Uzņēmēja Ieva Plaude-Rēlingere: Brīdī, kad pasaka diagnozi vēzis, jūties kā sastingusi jūrascūciņa

Stiprais stāsts
Agnese Meiere
27. novembris
2 komentāri

Drukāt

Saglabāt

Aiga Rēdmane, stils – Agija Vismane, grims un matu sakārtojums – Kristīne Papša
Uzņēmēja Ieva Plaude-Rēlingere, kura savulaik izveidoja zīmolu Kolonna, nesen pievārēja smagu slimību. Ķīmijterapijas dēļ viņa zaudēja matus, bet saprata, ka katra diena jāizdzīvo apzināti.

«Jūtos pagodināta, ka Latvijas populārākais un labākais sieviešu žurnāls IEVA mani ir uzrunājis sarunai. Uzskatu to par lielu man izrādītu godu. Šī saruna man ir īpaša ne tikai tāpēc. Laikā, kad vadīju palielu biznesu Latvijā, intervijas, kuras sniedzu, zemtekstā bija ar mērķi reklamēt savu biznesu. Vienmēr pārstāvēju kaut ko, kas nebiju īsti es pati. Šī ir pirmā intervija, kurā varu teikt, ko es gribu un ko es domāju,» pirms sarunas atzīstas Ieva. Arī man šī saruna šķiet neparasta. Varbūt tāpēc, ka aiz kādreizējā biznesa haizivs tēla ieraugu sievieti. Sievieti ar krampi, bet maigu pret saviem bērniem, pret tiem, kurus mīl. Sievieti, kura ir gana drosmīga, lai paskatītos acīs bailēm un tajās ienirtu. Bet pēc tam izkāptu no baiļu ezera un turpinātu savu ceļu. «Ārēji stiprās sievietes tēls tiek uzvilkts brīžos, kad iekšpuse nav tik stipra. Jo cilvēks par sevi pārliecinātāks iekšēji, jo ārēji mazāk agresīvs,» vēlāk atzīs Ieva.

Pēdējos gadus esat pavadījusi starp Minheni Vācijā un Latviju un bijusi ļoti noslēpumaina. Pēdējoreiz interviju jūs esot sniegusi pirms astoņiem gadiem…
Esmu viena no tiem Latvijas cilvēkiem, kuri bija spiesti emigrēt pēc 2008. gada finanšu krīzes. Pirms astoņiem gadiem pārcēlos uz Vāciju un tobrīd dzīvi sāku pilnīgi no jauna. Aizbraucu uz svešu zemi ar pārliecību, ka ar manām valodu zināšanām – runāju latviski, krieviski, angliski un franciski – pietiks. Bet… Man bija četrdesmit septiņi gadi, taču jutos kā deviņpadsmitgadīga – strādāju vienpadsmit stundu birojā, viss vāciski, nesapratu ne jēgu, ne kontekstu, ne cilvēkus. No piedzīvotā šoka valodu iemācījos aptuveni gada laikā. Protams, mana priekšrocība bija vīrs vācietis, ar viņu ikdienā varēju runāt vāciski. Trimda ir smaga. Īpaši grūti bija pirmie divi gadi. Sāku darbu kosmētikas fabrikā, pēc laika mani iecēla par direktori. Pierādot latviešu sievietes uzņēmību un dzīvessparu, pirms gada man izdevās šo fabriku nopirkt.

Teicāt, ka bijāt spiesta aizbraukt krīzes dēļ. Kāds bija galvenais iemesls, kāpēc izšķīrāties par šādu soli?
Septiņpadsmit gadu biju vadījusi Kolonnu, biju tās īpašniece. Diemžēl, kad bankrotēja Parex banka, mani uzņēmumi zaudēja 4,8 miljonus latu. Vienīgais veids, kā saglābt uzņēmumus un taisnīgi norēķināties ar kreditoriem, bija ierosināt personisko maksātnespēju. Vai, kā man patīk teikt, – ierosināt personisko maksātspējas atjaunošanas procesu. Visu pārdevu, norēķinājos ar kreditoriem, bet man pašai vajadzēja sākt visu no jauna.

«Šķīries nav miris! Galantie Aston Martin kluba kavalieri.»

Kas jums pēc pārdošanas palika?
Nekas. Man bija vīrs, kas man deva ēst un nopirka drēbes, bet es sāku strādāt jau pieminētajā kosmētikas uzņēmumā. Saņēmu mēnešalgu… Tas bija kritiens.

Kritiens pašapziņai?
Es teikšu citādi – man ir labs draugs Klauss Mingers, Vācijas Douglas boss. Vēroju, kad viņš aizgāja pensijā. Klauss bija pieradis pie tiem atribūtiem, ko dod vara: automašīna, šoferis, asistente… Pēkšņi tu paliec bez tā visa – tev pašam telefonā jāsameklē kāds numurs, pašam jāatrod vajadzīgā iela un pašam jāinstalē iestatījumi LinkedIn vai Facebook. Ja cilvēkam, kas pieradis pie varas atribūtiem, to pēkšņi atņem, ir grūti. Pašapziņa… Tā īpaši nemainījās. Man dzīvē ir ļoti paveicies – laimējās augt ļoti stipru un interesantu cilvēku vidē. Publiski vairāk zināms ir mans tēvs Arnolds Plaudis, kuram blakus vienmēr bija dažādi interesanti cilvēki, piemēram, Juris Podnieks, Augusts Sukuts. Mamma bija zobārste. Vecāki visu dzīvē bija sasnieguši, grūti strādājot. Tāpat arī vēlāk es. Tamdēļ man bija pārliecība, ka es vienā vai otrā veidā izdzīvošu. Tomēr tādi lieli pārbaudījumi tevi maina kā personību. Mana mamma bija ļoti stipra sieviete. Manī ar gadiem atklājas arvien vairāk un vairāk īpašību, ko man devusi tieši viņa. Sīkstums, dzīvesprieks, darba prieks. Tas viss manī no viņas.

Esat stāstījusi, ka bērnībā jutāties ļoti vientuļa. Vai arī vientulība devusi sīkstumu, stiprumu?
Protams, tie bērni, kuriem agrā bērnībā iet grūtāk, norūdās. Mana bērnība nebija viegla, kaut arī ārēji to varbūt neredzēja. Es biju pamesta. Ne jau fiziski – emocionāli. Tēvs bija aizņemts ar sevi mākslas pasaulē. Viņu emocionālā līmenī satiku tikai tad, kad man bija piecpadsmit gadu. Jā, viņš vienmēr bija blakus, kad vajadzēja, bet viņš nebija tāds tētis, kāds bērnam vajadzīgs. Bet mamma strādāja divpadsmit stundu dienā, lai nopelnītu mums abām naudu. Romānos tas šķiet romantiski, bet šī pilnīgā vientulība… Tie gadi bija smagi, ciešanu pilni. Un zināmu iespaidu tas atstāja. Piemēram, mēģināju pieredzēto kompensēt saviem bērniem. Lai viņiem tas nekad nebūtu jāpiedzīvo. Man arī vienmēr pārmetuši, ka esmu pārāk mātišķa – arī biznesā. Rūpējos par visiem. Bet… teikšu tieši. Pēkšņi četrdesmit gados sapratu, ka visu dzīvi esmu nodzīvojusi kā ātrvilciens, braucot pa tām sliedēm, uz kurām mani bija uzlikuši vecāki. Man bija ilgs laiks – no četrdesmit līdz piecdesmit gadiem, kad mēģināju saprast, kas esmu pati, ko es pati gribu. Šobrīd esmu to visu simtreiz izanalizējusi, apdomājusi un pārdomājusi. Jā, man ir bijušas gan veiksmes, gan neveiksmes, esmu cietusi un pārdzīvojusi, iepazinusi nodevību, vienaldzību un gļēvumu un spējusi nepazaudēt dzīvesprieku. Tas ir daudz, un pati sevi par to vienatnē uzslavēju. Dzīvē bijis viss, bet tas šobrīd, tēlaini izsakoties, nolikts pūralādē un aizslēgts ar atslēgu. Mēģināju saprast tās lietas, ko darīju par prieku saviem vecākiem, un to, kas man pašai patīk. Teikšu, ka pēc desmit gadiem esmu atdzimusi kā cits cilvēks, jo tagad saprotu, ko gribu es pati.

Un ko jūs gribat?
Ļoti garlaicīgi… Es gribu strādāt. Man patīk bizness, man patīk kosmētikas nozare. Šobrīd man ir jauns hobijs – lai saglabātu saikni ar dzimteni, vadu privātu britu investīciju fondu, mēģinot pierunāt britus investēt Latvijas ekonomikā. Redzamākā investīcija ir Debenhams veikali Tallinā un Rīgā. Rēlingera kungs mani vienmēr apsmēja – normāli cilvēki strādājot, lai nopelnītu naudu un atpūstos. Bet es atpūšoties, lai varētu labāk pastrādāt. Tā ir balta patiesība.

«Es un mana pirmā mazmeitiņa. Laime ir vienīgais vārds, kas nāk prātā.»Sievietes parasti saka, ka gribētu būt mājās ar bērniem, jūs sakāt – man patīk bizness.
Man ir milzīga cieņa pret sievieti, kura izaudzinājusi kaut vai vienu bērnu. Manai mammai, starp citu, kādreiz pārmeta, kāpēc viņai ir tikai viens. Viņa atbildēja: «Labāk viens kvalitatīvs, nekā daudzi pavirši.» Bērni – tas ir milzu darbs. Darbs, kuru maz pamana un novērtē. Jo bērnam taču katru dienu vajag ēst, tīras drēbes, palīdzēt mācībās… Taču tas laikam nav īsti mans. Man jāsaka, kā ir, – divus vecākos bērnus faktiski izaudzināja mana mamma. Šobrīd man ar viņiem ir ļoti cieša emocionāla saikne, bet tolaik, kad katru dienu divpadsmit stundu biju aizņemta biznesā, tā īsti pat nesapratu, cik daudz jāiegulda praktiski, lai bērnus izaudzinātu. Trešo bērnu biju iecerējusi beidzot audzināt pati. Taču liktenis apmeta kūleni, un jaunāko dēlu tagad audzina Lasmaņa kungs (Ievas bijušais vīrs un savulaik arī biznesa partneris Jānis Lasmanis – red.). Lukass dzīvo ar savu tēti, nevis ar mani.

Nezinu, vai jūsu dēls pats izvēlējās dzīvot pie tēva. Lai nu kā, normālai mātei ir sāpīgi, ja jāatstāj savs bērns.
Vārds sāpīgi ir nepietiekami stiprs, lai aprakstītu tās sievietes emocijas, kurai jāatstāj bērns un jābrauc svešumā pelnīt naudu. Diemžēl neesmu vienīgā, kurai pēc 2008. gada nācās to darīt. Man gan vienmēr ir tā – kad ir pilnīga bezizeja, gribas ņemt striķi un iet kārties –, debesis pēkšņi atveras un iedod palīdzīgu roku. Manam dēlam palaimējās, jo visus divpadsmit gadus viņam bija auklīte – apbrīnojama sieviete, kura palīdzēja Lasmaņa kungam manu mazo puiku uzaudzināt. Manuprāt, Lolita un Lasmaņa kungs manu dēlu ir uzaudzinājuši daudz labāk, nekā būtu spējusi es pati. Protams, man bija jāpārvar savs egoisms. Arī auklīte aizņem vietu bērna sirdī… Man tomēr ir pārliecība, ka nav svarīga kvantitāte, bet kvalitāte. Ja jums ar bērnu ir kopīgas intereses, arī tajos retajos brīžos, kad satiekaties, kopības sajūta nekur nepazūd. Bērnam mamma… Tā ir daba – katram bērnam ir viena mamma un viens tētis. Vienalga, kādi viņi ir, tie ir paši labākie.

Jūs laužat stereotipu par to, ka mātei jābūt saķēdētai ar bērnu.
Tā ir brīva izvēle. Katram cilvēkam, ne tikai sievietei, dzīvē jādara tas, kur tu esi vislabākais, profesionāli visspējīgākais. Tikai jāapzinās – ja izvēlies karjeru… Vienīgi romānos to var apvienot ar bērniem un ģimeni. Izvēloties vienu vai otru, kāda no jomām zaudēs. Dabā ir līdzsvars. Dzīvē ir līdzsvars. Ja vienā jomā tev ir panākumi, tie vienmēr ir uz kāda cita rēķina.

Tas tiešām ir iespējams – panākt emocionālu tuvību, neesot ar bērnu kopā?
Atslēga ir viena – sadzirdēt bērnu un būt viņam pieejamai tai brīdī, kad viņam vajag. Tas ir grūti, jo ir vajadzīga pacietība gaidīt. Tāda ir vecāku sūtība – visu iespējamo bērnam iemācīt līdz astoņpadsmit gadu vecumam, bet, kad tas sasniegts, ļaut, palīdzēt viņam dzīvot savu dzīvi. Mani lielie bērni dažkārt pazūd pat uz vairākiem mēnešiem. Bet es zinu, ka viņiem viss ir kārtībā. Protams, no mammas tas prasa stipru raksturu – neplīties bērnam virsū. Es to iemācījos no saviem vecākiem, viņi šai ziņā bija izcili. To, cik ļoti mani atbalstīja vecāki, sapratu tikai pēc viņu aiziešanas. Viņi aiz manis bija kā mūra siena.

Un tomēr teicāt, ka emocionāli jūsu un tēva satikšanās notika tikai, kad jums bija piecpadsmit gadu. Kāpēc?
Ak, Dievs! Viņam bija astoņas sievas un mīļākās, un viņš bija aizņemts pats ar sevi un savu mākslu. Domāju, attiecībā uz viņu biju netaisnīga savās jaunības intervijās. Mēs bieži idealizējam savus vecākus, es idealizēju savu tēvu. Vāciešiem ir sakāmvārds – jo lielāks koks, jo lielāka ēna. Lielām personībām ir daudz trūkumu. Kāpēc tieši manos piecpadsmit gados satikāmies? Domāju, ap to laiku mums beidzot radās kopīgi temati, par kuriem runāt.

Psihoterapeitiem ir daudz sakāmā par meitām, kurām nav bijis pietiekami daudz tēva uzmanības. Jūsos arī ir kāds caurums?
Bet to taču var redzēt ar neapbruņotu aci! Mana tieksme pēc karjeras, pašapliecināšanās, ņemšanās ar skaistumu… Šodien uz to noskatos ar tādu vieglu smaidu. Bet bija vajadzīgi desmit gadi, lai to visu atšķetinātu. Psihoterapeiti saka – kad tu atmet mātes un meitas lomu, tikai tad tu piedzimsti kā sieviete. Es varu teikt, ka piecdesmit gados piedzimu kā sieviete. «Visa dzīve ir nebeidzama un nežēlīga cīņa pašam ar sevi!» Tie ir mana tēva vārdi, kurus viņš atkārtoja, astoņdesmit divu gadu vecumā skrienot ap māju. Otrs teikums, ko esmu aizguvusi, – nekad jūs mani neapglabāsiet vecu, tikai ārpuse ir mazliet nolietojusies (smejas).

«Te esmu bez matiem. Nemaz nav tik briesmīgi, vai ne?»Vecums – tā ir viena lieta. Bet salīdzinoši nesen piedzīvojāt smagu slimību.
Sauksim lietas īstajos vārdos – man 2017. gadā izoperēja krūts vēzi. Līdz tam domāju, ka no nāves baidās tikai vīrieši. Smieklīgi… Dievs par šiem maniem vārdiem parādīja, kā tas ir, kad pati tiec konfrontēta ar nāvi. Man tas bija ļoti liels pārbaudījums, pārdzīvojums. Ir jābūt lielai drosmei, lai pieņemtu domu, ka es miršu. Man bija iespēja izvēlēties ārstēšanu gan Latvijā, gan Minhenē, bet droši vien tāpēc, ka nāku no mediķu ģimenes, man bija un ir uzticība Latvijas medicīnai. Gribu pateikt paldies dakteriem Srebnijam, Kudabai un Seņkānam – augstas klases speciālistiem, kas man palīdzēja šai grūtajā brīdī. Vienīgā atšķirība starp Vāciju un Latviju – manuprāt, šeit par maz runā ar pacientiem. Brīdī, kad tev pasaka diagnozi, tu jūties kā jūrascūciņa, kas sastingusi žņaudzējčūskas priekšā. Nevar cerēt, ka tādā brīdī pacients pats internetā spēj atrast informāciju un saprast, kas vispār notiek. Minhenē ārsts ar mani runāja trīs stundas, tad aizsūtīja mājās iedzert vīnu, un nākamajā dienā varēju nākt atkal un vaicāt visu, kas man vēl nebija skaidrs. Negribu kritizēt Latvijas medicīnas sistēmu, bet šeit ārsti ir tik noslogoti, ka viņiem neatliek laika parunāt ar pacientiem. Nevis tāpēc, ka viņi negribētu, bet tāpēc, ka ir valsts noteiktie normatīvi. Ko gan ārsts var izrunāt ar pacientu, ja valsts apmaksāta vizīte pie onkologa ilgst divdesmit minūtes, no janvāra – tikai piecpadsmit! Šajās minūtēs var paspēt tikai pateikt, ka jāpaņem lāpsta un jāiet uz kapiem…

Mani patiesi labi konsultēja divās vietās – jūs smiesities – Latvijā morgā un Minhenes universitātes klīnikā. Turklāt morgā par brīvu.

Biju aizgājusi turp meklēt šūnu paraugus, ko vest uz Minheni. Izrādās, tos gabaliņus, ko cilvēkam izgriež – piecus audu paraugus –, ilgus gadus glabā morgā. Tā kā ļoti balstos uz faktiem, esmu pragmatiska, gribēju veikt vēl vienu testu Minhenē. Izrādījās, ka manā gadījumā audzējs veidojās iedzimtības dēļ. Biju piemirsusi, ka vecmāmiņa nomira no vēža sešdesmit gadu vecumā.

Vācijas profesors pastāstīja – audzējs jau nav slimība, tikai tava ķermeņa šūnu nepareiza dalīšanās. Tāpēc man nepatīk vārds cīņa – tas ir mans ķermenis, kurā kaut kas vairs nefunkcionē, kā nākas. Es taču necīnīšos pret sevi!

Laikā, kad ārstējos, sapratu vēl ko – ārsti nav dievi. Sabiedrībā ir paģērošs tonis – ārstam cilvēks jāizārstē vienmēr. Līdzīgi kā mēs pieprasām mūžīgu jaunību, tāpat arī nemirstību. Bet ārsti to nevar dot.

Man vienīgi žēl, ka man nepateica – esmu vesela jau otrā dienā pēc operācijas. Un pārējie pasākumi – ķīmijterapija un staru terapija – ir tikai preventīvi, lai šūnu kaite neatkārtotos. Ja es tobrīd būtu to zinājusi, man būtu bijis vieglāk. Ir atšķirība, vai tev saka – tu esi slims un tev jāārstējas, vai: tu esi vesels, un tev palīdzēs, lai mazinātu iespēju kaitei atgriezties.

Un tomēr slimība var atgriezties.
Protams. Audu paraugus, ko dabūju morgā, lidmašīnā aizvedu uz Minheni, tur tos izanalizēja. Vidējā statistika ir, ka krūts vēzis atkārtojas deviņos līdz piecpadsmit procentos gadījumu. Klīnikā izrēķināja, ka mans individuālais risks ir astoņi procenti. Bet esmu pietiekami izglītots cilvēks, lai saprastu – pilnīgi pietiks pat ar diviem procentiem, lai aizietu pie Pētera. Līdz ar to skaidrs, ka atlikušo dzīvi dzīvoju kā Blaumaņa novelē – nāves ēnā. Ar izpratni, ka miršu. Psiholoģiski šī apziņa bija visgrūtākā.

Pagājušajā gadā man vispār bija melnā līnija. Kā latvieši saka – nelaime nenāk viena. Mūžībā aizgāja mana mamma, tad izmežģīju kāju, muļķīgi nokrizdama, un vēl šī operācija. Faktiski vienu gadu no dzīves norakstīju.

Kā pārvarējāt nāves bailes?
Mans šī brīža hobijs ir sajūtu, izjūtu pētīšana. Atšķirt, kas ir tukši vārdi, un kur tiem pievienojas sajūta. Modernajā komunikācijā pastāv tikai pliki vārdi, bet tie nodod vien septiņus procentus no komunikācijas būtības. Ja pievieno intonāciju, tad trīsdesmit piecus procentus, bet pārējais ir sajūtas. Tas man bija vēl viens atklājums pēc piecdesmit gadu vecuma – sajūtas nevar nopirkt par naudu. Laimi, mīlestību…

Pirmo dzīves daļu pelnīju naudu ar domu, ka nauda man iedos laimi. Droši vien sliktās bērnības dēļ man šķita – sapelnīšu naudu, un es būšu laimīga. Droši vien arī mīlēta. Bet, kad naudas vairs nebija, pēkšņi sapratu – pašas svarīgākās lietas par naudu nevar nopirkt.

 Arī bailes ir sajūtas. Un tās var tikai izdzīvot, pierast pie tām. Līdzīgi kā čībās ievilkt kājas un labi justies. Sajūtas nevar ar prātu nolikt malā, tas nav iespējams. Turpretī, ja meties tajās iekšā kā ezerā, tās ar laiku noplok. Es jums nevaru izstāstīt, kādas man bija bailes. Naktīs šo baiļu dēļ lēcu augšā, man bija panika. Pusgadu nevarēju gulēt. Jā, tu saproti, ka reiz mirsi. Bet tad, kad izjūti, ka tas tā tiešām būs un ka tas var notikt drīz… Es baidījos, vienkārši baidījos. Sajūtas ir jāizdzīvo. Tāpat kā mīlestība. Es esmu šķirta, bet tas nenozīmē, ka mirusi. Ik pa brītiņam atkal jāiemīlas, un tas ir brīnišķīgi! Tamdēļ jau dotas sajūtas, lai dzīve būtu interesanta. Iedomājieties, cik garlaicīga būtu dzīve, ja mēs dzīvotu tikai ar prātu un darītu vien to, kas pareizi. Mēs nomirtu no garlaicības. Jā, sajūtas ir jāizdzīvo. Dusmas, prieks, mīlestība… Arī bailes. Jāļauj sev baidīties. Un tad vienu dienu kā ezerā ieleci, no tā arī izkāp. Nav jau tā, ka bailes pazūd, bet tu ar tām kā ar labām draudzenēm sadzīvo.

Visskaistākais šai laikā bija manas ģimenes, bērnu atbalsts. Bērni kā mūris nostājās man apkārt, tāpat arī Lasmaņa kungs, viņa vecāki. Teikšu, kā ir, – visgrūtākais bija tas, ka pirmā mēneša laikā katrs cilvēks, kas apsēdās man pretī, ar asarām acīs stāstīja, kā viņam kāds ir nomiris no vēža. Esmu diezgan stipra sieviete, bet tas pat man bija grūti. Bija tik daudz informācijas par tiem, kas miruši, ka emocionāli man šķita – jau esmu mirusi. Tāpēc mans vienīgais lūgums ģimenei bija – nerunāsim par audzēju. Maniem bērniem, par laimi, ir humora izjūta. Meita teica – ā, vēl viens slikts gēns mūsu ģimenē (smejas). Lielais dēls paskatījās uz mani un pavaicāja, kāds ir sliktākais iznākums. Pēc nelielas pauzes teicu – nāve. Tad bija vēl viena pauze, un viņš noteica – bet visi jau kādreiz mirst. Viņu ironiskā attieksme man ļoti palīdzēja. Mums vispār ir ļoti stipra ģimene, un par to esmu laimīga.

Regulāri pieminat Lasmaņa kungu, turklāt pieskaitāt viņu ģimenei. Bet jūs taču esat šķīrušies!
Nekad nav iespējams izšķirties no savu bērnu tēva. Tā ir ilūzija, ka to var! Tu vari juridiski izšķirties, tu vari parakstīt papīrus, tu vari viņu neredzēt, bet saikne paliek. Apzinīgi attiecoties pret saviem bērniem, manuprāt, pirmais darbs ir izšķetināt attiecību kamolu un saprast savas kļūdas. Izdarīju šo nepatīkamo darbu un sapratu savu vainu, savas kļūdas, kāpēc mūsu kopdzīve izjuka. Laulības vairs nav, bet ģimene jau mums ir palikusi. Jo ģimene jau ir tur, kur ir bērni, – viņiem tāpat paliek māte un tēvs. Bija vajadzīgi desmit gadi, lai to saprastu…

Jūs taču jau pirms gadiem, uzreiz pēc šķiršanās, teicāt, ka vainīgs nav tikai Lasmaņa kungs.
Ai, es tai laikā izdarīju visādas muļķības. Teicu to, ko biju iemācījusies teikt. Bet patiesībā gulēju uz grīdas, raudāju un dzēru. Un man likās, ka viņš ir riktīgs cūka. Un ka viņam nekad nav iespējams piedot (smejas).

Savam draugam katoļu priesterim Cakulam reiz teicu: «Klausies, pagājuši divpadsmit gadi. Es varu aizmirst, bet nevaru piedot…»Viņš man atbildēja viedus vārdus: «Piedošana ir kaut kas, ko varēja Jēzus. Cilvēks var uz to tiekties.» Mēs, sievietes, jau esam nešpetnas savā būtībā. Bet! Vai es būtu varējusi nopirkt vācu fabriku, ja es nebūtu mazliet nešpetna savā būtībā?! Man taču jābūt ar raksturu, ar ambīcijām… Jaunībā par to mazliet kaunējos, bet tagad esmu pieņēmusi sevi, kāda esmu.

Šobrīd esmu juridiski brīva sieviete un tāda arī palikšu. Ar Rēlingera kungu – savu pēdējo vīru, vācieti – izšķīros 2014. gadā, un šobrīd man ir vācu draugs. Bet ar Rēlingera kungu joprojām esam labi draugi.

Mātišķās sievietes teiktu – ar biznesu jau nedzīvosi kopā.
Agrā jaunībā tēvs man teica: nedari neko, kā krievi saka, gde duša ņe ļežit. Nedari darbu, kas nav tuvs tavai dvēslei. Man izdevās atrast nodarbi, kas mani saista, mani interesē. Var teikt, ka es vienkārši dzīvoju, es nemaz nejūtu, ka strādāju. Domāju, tā ir nākotne, kurp mēs visi tiecamies, dzīves un darba līdzsvars: ka tu dari lietas, kas tev patīk, kas sagādā baudu. Tad dzīve kļūst kvalitatīvāka. Vienkārši jādara tas, kas patīk.

Nekad neesat slēpusi savu vecumu. Bet daudzas sievietes to sagaida ar nolemtību – sak, man viss jau beidzies.
Tie ir postpadomju aizspriedumi. Ar gadiem nekas nemainās. Kamēr cilvēks ir dzīvs, viņš dzīvo. Ja salīdzinu sevi divdesmit divu gadu vecumā un tagad, neredzu neko, kas manā emocionālajā dzīvē būtu mainījies. Tikai mazliet vairāk prāta un dažas krunkas kā samaksa par to. Ja godīgi parēķinu, samaksa ir ļoti taisnīga (smejas).

Vecums kļūst aktuāla tēma ikvienai, kas sasniedz trīsdesmit, četrdesmit gadu vecumu. Bet tai brīdī, kad sajūti dzīves garšu, prieku, vecums kļūst nesvarīgs. Nevienu dāmu pēc piecdesmit gadiem vecuma problēma vairs īpaši nenodarbina. Tā ir mana pārliecība. Kad man bija četrdesmit septiņi, es jau iepriekš sāku teikt, ka man ir piecdesmit. Man bija zināmas bailes no vecuma un gribējās kā labās, ērtās čībās iejusties vecumā. Tagad man ir piecdesmit seši, būs piecdesmit septiņi, bet es visiem saku, ka man jau ir sešdesmit, jo gribas sagatavoties nākamajiem dzīves desmit gadiem (smejas).

Bet es arī uzskatu, ka cilvēkiem pašiem vairāk jārūpējas par veselību. Senajā Grieķijā bija formula, kas noteica piecas lietas, kas ir svarīgas, lai cilvēks labi justos un izskatītos: domas, kustība, ēdiens, higiēna un kosmētika, un secība ir tieši šāda. Ja gribam labi izskatīties, liela daļa sekmju ir cilvēka paša rokās.

Savulaik teicāt – ja būs vajadzība, veiksiet plastisko operāciju.
Ņemot vērā visu, ko teicu iepriekš, ka dzīve ir skaista ikvienā vecumā – tas atkarīgs tikai no tevis pašas –, pārlieku lielā ņemšanās ap sevi un cenšanās izskatīties jaunākai par saviem gadiem man gluži vienkārši nav saprotama. Neredzu vajadzību un loģiku, kāpēc man vajadzētu izskatīties jaunākai vai tādai pašai kā mana meita. Man ir divas mazmeitiņas, viņām taču jāspēj atšķirt, kura ir māte un kura vecmāmiņa! Bet tas neizslēdz faktu, ka sevi ir jākopj, – tā ir bauda, ja tev ir kopts ķermenis. Kopts cilvēks vienmēr izskatās labāk nekā nekopts.

Tāpēc jau kosmētikas industrija man šķiet interesanta – tā sievietei ikvienā vecumā dod koptības izjūtu. Otrs aspekts – mēs palīdzam cilvēkiem brīžos, kad grūti. Piemēram, daudz sieviešu ikdienā strādā bezgaisa birojos, un viņām lieliski noder krēmi ar skābekli. Aicinājums un sūtība ir rūpēties par labsajūtu, nevis par muļķīgo iedomu – izskatīties citādi, nekā to paredz cilvēka gadi.

Ja runājam par plastiskajām operācijām – manuprāt, tā ir gaumes lieta. Pati esmu izoperējusi acis – man bija trīsdesmit septiņi gadi, kad kosmētiķe Baiba Jevdokimova ieteica to izdarīt. Ziņkārības dēļ operāciju veicu, bet īpašu labumu neredzu, arī kaitējumu ne.

Kas mani uztrauc – Latvijā nav brīdinājumu par riskiem, kuri pastāv brīdī, kad mēģini izmantot kosmētikas atklājumus sevis izskaistināšanā. Ja kādam gribas plastiskās operācijas, labi. Bet, piemēram, injekcijas sejā es neatzīstu. Pirmkārt, tu kļūsti no tām atkarīga kā narkomāne. Otrkārt, desmit gadu laikā neesmu redzējusi nevienu sievieti, kurai injekciju efekts būtu paliekošs. Treškārt, nav jau vēl izpētīts, ko šīs injekcijas nodara veselībai.

Runājot par nākotni – kur to redzat: Latvijā vai Vācijā?
Atklāšu noslēpumu – pirms gada, emocionālu jūtu vadīta, atpirku Kolonnas zīmolu. Man šķita, ka tas netiek pietiekami labi kopts. Šobrīd saņemu maksu par zīmola lietošanu, bet vai vēlos vēlreiz atsākt biznesu Baltijā… Tiešām nezinu. Laiks rādīs! Tagad – gluži kā divdesmit gadu vecumā – esmu dzīves krustcelēs. Sēžu un domāju, ko darīt. Knuts Skujenieks skaisti pateica – tā ir mana zeme, mana valsts un valoda. Es esmu latviete un, protams, es gribu dzīvot Latvijā.

No otras puses… Caur Rēlingera kungu iekļuvu vācu vidusšķirā, esmu viena no viņiem. Nepazīstu latviešus, kas dzīvo Minhenē, toties esmu Aston Martin kluba biedre. Bavārijā, kas ir bagātākā Vācijas daļa, ir 656 šādi auto, un to īpašnieki – Bavārijas vidējie uzņēmēji – apvienojušies klubā. Interesanti, ka mana fabrika, kurā strādā sešdesmit cilvēku un kas ražo vairāk nekā ikviens Latvijas uzņēmums, skaitās tikai tāds neliels ģimenes uzņēmums (smaida). Bet man šķiet, ka esmu liela uzņēmuma īpašniece. Latviešiem ir ļoti liela pašapziņa – mums šķiet, ka esam pasaules centrs. Mans draugs, jau pieminētais Klauss Mingers reiz smejoties teica: «Neuztraucies, tu esi daļa no pasaules, bet varbūt ne gluži pats centrs…» Es gan arī apzinos, ka tā bija liela uzdrīkstēšanās – mesties vācu kosmētikas biznesā. Salīdzinot ar sportu, tas būtu tā, it kā es gribētu startēt olimpiskajās spēlēs.

Sarunas laikā teicāt: «Kad gribas ņemt striķi…» Kam pieder paduse, kurā ieritināties tādā brīdī?
Es pati tieku ar sevi galā. Padaru ko praktisku. Nomazgāju traukus. Paņemu lāpstu un izšķūrēju sniegu. Man patīk vienatne. To nedrīkst jaukt ar vārdu vientulība. Man vajadzīga liela deva vienatnes. Jā, man ir jauki draugi – priesteris Cakuls, rakstniece Monika Zīle, Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Pētersons, psihoterapeits Viesturs Rudzītis… Man tiešām ir, kur patverties. Jaunībā ar savām problēmām bruku viņiem virsū, un man vēl aizvien ir kauns par savu uzvedību četrdesmit gadu vecumā. Bet tagad domāju – pēc piecdesmit gadu vecuma katram ir uzdevums pašam ar sevi tikt galā.

Turklāt, kad atklāju – laiks, kas man palicis, ir ierobežots, sāku aizvien rūpīgāk apsvērt, kam to tērēju. Ar lielāku vieglumu atsakos no lietām, kas mani neinteresē un nav vajadzīgas. Galu galā es taču nezinu… Varbūt tie divi vai astoņi procenti personīgā riska attiecībā uz audzēju var īstenoties jau pēc diviem mēnešiem. Tas uzliek man apzinīgāku attieksmi pret katru dienu un stundu.

Novērtē rakstu

Lasi citur

2 komentāri

Līga Krūza
Gribu atspēkot šīs personas melus. Pirmkārt, Parex banka nekad nebankrotēja. Banka tika nosaukta vārdā Citadele un vēl joprojām darbojas. Otrkārt, pilnīgi neviens cilvēks vai uzņēmums, tajā skaitā šī persona, nezaudēja bankā nevienu centu. Treškārt, maksātnespēja šai personai, kā jebkuram, iestājās tieši nepildītu saistību dēļ, tajā skaitā, pret bankām. Nācās steidzīgi pamest valsti. Un vajag ieskatīties maisos, lai rastu ilustrāciju šīs personas morālei

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs