Rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska: «Depresijas dēļ reiz domāju par pašnāvību»

Rakstniece, publiciste un nu jau arī Saeimas deputāte Dace Rukšāne-Ščipčinska diagnozi depresija neslēpj. Šī atklātība viņai visai dārgi maksājusi – nelabvēļi no virtuālās un reālās pasaules Daci ir sūtījuši uz psiheni, apšaubījuši viņas spēju būt politikā, vairāki draugi novērsušies. Ko Dace? Turpina rakstīt ne tikai grāmatas, bet nu jau arī likumprojektus un nolēmusi panākt nopietnas izmaiņas psihisko slimību ārstēšanā Latvijā.
Stiprais stāsts
Gundega Gauja
24. maijs

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats

Cīnīties vai sadzīvot?

«Jā, es nebaidos publiski runāt par savu garīgo veselību. Viens no pamudinājumiem sākt to darīt man bija komiķa Stīvena Praisa dokumentālā filma, kurai uzdūros Youtube. Tajā viņš ļoti atklāti stāsta par saviem bipolārajiem traucējumiem, depresiju, kas mijas ar māniju, par saviem pašnāvības mēģinājumiem. To, kā izķepurojies no domām par pašnāvību, – pat parāda garāžu un izpūtēju, ar ko bija plānojis izbeigt dzīvi. Tobrīd nodomāju – ak Dievs, cik labi, ka kāds par to runā skaļi! Man uzreiz kļuva vieglāk – neesmu tātad tāda vienīgā, kaut kāda muļķe.

Iesākumā es ar depresiju cīnījos. Šai cīņai nu jau ir vairāk nekā trīsdesmit gadu vēsture. Kopš pusaudžu gadiem man uznāca panikas lēkmes.

Pirmie ieraksti par veģetatīvo distoniju manā medicīnas kartē parādījās jau deviņu gadu vecumā.

Tādu terminu lietoja jau tolaik, taču patiesībā tas ir tāds padomju laiku apzīmējums. Ja ieraksta vegetative dystonia – neko prātīgu neatradīsi. Jāmeklē angliski – anxiety, panic attacks, depression ­­­– tad atradīsi visu, ko meklē.

Trauksme un panikas lēkmes mani piemeklēja jau ļoti sen, taču pie ārsta pirmo reizi nokļuvu vien trīsdesmit gadu vecumā. Kāda drauga mamma bija ārste. Viņš redzēja, kā es mokos, un teica, lai aizeju pie viņa mammas. Tā es pirmo reizi nokļuvu pie psihiatra – līdz tam pat nebiju iedomājusies, ka ar to, kas ir man, varētu strādāt psihiatrs.

Oficiāli tika pateikts, ka mana slimība ir depresija. Sāku lietot zāles – antidepresantus un papildus arī citus medikamentus, jo man bija arī miega traucējumi. Patiesībā bija pilna buķete – biju līdz trīsdesmit gadiem nodzīvojusi neārstējusies, bija arī domas, ka vairs negribu dzīvot! Jo dzīves kvalitāte ir tik briesmīga – visu nomoda laiku tev ir nemitīga trauksme, gulēt nav iespējams, ik pa brīdim vēl pa kādai panikas lēkmei, spiediens lēkā, pulss lēkā, trūkst elpas, sirds klauvē, tad svīsti, tad salsti un drebi… Tas viss kopā darīja dzīvi neizturamu – depresija ir briesmīga, ja to neārstē.»

Depresija pārņem pamazām

«Depresija sākas pamazām. Tā veļas kā sniega bumba, ar katru dienu kļūst sliktāk. Sākumā to var nepamanīt. Pēc darba pārnāc mājās, sāc gatavot vakariņas. Pēc tam tu atnāc mājās, gatavo vakariņas, bet ik pa laikam lūri televizorā. Pēc tam atnāc mājās un uzreiz apsēdies pie televizora – jau vairs negatavo vakariņas. Pēc kādām dienām desmit tu pamani, ka tikai sēdi pie televizora un neko neuztver, ko tur rāda. Beigās saproti, ka no rīta vairs neesi spējīga nekur ārā iet, un jau no rīta ieslēdz televizoru un blenz tajā.

Televizors šajā stāstā nav obligāts – tas var būt arī jebkas cits. Sēdi vienkārši kā ķipis, un negribas neko, tikai izbeigt savu eksistenci tik nožēlojamā veidā, jo prāts jau neatslēdzas. Tu saproti to, ka tas nav normāli.

Kad sāku runāt par to visu skaļi, patiesībā atvieglojuma nebija. Cilvēki uz manu atklātību reaģēja divējādi – esmu saņēmusi daudz vēstuļu Facebook, telefona zvanus. Daudzi saka paldies par uzdrošināšanos par to runāt, lūdz ieteikumus, ārstu kontaktus. Ir arī pretējs efekts – tas īpaši saasinājās pirms vēlēšanām. Cilvēki teica – «Viņai ir vieta psihenē, nevis politikā!» Tieši par manu garīgo veselību bija daudz rupju komentāru. Viena lieta ir anonīmi komentāri, bet bija arī Facebook komentāri ar vārdu, uzvārdu. Cilvēki teica, ka man jādodas uz psiheni, jāizņem izziņa, ka nedrīkst tādus kā es laist pie lemšanas un darīšanas.

Pirms tam mani par šo tēmu pārāk neaiztika, bet, tiklīdz sāku iet politikā, tā uzreiz izcēla manu slimību un ar to arī blieza. Nekā cita, kur man piesieties, acīmredzot nevarēja atrast…

Kad Dienā rakstīju slejas par seksuālām tēmām, tās arī komentēja visi, kam nebija slinkums. Tā bija mana pirmā rūdīšanās pret publisko viedokli, tāpēc šoreiz tas mani vairs tik ļoti neaizskāra. Lēmums bija pieņemts – es par depresiju runāšu skaļi. Jo tas kādam var palīdzēt.»

Par depresijas ārstēšanu, pašnāvības domām, slimības pieņemšanu un sadzīvošanu ar to lasi 24. maija žurnālā IEVAS VESELĪBA.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs