Traumatologs Romāns Prozorovičs: Es neslēpju, ka man ir vēzis

Stiprie stāsti
Anija Pelūde
Anija Pelūde
Ievas Veselība
Ievas Veselība
31. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Es sen zināju, ka traumatologam ortopēdam Romānam Prozorovičam ir diagnosticēts nieru vēzis. Pat neatceros, kas man to pateica. Bet neticēju. Domāju – izrunāts. Jo Romāns vienmēr, kad tikāmies darba sakarā, izturējās kā parasti. Kā parasti strādāja, kā parasti izmeta pa jociņam. Bet izrādās, ka viņam, kā parasti, bija un arī ir svarīgi kā īstam vecim līdz pēdējam saglabāt stāju, neko nenožēlot, sevi nežēlot, nečinkstēt, lai kāds nepadomā, ka ir vājš.

Īsā versija

«Jāsāk no paša sākuma. Kā es uzzināju, kas ar mani notiek?

Principā mana problēma – nieru vēzis – ir slimība, par kuru cilvēki neko nezina. Jo simptomu nav, un kamēr vien nesākas lielas ziepes… Tanī brīdī es biju motoklubā Hermejs, mēs izlaidām līkumu ar močiem, un pēc tam Četros baltos kreklos notika tekilas vakars. Jā, sanāca, ka tekila un dejas diagnosticēja vēzi! Jo nākamajā dienā sāku čurāt asinis. Tas man īsti nepatika. Pie kolēģiem Bērnu slimnīcā uztaisīju magnētisko rezonansi. Dakteris Bergmanis skatās bildes, apklust, vairs nesarunājas ar mani. Tas gan bija tāds riebīgs moments. Un tad viņš saka: «Vecīt, tev jāiet uz ķirurģiju. Tev niere jāņem laukā.» Man tā visa bija cauraugusi ar vēzi. Un tad 2001. gadā man to nieri arī izgrieza.

Skaidrs, ka tas bija baigais grāviens. Līdz tam ar veselību man viss bija pilnīgā kārtībā. Burāšana, motobraukšana – brīvais laiks tika aizpildīts ar dažādām aktivitātēm un arī ar darbu: es trīsdesmit gadus esmu nostrādājis par traumatologu.

Tātad man to nieri izgrieza – arī čomaki Stradiņos, un pēc tam kādu laiku bija miers. Pagāja vairāk nekā desmit gadu, kad parādījās metastāzes. Un tagad man tās ir, un es ar viņām sadzīvoju. Dzeru zāles, katru mēnesi tas izmaksā tuvu pie četriem tūkstošiem eiro, ko Latvijas valsts sponsorē.

Protams, šīm zālēm ir blaknes – drausmīgas un visvisādas, bet tas ir vienīgais, kas mani tur pie dzīvības.

Pirms gada sapratu, ka vairs negribu strādāt akūtajā medicīnā, kur ir nakts dežūras un izsaukumi. Palēnām aizgāju uz privāto medicīnu, kur faktiski esmu kungs un saimnieks savam laikam, ja tā drīkst izteikties, lai gan strādāju pie Rēvalda kunga Veselības centrā 4.

Šī ir mana stāsta īsa versija. Un nezinu, vai garajā maz jāieslīgst. Vienu gan varu sacīt – cilvēkam slimības ietekmē mainās dzīves uztvere. Tajā brīdī, kad viņš uzzina diagnozi, šķiet, ka nu gan viss beidzies un par kapiem vien jāsāk domāt. Bet pēc tam tu kaut kā lēnām to visu sagremo, un tad jau katra diena šķiet kā ieguvums. Tādā veidā ar slimību sadzīvot ir iespējams, un es par šo tēmu vairs nedomāju. Man tā ir kaut kas bijis un izbijis, bet tālāk – kā būs, tā būs.»

Zinot dakteri Prozoroviču jau daudzus gadus, šī īsā versija viņam patiesi piestāv – tā teikt, Romāna garā. Viņš reti ielaižas privātās detaļās. Tomēr šoreiz, piesaucot argumentu, ka viņa stāsts varētu reāli palīdzētu citiem vēža slimniekiem kaut ko saprast arī par savu situāciju, viņš piekrita atklāt arī ko vairāk. Paldies Romānam par to!

Vai kolēģi zina un – kā pateikt savējiem

«Manā gadījumā zina praktiski jebkurš. Nu ko tur slēpt?! Tāda tā vaina ir, un es arī nekādus izdomājumus neesmu izgudrojis, ja kāds kaut ko jautā vai saruna ievirzās šajā gultnē. Rīgas 2. slimnīcā, kur agrāk strādāju, mani kolēģi situāciju zināja, un līdz ar to zināja visa slimnīca. Nekas jau dzīvē nemainījās un nemainās, tas pats vien notiek. Protams, ka vairs nestrādāju pilnu slodzi. Bet tad arī bija krīze medicīnā, kad ārstiem nemaksāja, turklāt 2. slimnīca vienmēr ir dzīvojusi ļoti ekonomiski, un daudzi traumatologi bija uz pusslodzi.

Pirms vairākiem gadiem direktors man piedāvāja atkal pāriet uz slodzi, es tomēr saglabāju pusīti un visus akūtos darbus tāpat darīju, arī dežurēju. Bet, kad man veselības problēma atkal saasinājās, uzrakstīju iesniegumu, ka no nakts dežūrām atsakos. Man vajadzēja pa dienām dežurēt, bet naktīs es drīkstēju iet mājās.

Kā vecāki uzņēma manu slimību? Šie pārdzīvojumi man atkrita. Tēvs gadus trīsdesmit ir miris, bet mamma aizgāja pagājušajā gadā. Viņa par manu slimību zināja, taču vecuma dēļ mammai bija smadzeņu darbības traucējumi, un viņa jau pati bija gandrīz kopjama. Tad kā vienīgais dēls mammu iekārtoju pansionātā. Viņa vairs īsti neapzinājās, kur atrodas un kas ar viņu notiek…

Kā notika saruna ar meitām?… Kad uzzināju diagnozi, viņas bija pusaudzes.

Patiesībā es ar meitām par savu problēmu neesmu runājis. Maija, mūsu meitu mamma, izskaidroja situāciju atbilstoši viņu vecumam, un līdz ar to nekādus jautājumus meitas man par šo tēmu neuzdod. Viņas arī saprot, ka man nav pārāk patīkami, lai kaut ko sīkumos ar bērniem iztirzātu. Negaidu palīdzīgu roku, ka mani kāds stutēs. Arī no bērniem ne, viņiem ir sava dzīve.

Vai man vajag cilvēku, ar kuru savas lietas izrunāt un kurš saprastu, ko es saku?… Godīgi? Nē, man tas nav bijis vajadzīgs. Es pats visu izdomāju, pārdomāju. Kad beidzu Rīgas 49. vidusskolu, skolotājs Buks manā raksturojumā bija ierakstījis, ka esmu bezbēdīgs, un, kad iestājos augstskolā, pasniedzēji lasīja šo ierakstu un nevarēja saprast, ko tas īsti nozīmē. Mums notika garā saruna par bezbēdību. Es arī tad baigi nesagruzījos. Un tagad to nedaru. Kaut kā pārkāpu tai problēmai pāri un dzīvoju tālāk. A ko citu?! Kāda jēga izsamist? Nekāda.

Man zināms viens čoms, redaktors, kuram ir tā pati vaina, kas man. Kādreiz ar viņu vienkārši aprunājamies. Viņam, cilvēkam, vēl ir gūžas problēmas, jo tā slimība droši vien devusi iespaidu uz kauliem. Es viņam pat vienu gūžu protezēju. Viņš atnāca runāt arī par otru, bet aizsūtīju viņu pie kolēģa, jo es to vairs nedaru.»

Runā, ka dakteri esot ļoti slikti pacienti…

«Skaidrs, ka nekas labs tur nav! Dažādu iemeslu dēļ.

Ārstam viņa profesionālās dzīves laikā savākusies baigā mikroflora, jo viņš katru dienu komunicē ar slimiem pacientiem – visiem ir kaut kādas baktērijas, brūces, kas patiesībā nav forši. Tāpēc, kad man pašam bija nepieciešama operācija, tas droši vien palielināja risku iekulties vēl kādās nepatikšanās. Tomēr man paveicās – tādā ziņā viss notika bez problēmām. Kopš operācijas ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi.

Mana audzēja forma uz citām ārstēšanas metodēm nekādi nereaģē. Tāpēc man ne ķīmijterapija, ne starošana nebija vajadzīga.

Vienkārši audzēju izgriež laukā un – aizmirsti par to problēmu! Ja nieru vēzi noķer savlaicīgi. Bet man tas, redz, tomēr recidivēja, iemetās citos orgānos.

Tāpēc tagad jālieto mērķterapija. Kā šie medikamenti iedarbojas uz metastāzēm? Tām vajadzētu samazināties vai arī stabilizēties, tāds ir ārstēšanas mērķis. Latvijā mediķu rīcībā ir divas valsts apmaksātas zāles, kuras abas esmu pamēģinājis. Blaknes anotācijās sarakstītas vesela kaudze, un tās arī reāli izpaužas. Man ir problēmas ar gļotādu. Tāda sajūta, ka izplaucēta mute un vēl citas vietas. Negribas ēst. Ja salīdzina ar vecajiem laikiem pirms zāļu lietošanas, esmu notievējis par divdesmit kilogramiem. Izmainījies miega režīms, ir arī ādas izmaiņas un vēl šis un tas.

Visu var paciest, izņemot gļotādu, kad, piemēram, mēle kļūst tik jutīga, ka nevar siltu tēju iedzert, un par alkoholu vispār nevar būt runas. Bet tas parasti notiek zāļu lietošanas cikla beigās, kad medikamenta aktīvās vielas deva organismā sasniegusi maksimumu. Kad ir nedēļu ilgais starplaiks, gļotāda lēnām atkopjas, un pirmās nedēļas var atkal dzīvot labi. Ja es nebūtu ārsts, droši vien to kaut kā citādi traktētu. Taču es savā mediķa mūžā esmu pietiekami daudz visādas nelaimes redzējis un tāpēc zinu – kā Dieviņš vai vienalga kas būs lēmis, tā arī notiks. Uz to es galīgi neiespringstu.

Man ļoti noveicās, ka tieši tajā gadā, kad šos medikamentus man ievajadzējās, Latvijas valsts sāka tos apmaksāt – iekļāva kompensējamo zāļu sarakstā. Man bija un arī ir ļoti laba ārstējošā onkoloģe ķīmijterapeite Stradiņa slimnīcā, kas to visu nomenedžēja, un tā tas līdz šai dienai turpinās. Bet atzīšos, kādreiz man ir uznācis… «Ai, apnicis tās zāles lietot…» Jo, kā jau sacīju, šie medikamenti rada visādas pretīgas sajūtas, un es zāļu lietošanas grafiku brīžiem neievēroju. Kaut gan lielākoties tomēr ievēroju.

Ja galīgi gribētu sapūt, tad, jā, varētu zālēm pārvilkt pāri krustu, aizbraukt uz laukiem un beigt savu dzīvi. Bet tā jau nav, ka man to gribētos.

Šie medikamenti ir tabletēs, un jālieto katru dienu. Sākumā man bija noteikts trīs nedēļu cikls un tad vienas nedēļas pārtraukums, jo medikamenti ir toksiski, saindē organismu. Pa to vienu nedēļu organisms atkopjas. Taču slimības process mazliet saasinājās, un tagad man zāles jālieto četras nedēļas un tikai pēc tam ir nedēļas pārtraukums. Šis grafiks pamainījās pirms gada, jo laikam baigi neiespringu, un man bija bijuši lielāki zāļu lietošanas pārtraukumi, nekā ieteica ķīmijterapeite, tā kā tad, kad kaut kur braucu ārpus Latvijas – slēpoju vai ciemojos –, es tās zāles nedzeru. Lai visu noskaņojumu nesabojātu zāļu blaknes, un galu galā arī kādu vīna glāzi gribas iedzert – dzīve taču turpinās.»

Vai tomēr depresija neuznāk?

«Brīžiem arī man, protams, bija depresīvāks stāvoklis. Bet par to neviens nezina. Tikai pats. Jo pa šo laiku, kamēr lietoju zāles, blaknes ir zvērīgas. Man no onkoloģijas medikamentiem bija arī divi infarkti. Riktīgi infarkti! Asinsspiediens augšā, ātrā palīdzība atbrauca pakaļ un pa taisno uz kardioloģijas nodaļu pie monitoriem – viss notika kā pēc grāmatas. Labi, ka tobrīd atrados Rīgā, ka nebiju kaut kur aizkūlies. Citādi, visticamāk, es šeit vairs nesēdētu un nerunātu. Arī stents sirds asinsvados man ielikts. Bija koronāra tromboze – tas nozīmē, ka sirds asinsvadā izveidojās trombs. Tā ka Stradiņa slimnīcas intensīvās kardioloģijas nodaļā esmu pabijis trīs reizes. Invazīvā kardioloģija tādā ziņā ir ļoti laba lieta. Piemet tev bonusā gadus klāt, citādi varētu turpat kaut kur saļimt. Patiesībā sirds asinsvadu vainas ir manu onkoloģijas zāļu blakusefekts.

Moci šopavasar pārdevu, jo, pirmkārt, braukt ar to man sāka kļūt par grūtu. Motocikls prasa zināmu fizisku saspringumu un koncentrēšanos. Otrkārt, es biju klubā Hermejs, bet viena daļa biedru no tā izstājās, es arī, un ar to mirkli mocis man emocionāli pārstāja eksistēt. Toties man tagad ir kabriolets, un es braukāju ar to, ķeru vēju! Kaut kas jau jādara. Nevar apsēsties, salikt rokas un gaidīt, kad tad tā nāve nāks.

Ezoterika mani neaizrauj. Pilnīgas muļķības. Esmu reālists un par aizkapa dzīvēm un Dieva sodiem neko nedomāju. Tas nav man.

Esmu Skorpions pēc dabas, un es tam visam neticu.

Kad uzzināju diagnozi un dažus tuvākos par to informēju, man tika sagādāta pilna māja ar visādām grāmatām par dažādiem eksperimentiem, kā katrs ticis galā ar savu vēzi. Bet es laikam esmu baigais skeptiķis. Pāršķirstīju, bet tā arī nevienu šāda satura grāmatu no vāka līdz vākam neesmu izlasījis. Man principā tā lieta pašam ir vairāk vai mazāk skaidra, un pārgudras domas, kas pārtulkotas latviešu valodā no amerikāņiem, mani īpaši neaizrauj.

Rakstus par vēžiem nelasu. Mani tas neinteresē. Jo principā katram ir sava slimība, sava vēža forma, un reti cita piedzīvoto vari attiecināt uz sevi. Citu pieredze palīdz vienīgi tik daudz, ja tā ir pozitīva. Mana problēma nav arī ļoti populāra, bet ar to kaut kādā veidā var tikt galā. Nevis tikt galā, bet sadzīvot.

Arī mani ārstējošie ārsti ar savām gudrībām neuzbāzās. Speciālisti par tēmu runā tad, kad viņiem uzdod jautājumus. Viņi zina, ka es to lietu saprotu, un tik daudz, cik vajag, mēs aprunājamies. Vairāk par medikamentu blaknēm un kā zāles lietot. Bet par pašu problēmu īpašu sarunu nav. Vienīgais algoritms, kas jāievēro un par ko sanāk cepšanās, ir diagnostika – man vienreiz gadā vajag uztaisīt magnētiskās rezonanses izmeklējumu, lai salīdzinātu jaunākos datus ar iepriekšējiem. Bet, tā kā visur ir rindas, es ar izmeklējumiem galīgi nesteidzos. Ļaujos dzīves plūsmai.»

Vēlreiz – kā savākties un tikt pāri?

«Es kaut kā savas emocijas ne pārāk citiem uzticu un ne pārāk ļaujos arī vājuma brīžiem. Varbūt ir bijuši divi, trīs momenti, kad asaras sariešas acīs… To nieri man izgrieza 2. janvārī, un tieši pirms operācijas es vēl sagaidīju Jaungadu. Mēs ar ģimeni un draugiem bijām Žagarkalnā – slēpošana, karnevāls, uguņošana… Tad gan bija sajūta, ka tas viss pēdējo reizi… Jo no Žagarkalna taisnā ceļā devos uz Stradiņa slimnīcu pie Vjatera kunga.

Pēc operācijas mājās sabiju mēnešus divus un tad atgriezos darbā. Man pateica, ka «tev nekā nav». Ne grupas, ne slimības, ir atkal dežūras, slimnieki, slodze. Viss lēnā garā atgriezās ierastajās sliedēs. Bet to zvaniņu galvā, kas skandina par slimību, es izslēdzu. Kā? No tām problēmām pārslēdzos uz citām. Varbūt ne tik dramatiskām, bet – citām.

Jā, kā tikt pāri? Izanalizē situāciju un pieliec punktu.

Kāpēc citi to nespēj? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka vāji raksturi, iegrimst bēdās, analizē katras šūnas dalīšanos. Cilvēki ir tik dažādi!

Pie manis kā pie traumatologa arī nāk pacienti ar elementārām lietām, ar ko normāli varētu tikt galā paši, uzsmērējot ziedi vai pieliekot šņabja kompresi.

Bet nē, viņš nāk uz pieņemšanu, maksā piecdesmit eiro par ārsta konsultāciju, veic izmeklējumus, taisa bildes, lai beigās konstatētu, ka nekādas fiziskas vaina nav, vai arī lai domātu – par ko man tāds sods, tāda slimība?… Tas ir pilnīgi garām, tā ir sevis iznīcināšana.

Man termiņš nav noteikts. Ik pēc noteikta laika man ir jāuztaisa magnētiskās rezonanses izmeklējums, jāapskatās, kāda situācija – vai metastāzes palielinās vai samazinās. Bet es neesmu ļoti rūpīgs pret šīm lietām un kaut kādus termiņus jau esmu palaidis garām. Patiesībā tā arī ir mana bezbēdība, ko, iespējams, kāds cits traktētu citādi…

Bet, manuprāt, kāda jēga apgrūtināt ārstus, gaidīt rindā uz magnētisko rezonansi, ja viss tāpat ir skaidrs. Ja kļūst baigi sliktāk, tad var konstatēt, kas un kāpēc, bet kamēr tā nav… Kāda jēga? Kāda jēga ar izmeklējumu rezultātiem visu laiku čakarēt citam ārstam smadzenes?! Es to negribu. Pats zinu, kā jūtos, kad pie manis atnāk pacients, kuram jau viss skaidrs par savu kaiti, bet viņš tik un tā tev vēl simts jautājumus uzdod. Nekāda jēga no tā. Un par tām beigām arī domāju – tur jau nekas pārdabisks nav. Beigas ir beigas. Bail man nav, ja nu vienīgi no tā, ja slimība varētu samazināt komforta sajūtu, tad gan riebīgi. Taču tas brīdis jau vienalga kaut kad pienāks. Jebkuram.

 Man tagad ir sešdesmit divi gadi. Normāls vecums. Savu laiku varbūt esmu nodzīvojis, bet varbūt vēl ne.»

Filozofiskais miers. No kurienes tas?

«Man daudzi to vaicā.

Es biju pavisam normāls, veselīgs puisis. Piedzimu Rīgā. Bērnībā nekāda sportošana un veselīga dzīvesveida piekopšana nenotika, jo mana mamma ar savu māsu auga kara laikā bez tēva, un viņām galvenās bija eksistenciālas problēmas. Sākumā mums bija dzīvoklis Sarkandaugavā. Atceros, ka mamma stāstīja, kā vecāmamma brauca no Sarkandaugavas uz Mīlgrāvi pirkt reņģes, lai meitas pabarotu.

Mans vecaisfāteris aizgāja bojā: krodziņā bija riktīgi iešāvis un braucis mājās ar savu zirgu. Pa ceļam aizmidzis, bet zirgs ceļu mājup zināja pats, tikai nelaimīgā kārtā kaut kur bija šķērsojis tramvaja sliedes, un tas vecotēvu sabrauca. Tā ka pēc kara vecāmāte palika viena ar divām meitām. Līdz ar to ģimenē nebija baigā mode sportot vai rūpēties par veselīgu ēšanu. Taču vasarās, tad gan mēs dzīvojām Inčupē, Saulkrastos pie Baltās kāpas. Man vēl tagad tur ir īpašums, būdiņa…

Un iespējams, ka man no viņām, savas dzimtas sievietēm, ir pielipis uztvert dzīvi tādu, kāda tā ir, lieki necepties. Laikam, ka tā.

Varētu rasties jautājums, kāpēc kļuvu par ārstu? Jo mācījos Rīgas 49. vidusskolā, un mums gandrīz visi no ķīmijas novirziena klases iestājās Medicīnas institūtā, es tai skaitā. Beidzu Pediatrijas fakultāti, un mani astoņdesmit trešajā gadā aizsūtīja strādāt par ārstu uz Daugavpils Bērnu slimnīcu. Tad arī faktiski no mammas, no nabas saites atrāvos.

Daugavpils Bērnu slimnīcā biju vienīgais ārsts vīrietis. Visas māsiņas līdz tam bija pieradušas vasarā staigāt bez krūšturiem, un tad bija baigais furors, kad es tur ierados! (Smejas.) Bijušo galvenā ārsta kabinetu man ieradīja par dzīvokli. Tad man bija jāiet brokastīm, pusdienām un vakariņām proves noņemt, jo toreiz kādam ārstam bija jāparakstās, ka slimnīcas ēdiens, ko dod pacientiem, ir ēdams. Mani tur riktīgi uzbaroja. Dzīvoju pilnīgā laimē. Un pēc trim gadiem sapratu, ka kļūšu par hronisku alkoholiķi, ja tā turpināšu. Jo visi pazīstamie džeki, kas brauca garām slimnīcai kārtot kādas darīšanas, varēja pie manis nakšņot.

Daugavpilī arī iepazinos ar savu labāko draugu dakteri Valdi Ģīli, kurš Daugavpils slimnīcā jau strādāja par ķirurgu. Mēs kļuvām baigie čomi. Pārcēlos atpakaļ uz Rīgu, biju jau precējies, sāka dzimt bērni… Dzīvojām Mārupē, un tagad arī – uzbūvējām māju blakus sievas vecāku mājai. Bet man visu laiku bija sapnis kļūt par bērnu ķirurgu. Pirms Daugavpils to īstenot nesanāca, jo man bija domstarpības ar profesoru. Bet, kad atgriezos Rīgā, meklēju iespējas strādāt bērnu ķirurģijā. Man, protams, nekas nespīdēja, jo es biju vienkārši pediatrs, kaut gan Daugavpilī tiku strādājis arī traumpunktā pieaugušo slimnīcā.

Bērnu slimnīcā mani pieņēma darbā uz pusslodzi bērnu reanimācijā par māsu un vēl uz pusslodzi par rentgenologu. Taču ne pārāk tālu bija arī Ģimnastikas iela, kur atrodas Rīgas 2. slimnīca. Pieteicos darbā, un mani pieņēma. Izgāju pie profesora Eduarda Žeidura, nu jau nelaiķa, traumatoloģijas kvalifikācijas kursus trīs vai četrus mēnešus, un tā es kļuvu par traumatologu un trīsdesmit gadus 2. slimnīcā arī nostrādāju.

Tagad arī strādāju par ārstu, bet, kā jau sacīju, privāti, Veselības centrā 4. Nodarbojos arī ar tā dēvēto PRP metodi, kas nozīmē Platelet-Rich Plasma jeb trombocītiem bagātinātā plazma. Kā zināms, ar gadiem labāks kļūst tikai konjaks, bet skrimslis ceļa locītavā nodilst… Tad mēs pacientam paņemam asinis no vēnas, iepildām konteinerā, apstrādājam centrifūgā un sadalām komponentos – plazmā, eritrocītos, trombocītos. Plazmu kopā ar trombocītiem atsūcam injekcijas šļircē un, kamēr šūnas ir dzīvas un aktīvas, ievadām bojātās locītavas spraugā – cerībā, ka tā atjaunos virsmu. Augšanas faktori mazliet stimulē šūnu dalīšanos, un, ja cilvēkam artroze ir tikai tikko sākusies, efekts ir ļoti labs. Zāles nāk no paša cilvēka un ir dabiskas, paša personiskās šūnas.

Man ir pacienti, kas katru gadu brauc no laukiem uz šo procedūru, lai gan tā maksā ne pārāk lēti. Ļoti labi rezultāti ir arī pie sporta traumām, mīksto audu problēmām, cīpslu iekaisumiem, sastiepumiem un daļējiem sarāvumiem… Tā ka savu ceļu esmu atradis. Un vēl es Veselības centrā 4 operēju ceļu locītavas. Pieredze man ir, un sēdēt mājās, neko nedarīt būtu baigi stulbi.

Tā ka pašlaik strādāju četras dienas nedēļā apmēram pusi dienas. Tas pašlaik man ir optimāls režīms. Neesmu ne pārstrādājies, ne pārņēmies.

Salīdzinot ar valsts slimnīcu, gandrīz vai nožēloju, ka agrāk šo režīmu neiesāku. Tagad slimība mani piespieda to izdarīt, bet es varēju šādi jau gadus piecus agrāk strādāt – tad es droši vien būtu dzīvojos tikpat brīvi kā šodien.»

Kādi plāni vasarai?

«Man ir draugs, kuram Maļorkā ir māja. Katru vasaru turp braucam. Šovasar kovida dēļ laikam nesanāks. Taču man ir neliels šķūnītis Inčupē, tur netālu tagad jauns restorāns atvēries – pie Baltās kāpas. Tas pieder vienam citam manam draugam. Vakarā pasēžam, iedzeram vīnu, var parunāties. Suns man ir. Bīgls, vārdā Skipers. Jau vecs – vairāk nekā desmit gadu, bet vēl pietiekami aktīvs. Kad atpūtnieki aizbrauc, tad vakarā abi izejam pastaigāties gar jūru.»

Romāna ieteikums citiem līdzīgā situācijā

Vitamīni un visvisādi uztura bagātinātāji, ko cilvēki pērk aptiekā, cerot uz veselības atgriešanos, ir pilnīgs blefs, mārketings. Ja kaut kas tāds būtu atklāts, mums vairs nebūtu problēmu ne ar vēzi, ne ar tā ārstēšanu.

Galvenais – nevajag gremdēties savās izjūtās un iedziļināties, kā es saku, šūnas dalīšanās mehānismos. Jādzīvo katrai dienai. Jāmeklē kaut kas pozitīvs. Un jātiek vaļā no sliktajām domām. Jo tās ne pie kā laba nenoved. Jādzīvo šodienai. Ko nesīs rītdiena, to tu redzēsi rīt.

Kā nieru vēzi atklāt?

Profilakse numur viens – ultrasonogrāfijas izmeklējums vēdera dobumam. Romāns:

«Ar piebildi – ja skata acīgs speciālists, jo ultrasonogrāfija vispār ir ļoti subjektīva izmeklēšanas metode, kur var redzēt novirzes no normas un var arī neredzēt… Jā, tad ir iespējams nieru audzēju laikus noķert. Bet man tas jau bija dūres lielumā, viena niere vairs nestrādāja.

Par profilaksi… Principā būtu jāveic datortomogrāfija ar kontrastvielu visam vēderam – tad uzpilda asinsvadus ar kontrastvielu un skaidri redz, kas notiek ar nierēm un pārējiem orgāniem. Taču parasti, ja cilvēkam nekas nekaiš, viņam šos izmeklējumus neveic, līdz ar to nieru vēzi sākotnējās stadijās atklāj ļoti reti. Ja tas notiek, tad to var saukt gandrīz vai par nejaušību.

Parasti ar nieru vēzi saslimst, ja saslimst, pēc sešdesmit, septiņdesmit. Kādam tas notiek agrāk… Par iemesliem neesmu domājis. Raksta, ka visbiežāk nieru vēzis ir no ārējās vides un kaitīgu darba apstākļu ietekmes, bet – ko šī frāze īsti nozīmē? Praktiski neko. Pirmās pazīmes ir tieši kā man – asins piejaukums urīnā, sāpes sānā. Taču tās parādās jau kādā no vēlīnajām stadijām.

Neko vairāk šajā sakarā nevaru pateikt.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+