Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
23
-
1
-
0
-
2
-
2
-
0
-
5
-
Kādas man tolaik bija atziņas par dzīvi?
Man likās, kad tikšu ārā, vienīgais, ko man vajag, – atrast darbu un cilvēku, kurš tev būs blakus, un viss būs kārtībā. Jo esmu no tiem cilvēkiem, kurš vienatnē mokās. Mani izrakstīja vienā dienā kopā ar sievieti, kura man bija svarīga. Trakākais, ko izdarīju pirmajā dienā, – piedzēros. Tā riktīgi, līdz kliņķim. No Jelgavas braucām ar vilcienu, jau tur sāku dzert.
Zināju, ka tas var sūdīgi beigties, jo zāles, kuras mums deva, kopā ar alkoholu veidoja ļoti reibinošu kombināciju. Bet es jau divas dienas, pirms mani izrakstīja, zāles nedzēru. Tomēr efekts tāpat bija graujošs. Biju nesamā stāvoklī. Labi, ka, pirms braucu uz Rīgu, piezvanīju draugam, kurš mani sagaidīja Torņakalna stacijā.
Pirmās miega zāles, kuras man iedeva, bija graujošas. Pirms gulētiešanas parasti gāju uzsmēķēt un reāli aizmigu, ejot pa trepēm. Jutu, ka gāžos, mani kāds noķer, bet to, kā es noģērbos un ielīdu zem segas, neatceros. Tad nomainīja stipri vieglākas zāles, un vakaros sāka normāli nākt miegs. Bet nekādā gadījumā nebija tā, ka ar zālēm mūs centās pataisīt par dārzeņiem.
Mans praktiskais ieteikums, ja iet sūdīgi? Pat nemāku atbildēt.
Domāju, ka slimnīca man palīdzēja tikai uz to brīdi, kad tur biju. Tiklīdz iznācu, viss sākās no jauna. Darbs uzradās, bet mīlestība lēnām izdzisa. Slimnīcas posms mani uz brīdi izrāva ārā no vecās dzīves. Ja tāda starpposma nebūtu, varbūt es kaut kur mētātos grāvī ar nazi mugurā.
Slimnīcā bija viens psihoterapeits, pie kura bija jāiet reizi vai divas nedēļā. Runājāmies, kā esmu līdz tādai dzīvei nonācis, kas ar mani noticis un kāpēc. Viņš vairāk klausījās, nekā pats runāja, bet bija interesants tipāžs. Sākot ar to, ka bija cilvēks, kurš neizraisa nekādas vēlmes stāstīt par sevi. Sēdēja šortos, sandalēs un zeķēs. Kā ieraudzīju viņa vizuālo tēlu, tā uzreiz radās alerģija. Sarunājoties viņš sēdēja, atgāzies krēslā, mazliet pievēris acis. Kaut ko viņam stāstīju, kaut ko viņš pateica ar, bet, manuprāt, jēga no tā bija minimāla.
Kad es parunāju ar saviem nodaļas biedriem, uzzināju, ka esot bijis gadījums ar puisi, kurš aizgājis pie viņa uz vizīti, kaut ko runājis, psihes dakteris sēdējis atgāzies krēslā ar puspievērtām acīm un klusējis. Un tā labu laiku. Tad puisis nav izturējis un pavaicājis: «Vai es jums netraucēju?». Psihoterapeits it kā esot pamodies un teicis: «Nē, nē, turpiniet stāstīt.»
Par ārstēšanu runājot, ja neņem vērā medikamentus, viss, kas bija saistīts ar runāšanos – grupu un individuālās terapijas –, varbūt kādam tas kaut ko deva, bet man ne. Kad gāju uz grupas terapiju jau kādu trešo vai ceturto reizi, man tas bija vairāk šovs. Es gan no sevis arī ļoti personīgas lietas stāstīju, bet tās nonāca pilnīgā pretrunā ar citu dalībnieku uzskatiem, un tad sākās diskusija, kāpēc es tā, mēs domājam šitā. Tad es teicu: «Bļaģ, bet tāda ir dzīve, tā tas ir, un tā tas būs, ko jūs te kaut kādas gaisa pilis būvējat.»
Slimnīcā bija tāds kultorgs Modris, kurš atbildēja par to, lai mēs izklaidētos. Īpatnējs, bet ļoti patīkams un miermīlīgs tipāžs, kurš laikam mācēja apieties ar cilvēkiem, kuri nav tādi kā visi. Foršākais, ka no viņa vienmēr pa lēto varēja nopirkt kontrabandas cigaretes.
Pēc pāris nedēļu atrašanās slimnīcā vājprātīgi lika manīt seksa trūkums. Guļot diendusu, gandrīz katru reizi redzēju erotiskus sapņus.
Pamodos ar kārtīgu stojaku. Bet neiesi jau aiz stūra masturbēt. Nezinu, vai tās bija zāļu iedarbības sekas vai seksa trūkums kā tāds. Man pat vienreiz bija kauns pamosties pēc diendusas. Pārējie vai nu bija jau pamodušies, vai pat nebija gulējuši. Viens lasīja, viens rakņājās telefonā, trešais spēlēja domino. Bet es pamostos un saprotu, ka stāv līdz vājprātam, ka esi redzējis erotisku sapni, kurā erotiski kustējies, un tad sāc domāt, vai tas bija tikai sapnī jeb es reāli kustējos kā dzimumaktā un izdvesu līdzīgas skaņas. Bet neviens man neko nejautāja.
Tas krājās, krājās, līdz vienā dienā sapratu, ka to vajag kur izgāzt, un aizgāju uz tualeti, nogaidīju brīdi, kad neviena nav, un masturbēju, līdz no manis izgāzās tāds sēklas kvantums, kāds nebija pat astoņpadsmit gadu vecumā.
Raksta turpinājums:
