Parabobslejistes Annijas Krūmiņas stāsts: «Reizēm domāju – kaut varētu vēl padejot»

Nu jau bijušās parabobslejistes Annijas Krūmiņas dzīvi pirms pieciem gadiem mainīja viens neliels izbrauciens ar auto. Grants ceļš, nepieredzējis šoferis… Viss, ko Annija atceras, ir tumsa un tēta roka, kas viņu tur. Kopš tā brīža Annija pārvietojas ratiņkrēslā.
Intervija
Agnese Meiere
22. februāris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane, stils Agija Vismane, grims un matu sakārtojums: Aija Ūdentiņa

Viņa nenoliedz, ka notikušā dēļ piedzīvojusi daudz sāpju – fizisku un emocionālu. Gandrīz tikpat stipri sāpējusi arī mīļotā cilvēka nodevība. Taču padoties nav Annijas dabā. Viņa atklājusi sevī spēku nokratīt sāpes un likt smaidīt. Jo katra rēta gan dvēselē, gan ķermenī ir kā apliecinājums tam, ka ievainojumi reiz sadzīst.

– Annija, pirms laika tevi pamanījām kā parabobsleja uzlecošo zvaigzni, bet samērā nesen paziņoji – no bobsleja aizej. Kāpēc?

– Bobslejs man jau pašā sākumā bija veids, kā aizbēgt. Aizbēgt no ļoti daudz kā. Kad pievērsos šim sporta veidam, man bija smags brīdis – trūka prieka dzīvot, jo kāds cilvēks bija ļoti nodarījis pāri. Vecāki mani mācījuši, ka it visā iespējams atrast kaut ko labu. Taču, kad tik ļoti bija nodarīts pāri, jutu – vairs nav nekā, kas mani tur pie mājām, vienkārši gribas prom, kaut ko mainīt savā dzīvē.

Var teikt, ka bobslejā es aizbēgu. No sāpēm, no pāridarījumiem, arī no sevis. Tikai pēc tam sapratu, ka no sevis aizbēgt nav iespējams…

Godīgi sakot, bobslejs man šķiet ļoti nežēlīgs sporta veids, īpaši sievietei. Dzirkstele, kas manī bija tobrīd, kad sāku, aizmigloja skatu, lai gan pēc treniņiem, sacensībām rokas, kājas vienmēr bija zilumos, citkārt pat ļoti iespaidīgos. Jā, protams, šie zilumi radās manas vainas dēļ, to apzinos. Mācīšanās process vienmēr ir sāpīgs, taču tas palīdz gan vairāk koncentrēties, gan saprast – nedrīkst vieglprātīgi uztvert lietas. Loģiski, nevienam nerādīju ne zilumus, ne to, kā jūtos patiesībā. Varbūt tāpēc no malas radies iespaids – vai, cik forši! Bet patiesībā izdzinu sevi, lai bijušajam puisim pierādītu, ka esmu laba, ka esmu kaut kā vērta, ka varu kaut ko sasniegt.

Pēdējā reize, kad treniņnometne un sacensības notika Amerikā un Kanādā, pielika punktu – ne tikai guvu zilumus, bet krītot kārtējo reizi sasitu galvu. Atbraucu mājās un jutos tik nogurusi… Man tā gribējās būt vājai – lai par mani parūpējas, visu izdara manā vietā, lai es varu gulēt gultā un neko nedarīt. Lai man nav sevi visu laiku jādzen uz priekšu, jo jābūt labākajai. Godīgi sakot, tā bija viena no retajām reizēm dzīvē, kad gribēju, lai par mani parūpējas, jo vienmēr visu cenšos izdarīt pati.

– Patiesībā tava dzīve ir salauzta it kā divās daļās – pirms avārijas un pēc tās. Bobslejs ir daļa no dzīves pēc avārijas. Bet kas bija pirms tās?

– Esmu uzaugusi ļoti drošā, stabilā ģimenē Dižstendē, mazā ciematiņā Talsu pusē. Ģimenē, kur mamma mīl tēti, tētis mīl mammu un abi mīl savus bērnus. Tas ir ļoti drošs un stabils pamats katram bērnam.

Es negribētu teikt, ka biju pārāk lutināta. Man bija viss, kas vajadzīgs, bet nekas pārspīlēts.

Ģimenē esmu vecākā, un vienmēr bijusi sajūta, ka jārāda piemērs mazajam brālim, kuram nu jau ir divdesmit divi gadi, un māsai, kurai šobrīd ir divpadsmit. Tas, ka esmu vecākā, noteicis, cik atbildīga esmu, kārtīga. Tajā pašā laikā vienmēr esmu centusies izbaudīt katru brīdi, kas dots. Ja biju pārgurusi, gāju gulēt, bet pat nemācoties biju klases augšgalā sekmju ziņā.

Esmu pabeigusi mākslas skolu, mācījusies mūziku pie pedagogiem, arī dziedājusi solo skolas korī un ansamblī. Vēl man vienmēr ļoti paticis ballēties, atpūsties, baudīt dzīvi. Apbrīnoju savus vecākus, kas man tik ļoti uzticējās, jo katras brīvdienas biju prom. Ne jau tāpēc, lai pārdzertos un neko neatcerētos, man galvenokārt patika dejot. Ļo-o-oti! Varēju dejot, dejot, dejot… Tagad reizēm domāju – kaut es varētu vēl padejot! Var jau arī ratiņkrēslā, tomēr tas nav tas… Tāpēc arī izvēlējos bobsleju – jo ar bobu iepriekšējā dzīvē nebiju braukusi, nezināju, kā tas ir. Visu citu, ko biju mēģinājusi iepriekš, – tenisu, volejbolu, basketbolu, regbiju, šaušanu –, sēžot ratos, darīt šķita bezjēdzīgi. Jo nespēju izbaudīt to, ko iepriekš. Trenēties sporta veidā, kur jūtos nekam nederīga, jo nespēju izdarīt tā, kā to atceros? Nē! Tāpēc labākais bija izvēlēties kaut ko pilnīgi jaunu.

Jā, bet par avāriju… Kad tā notika, man bija astoņpadsmit gadu, 12. klase. Skola tikko bija sākusies, un es biju pamācījusies tikai dažas dienas.

– Minūti pēc minūtes atceries kas tieši notika?

Foto: Aiga Rēdmane– Kopš bērnības tētis mums visiem bija iedresējis: ja sēdies mašīnā, vienmēr piesprādzējies! Vienmēr… Ceturtdienā, 2013. gada 5. septembrī, biju sarunājusi tikties ar savu draugu un labāko draudzeni, kura pirms divām nedēļām bija nokārtojusi autovadītājas eksāmenu, un šī bija pirmā reize, kad braucu ar viņu. Tā kā bija plānots doties turpat netālu, tikai aptuveni divus kilometrus, apsēdos aizmugurē un… nepiesprādzējos.

Braucām ar diezgan lielu ātrumu, mašīna uz grants ceļa saslīdēja, un draudzene acīmredzot nemācēja to novaldīt. Atceros, kā draugs kliedza tās meitenes vārdu, bet pēc tam bija būkšķis. Tad tumsa. Kā uzzināju vēlāk – biju izlidojusi cauri stiklam, tāpēc ka nebiju piesprādzējusies.

Kad atvēru acis, man šķita – ir diena, kaut patiesībā bija vakars. Viss bija tāds gaišs, vienā pusē atradās un roku turēja draugs, otrā – tētis. Teicu, ka nejūtu kājas, bet izmisīgi solīju gan sev, gan viņiem, ka noteikti jutīšu.

Jau tad, kad tur gulēju, sapratu – ar šo brīdi viss mainīsies. Kā es to zināju? Tētim bijušas vairākas muguras operācijas, un viņš vienmēr sacīja – lai kas notiktu, sargiet muguru, mugurkaulu! Es savu muguru nenosargāju… Man bija lauzts mugurkauls, atslēgas kauls, kakls, ribas, turklāt tās bija iedūrušās plaušās. Līdz tam slimnīcā biju tikai vienu reizi – bērnībā ar plaušu karsoni. Bet nu es slimnīcā iestrēgu.

– Tu atceries brīdi, kad saprati – vairs nestaigāsi?

– Īss uzplaiksnījums, ko atceros pirms operācijas, – biju sazāļota, un mammai, kas no pārdzīvojumiem pati tik tikko turējās kājās, sacīju, lai sazinās ar manu draudzeni, kas bija pie stūres, un pasaka, ka viņa nav vainīga. Un tad, kā parasti, būdama ļoti apzinīga, palūdzu, lai atdod manai klasesbiedrenei atlantu, ko biju aizņēmusies. Tas, ka bez apstājas runāju, bija vienīgais, kas manu mammu kaut cik turēja pie spēka, – mana runāšana viņai esot bijusi kā zīme, ka viss būs labi.

Kad pamodos, nesapratu, kāpēc guļu uz vēdera, jo slimnīcā visi taču parasti guļ uz muguras. Kad mamma un tētis pastāstīja, kas noticis, kādas operācijas man veiktas, biju šokā. Tiešām viss ir tik traki? Ārsts, kurš veica operāciju – tā notika divpadsmit stundu –, sacīja, ka nervi nav pārrauti. Vismaz teorētiski tas nozīmēja, ka es varētu atgūt spēju staigāt. Sākumā man teica: ja nestaigāšu tik un tik ilgi, tad nestaigāšu nekad. Vēlāk šo termiņu pagarināja vienreiz, otrreiz. Laiks gāja, tā arī nepiecēlos no ratiņkrēsla, un tad jau sapratām, ka laikam pagarinājums beidzies.

Es varēju dejot, dejot, dejot… Tagad reizēm domāju – kaut varētu vēl padejot!

Rati man ir nodarījuši tik daudz sāpju un vēl aizvien… Es tik ļoti gribētu izkāpt no tiem, iziet pa durvīm, noskriet lejā pa trepēm, izvārtīties sniegā, kārtīgi izsmieties un izdauzīties. Bet es nevaru. It kā esmu samierinājusies, taču tas aizvien ir sāpīgi un droši vien būs līdz manai pēdējai dienai, ja vien nenotiks brīnums.

Citādi varbūt ir cilvēkiem, kas nekad nav staigājuši, bet es zinu, kā tas ir. Un man šīm sāpēm jāiziet cauri katru dienu, jāsamierinās un jādzīvo tālāk. Es neizliekos, ka man nesāp, bet arī negribu ieslīgt sevis žēlošanā. Mēs katrs esam atbildīgs par sevi, varam likt sev smaidīt vai ļaut gausties. Tikai cilvēks pats sevi noskaņo, un es izvēlos smaidīt. Nenoliegšu, sākotnēji centos slēpt rētas, kaunējos no saviem ratiem, pēc tam sapratu – tas nav pareizi, jo man ar to ir jālepojas! Manas rētas, mani rati ir kā apliecinājums tām sāpēm, grūtībām un ciešanām, kam esmu gājusi cauri. Apliecinājums tam, ka ikviena rēta dzīst.

Vienmēr esmu turējusi sevi pie domas – izdari visu, kas ir tavos spēkos. Ja staigāšu, tad staigāšu; ja ne – nu tad nē… Es ļoti gribētu, ļoti! Bet, ja tas nenotiks, tāpēc nebūšu sliktāks vai nevērtīgāks cilvēks.

Es gatavoju skaistas kartītes, protu veidot dažādus mākslinieciski skaistus darbus – sapņu ķērājus, daudz ko citu. Varu dziedāt, iedvesmot citus ar savu stāstu… Tas ir daudz, ļoti daudz. Un, lai kurp es dotos, vienmēr cenšos labi izskatīties, smaidīt un būt pieklājīga. Kāds man reiz sacīja – es esot tāda sapucēta, jo man trūkst uzmanības. Lai nu kam, bet man tās tiešām netrūkst! Ja pa ielu ies daudz cilvēku un es starp viņiem, diezin vai atcerēsies kādu citu, bet noteikti atcerēsies mani. Jo es atšķiros, esmu ratiņkrēslā. Tas reizē ir gan sods, gan balva.

Foto: Aiga Rēdmane

– Apzinoties, ka nestaigāsi, varēji padoties, kļūt par gaudotāju. Ar tevi noticis pretējais.

– Uzzinot, cik ļoti esmu cietusi, mana vienīgā doma bija – es esmu dzīva. Izdzīvojusi. Bērnībā biju kristīta, mēs šad tad apmeklējām baznīcu, bet pēc avārijas sapratu – ja esmu izdzīvojusi, tātad esmu šai pasaulē vajadzīga. Lielā mērā par to jāpateicas maniem vecākiem – viņi man bijuši blakus katru dienu kopš avārijas, manis dēļ gatavi ziedot visu – savu laiku, darbu… Man ļoti žēl, ka viņiem tik daudz ciešanu manis dēļ. Pat nezinu, kā lai viņiem atmaksāju.

Mieru meklēju ne tikai ģimenē, bet arī baznīcā. Ticībā Dievam esmu atradusi arī spēku tikt pāri notikušajam. Tagad zinu, kāpēc tam visam bija jānotiek. Skaidri. Man vairs nav nekādu jautājumu.

– Tiešām! Kāda ir atbilde?

– Tas notika tāpēc, ka es varu to panest. Tieši līdz ar avāriju mana dzīve kļuva tāda, kāda tā ir tagad. Bez šī notikuma dzīve man droši vien nebūtu slikta – visticamāk, būtu parasta sieviete ar vīru un bērniem. Taču es nekad nebūtu guvusi to dziļumu, viedumu, kas ir tagad, ko esmu ieguvusi baznīcā. Tagad es varu mainīt pasauli – likt cilvēkiem citādi paskatīties uz tiem, kam ir īpašas vajadzības, iedvesmot tos, kas kāda iemesla dēļ nejūtas laimīgi, priecīgi. To uztveru kā uzdevumu, nevis sodu.

Notikušais man ļoti daudz iemācījis. Šis gadījums ir izsijājis arī manu draugu loks. Palikuši viens divi cilvēki. Maz? Noteikti nē.

Cenšos cilvēkiem teikt – draugu daudzums neko nenozīmē. Nozīme ir tikai tam cilvēkam, kurš naktī, kad tu viena sēdi un raudi, ierodas un tevi mierina. Cilvēkam, kuram nav par grūtu tevis dēļ celties un braukt, un tas nekas, ja ceļā vien jāpavada stunda.

Tagad saprotu: svarīgākais, lai ap tevi ir drošs mūris. Pāri visam ticība Dievam, bet apkārt – tavi cilvēki: vecāki, brāļi, māsas, tuvākie draugi. Lai tie ir cilvēki, starp kuriem valda pats galvenais – uzticība, mīlestība, sapratne, spēja piedot arī tad, ja cilvēks kļūdījies.

Foto: Aiga RēdmaneĻoti daudz par uzticību, sapratni, mīlestību esmu mācījusies tieši caur to, ka man blakus bija arī neīstie cilvēki. Tie, kas man darīja pāri. Arī par to esmu pateicīga – gan konkrēti šiem cilvēkiem, gan tam, ka dzīve viņus piespēlēja. Esmu pateicīga par sāpēm, ko esmu pārcietusi, lai saprastu – nekad mūžā kaut ko tādu negribētu nodarīt citam. Zinu, kā sāp, kad tu uzticies, bet kāds šo ziņu tā vienkārši padod tālāk. Zinu, kā sāp, kad kāds tevi morāli sadragā, satriec. Cik slikti ir, kad kāds tev to nodara. Tāpēc nekad to nenodarīšu citiem.

Un vēl – esmu sapratusi, ka par naudu es vispār neko nevaru nopirkt. Jā, katram ir savas vēlmes, sapņi – māja, mašīna, kādas īpašas drēbes. Daudzi ziedo savu ģimeni, tikai paretam satiek dzīvesbiedru, bērnus, lai to visu iegūtu. Bet veselību nopirkt nav iespējams. Varbūt tāpēc man ir tik viegli dzīvot pilnasinīgi, izbaudot katru dienu, jo zinu – rītdiena var arī nepienākt. Viens mirklis, un manis varēja nebūt. Viens mirklis, un manis var nebūt. Kāds var uztriekties ar auto, var notikt kas cits negaidīts. Un, ja es šodien būšu bēdājusies, nevis priecājusies, būšu izniekojusi laiku – sev doto dienu.

– Zinu, ka tev ir attiecību pieredze, par kuru nevēlies runāt. Tomēr līdz ar to spēj palīdzēt citām sievietēm, kuras tev raksta Facebook un uztic savas dziļākās sāpes, pāridarījumus.

– Par to parasti nerunāju, bet varbūt mana pieredze noderēs kādai citai. Man sāp par sievietēm, kuras nodod draudzenes, man sāp par meitenēm, kuras krāpis mīļotais cilvēks. Dažas meitenes man raksta, ka sāp, jo viņas tiek pataisītas par niecību. Labi zinu, kā tas ir, jo ilgu laiku ticēju, ka nekas neesmu, ka neesmu vērtīga. Un ne jau es pati to biju izdomājusi, man tā lika justies.

Izdzinu sevi, lai pierādītu, ka esmu laba, ka esmu kaut kā vērta.

Astoņus gadus biju kopā ar cilvēku, kuru ļoti mīlēju, taču izrādījās – viņš mani krāpj, un ne jau vienu reizi vien. Ikvienai sievietei ir ārkārtīgi sāpīgi, ka viņu krāpj, bet man katra šī reize bija kā pasaules gals. Jau tā pēc avārijas jutos nepilnvērtīga. Bet pēc visa šī… Es burtiski biju iedzīta zemē.

Visvairāk nožēloju to, ka attiecības nepārtraucu uzreiz, bet gadiem ļāvu sevi mocīt. Kāpēc? Tāpēc, ka ticēju – joprojām ticu – īstai mīlestībai. Man šķita: ja reiz esmu iemīlējusi šo cilvēku, vairs nekad dzīvē nesatikšu, nespēšu iemīlēt nevienu citu. Tā caur daudzkārtējo piedošanu ļāvu sevi pazemot. Patiesībā nevis ļāvu, bet pazemoju pati sevi. Pēc katras krāpšanas reizes gulēju gultā, raudāju un domāju – manai dzīvei vairs nav jēgas. Pēc laika atkal piedevu. Jo ticēju, ka cilvēks var mainīties. Pati pēc avārijas taču biju mainījusies… Tomēr nekas nemainījās. Līdz piedzīvoju, ka mīlestību var nokaut. Kādu rītu pamodos un sapratu, ka man vairs nav jūtu, nav nekā. Pilnīgs tukšums. Un izmisums. Biju pārliecināta – turpmāk man būs jādzīvo vienai, nekad vairs nespēšu nevienu iemīlēt. Trakākais, ka sāpināja ne tikai mani, bet arī visus tos, kas mani mīl, – vecākus, draugus. Viņi taču par mani tik ļoti pārdzīvoja! Tagad zinu: vairs nekad nepieļautu, lai mani krāpj. Nekad! To pašu saku arī sievietēm, kas man raksta sociālajos tīklos, – ja tu vīrietim neesi vislabākā un skaistākā pasaulē, viņš nav tevis vērts.

– Domāji, ka vairs nevienu nemīlēsi, bet uz interviju ieradies kopā ar Aleksi – vīrieti, ar kuru vasarā svinēsi kāzas.

– Pēc šķiršanās man bija diezgan dziļa depresija. Taču gāja laiks, un es pamazām atjēdzos – nolēmu dzīvot sev un baudīt dzīvi. Tieši tad man Instagram uzrakstīja kāds vīrietis. Viņš bija komentējis manas bildes un nu apvaicājās, kā man iet. Atzīšos – man viņš nepatika. Galvenokārt tāpēc, ka bija diezgan uzstājīgs un šķita – viņš saderējis ar draugiem par to, cik ātri izdosies mani pierunāt uz randiņu. Atbildēju diezgan vēsi, bet viņš paziņoja, ka atvedīšot man pogu.

Līdz brīdim, kamēr viņš atbrauca, nesapratu, kas tā par pogu. Tu taču zini to ticējumu par skursteņslaucītāja pogu, kas jāpaberzē, lai viss izdotos? Izrādījās, ka Aleksis ir skursteņslaucītājs. Biju tik priecīga par pogu, tādu – ar skursteņslaucītāju uz tās – redzēju pirmo reizi. Kad mazliet parunājāmies, sapratu – normāls puisis. Tad kādu vakaru piekritu ar viņu iziet pastaigāties. Negāju kā uz randiņu, vienkārši kā uz satikšanos ar labu draugu, un tas mūsu sarunas padarīja tik dziļas, tik patiesas…

Dažreiz ejam gulēt, bet vēl divas stundas, saritinājušies cieši kopā, runājamies.

Ja gribi kādam iepatikties, tu jau viņam nekrati savu sirdi un neatklāj to, kas tevī nav tik labs, kā gribētos. Tu mēģini izlikties nevainojama un pievilcīga. Šeit nebija nekā no tā. Īsā laikā bijām atklājuši viens otram savu dziļāko būtību. Drīz pēc tam sapratām, ka starp mums ir pamodusies mīlestība. Tāda mīlestība, kas sadziedējusi iepriekšējo attiecību rētas. Mīlestība, kas man liek justies vērtīgai, nozīmīgai, ļoti svarīgai. Lai gan tam vairs neticēju, mīlestība pie manis ir atnākusi vēlreiz. Mīlestība, kura ar katru dienu kļūst stiprāka, pilnīgāka. Dažreiz ejam gulēt, bet vēl divas stundas, saritinājušies cieši kopā, runājam, runājam, runājam.

– Vēl pat nav pagājis gads kopš esat kopā, bet jau ir ieplānotas kāzas.

– Es nevis meklēju cilvēku, bet man viņš vienkārši tika dots. Iemīlēju viņu nevis tāpēc, ka viņš bija labs pret mani, bet vienkārši tāpēc, ka viņš bija. Patiesībā sākumā pat nebiju pamanījusi, kāds viņš izskatās, nebiju tam pievērsusi uzmanību – daudz svarīgāka man šķita iekšējā pasaule. Un tā izrādījās tik skaista…

Kāda jēga vilcināties ar kāzām, ja zinu – mūsu mīlestība ar katru dienu kļūs tikai stiprāka. Lai cilvēki domā, ko grib, es esmu laimīga. Ja tā būtu bēgšana no iepriekšējām attiecībām, tas jau sen būtu beidzies. Bet mūsu jūtas, sarunas, attiecības tikai pieņemas spēkā. Starp citu, bildinājums notika dienā, kad mani vecāki svinēja divdesmit piecu gadu kāzu jubileju. Iepriekš viņi bija precējušies zagsā, bet nu laulājās baznīcā. Aleksis man teica: «Es zinu, tu esi mana īstā…» Esmu viņam teikusi – es būšu tev apgrūtinājums –, bet Aleksis apgalvo, ka nekādas grūtības tamdēļ neesot izjutis.

– Tu esi domājusi arī par bērniem?

– Pagaidām vēl negribu bērnu. Varbūt pēc laika… Jo man ir bail, ka viņu nenosargāšu. Ka manas vainas dēļ – tāpēc ka esmu ratiņkrēslā – kādā svarīgā brīdī nepaspēšu pie viņa tikt. Esmu redzējusi, cik ļoti viss notikušais sāpinājis manus vecākus, un negribu to pieredzēt pati. Bet varbūt ar laiku domāšu citādi…

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs