Olimpietis Puķītis: «Vainas apziņu par azartspēlēs zaudēto naudu slīcināju alkoholā un saldumos»

Tikai divdesmit trīs gadus jaunais olimpietis un Latvijas šorttreka zvaigzne ROBERTO PUĶĪTIS sirdī jūtas kā vismaz piecdesmit gadus vecs vīrs. Viņa dzīve apmetusi neticamu kūleni – ar strauju un daudzsološu sportista karjeru, ar azartspēļu apmātību, ar meliem un nodevību… Kā viena gada laikā no dziļas azartspēļu elles viņš spēja nokļūt līdz sasniegumiem Phjončhanas olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā? To vēlas saprast daudzi.
Stiprais stāsts
Gundega Gauja
27. februāris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Foto – Matīss Markovskis, LETA/AFP un no Roberto Puķīša personiskā arhīva
Roberto Puķītis

«Tas ir brīnums, ka es vispār esmu dzīvs! Atskatos uz savu dzīvi un brīnos, vai tas viss tiešām ir noticis ar mani, » īsi pēc atgriešanās no olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā domīgi saka jaunais šorttrekists. Ventspilnieks Roberto tagad vairs nevairās runāt par bedri, kas pārrāva viņa daudzsološo šorttrekista karjeru: «Atkarība noteikti manī vēl sēž, bet tagad es zinu, ko man darīt un ko sev teikt. Jo atpakaļ tajās šausmās es vairs negribu neparko.»

Talantīgs, bet vientuļš

Šorttrekā Roberto nokļuva salīdzinoši vēlu – trīspadsmit gadu vecumā –, taču tūlīt guva lieliskus rezultātus. Jau sešpadsmit gadu vecumā viņš ieguva 3. vietu Eiropas Jaunatnes čempionātā un, sajutis panākumu garšu, vēl vairāk sakoncentrējās uz sportiskajiem mērķiem – nekādu ballīšu ar draugiem un reibinošo vielu. Pēc diviem gadiem bija gaidāmas olimpiskās spēles Sočos. «Varbūt tas bija sākums daudzām problēmām, jo laiks ar čomiem netika izbaudīts. Līdz astoņpadsmit gadiem man bija draudzene, arī sportiste, mēs viens otru sapratām. Tomēr reāli mana dzīve bija tikai: treniņi – skola – mājas. Neko citu nebiju izbaudījis.

Latvijā šorttrekā tā nopietni bijām palikuši tikai divi cilvēki, bet šajā sporta veidā vajag komandu. Nīderlandē bija labākā komanda un treneri, tāpēc Ventspils Olimpiskais centrs mani atbalstīja, jo gribēja mani redzēt olimpiādē Sočos. Tā es vidusskolas pēdējā klasē astoņpadsmit gadu vecumā nonācu Nīderlandē.» Tur arī sākās problēmas. Ja līdz šim visu puiša dzīvi bija organizējuši vecāki un treneri, nu viņš svešā zemē bija pilnīgi viens. Tagad bija tikai treniņi un dzīvokļa četras sienas. Šādai patstāvīgai sportista dzīvei Roberto nebija gatavs.

Uz olimpiskā ledus Phjončhanā

«Jutos vientuļš. Biju prom no vecākiem, attālums izšķīra arī attiecības ar draudzeni… Līdz tam mamma man gatavoja ēst, mazgāja drēbes, man bija viss – bija tikai jāaiziet uz treniņu –, bet tad nonācu lielajā, īstajā dzīvē un sāku saprast, ka viss nav tik vienkārši. Dzīvoju vienā mājā ar vēl diviem vecākiem sportistiem, mūsu intereses atšķīrās. Tad arī sāku domāt, ko darīt pēc treniņiem, kur sevi likt… Tikai tad apjēdzu, cik daudz kā pietrūkst, un sāku meklēt izeju no bēdām, vientulības, nelāgām domām. Sportojot es alkoholu nevarēju lietot, tāpēc bija jāmeklē kas cits. Azartspēles palīdzēja nedomāt, nejust sāpes par to, ka gribas būt mājās kopā ar pārējiem. Es bēgu no realitātes.

Visvienkāršākais – iedzert simts tabletes kaut kā, kaut vai miegazāļu. Bet tad es domāju par mammu – ja es to izdarītu, tas būtu tik nežēlīgi pret viņu… Es nedrīkstu to darīt. Nedrīkstu.

Viss sākās ar tupēšanu internetā. Kaut ko skaties, izlec visādi lodziņi – totalizatori, spēļu lapas… Vienreiz uzklikšķini, pamēģini. Pirmo reizi, protams, vinnē. Tad otrreiz. Līdz Sočiem uzspēlēju spēlītes internetā, jo tolaik man tomēr vēl bija sportiskie mērķi – tikt līdz olimpiādei! Tā arī notika, Sočos iekļuvu pusfinālā, dabūju piecpadsmito vietu 1500 metru distancē. Sporta mērķis bija sasniegts, sezona beidzās, atvaļinājumā atgriezos Latvijā, bet – laikam jau bija par vēlu…»

Astoņi tūkstoši eiro pusstundā

Roberto licies – vairs nav, uz ko tiekties, un, kaut arī blakus atkal bija ģimene, depresīvie mēneši nošķirtībā jau bija darījuši savu. Nu bija brīvs laiks un arī nopelnīta nauda, tāpēc Roberto nolēma iztrakoties – atgūt to, kam reiz nebija laika saspringto treniņu dēļ. Vecrīga, tusiņi, alkohols un spēļu galdi. «Tā kā Ventspilī kazino nebija, izvairījos no ģimenes un lielāko daļu laika pavadīju Rīgā. Dienas plāns bija tāds – vakarā uz Vecrīgu iedzert un tusēties, pēc pusnakts – uz kazino līdz pat rītam. Vakarā atkal tas pats aplis no sākuma. Vēlāk jau vairs palika tikai kazino. Gāju uz Radisson Olympic, tur ir daudz cilvēku un atmosfēra mani vilināja – iesākumā devos tur ar neīstajiem draugiem, pēc tam jau viens pats. Man bija draugi, kurus interesēja mana nauda un mani rezultāti sportā, bet kazino tu ieej un esi tieši tāds, kā visi pārējie. Visi kļūst līdzīgi, mēnesī pelni simts vai piecus tūkstošus eiro, interese visiem ir viena – uzspēlēt.»

Sākumā sportista ķermenis neko daudz nelika par sevi manīt – spēka pietika gan alkoholam, gan negulētajām naktīm un kazino. Tomēr, kad likmes palielinājās, pieauga arī stress, bailes, vainas apziņa un bezizejas izjūta. «Problēmas sākās, kad sāku spēlēt uz tūkstošiem.

Kad pusstundas laikā zaudēju astoņus tūkstošus eiro, pēc tam sāku svīst, trīcēt, sākās paniskas baiļu lēkmes – ko es esmu izdarījis?!

Pēc tādiem lielajiem zaudējumiem centos sev palīdzēt, iestāstot, ka esmu iztērējis to naudu kādam lielam un obligātam pirkumam. Mānīju sevi, ka man vienmēr būs izeja no šīs situācijas. Mēģināju it kā pats sevi apiet, slēpties no bailēm. Tad sev teicu – nekad vairs tur neiešu iekšā. Bet saņēmu nākamo naudu, un – atkal tas pats.

Man tobrīd vēl bija līgums un alga, tāpēc bija ienākumi ko nolaist podā. Beigās es gāju nevis ar motivāciju spēlēt, bet gan atspēlēties, kas, protams, nekad nenotika. Es spēlēju pokeru, blackjack, arī ruleti.. Automāti mani nesaistīja, jo man likās, ka, spēlējot pie galdiem, var apiet automātu sistēmu. Likās, automātos vai totalizatoros ir algoritms, ieprogrammēts kompjūters – tu neko nenosaki. Kārtīs es pats kaut ko varu noteikt – skaitīt, atcerēties, kombinēt. Iestāstīju sev, ka varu vinnēt kazino. Tā, protams, nenotika.»

Kazino rekordi

«Ilgākais, ko izturēju, sēžot pie kazino galda, bija septiņdesmit sešas stundas no vietas. Trīs diennaktis bez miega. Šodien es nesaprotu, kā tas bija iespējams. Toreiz nebiju pat dzēris, jo tad būtu nolūzis. Biju kaut kādā transā, noteikti ne realitātē. Smadzenes bija atslēgušās, vairs nesapratu, kas notiek. Tas bija bailīgi, jo bija sajaukts adrenalīns ar bezmiegu – sirds sitas, svīsti, ķermeni dursta… Tad iestājās tāds klikšķis, ka jāiet gulēt – bija rīts pēc trim diennaktīm. Vakarā pamodos un atkal gāju spēlēt.»

Tādā nodzītā stāvoklī Roberto atgriezās savā treniņu vietā Nīderlandē. Atkarības un naktsdzīves novārdzināts ķermenis, haoss galvā, vismaz desmit lieki kilogrami. Šorttreka sportistiem jābūt iespējami mazam ķermeņa svaram – atbilstoši auguma un muskuļu samēram. Taču paniku, trauksmi un vainas apziņu par zaudēto naudu Roberto bija slīcinājis ne tikai alkoholā, bet arī pārmērīgā saldumu patēriņā. Mēnešiem nebija ēsts normāls ēdiens – tik vien kā bulciņas, saldējums, čipsi, konfektes, kola. «Tā es noēdu savu rūgtumu un savu depresiju, » viņš saka.

Atgriežoties uz ledus, katrs treniņš bija kā maza nāve – ķermenis centās atbrīvoties no uzdzīves sekām, un slidotprasme bija nokritusies līdz līmenim sliktāk nekā meitenes. Pēc pāris mēnešiem Roberto bija atguvis formu, bet ne prāta skaidrību – tur viss joprojām grozījās ap iespēju pēc treniņa ātrāk doties uzspēlēt, ko viņš arī steidza darīt. «Treneris redzēja, ka kaut kas nav kārtībā, bet viņam noteikti nebija skaidrs, ko esmu darījis Latvijā. Viņš tikai teica, ka man ir liels talants, kuru es vienkārši noroku

Nav skaidrs, kur puiša ķermenis atrada spēkus un rezerves, taču šādā stāvoklī, dzīvojot dubultdzīvi, Roberto sasniedza lieliskus starptautiskus rezultātus.

«Pasaules čempionātā Maskavā 1000 metros ieguvu septīto vietu, pasaules kausā Vācijā – desmito vietu, Eiropas čempionātā – ceturto vietu. Ja man kāds to iepriekš būtu stāstījis, es neticētu. Man bija divdesmit gadi, un sportā tie bija lieli sasniegumi. Turklāt arī nepiegāju sacensībām pārāk nopietni, man prātā bija svarīgākas lietas – azartspēles. Ja es varētu pagriezt laiku atpakaļ, gribētu redzēt, cik augstus rezultātus es būtu sasniedzis? Bet tas nav iespējams. Bija čaļi, kas kļuva greizsirdīgi, redzot, kāds es atgriezos un kā pēc tam slidoju labāk par viņiem. Kā tas vispār iespējams? Bet arī man nav izskaidrojuma.»

«Paldies, mums tevi nevajag»

Sezona atkal beidzās, un Roberto devās atpūsties uz Latviju. Taču tad sekoja zvans. Zvanīja Nīderlandes Slidošanas federācijas prezidents – viss, sadarbība tiek izbeigta. «Nekāda pamatojuma tam nebija, vienkārši viņiem manu palīdzību vairs nevajadzēja. Kā es par to jutos? Devos uz kazino! Tās bija beigas, jo Latvijā nav iespēju trenēties tā, lai sasniegtu labus rezultātus. Es gan sameklēju iespēju trenēties Itālijas izlasē, bet vairs nevarēju saņemties. Beigās pateicu – viss, es beidzu slidot un uzmetu arī Itāliju.»

Tikai divdesmit vienu gadu vecs, pats sagrāvis savu šorttrekista karjeru, ar azartspēļu atkarību un muguras problēmām – tāds tobrīd bija daudzsološās šorttreka zvaigznes karjeras fināls.

Tikai divdesmit vienu gadu vecs, pats sagrāvis savu šorttrekista karjeru, ar azartspēļu atkarību un muguras problēmām – tāds tobrīd bija daudzsološās šorttreka zvaigznes karjeras fināls. Likās, ka tās ir beigas. «Trūce mugurkaulā – tas bija arī no sēdēšanas ar saliektu mugura pie kazino galda. Iedomājies – tu septiņdesmit sešas stundas sēdi! Kad aizej gulēt, no rīta vairs vispār nevari piecelties no gultas. Tobrīd bija pārāk daudz problēmu, tāpēc sāku sevi žēlot. Un kārtīgi norāvos no ķēdes.»

Jau iepriekš ģimenei Ventspilī bija radušās aizdomas, ka ar Roberto nav lāgā, taču viņš bija cītīgi slēpies un izvairījies. Bet nu mamma beidzot sāka nojaust, ka ar dēlu tiešām nav labi. Sarunas laikā viņš ik pa laikam ar bezgalīgu pateicību piemin mammu – cilvēku, kas mīlēja dēlu par spīti visam. «Varbūt viņa mani pārāk mīlēja un kādu laiku arī negribēja pieņemt realitāti – to, ka viņas bērnam atkarība ir svarīgāka par ģimeni.»

Kad zemāk nav kur

Pagājušā gada janvārī bija pēdējā reize, kad Roberto iegāja kazino. Tonakt viņš bija nospēlējis visu līdz pēdējam centam. Iesācis ar diviem tūkstošiem eiro, nakts laikā vinnējis ap trīs ar pusi tūkstošiem eiro, bet tad atkal zaudējis visu. Kā tieši – tas reibumā vairs nebija skaidrs. «Ap četriem no rīta man vairs nebija naudas un nebija arī, kur iet – kaut vai ej ārā un guli sniegā uz soliņa. Apgūlos viesnīcas foajē uz dīvāna un sapratu, ka esmu zemākajā punktā. Nav pat neviena, pie kā aiziet. Bija kaut kā citādi, nekā citas reizes – kaut kas iekšā bija nomiris… Es nebiju pārliecināts, vai rītdiena vispār pienāks. Bija sajūta, ka šī ir pēdējā nakts. Nespēju izstāstīt to vārdos…

Tad savācos, laikam kaut ko ieķīlāju lombardā un sakasīju septiņus eiro ceļam uz Ventspili. Man bija tik lieli sirdsapziņas pārmetumi pret pilnīgi visiem – mammu, māsu, brāli, komandu, draugiem… Es lūdzos – kā es to varu labot un sākt dzīvot citādi. Kā lai es sev piedodu? Likās, vainas apziņa mani nekad nepametīs. Vainas apziņa pret cilvēkiem bija daudz briesmīgāka par pazaudētajiem tūkstošiem.»

«Atpakaļ tajās šausmās es vairs negribu neparko!»

Vecāku mājas Roberto bija patvērums, apkārt bija atbalstoši cilvēki, atklātas sarunas ar ģimeni. Īpaši palīdzēja mammas māsa, kas nenosodīja, bet teica – tev ir gribasspēks, tu vari, tev ir mērķi, un varbūt visam tā arī bija jānotiek, lai tu kaut ko saprastu. Kā saka Roberto pats – atveseļošanās var sākties tad, kad esi spējīgs atzīt kļūdas un lūgt piedošanu. Tāpēc Roberto uzrakstījis vēstuli arī saviem Nīderlandes treneriem un komandas biedriem, kurā izstāstīja patiesos notikumus un izskaidroja savu toreizējo rīcību. Kā atbilde sekoja vēstules ar atbalsta vārdiem un respektu par drosmi. Komandas biedri izteica cerību redzēt Roberto atkal slidojam.

Vienkārši džeks no Ventspils

To, ka puisim vajag speciālista palīdzību, viņš saprata pats. Taču – pie kāda ārsta iet? Sākumā mēģinājis gūglēt un sapratis, ka tā meklēto neatradīs. Tad caur cilvēkiem, runājot un vaicājot, atradis Rīgā atkarību speciālistu, kas strādā ar dažādām atkarībām, un sācis apmeklēt grupu nodarbības. «Grupas vadītājs nebija ārsts, bet cilvēks, kurš pats izgājis cauri atkarībai. Nodarbību mērķis bija – lai tu nejūties viens. Tev ir briesmīgs kauns, un tev liekas, ka tu esi vienīgais tāds uz pasaules, bet tā jau nav. Grupā bija dažādi cilvēki ar dažādām atkarībām, bet lielākoties – alkohola.

Iesākumā, pirmo reizi ejot uz turieni, tiešām jutos draņķīgi, bet, kad ieraudzīju pārējos atkarīgos, sajutos līdzīgs, un kļuva vieglāk.

Tur vienalga, vai tu prezidents, olimpietis vai parasts cilvēks no ielas – tev ir problēmas, un mēs tās risinām. Es arī nevienam neko neteicu par sportu, biju vienkārši džeks no Ventspils.

Tā es pāris mēnešus gāju uz nodarbībām, un bija rezultāts, jo atzinu skaļi pats sev – esmu atkarīgais. Nekādus medikamentus netiku lietojis. Spēka avots man bija mani mīļie un svarīgie cilvēki un fakts, ka es no tā visa esmu izjutis tik lielas sāpes. Bija bijuši brīži, kad piezagās domas par pašnāvību. Tādas domas radās alkohola reibumā, jo tā situācija tik ļoti sāp un tā vairs negribas tās sāpes! Visvienkāršākais – iedzert simts tabletes kaut kā, kaut vai miegazāļu. Bet tad es domāju par mammu – ja es to izdarītu, tas būtu tik nežēlīgi pret viņu… Es nedrīkstu to darīt. Nedrīkstu.

 Es zinu, ka atkarību tā vienkārši izārstēt nevar, tas manī iekšā sēž vēl joprojām. Mēdz būt tā sajūta, it kā kāds vilinātu: ienāc, pamēģini atkal… Bet es tūlīt domāju par savējiem. Par mammu, draugiem. Par sportu.»

Atpakaļ uz slidām

Mierīgā dzīve un atkarīgo grupas terapija darīja savu, un kādu dienu Roberto nolēma aiziet līdz Ventspils Olimpiskajam centram, kur treneri strādāja ar mazajiem slidotājiem, – paskatīties. Drīz pēc tam centra vadība uzrunāja Roberto – ko dara, kādi plāni… Drīz taču olimpiāde!

No lielā kauna bija zudušas kontaktēšanās spējas.

«Man bija liels kauns iet uz tikšanos, jo reiz šie cilvēki bija devuši man finansējumu sportošanai. Bet man ir ļoti paveicies, ka mani uzrunāja, jo diezin vai es pats būtu gājis un ko vaicājis. Teicu, lai dod man divas nedēļas laika apdomāties. Tas bija liels lēmums, jo man atkal bija gatavi uzticēties un dot naudu, lai es varu braukt trenēties. Beigās teicu – jā. Man bija godīgi jāatzīst – es nesolu, ka varēšu atgriezt agrāko formu, nesolu, ka tikšu uz Phjončhanas olimpiādi, jo tajā brīdī tas likās nereāli. Bet bija cilvēki, kas teica – tas ir reāli!»

Roberto atjaunoja saziņu ar Itālijas izlasi un noskaidroja, ka viņam tiek dota iespēja trenēties Itālijas izlases sastāvā. Pēdējā gada laikā Roberto bija tikai vienu reizi pabijis sporta zālē, forma – nekāda. Puisis jau Latvijā atsāka treniņus, lai ierastos Itālijā vismaz kaut kādā formā. Iesākumā tie bija sešdesmit kilometri dienā ar riteni, pēc tam simts, vēlāk simtu sešdesmit, simtu astoņdesmit, jo bija jānodzen svars. Tika piesaistīts dietologs, un drīz jau varēja sākt treniņus arī uz ledus. «Tajā laikā es jau vairs nebraucu uz atkarīgo grupas nodarbībām Rīgā, jo kā palīdzība bija fakts, ka cilvēki man atkal uzticējās. Es sapratu: ja es pieviļu cilvēkus arī šoreiz – tas ir vāks visam! Bija pārāk daudz kas likts uz spēles. Lai es tur varētu trenēties – par mani bija jāmaksā trīsdesmit tūkstoši eiro, plus vēl inventārs un citi izdevumi. Bija paredzēti Pasaules kausi – Ungārijā, Nīderlandē, Ķīnā, Korejā, kur būs izdevumi – biļetes, viesnīcas. Es pret šiem cilvēkiem reiz biju izturējies gļēvi, bet man atkal uzticējās!»

Karma eksistē?

2017. gada maijā Roberto aizbraucu uz Itāliju. Tur viņš pats pieteicās apmeklēt psihologu. Vajadzēja būt emocionāli stipram, spēt trenēties, jo pēc tik ilga pārtraukuma visi treniņi bija ļoti smagi. Četrus mēnešus viņš regulāri pārrunājis ar psihologu savus dzīves mērķus, kā sevi motivēt, kāpēc celties no rītiem un kā tikt galā ar sliktām domām, kas iezogas galvā. «Treniņi bija ļoti grūti, starp tiem vienkārši mēdzu atslēgties. Protams, domāju – kāpēc es to vispār daru? Bet es sapratu, ka, ja esmu izlīdis no tādiem sūdiem – skaidrs, ka uzreiz nebūs viegli. Taču man palīdzēja šīs sarunas ar psihologu. Mēs runājām par attiecībām ar cilvēkiem – vecākiem, draugiem. Par to, ka nevajag kautrēties no sava viedokļa, jo pirms tam es biju diezgan ierāvies sevī. No lielā kauna bija zudušas kontaktēšanās spējas.»

Tad man tiešām bija sajūta – kas notiek? Vai es vispār izdzīvošu? Varbūt man jābeidz tas viss? Varbūt karma atspēlējas…

Vienu brīdi licies, ka sāk notikt neizskaidrojami notikumi, un, kā pats Roberto saka, karma tiešām eksistē. Vai tiešām viss sastrādātais nāk atpakaļ? «Skrienot paklupu pret grīdas slieksnīti un šausmīgi samežģīju potīti! Ārsts man saka – mēnesi esi brīvs. Es saku – nē, un pēc nedēļas ar visu izmežģīto potīti biju atpakaļ uz ledus. Drīz pēc tam mani piemeklēja šausmīgas zobu sāpes – savu mūžu tā nebija sāpējis. Zobārsts izrāva zobu. Tajā pašā dienā devos ar riteni uz treniņa vietu. Tur ir ļoti kalnains apvidus, ceļš ar līkumu, un pēkšņi brauca mašīna – bija trieciens, un es pārlidoju pāri mašīnai, turklāt bez ķiveres. Mašīnai otrā pusē aiza. Es pārlidoju pāri un piezemējos uz sāna pašā aizas maliņā! Tūlīt lēcu kājās, lai pārbaudītu svarīgāko – vai kājas strādā. Izkratīju, izstaipīju – nav lauzts! Ritenis sadragāts. Policija atzina automašīnas vadītāju par vainīgu. Ārsti teica – mēnesi atpūsties, bet es neparko. Tad taču es nekur netikšu! Pēc divām dienām jau biju uz ledus.

Tas nebija normāli. Man arī līdz tam bērnībā bija daži nopietni gadījumi, komu ieskaitot, tāpēc pēc tā visa tagad ir sajūta, ka man jau ir piecdesmit gadu!»

No bedres uz olimpiādi

Pārvarējis visus izskaidrojamos un neizskaidrojamos šķēršļus, psihologa, tuvo cilvēku un draugu morāli atbalstīts, Roberto godam piedalījās četros pasaules kausos, un pēc to rezultātiem jau bijis skaidrs – jā, Roberto brauc uz olimpiādi Phjončhanā! «Eiropas čempionātā es dabūju trešo vietu, un tad bija sirreāla sajūta – pirms gada es vēl sēdēju kazino, bet tagad braucu uz olimpiādi! Nav tā, ka es baigi sev situ uz pleca, bet es tā domās spriedu – kam visam man bija jāiziet cauri, lai dabūtu to gatavu?!»

2018. gada februārī Roberto cīnījās uz olimpiskā ledus Dienvidkorejā. 1500 metru distancē starp pasaules labākajiem viņš kopvērtējumā ieguva vienpadsmito vietu. Pēc tam sēdējis un baudījis mirkli – kas zina, kādi pavērsieni vēl sekos! «Dzīvē viena gada laikā bijis tāds kontrasts, pašam to grūti aptvert. Es zinu, ka cilvēki bieži tā arī netiek vaļā no problēmām un atkarībām, vajag ļoti ilgu laiku, bet man kaut kā paveicās. Tuvumā bija labi cilvēki. Acīmredzot arī manam ķermenim ir liels potenciāls, un tagad es gribu to izmantot pilnībā. Skaidrs, ja tu paliec tajās atkarībās – tev nebūs arī ģimenes, jo kurš tevi tādu gribēs? Varbūt tikai kāds tāds pats kā tu. Tagad atkal sportoju, bet atceros arī izbaudīt dzīvi. Man atkal ir draudzene, iepazināmies internetā. Bija grūti viņai izstāstīt par pagātni. Protams, viņa bija par šo stāstu pārsteigta, bet man bija jāizstāsta. Viņas reakcija man dod cerību.»

Roberto, protams, turpinās slidot. Viņam ir iespēja trenēties Itālijas izlases sastāvā un pat atgriezties Nīderlandes komandā. Saņēmis arī vairāku valstu piedāvājumus pieņemt pilsonību un slidot zem citas valsts karoga. Tā kā vietējā Latvijas šorttreka virtuvē nesaskaņu netrūkstot, arī šāds scenārijs esot iespējams. Laiks radīs. Tomēr ir vēl kāda nopietna doma – Roberto ar domubiedru apsver iespēju dibināt ko līdzīgu palīdzības grupai atkarībās nonākušiem cilvēkiem. Jau šobrīd viņš saņem vēstules ar jautājumiem – ko darīt, kā sev palīdzēt? Pagaidām sīkāk stāstīt viņš tomēr nevēlas, kad projekts būs gatavs – tad arī darīs par to zināmu plašāk. «Es turpinu strādāt ar saviem dēmoniem, nekaunos. Cilvēks var mainīties. Var, ja vēlas un redz, kāpēc to darīt!»

Roberto iesaka arī tev

  • Ierobežot mobilā telefona lietošanu. Telefons arī ir atkarība. Es neturu telefonu guļamistabā un nelādēju to pie gultas. Kontrolēju vēlmi nemitīgi tajā skatīties. Cilvēki saka – bet man tur ir modinātājs! Atbilde ir – nopērc parastu modinātājpulksteni! 
  • Trīs litri ūdens dienā. Ķermenim tas ir vajadzīgs. Pirmo glāzi ar siltu ūdeni izdzeru tūlīt pēc pamošanās, tas palīdz iesākt dienu, un ir sajūta, ka esi svaigāks!
  • Obligātā dienas pastaiga – atrodu dienā laiku, kad eju kājām, kaut vai divdesmit minūtes. Svarīgi – bez mūzikas austiņās! Tas palīdz attīrīt galvu un vienkārši sajusties labāk.
  • Laikus iet gulēt. Obligāti līdz vienpadsmitiem vakarā – tas ir dzelžains likums. Ja iesi gulēt vēlāk, miegam nebūs pareizās kvalitātes. Bet – svarīgi arī negulēt par daudz.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs