Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Divu minūšu likums
Gatavojot sparģeļus, pastāv tikai trīs galvenie likumi. Pirmais – nopirkt svaigus, nesavītušus un nepāraugušus sparģeļus. Otrais – nepārvārīt. Trešais – atdzesēt ledusūdenī. Mēs vēlamies kraukšķīgus sparģeļus, kas tik patīkami bagātina ēdiena struktūru. Mēs nevēlamies rūgtas, gumijotas pļeckas, kas liek domāt par bada laikiem vai riebīgu ēdienu kā soda mēru.
Kā pareizi gatavot sparģeļus? Vispirms tie rūpīgi jānoskalo ar aukstu ūdeni, jo pie saknes tie var būt aplipuši ar smiltīm. Tad tiem nogriež pārkoksnējušos galus, ja tādi ir. Ūdeni, kam pievienots sāls, uzvāra līdz kārtīgai burbuļošanai.
Sparģeļus vāra vienu, divas minūtes (atkarībā no to lieluma), ja vēlas, lai tie saglabā kraukšķīgumu.
Tiem jābūt priecīgi zaļiem, sakožamiem, bet vēl kraukšķīgiem – izķeksējiet vienu no katla un pārbaudiet! Vārot sparģeļus nevajag maisīt vai bakstīt tos ar nazi, lai pārliecinātos par gatavību. Apvārītos asnus nokāš. Blakus izlietnei jāstāv sagatavotai bļodai ar aukstu ūdeni, kurā sabērti ledus gabaliņi, lai ūdens būtu ledaini auksts. Nokāstos sparģeļus momentāni met ledusūdenī, noskaita līdz desmit un atkal nokāš. Tad nosusina uz papīra dvieļa. Šādi pagatavotus, tos var ielikt aizveramos pārtikas maisiņos un uzglabāt nedēļu ledusskapī, lēnā garā izmantojot visdažādākajos veidos.
Sparģeļi uz šķīvja
Asparāga kulinārie ceļi ir ļoti dažādi. Apvārītus, kraukšķīgus un jaukus, tos var sagriezt vēlamā lieluma gabaliņos un ēdiena gatavošanas pēdējā minūtē pievienot vistas zupai, dārzeņu sautējumam un sacepumam. Tos var apcept uz pannas sviestā, grilēt vai cept vokpannā.
Sparģeļi nesabojās nevienus pavasarīgus salātus!
Kā jebkuram produktam, arī sparģelim ir sava kulinārās modes biogrāfija. Savulaik tos pasniedza ar holandiešu vai siera mērci kā piedevu liellopa vai laša cepetim, jo sparģelis bija klasisks un vienkāršs dārzenis. Tad nāca eksperimentu periods – pirms 20 gadiem Eiropā sparģeļus ēda kopā ar zemenēm, meta miso zupā un darīja citas trakas lietas, kas ne vienmēr garšoja tik labi, kā izklausījās.
Pašlaik Rietumeiropa atgriežas pie tradicionālām receptēm un nesamocītas, nesamākslotas gatavošanas. Sparģeļi ir atpestīti no zemenēm. Tie nonāk sātīgos salātos kopā ar krāsnī ceptām bietēm, spinātiem un apgrauzdētiem lazdu riekstiem. Tos pievieno siltai pastai kopā ar ceptu lasi un baltvīna mērci. Sparģeļi ļoti draudzējas ar vēžveidīgajiem gan salātos, gan siltajos pastas un voka ēdienos: sākot ar sīkām garnelītēm un beidzot ar krabi un omāru.
Jūs nekad nenošausiet greizi, pasniedzot sparģeļus ar mīksti vārītu olu, bagātas garšas sieru un blanšētiem ķirštomātiem. Sparģeļi to tik vien gaida kā tikšanos ar svaigu vai karamelizētu apelsīnu, ciedru riekstiem un sulīgu vistas fileju. Ar kūpinātu balto zivi un vārītām paipalu olām jūs iegūsiet karaliskus salātus.
Mīlas kriksīšu sezona
Sparģeļu sezona Eiropā ilgst no februāra līdz maijam, atkarībā no klimatiskās joslas. Latvijā sparģeļu zaļais triumfa brīdis maijā ir tik īss kā ābeļu ziedēšana. Atšķirībā no Vācijas vai Lielbritānijas, kur sparģeļu audzēšana un pagatavošana izkoptas līdz kulināra kulta un baudkāras izvirtības līmenim, latvieši sparģeļus nekad nav pielūguši.
Reiz tie savā vaļā auga pie katras lauku mājas un kalpoja par lētu, tīkamu piedevu citiem vienkāršiem ēdieniem. Tie augi, kuru asnus saimniece nepaspēja laikus izraut no zemes un iemest katlā, vēlāk vasarā izauga par glītām, zaļām asparāgu spalvām, kas jauki izskatījās kopā ar vasaras puķēm. Padomju gados sparģeļi pamazām pazuda no šķīvjiem un arī no piemājas dobēm, grimstot nepelnītā aizmirstībā.
Sparģeļa kā latviešu virtuves varoņa atgriešanās notiek ļoti lēni un nepārliecinoši.
Pavasara sezonā sparģelis neiztur skābeņu, rabarberu un lakšu popularitātes konkurenci. Tam ir savi iemesli, jo sparģelis patiesībā nav ārkārtīgi garšīgs produkts. Tas ir gandrīz bezgaršīgs, mazliet rūgtens un, ja pārāk vēlu novākts vai pārvārīts, kļūst pavisam nebaudāms – kokains, stiegrains un gumijots. Tomēr, pareizi pagatavots, tas ir tik tīkami kraukšķīgs un maigs. Sparģelis ir bagātīgs B6 vitamīna, magnija, kalcija un cinka avots. Tas attīra organismu un ir urīndzenošs. Senie grieķi un indieši asparāgu uzskatīja par spēcīgu afrodīziju – lielā mērā tā falliskā izskata dēļ.
Vecā nebēdne marķīze de Pompadūra bija gluži apsēsta ar sparģeļiem, viņa tos dēvēja par mīlas kriksīšiem un ēda kaudzēm vien.
Zaļie un baltie
Viduseiropā un Lielbritānijā jau izsenis cieņā ir baltie sparģeļi. Tie paši zaļie sparģeļi tiek rūpīgi, maigi apbērti ar zemes kārtiņu tādā kā kartupeļu vagā, lai saules gaisma tiem netiktu klāt. Tumsā un zemes mitrumā asni aug resnāki, tie ir maigāki un kraukšķīgāki, bez zaļajiem sparģeļiem raksturīgā vieglā rūgtuma.
Patiesībā vācieši mūsu latviešu piemājas zaļos asnus neuzskatītu par ēdamiem.
No otras puses, tieši zaļums tos dara skaistus un pavasarīgus, saules gaismas piesūkušos. Un rūgtumiņš, atveldzēts ar citrona, etiķa vai majonēzes mērcīti, ir pat patīkams. Baltie sparģeļi ir dārgāki, īpaši Ziemeļeiropā, kur to sezona ir samērā īsa. Savukārt itālieši, japāņi un vjetnamieši, līdzīgi mums, ar prieku ēd zaļus sparģeļus. Viss atkarīgs no garšas pieraduma. Briti, piemēram, arī rabarberus slēpj zem lieliem māla podiem, lai tie augtu tumsā un būtu maigāki, bez izteiktā skābuma un miziņas garšas. Mums tie šķistu pilnīgi bezgaršīgi.
