Kā iemācīties neizdegt?

Izdegt var ne tikai darbā

Profesionālā izdegšana attiecas uz visiem – gan augstākā, gan vidējā un zemāku līmeņu vadītājiem un speciālistiem. Neviens no tās nav pasargāts. Ir pētnieki, kas apgalvo, ka cilvēki var izdegt ne tikai darbā, bet arī citās dzīves jomās, īpaši tas attiecas, piemēram, uz jaunajām māmiņām.

Ir pavisam normāli, ja kādu dienu darbā jūties iztukšota un nogurusi, bet citā dienā – spēka pilna. Taču, ja emocionālais stāvoklis jau kādu laiku ir sastindzis un nemainās, tas ir signāls, ka radusies problēma.

Atpazīt deguma smaku

Vēl aizvien nav skaidri zināms, kā tieši veidojas izdegšanas sindroms. Sākotnēji šo jēdzienu saistīja galvenokārt ar jomām, kurās strādājot nemitīgi jāpalīdz cilvēkiem, – valdīja uzskats, ka izdegšanas sindroms apdraud ārstus, psihologus. Tomēr pierādījās, ka arī profesijās, kur nav tieša darba ar pacientiem vai klientiem, cilvēki mēdz izdegt.

Citi lasa

Reklāmraksts

Ne vienmēr lielākas ir labāk!

Marta Kalniņa

Slavenības

Alena Delona ģimenes drāma. Viņa bērni panāk, ka aktieri atzīst par nespējīgu

Marta Kalniņa

Aicinām palīdzēt!

Smagā situācijā nonākusi JRT aktrise. Kolēģi aicina ziedot modernai protēzei

Izdegšana ir sindroms, kas rodas no neveiksmīgi pārvaldīta hroniska darba stresa.

Par to liecina konkrētu simptomu buķete. Pirmkārt, spēku izsīkums. Gan fizisko, gan emocionālo – vairs nav spēka veikt darba pienākumus, ar kuriem agrāk spēji tikt galā, parādās nogurums, pat apātija.

Otrkārt, emocionālā atsvešinātība, cinisms, rodas negatīva attieksme pret darbu. Ja darbs saistīts ar klientiem, viņi sāk nepatikt, kaitināt. Un tad cilvēks sāk būvēt emocionālo sienu, lai sevi pasargātu. Tas var notikt arī attiecībās ar kolēģiem. Sāc izturēties ciniski pret veicamā darba saturu. Viss, ko dari, šķiet bezjēdzīgi, nevienam nevajadzīgi. Emociju līmenī var rasties pat riebums.

Trešā simptomu kopa – profesionālās efektivitātes kritums. Sākumā tā ir sajūta, ka netiec līdzi darbiem, ka nesanāk tik labi, kā gribētos, lai arī ārēji neviens, izņemot tevi pašu, to vēl nav pamanījis. Izdegšana ir process, kas lēnām aug gluži kā sniega bumba, kas veļas no kalna un ir grūti apstādināma. Vari pat nepamanīt, kurā mirklī parastais darba nogurums ir pārvērties par profesionālo izdegšanu. Bet darba efektivitātes zudums rada satraukumu, vainas apziņu, ka netiec galā un esi zaudējusi savu profesionālo meistarību.

Tas, ko cilvēki visbiežāk mēģina darīt lietas labā, – cenšas strādāt vēl vairāk, sev nemitīgi atgādinot: es sev un citiem pierādīšu, ka varu!

Toksiska darba vide

Izdegšanas sindromu bieži veicina darba vide. Arī pavisam vesela personība, kas labi jūt savas vajadzības un vēlmes, toksiskā darba vidē var izdegt. Pastāv riska faktori no organizācijas, darba vides un uzņēmuma puses – un nav svarīgi, vai konkrētajā darbavietā strādā trīs vai trīs tūkstoši cilvēku. ASV sociālā psiholoģe Kristīna Maslača kopā ar kolēģiem ir noformulējusi sešas galvenās riska pazīmes. Jo vairāk pazīmju sakrīt ar tavu darba ikdienu, jo vairāk iemesla uztraukumam, ka arī tava darba vide ir kaitīga jeb toksiskai.

1. Negodīguma sajūta. Ja darbā cilvēks ilgstoši piedzīvo, ka procesi norit negodīgi un nesaprotami, rodas netaisnīguma sajūta – arī tas ilgtermiņā izdedzina. Ir grūti strādāt, ja nejūti, ka atalgojumu sistēma ir sakārtota, vai nesaproti, pēc kādiem kritērijiem piešķir naudas prēmijas vai kāds kolēģis pakāpjas pa karjeras kāpnēm.
2. Vērtību konflikts. Ir toksiski, ja darbinieka personīgās vērtības nesakrīt ar organizācijas vērtībām – arī tad, ja ar atalgojumu viss ir kārtībā. Piemēram, cilvēks strādā tabakas koncernā un viņa darba pienākumos ir stāstīt, cik laba ir uzņēmuma saražotā produkcija, lai gan viņš pats nesmēķē un domā pavisam citādi. Vai arī – strādājot azartspēļu vai alkohola tirdzniecības biznesā. Jābūt uzmanīgiem, jo ilgtermiņā dzīvot ar iekšējām pretrunām nav veselīgi.
3. Negatīvas koleģiālās attiecības. Darba vidē ir būtiski izveidot normālas koleģiālas attiecības. Riskanta ir ilgstoši konfliktējoša vide, kur cits citu neatbalsta. Īpaša kategorija – cilvēki, kuriem jāstrādā vardarbīga vadītāja pakļautībā. Ja darbā ir emocionāli vardarbīgs vadītājs, kura vadīšanas stils pazemo cilvēkus, tas padara vidi bīstamu pakļautajiem darbiniekiem. Un agrāk vai vēlāk cilvēks izdeg.
   
   Tā ir liela problēma – joprojām ir gana daudz vadītāju, kuri viņiem pašiem vien zināmu iemeslu dēļ tic, ka pozitīvus darba rezultātus var panākt piespiežot, neganti pakļaujot un iebiedējot darbiniekus. Šī ir īstermiņa pieeja. Kā apliecina ārzemju pieredze un arī zinātniski pierādījumi, tikai cilvēcīga, cieņpilna attieksme dod iespēju uzņēmumam plaukt un zelt ilgtermiņā, arī ekonomisko krīžu un citu pārmaiņu laikos.
   
   Attīstītajās valstīs uzņēmumi, domājot par savu darbinieku labizjūtu, par vadītājiem izvēlas emocionāli inteliģentus cilvēkus. Latvijā diemžēl darbiniekiem vēl aizvien nereti jāpiedzīvo emocionāli vardarbīga attieksme.
4. Nepiemērota darba slodze. Slodze katram darbiniekam ir individuāla, bet neloģiska, neadekvāti liela slodze un prasības ilgtermiņā noved pie izdegšanas..
5. Nepiemērots kontroles līmenis.Izdegšanu veicina sajūta, ka savā darba vidē neko nespējam ietekmēt, ka jūtamies kā bezspēcīgas, mazas skrūvītes lielā mehānismā. Mūsu viedoklis, ierosinājumi netiek ņemti vērā, un, ja rodas problēmas, nav pat iespēju tās ar vadību izrunāt, kur nu vēl cerēt uz atbalstu.
6. Pozitīvas atgriezeniskās saiknes trūkums. Vai tu saņem sirsnīgu, dziļu pateicību no sava vadītāja? Darbiniekiem, kolēģiem, vadītājiem – visiem ir svarīgi saņemt pozitīvo atgriezenisko saikni par padarīto. Pat ja paveiktais ir tikai tas, ko no mums sagaida. Kāda pētījuma rezultāti liecina: darbiniekiem ir sajūta, ka viņi saņem atgriezenisko saikni 15% gadījumu, vienlaikus darba devēji uzskata, ka to sniedz 85% gadījumu. Dramatiska atšķirība – darbiniekiem ir sajūta, ka viņiem ļoti reti saka labus vārdus, bet vadītājiem – ka viņi tos pauž gandrīz vienmēr.
   
   Padomju vidē bija pieņemt slavēt tikai izcilniekus, neaizraujoties ar labo vārdu teikšanu, un zināmā mērā tas turpinās joprojām. Taču ir pierādīts, ka pozitīva atgriezeniskā saikne pastiprina efektīvu uzvedību. Tāpēc patiess paldies un novērtējums prasa no vadītājiem lielu apzinātības līmeni.

Kādiem cilvēkiem raksturīga izdegšana?

Izdegšanas nosliece raksturīga cilvēkiem ar noteikta veida temperamentu un iedzimtajām nervu sistēmas īpašībām. Daži cilvēki pēc dabas ir jūtīgāki, un tas nav ne labi, ne slikti. Ja zini, ka esi jūtīga, izdegšanas profilaksei ir jāpievērš vēl lielāka uzmanība. Var gadīties, ka darbinieki ar līdzīgu temperamentu strādā dažādi. Viens izdegs, bet otrs ne, jo paspēs par sevi laikus parūpēties. Ir trīs dažādi veidi vai ceļi, kā nonākt līdz izdegšanai, un tie visi ir ciešā saistībā ar vidi, kurā strādājam.

• Fanātiskais sava darba darītājs

Izdegšanas sindroms ne vienmēr rodas tāpēc, ka darbs kā melns bubulis smacē un atņem dzīvības spēkus.

Izdegšanas riska grupā ir arī cilvēki, kuriem ļoti patīk sava profesija

– viņus dēvē par sava darba fanātiķiem. Protams, jebkurš vadītājs ir laimīgs par darbinieku, kuram acis deg aizrautībā. Tomēr jāņem vērā – ja deg, tad pavisam viegli var arī pārdegt. Šādu cilvēku iekšējam mehānismam ir raksturīgs darba negausīgums. Un var būt arī tā, ka cilvēks strādāšanā sāk risināt visas dzīves problēmas.

Ja rodas stress, trauksme vai konflikts ģimenē, to mēģina izlādēt strādājot. Un pat stresu darbā mēģina pārvarēt, uzņemoties vēl lielāku darba daudzumu, kas ir bīstami, jo pastāv tikai viens mehānisms, kā tikt galā ar stresu, un tas pats ir saistīts ar iekšējo resursu izmantošanu. Vienā brīdī tā var nokļūt slazdā. Turklāt mūsu sabiedrībā joprojām pastāv darba kults – jo vairāk tu strādā, jo čaklāks un vērtīgāks esi. Šos cilvēkus apbrīno par viņu darbaspējām, viņi saņem daudz bonusu naudas un panākumu izteiksmē.

Te var attīstīties darbaholisms, jo smadzenes jau kļūst mazliet atkarīgas no darba draiva.

Turklāt pats cilvēks nejūt, ka ar strādāšanu ļoti pārspīlē un ir sev noteicis pārlieku augstus iekšējos standartus. Te nepieciešama ne vien ieradumu inventarizācija, bet arī pamatīga priekšstatu revīzija un attieksmes maiņa. Ja nav ģimenes, tad vienīgais stopkrāns ir veselības ķibeles, un darba fanātiķiem veselība cieš bieži – ir miega traucējumi un galvassāpes, jo viņi nespēj atslēgt pastāvīgās domas par darbu, moka muguras sāpes, kas saistītas ar nepārtrauktu muskuļu spriedzi, jo nav laika vingrot, var būt arī kuņģa un zarnu trakta problēmas, jo regulāri nav laika paēst pusdienas.

Starp citu, šo cilvēku izdegšanu dažkārt sākotnēji ir grūti pamanīt, jo profesionālā efektivitāte viņiem vēl kādu laiku ir ļoti augsta, kaut izdegšana jau ir sākusies. Neparādās arī negatīvā, atsvešinātā attieksme pret darbu, jo viņi to joprojām mīl. Ar laiku, protams, pārgurst arī fanātiķi, un viņu darba efektivitāte samazinās. Turklāt samazinās arī apmierinātība ar dzīvi, jo bez darba šim cilvēkam nav citu hobiju un interešu.

• Sevi neizaicinošais

Pretstats pirmajam cilvēku tipam – sava darba fanātiķim. Sevi neizaicinošais ir pārliecināts, ka visu laiku sevi ir jāsaudzē, ka nemitīgi vajag uzmanīties. Viņam ir informācija par izdegšanas sindromu, un cilvēks sāk pārmērīgi sevi no tā sargāt. Un nekādā gadījumā nevēlas pieļaut pārstrādāšanos. Tad ir viegli aiziet citā galējībā. Cilvēks baidās pieņemt izaicinājumus, interesantus darbus, lielākus projektus. Nepārtraukti iztiek ar minimumu un darba dzīvi komfortā.

Ar laiku viņam kļūst bezgala garlaicīgi, jo darbs ir līdz riebumam paredzams, monotons, un cilvēks atzīst: es vienkārši gaidu pensiju.

Ja vadītājs ieminas – klau, bet tu esi labs speciālists, vai nevēlies pamēģināt ko jaunu, atbilde vienmēr ir: nē, es nevarēšu, tas man būs par daudz! Iespējams, cilvēks ir iesprūdis vienā darbavietā, lai arī reiz ir bijis sapnis strādāt pavisam kur citur. Tad rodas domas: ko tad es – ja jau neaizgāju no darba pirms desmit gadiem, tagad jau būs par vēlu.

Šāda attieksme noved pie cinisma, neefektivitātes sajūtas un emocionāla noguruma, jo smadzenēm ir svarīgi intelektuāli izaicinājumi. Ja tām pietrūkst intelektuālās barības, jo visas darba dienas paiet pilnīgi vienādi, smadzenes sāk veģetēt. Arī šajā gadījumā var rasties dažādas slimības. Ja salīdzinām ar ķermeni: muskuļi, kas ir pārspriegoti, var pārplīst (fanātiskais tips), bet muskuļi, kas nav noslogoti, – atrofējas. Un ne vienā, ne otrā gadījumā ķermenis nespēj efektīvi darboties un labi justies.

• Nolaidis rokas un padevies

Trešajai kategorijai pieskaitāmi cilvēki, kuri darba dzīvē ir mēģinājuši ko sakārtot, iespējams, pat pieņemt kādus jaunus izaicinājumus vai komunicēt ar vadītāju par toksiskās darba vides problēmām, tomēr ir piedzīvojuši neveiksmju sēriju un ir padevušies. Nolaiduši rokas un nu ilgstoši krāj sevī bezspēcības un totālas bezizejas sajūtu.

Šis stāvoklis, kas radies neveiksmīgās pieredzes, prasmju trūkuma vai nežēlīgās vides dēļ, ir ļoti līdzīgs depresijai.

Ja cilvēks mēģinājis kontrolēt savu darba vidi, cīnīties par pozitīvu atgriezenisko saikni, uzņemties interesantus uzdevumus, kas atbilst viņa vajadzībām, bet tas nav sanācis, turklāt, ja vēl citās dzīves jomās gūta sāpīga pieredze, tad zūd ticība, ka iespējams arī labs iznākums.

No malas skatoties, varbūt šķiet: nu kāpēc tu padodies – vēl taču ir tik daudz! Te svarīgi, kāds ir bijis kāršu sadalījums pirmajā dzīves posmā – varbūt jau mazotnē ģimenes sistēmā bērns neko nespēja ietekmēt, tāpēc bezspēcības sajūta ir iemācīta jau kopš bērnības. Varbūt cilvēkam ir iekšējie resursi, bet dzīve pret viņu ir bijusi vardarbīga un apkārt nav bijis laba atbalsta tīkla. Tad ir ļoti grūti no šādas bedres izkāpt vienam pašam. Jo vairāk tad, ja nav arī naudas uzkrājumu.

Cilvēks apaug ar milzīgu bezcerības, bezspēcības, nomāktības, vainas sajūtu, viņam šķiet, ka dzīve ir neizdevusies, ka viņš ir nekam nederīgs.

Ko iesākt?

Galvenais – jāveic gan uztveres, gan domāšanas inventarizācija. Vai es apzinos, kas ar mani notiek? Ko es varu mainīt un reāli darīt, lai situācija uzlabotos? Ja strādāju par daudz, jāsāk likt kas pretī – jāmeklē, kur vari enerģiju iegūt. Darba fanātiķim noderēs sportiskās aktivitātes, patīkamas atpūtas veidi, hobiji, kas nav saistīti ar darbu. Arī dzīves jēgas atrašana citviet – ārpus darba, pievēršanās veselīgākam dzīvesveidam.

Cilvēkiem, kas sevi neizaicina, ir tieši otrādi – nevis jāatļauj sev atpūsties, bet gan palēnām jāpieņem jauni uzdevumi. Ja ir daudz brīvā laika, var pieteikties par brīvprātīgo kādā organizācijā, iesaistīties labdarības projektos, kur var sajust dzīves jēgu un gūt jaunu piepildījumu. Var arī izdomāt veidu, kā kaut nedaudz pietuvoties savam sapņu darbam.

Ja cilvēks ir padevies un nolaidis rokas, prātīgi būtu vērsties pie psihoterapeita vai pie psihiatra, lai saņemtu arī medikamentozu palīdzību.

Svarīgi ir palīdzēt savam ķermenim izstrādāt laimes hormonus ar kustību palīdzību. Nav obligāti sākt apmeklēt sporta zāli, daudz dos arī regulārās pastaigas svaigā gaisā. Ne tikai fiziskās aktivitātes – arī kvalitatīvs ēdiens, labs miegs, seksuālā un emocionālā saikne ar otru cilvēku ir ļoti būtiska.

Patiesībā nav viena ceļa, kas noved līdz izdegšanai, un nav arī viena ceļa, kas no tās ved ārā. Jāatceras arī, ka pārmaiņas prasa laiku, un arī saproti, ka dari ko savā labā, vecie ieradumi nereti velk atpakaļ.Tāpēc jāapbruņojas ar pacietību. Un jāatceras, ka tavās pašas rokās ir visi nepieciešamie instrumenti, kas palīdzēs no sadegušās pelnu čupiņas gluži kā fēniksam piedzimt no jauna.