Pareizā ēšana – vai tiešām tik pareiza?

Uzturs
Ilze Klapere
Ilze Klapere
20. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pareiza ēšana – tas ir tad, kad tu nevis vienkārši ēd, bet arī ļoti domā, ko ēd. Kur ir bīstamā robeža, kad veselīga uztura principi pārvēršas pārspīlēti pareizā ēšanā jeb, kā to sauc speciālisti, ortoreksijā? Konsultē LIENE SONDORE, uztura speciāliste veselības centrā Vivendi.

Kas ir ortoreksija?

Ortoreksija ir uztura ierobežošana, kam raksturīga pārmērīga pievēršanās veselīgai ēšanai. Pirmoreiz par šo problēmu sāka runāt medicīnas doktors Stīvens Bretmens jau 1997. gadā. Pats ārsts savulaik bijis aizrāvies ar pārspīlēti pareizu uzturu un zināja teikt, ka tas var sākties gluži nevainīgi un pamazām, ar laiku sasniedzot apsēstību. 

Terminu ortoreksija Stīvens Bretmens ieviesa tajā pašā 1997. gadā. Pats vārds darināts no anorexia un ortho, kas nozīmē pareizi. Pretēji anoreksijai, kuras slimnieki aizliedz sev ēst, lai sasniegtu konkrētu figūru, ortoreksijas slimnieki aizliedz sev ēst jebko, kas nav veselīgs.

Ar ortoreksiju biežāk aizraujas pēc trīsdesmit un pat četrdesmit gadu vecuma. Iespējams, tam ir saistība ar vecuma krīzēm, bailēm novecot. Turklāt nereti šiem cilvēkiem nav liekā svara problēmas, tieši otrādi – viņi mēdz būt pat pārāk tievi.

Salīdzinot ar apaļīgiem cilvēkiem, kuri vienkārši grib atbrīvoties no liekiem kilogramiem, šie pareizie ļaudis krietni retāk meklē uztura speciālista palīdzību, jo pats termins ortoreksija jau pasaka priekšā – es zinu, kā ir pareizi, man nevajag palīdzību! Raksturīgi ir, ka pareizās ēšanas entuziasti mēdz paši sev noteikt diagnozes, veic visas iespējamās analīzes, un galvenie atslēgas vārdi ir: gribu ēst pareizi un tīri.

6 raksturīgās ortoreksijas pazīmes

  1. Cilvēks velta ļoti lielu uzmanību produktu izcelsmei, sastāvam. Bieži pilnībā izslēdz no savas ēdienkartes kādu produktu vai pat produktu grupu – populārākie ienaidnieki ir cukurs, tauki, glutēnu saturoši produkti, raugs, nakteņu dzimtas dārzeņi u. c. Tāpat šie cilvēki pastiprināti pēta trauku un citu virtuves priekšmetu materiālu sastāvu, pārstāj lietot, piemēram, plastmasas traukus.
  2. Daudz laika velta, lai dažādos avotos (internetā, līdzīgi domājošo forumos, grāmatās u. c.) atrastu informāciju par pareizu uzturu un meklētu autoritātes. Mēdz būt tā, ka cilvēks cieši tic – kāds produkts ir kaitīgs… līdz brīdim, kamēr izlasa kādas citas autoritātes apgalvojumus par pretējo. Raksturīga piesliešanās te vienai, te atkal citai teorijai, dažādu diētu izmēģināšana.
  3. Šiem cilvēkiem bieži ir iedomas, ka viņiem ir kāda produkta nepanesība, lai arī ārsti to nav konstatējuši. Viņi paši uz savu roku izslēdz no ēdienkartes, piemēram, glutēnu saturošus un citus produktus, kas, viņuprāt, ir slikti un kaitīgi. Bieži šiem cilvēkiem var novērot īpaši izteiktu satraukumu par savu veselību kopumā, lai gan tam objektīvu iemeslu nav.
  4. Raksturīga skrupuloza ēdienreižu plānošana, kalkulēšana nedēļu uz priekšu. Atsevišķi produkti tiek apēsti nesamērīgi daudz, jo, izslēdzot no uztura vairākus nozīmīgus produktus, organisms prasa papildu enerģiju, tāpēc bieži tas tiek risināts ar apjomu, piemēram, milzīgu bļodu salātu.
  5. Rodas grūtības paēst ārpus mājas, ciemos, sabiedriskās ēstuvēs, jo «tur noteikti ir kaut kas slikts».
  6. Ja cilvēkam ir ģimene, viņš parasti cenšas pārliecināt arī citus, ka tikai viņa uztura teorija ir pareizā, ka arī citiem vajag ēst pareizi un atteikties no visa sliktā.

Ar ko tas var beigties, un ko darīt?

Atkarībā no tā, kuras produktu grupas ir izslēgtas no ēdienkartes, ar laiku var rasties dažādas problēmas: olbaltumvielu trūkums, B grupas (īpaši B12) vitamīna trūkums, dzelzs vai citu vielu trūkums, var palielināties trauksmes sajūta, nervozitāte. Un vēl kas – ortoreksija parasti ir tikai virsējais, redzamais slānis, taču parasti tā slēpj kādas psiholoģiskas problēmas, bailes un trauksmi.

Par ko tieši – tas katrā individuālā gadījumā ir atšķirīgi, bet katrā ziņā – ja tev ir aizdomas, ka pašai vai kādam tuviniekam varētu būt ortoreksijas pazīmes, ir vērts vērsties pie speciālista, lai atklāti par visu izrunātos un turpinātu dzīvot un ēst normāli, nenodarot pāri sev un tuviniekiem.

Pieredze

Alīna, 37 gadi: Vīra tīro ēdienkarti es nevēlos pieņemt par savējo 

Alīna ir precējusies ar Ivo, un abiem ir divi mazi bērni, 3 un 5 gadus veci. Savu īsto vārdu Alīna atklāt nevēlējās, bet piekrita pastāstīt par vīra apsēstību ar pareizu uzturu:

«Kad pirms desmit gadiem iepazināmies, viss bija citādi – es tolaik eksperimentēju, kā ir būt par veģetārieti, bet Ivo bija pilnīgs visēdājs, turklāt ar tieksmi pārēsties, un arī iedzert viņam patika. Un viņš mēdza mani reizēm paķircināt par to, ka neēdu gaļu. Bet kopumā viss bija normas robežās, ne es viņu, ne viņš mani necentās kaunināt vai ierobežot attiecībā uz ēdienu.

Viss sākās ar to, ka pēc pāris gadiem viņam kļuva slikti ar kuņģi – bija gastrīts smagā formā un vēl šādas tādas gremošanas problēmas. Labi, ka izdevās veiksmīgi izārstēties, taču diemžēl pēc tam Ivo aizgāja ciet. Es gaidīju mūsu pirmdzimto un biju atsākusi ēst gaļu, lai bērniņam nekā netrūktu, bet viņš arvien vairāk sāka spiest uz veselīgu ēšanu – vairums ierasto produktu vairs nederēja, cukurs kļuva par lielāko ienaidnieku, arī maizi, gaļu un lielāko daļu piena produktu Ivo izslēdza no uztura.

Jau tad, kad iepazināmies, viņš – par spīti dažkārt negausīgajai ēšanai – nebija ar lieko svaru, bet, kopš sākās pareizā uztura ēra, gluži vai izkāmēja. Es domāju: nu labi, cilvēkam bija grūti, tomēr slimība, un tā – gan jau šis pāries. Nepārgāja. Tikai pieņēmās spēkā! Viņš sāka meklēt visu pieejamo informāciju par uzturu, bieži veica analīzes, sāka paniski uztraukties par saviem asinsvadiem, sirdi, galvu – par visu. Agrāk viņu īpaši nesatrauca pat lauzta kāja, bet tagad viņš ir gandrīz šokā, ja pa degunu sāk tecēt asinis…

Vīrs sāka apmeklēt dažādus ārstus, lai tikai saņemtu apliecinājumu: jā, ar veselību viss kārtībā.

Un – interesanti – ja ārsts izrādījās apaļīgs vai kā citādi vizuāli neizskatījās veselīgs, Ivo nemaz nesāka ar viņu sarunu, vienkārši pagriezās un izgāja no kabineta!

Bet lielākā ņemšanās viņam ir ikdienā ar ēdienu. Mums jau bija piedzimusi meita, kuru baroju ar krūti, un vīrs man ik dienas lasīja lekcijas, ko man vajag ēst un ko nevajag, lai mazajam tiktu vislabākais. Mīļā miera labad mēdzu arvien biežāk kārtīgi paēst ārpus mājas, lai aiztaupītu skandālus. Un daru tā joprojām. Tagad mums jau ir divi bērni, abi iet bērnudārzā, un par bērnu ēdināšanu ir lielākie strīdi – katru dienu.

Jā, esmu slepus mazajam dēlam devusi omītes ceptās kotletes, kad tēta nav mājās, jo puikam ļoti garšo gaļa.

Uztraucos par to, ka bērni jau sākuši runāt apmēram šādi: ballītē apēdu kliņģeri, tas ir slikts ēdiens, tagad nedēļu ēdīšu veselīgi! Vai arī: šodien bērnudārzā bija ļoti garšīgas siermaizītes, bet tētim mēs to nedrīkstam teikt. Tas ir biedējoši, man liekas, ka bērniem veidojas greizs pasaules uzskats, bet arī vīra ierobežoto un tīro ēdienkarti es nevēlos pieņemt par savējo – man tas šķiet absurdi.»

Psihoterapeita skatījums

Viesturs Rudzītis: Ēdiens kā drošības avots

«Mēs katrs esam ar kaut ko aizrāvušies un kaut kādos principos cenšamies ieraudzīt dzīves jēgu. Tajā, ka cilvēks balansē starp diviem grāvjiem, mēģinot atrast vidusceļu, es neredzu nekādu patoloģiju. Tas ir jādara visu mūžu, citam vairāk, citam mazāk, un ne tikai ēšanas jomā. Tāpēc nereti aizrautību un degsmi tādā vispārīgā veidā ir grūti atšķirt no patoloģiskas apsēstības, proti, nevar spriest, ka kādam piemīt patoloģija, tikai no atstāsta, piemēram, sieva par vīru saka: viņš ir apsēsts ar veselīgu ēšanu.

Par to, vai sirsnīgi aizrāvies vai tiešām negatīvi apsēsts, varu spriest tikai tad, kad cilvēks ir manā psihoterapeita kabinetā.

Redzat, atkarība kā tāda ir viena, bet atkarības objekti var būt daudzi. Ēdiens, tāpat kā alkohols, ir kā māte – kas tāds, kas ir kaut kādā ziņā prognozējams, proti, mēs apmēram zinām, ko no tā (ēdiena) varam sagaidīt. Un lielākoties varam noorganizēt tā, ka ēdiens iedod mums to, ko mēs sagaidām, un ne jau tikai garšas vai sāta sajūtu, bet arī drošības sajūtu. 

Arī es pats uzmanīgi sekoju, lai mans svars mani neapgrūtinātu. Jo nav patīkami, ka parādās aizdusa, ka ir grūti sasiet kurpes. Arī estētiskā puse ir svarīga – protams, gribas taču izskatīties labi! Un, ja apzinies, ka negribi tik daudz svērt, tev kaut kas ir jādara, tev nākas skaitīt, aprēķināt un turēties rāmjos.

Ja liekā svara nav, bet pārņem vienkārši pareizas ēšanas vēlme, tas ir cits stāsts, un šis stāsts ir par bailēm. Bailes, dažādas fobijas var projicēties uz jebko.

Taču fobija nav izmērāma objektīvi, un šajā gadījumā tā visdrīzāk nav dietologu kompetence, bet gan psiholoģiska problēma. Ģimenēs, kur viens ir apsēsts ar pareizu uzturu, bet otrs ne, nepieciešams tāds kā pāra līgums, diemžēl apsēstais nav adekvāts līgumslēdzējs, tāpēc tam otrajam svarīgi izveidot aizsardzību pret pirmā apsēstību.»

Speciālista viedoklis

Lolita Neimane, diētas ārste: Cilvēki meklē apstiprinājumu

«Pieaug to pacientu skaits, kuri nāk pie manis ar pārtikas nepanesības analīžu (nespecifiskais IG4) izdrukām – viņi bieži saredz pārtikā ienaidnieku un meklē sliktos produktus, par kuriem šķiet: izslēgšu no uztura, un man viss būs labāk! Bet vispārināt te neko nevar – jāvērtē individuāli.

Vēl viena satraucoša tendence manā pieredzē ir jaunas ģimenes, kur abi vecāki ir pārspīlēti teicamnieki visās jomās – te jau jārunā par helsismu (pārmērīgu koncentrēšanos uz veselīgumu), ne tikai ortoreksiju.

Viņi ļoti aizraujas ar sportošanu, skrien maratonus, ir pievērsušies veģetārismam vai vegānismam, ļoti skrupulozi izvēlas uzturu un tāpat audzina arī savus bērnus – diemžēl ar laiku tas var kļūt problemātiski un negatīvi ietekmēt veselību.

Palasot, kādas ir ortoreksijas pazīmes, kas minētas dažādos avotos, jāatzīst, ka vairākas no tām piemīt mums daudziem, un normas robežās tas nav nekas slikts. Arī man, piemēram, ir tā, ka izvairos no sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, īpaši no tādām, par kurām neko nezinu. Tāpat arī rūpīgi lasu produktu sastāvu – tiesa, man tas ir saistīts arī ar profesionālu interesi.

Savā darbā piesardzīga kļūstu, ja dzirdu, ka cilvēks sevi ļoti vaino un šausta, ja iznācis norauties – apēst kaut ko grēcīgu. Manuprāt, veselīgāka pieeja būtu nošķirt svētku ēdienu no ikdienas uztura – ja reiz ir kādas svinības, var sev atļaut mieloties bez sirdsapziņas pārmetumiem, bet nākamajā dienā atgriezties pie ierastā – pieticīgākā – uztura. Protams, ja vien svētki negadās pārāk bieži…»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+