atbilst 25–40 parastās staru terapijas reizēs saņemtajam starojumam, bet – netiek traumēti apkārt esošie veselie audi vai tikai mazliet.

    Māris Skromanis: Ķirurģijai un staru terapijai vai radioķirurģijai, kā teica Pēteris, efektivitātes ziņā būtisku atšķirību nebūs. Atšķirība ir blaknēs. Tātad pacients, kurš var ārstēties par savu naudu, bieži vien nenopērk efektivitāti – viņš nopērk iespēju samazināt savas blaknes. Operējoties klasiskā veidā, kad tiek izņemat prostata, 80 procentiem pacientu ir urīna nesaturēšana. Mēs prostatu neizņemam, tikai apstarojam ar precīzi mērķētu, augstu radiācijas devu, lai iznīcinātu audzēja šūnas, bet dziedzeris paliek un turpina funkcionēt. Uzreiz pēc klasiskās operācijas vīrietim risks zaudēt potenci ir vismaz 50 procentu. Ja operē ar kibernazi, tie ir 10–15 procenti gada laikā. Ārstējot primāru prostatas vēzi, tas, ko redzam, – pacientiem pēc staru terapijas ir daudz mazāk caureju. Neviens nav sūdzējies. Kāpēc? Jo tiek atbilstoši sagatavots zarnu trakts, kārtīgi ievērota diēta, komanda par to īpaši rūpējas. Tiek gatavots starošanas plāns, lai neaizskartu rektumu. Nenotiek arī uretras apstarošana. Mēs izdarām visu, lai no metodes izspiestu maksimumu, lai rezultāts būtu tāds, ka pacients arī saprot: jā, viņš ir ieguvis labāko iespējamo.

    Tikai tas maksā no 8000 līdz 10 000 eiro. Māris Skromanis: Ne jau mēs noteicām, ka par šo pakalpojumu cilvēkiem pašiem jāmaksā. To noteica situācija, ka valsts ar mums neslēdza līgumu.

    Valsts slimnīcām ir priekšrocība, jo, tiklīdz tās kādu ārstēšanas programmu uzsāk: «Re, te mēs esam! Mēs to mākam! Mums ir zināšanas, spējas – dodiet kvotas, mēs to darīsim!» – un finansējums atrodas. Mēs tā nevaram. Privāts kantoris, aparāts iegādāts par privātu investoru un Eiropas fondu naudu, darbojas pašvaldības slimnīcā – mums nav šīs zaļās gaismas, nevaram uzreiz startēt valsts programmā. Atliek strādāt par naudu, ko pacients maksā, jo tikai tā varam parādīt, ka mūsu pakalpojumam ir kvalitāte. Sešus gadus esam darījuši – cītīgi strādājuši un krājuši pieredzi. Mums ir daudz pacientu, viņi ir nobalsojuši ar savu maciņu. Siguldā ārstējas arī ārvalstnieki – viņi vēl jo vairāk var to veļasmašīnu izvēlēties, doties uz Vāciju vai citur, bet viņi brauc pie mums.

    Pēdējā laikā, tiesa, situācija ir kļuvusi cerīgāka. 2019. gadā dabūjām pirmos divus pacientus kvotu ietvaros. Pagājušajā gadā, izmantojot individuālās kompensācijas mehānismu, valsts apmaksātu ārstēšanu Siguldas Radioķirurģijas centrā saņēma 36 pacienti. Bet ne tikai prostatas vēža pacienti – tie ir arī neiroķirurģijas, melanomas pacienti. Jaunajā Veselības ministrijas onkoplānā šogad vismaz 80 kvotas ir piešķirtas Austrumu slimnīcai un ap 60 – Stradiņiem, kur līdz šim radioķirurģijas programmas nebija vispār. Tātad kopumā 140 pacientiem. Tomēr mēs šos pacientus varam ārstēt tikai tad, ja universitātes slimnīcu speciālistu konsīlijs lēmis, ka mūsu piedāvātajai metodei ir priekšrocības. Man ir jautājums: vai tiešām speciālists, kurš sēž konsīlijā un ar kibernazi ikdienā nestrādā, katru reizi var atrast šīs priekšrocības?

    Pēteris Vaganovs: Piekrītu, kibernazis, ar kādu darbojas dakteris Mežeckis, ir unikāla, ļoti precīza iekārta, kuras valsts slimnīcās nav. Bet – ne tieši tāda pati ārstēšana, līdzīga, ir pieejama arī abās universitātes slimnīcās: gan Stradiņos, gan Austrumu slimnīcā iespējama stereotaktiskā apstarošana ar lineāro paātrinātāju. Jautājums – kuram lielāka pieredze, pakalpojuma kvalitāte?

    Es arī saprotu privātās medicīnas pārstāvjus. Ja viņiem būtu vienādi spēles noteikumi ar valsts slimnīcām, arī Sigulda varētu pretendēt uz to pašu valsts pasūtījumu un veikt starošanu tikpat kvalitatīvi un, iespējams, pat kvalitatīvāk, jo jums noteiktu indikāciju rāmju ietvaros ir uzkrājusies lielāka pieredze, strādājot ar radioķirurģijas metodi. Te mēs esam vienisprātis. Bet te izriet tas, par ko ar Māri esam villojušies. Tiklīdz tu esi privāts kantoris, tiklīdz tev nav ar valsti līguma par pakalpojumu sniegšanu, tu esi situācijas ķīlnieks – esi spiests pārdot savu veļasmašīnu stipri motivētāk. Un tā var nonākt uz slidenas takas. Jo ķirurģija un starošana, arī stereotaktiskā radioķirurģija, onkoloģisko rezultātu ziņā ir ļoti līdzīgi pakalpojumi. Tāpēc, ja universitātes slimnīcas kopējā konsīlijā sēdētu speciālisti, kas nesavtīgi (!), objektīvi konkrētajam pacientam pateiktu, kura ārstēšanas metode viņam ir labākā (un nevis tādēļ, lai mēs izpildītu savu kvotu, bet lai pacients veiksmīgāk izārstētos) – tas, manuprāt, būtu ideālais varants.

    Māris Skromanis: Es jau sen esmu par šo ideju, ka mums vajadzīgs multidisciplinārs konsīlijs, nevis vienas slimnīcas, bet valsts ietvaros! Pirms trim gadiem bijām Somijā. Viņiem bija konsīlijs, kas aptvēra visu reģionu, tad arī parādās dažādas ārstēšanas iespējas. Ja pacientam vajag ko specifisku un konkrētajā slimnīcā tā nav, viņš jānosūta ārstēties uz to slimnīcu, kur var palīdzēt vislabāk. Mēs teritoriāli esam maza valsts, un tas ir iespējams. Tikai jāpārvar tā latviskā deķa vilkšana uz savu pusi. Proti, pašlaik zinošākais speciālists Latvijā, kuram ir pieredze radioķirurģijā prostatas vēža ārstēšanā, ir dakteris Māris Mežeckis. Vai dakteris Mežeckis var piedalīties Stradiņa slimnīcas konsīlijā par šādu pacientu ārstēšanu un – vai var viņiem ieteikt radioķirurģiju? Šobrīd viņš nedrīkst konsīlijā piedalīties.

    Pēteris Vaganovs: Kāpēc ne?

    Māris Skromanis: Viņš nestrādā Stradiņa slimnīcā.

    Pēteris Vaganovs: Kādas problēmas? Gribat sadarbību? Lai dakteris Mežeckis sēž konsīlijā pie mums. Divreiz nedēļā. Protams, šīs lietas jāsakārto arī oficiāli.

    Māris Mežeckis: Jāiestājas darbā par konsultantu?

    Pēteris Vaganovs: Ar to nevajadzētu būt problēmām. Turklāt mūsdienās tu vari konsīlijā piedalīties zoomā, no attāluma.

    Māris Skromanis: Varbūt mēs šīs sarunas gaitā beidzot būsim atraduši vienu pareizu virzienu!

    Māris Mežeckis: Radioķirurģiju var kombinēt ar citām metodēm. Piemēram, mēs iedarbojamies uz onkoloģiskajā procesā iesaistītajiem limfmezgliem, kuri stabili bijuši palielināti. Bet apkārt tik tiešām var būt arī trīs mazi mezgli, kuros var atrasties mikrometastāzes. Tad patiešām būtu pareizi, ka pirmajā ārstēšanas etapā uz audzēju iedarbojas Stradiņu staru terapeits ar savu iekārtu – ar plašākiem laukiem –, un mēs varam pēc tam papildus pieslēgties. Potenciālie sadarbības virzieni.

    Pēteris Vaganovs: Jā, tas, ko mums vajadzētu attīstīt.

    Helmuts Bēķis: Lieliski. Un jebkura veida sadarbība starp privāto un valsts medicīnu, kas var uzlabot mums, vīriešiem, medicīnas pakalpojumu pieejamību un veselību, ir mūsu interesēs.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē