Kur pazūd mani kilogrami?!

Svars
Dace Rudzīte
8. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Drēbes tev karājas kā uz pakaramā un bikses kļuvušas par lielu – krīt nost. Varētu domāt «Cik brīnišķīgi! Ne diēta jāietur, ne jāsporto, svars samazinās pats no sevis!» Bet diemžēl priecāties te nav, par ko.

Nemaldini sevi, ka – nekas taču nesāp!

Profesors ANATOLIJS DANILĀNS, gastroenterologs:

«Cilvēkam svars svārstās, tas nav visu laiku grams gramā vienāds, un nelielas izmaiņas ir pieļaujamas. Gadās, ka kāds kilograms nokrīt pēc lielas nervozēšanas vai arī tad, ja regulāri neizdodas paēst. Taču, ja tu pastāvīgi zaudē un zaudē kilogramus, kaut vai lēnītēm, tā nav laba lieta. Īpaši gribu uzsvērt, lai uzmanās tās, kas savu svaru sākušas zaudēt nesen: dzīvoja četrdesmit vai piecdesmit gadus ar labu figūru, bet pēdējo trīs četru mēnešu laikā nez no kā ķermeņa aprises sākušas rukt. Tā ir bīstama pazīme. Tāpēc mans zelta padoms – jāiet kārtīgi izmeklēties, lai arī nekas nesāp!

Visvairāk ārstus uztrauc audzēji, un tādi mēdz būt arī gremošanas orgānos – kuņģī, resnajā zarnā, aizkuņģa dziedzerī.

Jāpārbauda gremošanas orgāni. Protams, vaina var būt arī citur, bet gremošanas trakts noteikti jāizmeklē! Ir arī citas kuņģa un zarnu trakta slimības, kas var veicināt svara zudumu. Piemēram, čūlainais kolīts, Krona slimība un citas. Tās gan nav ļoti izplatītas, un tomēr. Jaunām meitenēm mēdz gadīties anorexia nervosa jeb anoreksija – ēšanas traucējumi. Tā ir liela nelaime, jo bērns, gribēdams būt ar ideālu svaru, sāk badoties, neēd, un tad vispār vairs nespēj paēst. Tiesa, tad meitene pati nojautīs, kāpēc viņas svars krītas…

Ja vaina ir gremošanas traktā, kilogrami zūd ne jau tāpēc, ka ēdiens organismā neuzsūcas, bet – slimības dēļ. Piemēram, cilvēkam ir iekaisums, un šī procesa dēļ vielmaiņa ir aktīvāka, ķermeņa temperatūra lielāka un apēstās barības vielas organismā sadeg un izkūp gaisā. No dabas mums dots ļoti stiprs gremošanas trakts, neesam nekādas caurbiras.

Ja svars krītas, ir kāda slimība, kas visu bojā!

Teikšu vēlreiz – ja tu krīties svarā, pārbaudies! Un izbeidz sevi maldināt ar pieņēmumu, ka nekas taču nesāp! Lai nesāp – tas nav svarīgi, jo svara zudums pats par sevi ir pazīme, ka jādodas pārbaudīties. Negribu biedēt, bet – arī audzējs sākuma fāzē nesāp. Tāpēc visām savām sajūtām uzticēties nedrīkst.»

Vai vairogdziedzeris strādā par ašu?…

Dr. UNA GAILIŠA, endokrinoloģe, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra Ambulatorās daļas vadītāja:

«Kādreiz sievietes maldīgi domā, ka ātrāka vielmaiņa ir labāka. Taču vielmaiņai jābūt normālai – ne par ātru, ne par lēnu. Konkrētu analīžu, kā pārbaudīt vielmaiņas darbību, nav, bet netiešā veidā uz to norāda svīšana, sirdsdarbība, vēdera izeja – tās arī ir pazīmes, kas liecina, ka šajā sistēmā kaut kas ir pārāk ātrs vai pārāk lēns.

Tātad konkrēti par krišanos svarā… Viena no biežākajām endokrīnās sistēmas problēmām, kāpēc pēkšņi samazinās svars, ir vairogdziedzera pastiprināta darbība jeb tireotoksikoze. Slimības dēļ organismā pastiprināti rodas vairogdziedzera hormoni, kas paātrina vielmaiņu. Sieviete to jūt ar ātrāku sirdsdarbību, viņa vairāk svīst, biežāk iziet vēders, krītas arī svars, un diezgan strauji. Lai gan zaudēto kilogramu daudzums ir individuāls un atkarīgs arī no tā, kāds bija sākuma svars, ir sievietes, kas mēneša laikā zaudē apmēram piecus kilogramus.

Tireotoksikoze ir pietiekami nopietna lieta, un tā noteikti jāārstē.

Taču dāmas, kuras iepriekš bijušas apaļīgas un slimības dēļ pēkšņi nometušas piecpadsmit kilogramus, ar ārstēšanas rezultātu mēdz būt arī neapmierinātas. Jā, kopumā viņas jūtas labāk – sirds vairs neskrien, var naktīs gulēt –, taču svars atgriežas. Jo tas nokritās tikai slimības dēļ, bet ne jau tāpēc, ka viņa būtu sportojusi un veselīgi ēdusi.

Nereti svara izmaiņas ietekmē arī nervu sistēma. Proti, hroniska stresa dēļ mainās apetīte – ir cilvēki, kas stresa dēļ ēd vairāk, un tādi, kas vispār neēd. Taču tad svara izmaiņām ir zināms iemesls, un atkarībā no situācijas var palīdzēt psihiatrs vai psihoterapeits.»

Neaizmirsti par diloni…  

Dr. INETA GRĪSLE, pneimonoloģe, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Tuberkulozes un plaušu slimību diferenciāldiagnostikas nodaļas vadītāja:

«Lasot romānus par veciem laikiem, varbūt atceries, ka tajos tuberkulozi dēvēja par diloni. Jo apkārtējie pamanīja, ka – cilvēks izdilst. Savukārt, tikko svars atkal sāka pieaugt, visi saprata, ka cilvēks atveseļojas. Tāpēc arī agrāk diloņa slimniekiem deva dzert treknu pienu un kalorijām bagātus ēdienus, ko mūsdienās uzskata par neveselīgiem, jo tolaik, kad nebija zāļu, tuberkulozi ārstēja ar uzturu.

Klasiski pirmie tuberkulozes simptomi ir neizskaidrojami slikta pašsajūta, nogurums, pat nav klepus. Kad sākas klepus un arī krišanās svarā, slimība jau ir ielaista. Tuberkulozes gadījumā kilogrami kūst tāpēc, ka organismā slimības dēļ ātrāk noārdās olbaltumvielas – tu ēd, bet svars nepieaug. Taču, tiklīdz cilvēks sāk ar zālēm ārstēties, ļoti ātri atgriežas iepriekšējais svars. Tā ir laba zīme, jo liecina, ka vielmaiņas procesi rit pareizi un notiek atveseļošanās.

Plaušu ārsti par vērā ņemamu svara zudumu, kad būtu jāsāk uztraukties, uzskata trīs četrus kilogramus. Protams, mums katrai ir arī savas dabiskās svara svārstības, pat gadalaiku maiņas dēļ – rudenī un ziemā varbūt kāda kustas mazāk, vairāk uzēd, bet vasarā atkal ir fiziski aktīvāka un svars nokrīt. Taču, ja kilogrami kūst bez jebkāda iemesla un strauji, jāmeklē cēlonis.

Cilvēkiem ar pazeminātu svaru biežāk pieķeras arī tuberkulozes bacilis.

Vēl svara zudums raksturīgs plaušu vēzim. Proti, notiek organisma saindēšanās, un tad vairs negribas ēst. Citas plaušu kaites svaru parasti tik loti neietekmē.»

Bet varbūt tomēr audzējs…

Dr. SIGNE PLĀTE, onkoloģe, ķīmijterapeite, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja:

«Reizēm pie ārsta atnāk sieviete un priecājas: «Jau pusgadu nav apetītes – negribas ēst, esmu zaudējusi svaru!» Par apetītes un svara zudumu nav jāpriecājas, bet jādomā, ka tam ir kāds iemesls. Galvenais šinī brīdī būtu iedarbināt veselo saprātu! Ja ir kāda īpatnība, kas tevi pavadījusi kopš jaunības, tā ir viena lieta, bet, ja nekad, piemēram, nav sāpējusi galva, un pēkšņi, šoziem, sākusi regulāri sāpēt, tas ir iemesls izmeklēties. Vai arī, piemēram, cilvēkam, kuram nekad nav bijusi tendence uz caureju, tagad periodiski ir šķidrs vēders, kas mainās ar cietāku, vai kuņģī ir pilnuma sajūta… Šādas izmaiņas rāda, ka organismā notiek kādi procesi – citādāki nekā iepriekš.

Ievērojams svara zudums nav un nevar būt līksmības iemesls! It sevišķi pēc trīsdesmit gadu vecuma.

Teikšu tieši – ja neesi mainījusi ēšanas paradumus un aizrāvusies ar diētām, ja tev nav vairogdziedzera saslimšanas vai citas kaites un tik un tā bez zināma iemesla zūd svars, vispirms vajadzētu pārbaudīt, vai nav audzējs. Jebkurš (vienīgi pie krūts un plaušu audzējiem svara zudums parādās vēlāk). Nedrīkst aizmirst arī par asins vēzi, jo, piemēram, Hodžkina limfomai svara zudums un svīšana ir vieni no tipiskākajiem simptomiem. Jādodas pie ģimenes ārsta un jāizmeklējas. Parasti sākumā veic standarta asins analīzes, pārbauda, vai pastāv kādas endokrīnās slimības risks, dakteris kārtīgi iztaujās, lai atrastu arī citas sūdzības vai simptomus, kam nav pievērsta pietiekama uzmanība. Piemēram, ja tev ir pagaidām neatklāts cukura diabēts un tu zaudē svaru, tas nozīmē, ka tas tev jau ir ļoti ilgi.

Kāds svara zudums vairs nav normāls? Tas atkarīgs no vecuma un pamatsvara. Slaidai meitenei, kas sver līdz 60 kilogramiem un kurai nekad nav bijušas tūskas, jau trīs kilogramu zudums varētu būt pamats uztraukumam. Turpretī korpulentai kundzei ap 85–90 kilogramiem, kurai ir nedaudz slima sirds un tūska, svara svārstības divi trīs kilogrami uz vienu un uz otru pusi varētu būt normāli.

Ja svars samazinās par četriem, pieciem un sešiem kilogramiem, tas jau ir ļoti aizdomīgi.

Kāpēc vēzis noēd svaru? Jo audzējs augot izmaina vielmaiņu un patērē daudz svarīgu vielu, kas vajadzīgas pašam cilvēkam. Audzējs augot izdala arī atkritumus, kas ietekmē gan vielmaiņas, gan gremošanas procesus. Taču dažreiz liels audzējs nav izraisījis svara zudumu. Arī tā mēdz notikt, jo cilvēka organisms spēj pielāgoties. Līdz ar to var sacīt, ka svara zudums atkarīgs gan no audzēja augšanas ātruma, gan no ļaundabīguma, gan no katra cilvēka endokrīnās sistēmas stipruma. Kad audzēju sāk ārstēt un ja ārstēšana norit veiksmīgi, svars pārstāj samazināties, un dažkārt pēc ķīmijterapijas cilvēks atgūst savas iepriekšējās ķermeņa aprises.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs