Valtera Frīdenberga līgava Kristīne Paegle: «Mans lēmums bija būt kopā ar Valteru»

KRISTĪNE PAEGLE bija blakus mūziķim un LTV raidījumu vadītājam Valteram Frīdenbergam viņa mūža pēdējā gadā. Taču viņi nedzīvoja ar nolemtības sajūtu, kādu daudziem rada onkoloģiska slimība. Viņi brauca ar motociklu, apceļoja Itāliju un plānoja kāzas, nevis bēres. Jo šis ir stāsts par mīlestību, nevis par vēzi.
Stiprais stāsts
Aija Kinca
23. novembris, 2018

Drukāt

Saglabāt

«Mums kopā bija gads un divas laimīgas vasaras. Diagnozi viņš bija uzzinājis iepriekšējā gada decembrī. Laikus. Viņš nebija no tiem pacientiem, kas sagaida pēdējo stadiju. Notika operācija, ziemā jau bija bijušas ķīmijas, zaudēti mati... Un likās – viss, tas ir izdarīts! Bija kārtējā mūsu tikšanās, un viņš man ļoti gribēja to izstāstīt, par slimību. Bet es jau to zināju. Sākās vasara, un mēs sākām dzīvot kopā. Tas, kā Valters uztvēra lietas, tā ir pati lielākā atšķirība. Ir cilvēki, kas, vien uzzinot šo diagnozi, atsakās no visa, atmet cerību un ieslīgst depresijā. Nezina, kur likties un kā uzvesties. Valteram jau sākotnēji bija cita attieksme. Tā kā iesnas ārstēt. Viņš visu ārstēšanas gaitu izrunāja ar ārstu kā vīrs ar vīru un klausīgi visu darīja. Izgāja visus pirmos ķīmijterapijas kursus, zināja, ka visu mūžu būs jāveic pārbaudes. Un ar pilnu jaudu uz priekšu! Zināja, ka asinsanalīzēs jāskatās marķieri... Pat tad, kad tie atkal nozīmēja ķīmijas, viņš gāja un darīja. Pat pārkārtoja darba dienu, lai pēc ķīmijterapijas varētu doties uz darbu. Tās nedēļas bija grūtas, jā. Bet viņš to darīja.»

 

«Tas bija arī mūsu pārbaudījums brīdī, kad tikko atkal bijām kopā. Tu, protams, zini un rēķinies, ka būs ķīmijterapija, ja ir onkoloģija. Bet, kad pēc skaistās vasaras nonācām aci pret aci ar ķīmijterapijas iedarbību, blaknēm... Nesapratām, kas notiek. Būtu brīnišķīgi, ja informācija pacientam un tuviniekiem par ķīmijterapijas blakusparādībām būtu pieejama un pilnīga. Ne tikai par pašu faktu – cik dienas un kādas zāles, bet – ko ķīmija izdara ar cilvēku! Tas bija lielākais pārbaudījums mūsu attiecībām. Valters teica: viņam esot sajūta, ka uzvedas kā grūtniece. Ne jau tikai par ēšanu ir runa, bet par ļoti izteiktām garastāvokļa maiņām. Zinot, ka viņš ir vīrietis, likās – kā? Tik jocīgi? Paga, paga, ko viņš te ņemas, ko runā? Es pat uz laiku izvācos no mājām pie brāļa. Pareizāk sakot, mani izsūtīja. No Valtera nāca ārā neapmierinātība par katru ikdienas soli. Viņam bija tik slikti. Tu gribi paslēpties, pasaudzēt sevi, tev ir tik, atvainojos, sūdīgi, ka gribi sūtīt visus trīs mājas tālāk. Un to viņš arī darīja. Un līdzcilvēks, ja viņam nav informācijas par to, kas patiesībā notiek ar onkoloģisko pacientu, ir tik apjucis. Tu jau tā skrien, dari, palīdzi...

Labi, ka mēs abi beigās sapratām – viņš vienkārši nespēj kontrolēt pašsajūtu un emocijas. Tas ir kā slikta dūša, temperatūra un vēl viss kaut kas cits reizē. Negatīvas emocijas, kas nav apturamas. Tu nespēj absorbēt to visu... Paši daudz par to interesējāmies, meklējām un lasījām. Šādās situācijās ļoti pietrūkst psiholoģiskā atbalsta no profesionāļiem. Cilvēks nesaprot, kāpēc viņš tā uzvedas. Un tuvinieki to nesaprot. Vēža pacients taču parasti nedzīvo viens. Viņam ir tuvinieki, sieva, bērni. Un viņi ir tādā neziņā... Tas ir tas, kam vajadzētu sagatavot arī līdzcilvēkus.

Vācijā pirms katra ārstēšanas procesa, ko uzsāka, izstāstīja ne vien to, ko darīs, bet arī minēja visus blakusefektus, visas blakusparādības, kas var būt. Iespējams, ir pacienti, kuri to negrib zināt. Bet mēs gribējām. Mums vaicāja, un mēs teicām – jā, stāstiet! Un visu šo informāciju iedod arī drukātā veidā. Un tad ir tas mazais prieciņš, ka no visa tā garā saraksta tev ir tikai viena blakne. Tu skaties to sarakstu – mums ir tikai trīs no tā, jē, tikām sveikā cauri! Tu pat priecājies, ka nav nekā no visa uzskaitītā. Kad piemēram, pēc ķīmijām uz mēles uzmetās čūliņa, skatījāmies: «Ā, šis taču bija rakstīts..., tika teikts, ka tā būs. Cik labi, ka nebija iepriekšējā reizē, bet tikai tagad.»

 

Jūs paliekat abi?  

«Kad gatavojāmies braukt uz Šaritē slimnīcu Vācijā, mēs nezinājām, cik ilgu laiku tas prasīs. Bet es Valteram teicu, ka braukšu līdzi. Nevis uzstājīgi, bet, manuprāt, tieši tāds atbalsts un kopā būšana ir tikai dabīga lieta, ja esi pārī. Es pat biju nolēmusi – ja mani darbā neatbalstīs un būs jāpieņem tas lēmums, vienalga, svarīgākais šobrīd ir būt kopā. Bet tā nebija.

Mana priekšniece ļāva man strādāt attālināti. Viss pārējais tobrīd bija tik mazsvarīgs. Valters satraucās, vai es neriskēju, viņš domāja racionāli. Bet es teicu – nē, ir jābrauc! Zinu, ka viņam tas bija tik svarīgi! Svarīgi bija tas miers no kopā būšanas, dzīvojoties pa slimnīcas koridoriem, nīkstot, gaidot. Pacientiem ar šādu diagnozi ir super satraukums. Jā, Valters bija neticami mierīgs. Bet tā gaidīšana... Viens ārsts, otrs. Valodas barjera. Divatā noteikti ir vieglāk. Lai cik stiprs bija Valters, tā neziņa, pauze, gaidīšana un sāpes bija tik stipras. Un tu pat nezini, vai paspēsi. Ar Vāciju jau pati komunikācija nebija viegla. Atbilde uz e-pasta vēstulēm nāca reizi trijās dienās, tas bija mokoši. Šausmīgi lēni, lai vai cik Vācijas slimnīca ir attīstīta visādi citādi. Un tad vēl, kad tu uzzini finanses. Tā bija tik liela nauda, un bija jāsaņemas lūgt palīdzību. Un – fantastiskā atsaucība, kas sekoja!

Šaritē slimnīcā par kopā būšanu jautājumu nebija. Mums bija kopēja istaba, gandrīz kā viesnīcā. Ziemassvētku atvaļinājums Vācijā. Tā ir tā lielākā atšķirība starp Latviju un Vāciju. Viņi uzreiz vaicāja – vai jūs abi paliekat slimnīcā? Tas mums bija pārsteigums. Jo noteikti būtu izskatījuši tuvējo apartamentu īres iespējas. Bet tā vispār nebija problēma. Neviens neskatās šķībi uz tevi. Otra lielā atšķirība – tuvinieku neraida laukā no palātas medicīnisku manipulāciju laikā. Varbūt es arī esmu īpaša, ka mani nešķebina asins ņemšana no vēnas vai citas lietas. Tur māsiņas nevienā brīdī nelika iet laukā. Viņas tikai pavaicāja, vai man ir ok, un tad darbojās. Latvijā tā nebija. Mana mamma arī pēc profesijas ir medmāsa, un es viņai vaicāju – kāpēc tā? Mamma teica, ka, visticamāk, tas ir padomju mantojums, padomju skola. Es saprotu, var būt gadījumi, kad tuvinieks kļūst par traucēkli un sagādā vēl lielākas raizes. Bet vienmēr taču var pavaicāt. Es arī pieļauju – ja visu mūžu darīts tā, ir grūti mainīties.

Mums ar Valteru pat bija tādi savi joki. Viņam dur, un es saku – saspied man roku. Tāda kā dauzīšanās. Tik ļoti jau nesāp, bet tā bija tā mūsu kopā būšana. Es viņam turēju roku. It kā jau baigi nevajadzēja. Bet tā bija mūsu lieta. Un tas ir tik būtiski, īpaši onkoloģiskiem pacientiem, zinot, cik garš ir ārstēšanās posms... Operācijas, ķīmijterapijas. Ir slikti, nāk dažādas domas prātā, ir grūti, niķi. Un, ja tavējo, tuvāko, aizsūta prom... Domāju, ka tuvinieka atbalsts pat ir puse no ārstniecības uzvaras.

Mēs ar Valteru savā ziņā esam ļoti līdzīgi. Tādi pragmatiski. Kas jādara, jādara. Protams, ir grūti. Bet tas nenozīmē, ka ir jāizstājas. Bija brīži, kad Valters teica: «Krišuk, ej atpūties.» Bet man pat neprasījās. Es tiešām biju klāt katru brīdi. Zinu, ka būtu bijis veselīgi aiziet paskriet, atslēgt prātu... Bet šobrīd mani nomierina tas, ka es biju blakus visu laiku, ka es visu zinu, arī to pēdējo posmu.

Tieši tas bija tas, kas jādara, – būt blakus. Vai fiziski un emocionāli to var izdarīt katrs, nezinu. Trakākais, ka daudziem tuviniekiem taču ir jāiet uz darbu, jāpelna iztika. Varbūt ir jāveido šāda atbalsta funkcija sistēmā? Ka līdzcilvēka būšana slimnīcā ir atļauta un iespējama.

Jā, uz ķīmijām jau var izbraukāt ar auto, ar taksi. Bet tā pēdējā stadija... Būt blakus līdz pēdējam. Ārsti perfekti varēja pateikt, cik ir atlicis. Līdz nedēļai un dienai. Es tam neticēju! Manī tas izraisīja pretreakciju – kā to vispār var pateikt? Nevienam to nevar pateikt! Jūs nezināt, cik viņš ir stiprs! Kļuvu spītīga! Meklēsim vēl iespējas. Valteram bija četras dienas vairāk, nekā ārsti sākotnēji solīja...

Atceros, ka Valča man teica: «Krišuk, nebūs!» Tad gan es nobijos. Sacīju: «Valčuk, nē, mums viss būs!» Tad jau viņš bija gulošs. Bet man parādījās dubults spīts. Kā var pateikt, ka ir pēdējā diena? Katram fizioloģija ir citādāka. Paskatieties, kā viņš cīnās! Cik pozitīvs viņš ir! Pēdējā dienā no rīta... Kad māsiņa uzreiz pamanīja, ka viņš reti elpo, man likās tieši otrādi – laba elpa. Bet mediķiem, protams, ir cita pieredze. Viņi to redz katru dienu. Un tad es biju blakus pēdējās stundas... un gaidīju katru nākamo elpas vilcienu, līdz...»

Tas ir tavs lēmums

«Slimība attiecībām iedod citu tempu, citu vērtību. Tu izbaudi lietas un neko nevelc garumā. Tuvākie pret mums izturējās kā pret tādu saldo pārīti: «Mēs jūs netraucēsim, brauciet, izbaudiet!» Bet mēs smējāmies – nu, ko jūs ņematies? Mums jau sen ir pilnīgi skaidrs, uz ko mēs ejam, ko mēs darām, gandrīz kā tāds pensionāru pāris pēc visa, kas piedzīvots. Bijām jau tādā briedumā. Mums nebija vaļas rozā briļļu periodam. Viss, ko darījām, bija gruntīgi un nopietni. Mēs izbaudījām kopā būšanu. No šī gada pavasara es vairs nestrādāju. Tas bija brīdis, kad arī man visa bija par daudz... Pārdzīvojumi un pārbaudījumi sašūpoja mani pašu.

Tajā brīdī biju atgriezusies Latvijā, Valters Vācijā pēc kārtējā kursa gaidīja analīžu rezultātus. Bija svarīgi vairāki rādītāji... Vai ir spēks un imunitāte. Un tad, kad analīzes izrādījās gana labas, viņš uzreiz pasūtīja biļetes, un viss, prom, uz mājām! Tā bija tāda mierīga diena darbā, es pat e-pastu nevēru vaļā, strādāju ar klientiem, kas salīdzinoši ir vismazāk uztraucošā darba daļa. Valčuks man zvana: «Čau! Ko tu šovakar dari? Varēsi atskriet līdz lidostai?» Es: «Nopietni? Protams!»

Tas brīdis mani tā izsita no sliedēm.... Vienmēr tā gaidīšana, neziņa, stresa līmenis. Un tas palīdzēja pieņemt lēmumu tomēr aiziet no darba. Sevis dēļ. Es nevaru riskēt ar savu veselību, man pirmajā vietā ir Valters. Mums jāizārstē Valters! Es darbu neaizmirsīšu, es protu strādāt, esmu super darbaholiķe un protu lietas. Un es aizgāju no darba. Bet, kamēr šaubījos, darīt to vai ne, tieši Valčuks man teica: «Krišuk, lai vai kāds būs tavs lēmums, pareizs vai nepareizs, tas būs tavs lēmums.» Un šis viens teikums mani tā spēcina. Cik tu vari svārstīties? Cik var domāt par to, ko citi teiks un kā tas izskatīsies?! Un tad es pieņēmu lēmumu.

Mēs bijām izdomājuši, kā vasarā visu ko darīsim. Viņam to tik ļoti vajadzēja. Būt kopā ar mani, būt blakus. Pirms izbraukumiem, koncertiem viņš vienmēr vaicāja – vai tu brauksi? Tāda uzticēšanās, atklātība, es biju šokā – viņš man pat atstāstīja darba lietas, mazos notikumus. Tik ļoti iesaistīja mani savā dzīvē! Es jutos novērtēta, es jutos tik ļoti VIŅA, sapratu katru sīkumu, par ko Valčiņš runā. Viņam ļoti patika, ka pirms koncertiem es palīdzu izdomāt, kādas drēbes vilkt. Valčukam tas viss tik ļoti patika!»

 

Uztaisām atvadu ballīti!

«Mēs jau ar Valčiņu smējāmies – nu, kā tad būs? Varbūt pieci, varbūt viens gads? Tas arī palīdz līdzcilvēkam – brīžiem skarbi pajokot. Valters nepielaida negatīvismu. Un tas palīdzēja gan man, gan draugiem. Kā viņš mierināja draugus! Kad viņš draugiem paziņoja par savu situāciju, viņi tā pārdzīvoja. Un tieši Valters teica – beidziet! Palīdzēja arī joki. Par katru šīs vasaras grila ballīti viņš teica – uztaisām atvadu balli. Beigās man tas vairs pat nelikās smieklīgi. Sacīju: «Valčuk, nu gan beidz! Nav smieklīgi.» Bet viņš saka – «Krišuk, tu taču mani zini, tā man ir vieglāk! Tas man pašam palīdz!»

No lietām, kas viņu interesēja, viņš neatkāpās visu slimības laiku. Tās bija ziņas, gandrīz vai fanātiska sekošana līdzi notikumiem. Viņš visu laiku lasīja ziņas, un es pat viņu vilku uz zoba – «Nu, bet vai tad tik ātri tas viss mainās?» Katrs rīts sākās ar kafiju un Rīta Panorāmu. Tas bija mūsu rīta rituāls. Slimnīcā, kad nebija televizora, viņš ziņas lasīja telefonā. Un, protams, Ilustrētā Zinātne un Ilustrētā Vēsture. Kad viņš bija pēdējā operācijā un pēc tam intensīvajā terapijā, zinot, cik viņam tas ir svarīgi, es lejuplādēju ziņu kanālu savā telefonā un saglabāju ziņas. Lai varu viņam parādīt, kas noticis Latvijā un pasaulē. Lai neko nepalaistu garām. Tā bija viņa lieta. Es viņa dēļ to darīju, lai varētu vismaz ziņu virsrakstus pateikt. Tikai pēdējās dienās viņam parādījās apātija. Ka nekas vairs neinteresē. Tad viņš vairs necēla telefonu. Nebija vajadzīgi ne labākie draugi, ne draugi vispār.

Pirmajā vasarā, kad tas vēl neatsākās, mēs supojām pa kanālu. Mēs brauktu ar ūdens močiem un veikotu, ziemā būtu snovošana. Bet mums nebija tam laika. Bija dzīvošanās pa slimnīcām un gaidīšana. Viņa dēļ es arī uzkāpu uz moča. Bija bail. Bet tad es sev teicu: «Tas taču ir Valča! Tik prātīgs! Viņš neraus ratā.» Bija tik silta vasara, un mēs bijām tik apzinīgi. Vienmēr vilkām bruņas.»

 

Miers okeānā

«Tagad man bez mitas jāatbild un jautājumiem. Es vēl šodien dzīvoju Valtera dzīvi. Stāsts joprojām ir par Valteru. Draugiem lūst sirds, un tagad es viņus turpinu mierināt. Es nezinu, kā viņš to man ir pielipinājis. Ir sajūta, ka lielāks šoks ir pārējiem. Viņš mani savā ziņā ir tam sagatavojis.

Jā, mēs bijām izrunājuši arī praktiskas lietas. Par pelniem, par okeānu. Mani tas šobrīd dara mierīgu, jo caur jokiem, bet mēs zinājām viņa gribu. Visu, kas viņam nepatiktu, kas patiktu. Arī par lietām, par saimniecību. Viņš teica visu, ko vēlētos. Bet viņš arī piebilda reālistiski, ka uz visu izteikto gribu necer. Jo var dzīvē notikt dažādi, un viss var mainīties. Viņš arī teica: «Jūs neskumstiet pārāk!» Tas ir tipisks Valters! Viņš vienmēr uztraucās, kā citi jutīsies. Kad mēs nesen braucām uz Dzintaru koncertzāli uz Mārtiņa Freimaņa dziesmu koncertu un Valters pateica draugiem Putnu ballē par to, kā ir patiesībā, viņš tik ļoti pārdzīvoja! Mēs braucam mājās, un viņš saka: «Es zinu, ka viņiem būs ļoti smagi...»

Viņš pārdzīvoja arī to, ka savā ziņā neattaisnoja lielās ziedotāju cerības, ka – neizveseļojās. Tik apzinīgs viņš bija...

Cilvēki vēl meklē kontaktu ar Valteru caur mani, un es to saprotu. Bet ir brīži, kad gribas ar kādu blakus vienkārši paklusēt. Būt blakus un paklusēt. Savā ziņā esmu vienpate. Visu pati varu. Mēs abi tādi bijām. Divatā gājām un darījām. Es varu ar visiem komunicēt, bet man gribas klusumu. Man gribas būt visu dienu mājās un runāties ar Valteru skaļi. Tuvinieki dala dežūras, lai pa nakti mani neatstātu vienu. Samānos, ka kāds jau pieteicies, jo gribu palikt viena, lai skaļi varētu parunāt ar Valču. Vēl ir tās četrdesmit dienas... Un ir sajūta, ka sveces liesmiņā viņš vēl ir blakus...

Jā, tu nevari otru izārstēt. Bet tu vari palīdzēt. Un dažkārt tieši ar būšanu blakus. Ne velti mūs tās slimības piemeklē. Es pieļauju, ka kādā ģimenē cilvēks saslimst tieši tāpēc, ka tas ir sauciens, vēlme pēc uzmanības. Lai sieva vai vīrs beidzot pievērš tev uzmanību. Bet vai mēs vienmēr saprotam, kas ir slimības cēlonis?  Mēs arī šo tēmu apspēlējām. Smējāmies – «Nu vai tā var būt, ka tas ir velti? Tu mani gaidīji sešus gadus. Nevar tā būt, ka es atnācu un tevi pavadīšu.» Bet neviens jau nezina, kas mums zvaigznēs ierakstīts. Valters mani sagaidīja. Sešus gadus gaidīja un sagaidīja.

Mēs plānojām dzīvi tikai sākt. Nevis beigt! Mums bija tik skaisti un lieli plāni. Ja slimnieks grib kaut ko, nu, vienalga... Piemēram, ja kāds onkulītis visu mūžu ir sapņojis izbraukt ar kartingu, nu, kas tad notiks? Sirsniņa vairāk iepukstēsies? Nu, lai viņš brauc! Ja ir onkoloģijas pacients mājās, viņš, protams, sauc pēc uzmanības. Un uzmanība ir jādod. Tu tobrīd noliec malā savas lietas. Jo ir jau cerība, ka tas nebūs mūžīgi. Tā vismaz tam vajadzētu būt, ar to taču tiek galā. Un, ja pacients saka: «Es gribu to vai šo,» tā taču nav tikai izdabāšana. Tu dzīvo viņam līdzi pilnvērtīgu dzīvi.

Ko es tagad esmu iemācījusies? Ja man kāds zvana: «Klausies, mēs varētu satikties un pavadīt laiku kopā,» es atbildu: «Tā, pagaidi, es tikko atvēru savu plānotāju un rakstām iekšā. Kad tu vari? Kurā dienā un cikos?» Mēs visi esam tik super aizņemti. Un tad pienāk šī pēdējā diena. Tu stāvi pie zārka un raudi. Un par ko tad egoistiskais cilvēks raud? Par to, ka es atcēlu, ka neaizbraucu, ka darbs bija svarīgāks... Bet ko tev tas prasa nobraukt gar tā cilvēka māju un uz piecpadsmit minūtēm pasaukt viņu? Taču tie aizbildinājumi... Ko es traucēšu? Bet ko nozīmē – traucēšu? Ir jābeidz atlikt. Ir jādodas. Ir jādara! Ir jāsaka labas lietas. Visi šie it kā zināmie zelta likumi. Ceru, ka es tā turpināšu. Neko vairs neatlikšu.

Es nevaru aizvietot Valču. Un viņa balsi. Bet šobrīd atbalstošākā kompānija ir viņa kolēģi, viņa vide. Palīdzu organizēt koncertu sēriju Tev tuvumā Ziemassvētku laikā Latvijas baznīcās.»

Nevis zāles, bet tuvums

«Kad gājām cauri slimībai, daudzi vaicāja – kā jums palīdzēt, ko jums palīdzēt?

Bet nevajag iedomāties, ka visi, kas solījuši palīdzēt, ir gatavi skriet uzreiz palīgā... Man tā bija tikai viena reize, kad es apzvanīju un lūdzu: «Nu, atnāc šodien...» Man vienkārši vajadzēja izskriet uz veikalu. Tad piezagās bezpalīdzības sajūta. Jo cilvēki nav gatavi braukt uzreiz. Katram ir savas lietas, darbs, bērni, darīšanas. Un tad uznāk tādas kā dusmas... Jo jau tā ir tik grūti lūgt palīdzību. Jā, tas atteikums aizdeva dusmas. Cilvēki stāsta tev savu ikdienu, kāpēc netiek. Man likās – šis laikam ir mūsu pārbaudījums. Baudiet savu dzīvi! Nepazaudējiet laimi! Bija tāda bezspēcības sajūta.

Pēdējā mēnesī, kad Valča bija tikai uz gultas, kļuvu mazliet bailīga. Bija tāda sajūta kā ar mazuli, kuru nedrīkst atstāt vienu. Viņam var iesāpēties jebkuru brīdi. Es centos ievērot ritmu. Dot zāles. Pierunāt kaut ko apēst. Tad piedāvājumam «mēs varam tevi nomainīt, palaist» es īsti nevarēju atsaukties. Likās – nu kā? Kā es izstāstīšu visu to dienas ritmu? Vienu reizi gan mani palaida. Kad atnāca ziņa, ka jābrauc pēc gredzeniem. Es ļoti gribēju Valteram tos parādīt.

Pēdējās nedēļās bija negulētas naktis abiem. Sāpes izsprāga jebkurā brīdī. Valča gāja gulēt uz dīvāna. Uz pufa. Viņam bija tik lielas sāpes. Teica: «Krišuk, palīdzi!» Vienīgais, ko es varēju, masēt viņam muguru. Tas tiešām palīdzēja. Viņš varēja atkal aizmigt. Dažkārt tas palīdzēja vairāk nekā zāles. Tas miers, būšana blakus. Reiz mana mamma bija pie mums, un Valters mani pasauca. Es atskrienu ar zālēm. Un Valča dusmīgs. Sadeva man pa asti. «Ko tu nāc ar tām zālēm? Es saucu tevi, Krišuk! Es vienkārši gribu, lai tu pasēdi man blakus.»

Un es sapratu, ka mans uzdevums nav būt mediķim. Man vienkārši jābūt tai, kas es esmu. Man jābūt viņa mīļotajam cilvēkam. Jābūt blakus.

Bet mēs tik ļoti bijām pieraduši tikt galā paši. Pat naktīs, kad viņš plēsās augšā, es domāju – nu, kāpēc apgrūtināt māsiņas? Līdz pēdējam nespiedām pogu. Nu kāpēc traucēt? Valters līdz pēdējam bija vīrišķīgs, stiprs. Nepadevās. Tāpēc arī negribēja blakus draugus pēdējā dienā. Viņš negribēja, ka viņu žēlo. Mūsu gadījumā tas nepalīdzēja. Kad es jau biju pārbijusies, vairs nebija brīža, kad nesāp. Un es masēju viņam pleciņu: kuš, kuš, kuš. Valča teica – izbeidz! Un es sapratu, tiešām, ko es viņu te kušinu!

Viņš bija pacietīgs, palīdzēja. Pat ja māsiņa netrāpīja vēnā adatu, Valčuks saka: «Nu, es taču teicu, šajā rokā nebūs.» Viņš nekad neīdēja un nepīkstēja. Viņš neaizdeva stresu. Un arī māsiņas bija tik priecīgas par tādu pacientu.

Valters ir ļoti stiprs cilvēks... Tā viņa pārliecība par to, ko viņš dara. Neatkāpšanās no saviem lēmumiem. Viņa veiksme darīt to, kas viņam patīk. Arī tas deva to pārliecību. Vienmēr gatavs palīdzēt, uzņemt draugus. Kā viņš dzīvoja, kā tvēra lietas. Varbūt tas ir agrās aiziešanas iemesls? Jo strauji izskrēja visam cauri. Bet tu nevari apturēt cilvēku! Un to, kas ir ierakstīts zvaigznēs. Viņš nebija mākslinieks klasiskā izpratnē.

Mums bija tāda jauka tradīcija – dienasgrāmata. Mēs to rakstījām kopā. Ar saviem pārdzīvojumiem un pārdomām. Un gaidījām, vai otrs ir izlasījis iepriekšējo ierakstu. Tā bija kā vēstule otram. Arī pasūdzēšanās. Kā es šodien jutos. Vai arī hei, es esmu laimīgs. Atceros, kā reiz tajā kladītē viņš ierakstīja... Jā, es jau biju atvedusi kādas savas mantas uz dzīvokli, un viņš ierakstīja: «Hei, es nevaru sagaidīt, kas būs tālāk! Es esmu laimīgs!»

Un tagad tālāk bez viņa... Mans spēcīgākais atbalsts un vienīgais jēdzīgākais padomdevējs ir sargeņģelis. Ikdienā jāatgādina sev viņa dotie padomi, lai varētu būt tikpat stipra, cik stipri mēs bijām kopā. Un mēs esam stipri. Ejot cauri šai slimībai, mēs ik dienas reāli apzinājāmies, ka katra diena ir risks, ka desmit gadu vietā var būt tikai nedēļa. Bet mūsu nākotnes plāni mūs darīja aizvien stiprākus. Katra diena, sarunu dziļums, citāda attieksme pret lēmumiem un to izpildi, esot kopā slimībā, spēcināja šo kopā būšanu. Kā Valčuks teica – «Vienalga kāds būs tavs lēmums, tas būs tavs lēmums.» Mans lēmums bija būt kopā ar viņu. Un es joprojām esmu kopā ar Valteru.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs