Logopēde Romēna Namniece. Dejot visam par spīti! Arī skoliozei

Stiprais stāsts
Gundega Gauja
Gundega Gauja
10. septembris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis
Iepriekšējos Dziesmusvētkos piepildījās logopēdes, LOR klīnikas vadītājas, ROMĒNAS NAMNIECES lielais sapnis. Šie bija viņas pirmie un arī pēdējie Dziesmusvētki, kuros Romēna gan dziedāja, gan dejoja. Par spīti ārstu aizrādījumiem.

Septiņgadīgās dejotājas Romēnas pirmā uzstāšanās notika padomju laikos, tas bija populārajā televīzijas raidījumā bērniem, ko vadīja krustmāte Lienīte. Rīgas 69. vidusskolas deju kolektīvs tika uzaicināts filmēties, tāpēc Romēna atminas sevi ar bizītēs cieši iepītām lentēm, kuplos svārciņos, pastalās un zeķēs ar bumbulīšiem braši dejojam kameru priekšā deju Čiks. Drīz vien no dejošanas patiešām pāri palika vien čiks. Līdz sestajai klasei dzīve ritēja savu gaitu, taču tad skolēnu ikgadējā veselības pārbaudē meitenei atklāja stājas problēmas.

Dejot vairs nevarēsi

«Tolaik uz skolām bieži nāca dažādi dakteri – visus potēja, pārbaudīja, kā ar veselību, vai nav kādas kaites. Pārbaudīja arī stāju un paziņoja, ka ar mani īsti labi nav. Biju pusaudža vecumā, un tieši tad, kad notika pati straujākā augšana, mans mugurkauls uzsāka savu nepareizo uzvaras gājienu. Skolioze! Abi mani vecāki strādāja Bērnu slimnīcā, tētis bija ķirurgs. Viņi mani aizveda pie slimnīcas traumatologiem ortopēdiem un pēc rentgena secināja: jā, mugurkauls negrib palikt tur, kur tam jābūt, sāk deformēties.

«Mana mugura nav tāda kā citiem, un man tas bija jāpieņem.»

Tajā laikā viens no veidiem, kā šo procesu mazināt, bija pāriet uz mācībām guļus, jo sēdēšana skolas solā mugurai ir liela slodze. Tāpēc man bija jāmaina skola. Iestājos Rīgas 66. speciālajā vidusskolā, kas atradās Dziesmusvētku parkā. Speciālajā klasē, kas mācījās guļus, bijām desmit bērni – visi ar šādu diagnozi, tikai kuram vieglākā, kuram smagākā formā.» Tautas deju dejošanai bija pārvilkta strīpa.

Mācās guļus

Pāris gadus Romēna pavadīja, mācoties guļus un mēģinot savest muguru atkal kārtībā. Mācību klasē trīs rindās stāvējušas kušetes, gulēšana notika uz vēdera uz slīpas virsmas – galva augstāk, kājas zemāk, rokas priekšā brīvas, lai uz koka paliktņa varētu rakstīt. Citādi viss notika pēc parastas skolu mācību programmas: latviešu valodas stundas, literatūra, matemātika, citas stundas… Vēl katru dienu bija īpaša ārstnieciskā fizkultūra, kā arī bieži notika masāžas seansi.

Gāju uz skolu ar ģipša vesti: tā svēra tuvu pie divdesmit kilogramiem – gandrīz pusi no mana svara.

Par spīti visām pūlēm, diviem bērniem no klases muguras slimība progresēja, viens no šiem bērniem bija Romēna. Ārsti nozīmēja operāciju, taču Latvijā tādas tolaik vēl neveica. Romēnas tēvs izmantojis savus kontaktus, un operācija notikusi Tallinā. Kaimiņvalsts slimnīcā meitene pavadīja mēnesi, iemācījusies šo to igauniski, arī mineira – ej projām, lai citi bērni viņai liktu mieru. «Igaunijā man izoperēja mugurkaulu – iztaisnoja, ielika speciālas metāla plāksnes, lai mugura būtu taisnāka. Tās vēlāk braucu izņemt. Iesākumā bija jāstaigā ar lielu ģipša vesti, ko man aplika aizsardzībai metālu dēļ – lai kāds neuzgrūžas vai pati nenokrītu.

Uz skolu – ar želatīna korseti

Kad bija jāmācās vidusskolā, atgriezos savā iepriekšējā skolā, jo specializētā skola man vairs neko nevarēja dot. Nedrīkstēju arī ilgstoši sēdēt, tādēļ skolā pasēdēju pusstundiņu un tad pie skolas sola vienkārši stāvēju, pēc tam atkal pasēdēju. Un tā pāris mēnešus. Ģipša veste bija kā bruņu veste. Atceros, ka visas drēbes bija jāvelk lielākas un puikas mēdza pie tā ģipša klauvēt. Ģipša veste bija ļoti neērta, tāpēc tēvs Rīgā atrada kādu kungu, kurš taisīja ļoti vieglas korsetes no želatīna. Viņš zvanīja uz Igauniju un vaicāja, vai tai vestei obligāti jābūt no ģipša, jo te esot kas taisa plānas, vieglas korsetes – aizsardzība būs tā pati, bet svērs tikai pārsimts gramus.

Jaunā korsetīte bija kā galma dāmai – salīdzinoši īsa un savilkās priekšā ar striķīšiem.»

Romēnai nācies vēlreiz braukt uz Igauniju, lai izņemtu metāla plāksnes. Mugurkauls bija salikts un nostiprināts, tiesa, skriemeļi nu bija nekustīgi. Ārsti pēc operācijas viņu brīdināja, ka ar laiku mugura kļūs jutīgāka un dzīvē būs brīdis, kad tas sāks traucēt. «Kad esi jauns, par to vispār nedomā. Bet tad tiešām pienāk brīdis, kad saproti – o, jā, tas sāk izpausties. Pie lielākas slodzes un kustībām mugura liek sevi manīt. Taču, teikšu godīgi, es pie šī fona esmu pieradusi. Mana mugura nav tāda kā citiem, un man tas bija jāpieņem. Varētu sacīt – to, ka man ir mugura, es jūtu katru dienu.»

Mamma diviem

Tomēr nekustīgie muguras skriemeļi nebija šķērslis, lai Romēna kļūtu par mammu. Viņai ir divi bērni – meita un dēls. Grūtniecības noritēja normāli, tomēr nācies atteikties no spinālās anestēzijas, kas principā viņas situācijā bija vajadzīga.

Baidījos, ka tas varētu kaitēt manai mugurai – bērni dzima bez atsāpināšanas.

«Man jau tā mugura ir citāda nekā parastiem cilvēkiem, skriemeļi nekustas. Baidījos, ka, durot mugurā, netīšām var sanākt sliktāk. Toreiz domāju – ja daba tā iekārtojusi, varu piedzemdēt arī bez atsāpināšanas. Kad man dzima puika, vecmāte teica: «Reti nācies redzēt tik mērķtiecīgas dzemdības, bet šīs bija ļoti mērķtiecīgas.»

Es vienkārši ļoti uzticos ārsta viedoklim. Ja man vecmāte saka – «Tagad dari to…», es arī to daru ar visu savu enerģiju. Ja viņa man saka – «Stopē!», tad stopēju, cik spēju. Varbūt ir situācijas, kad sievietes nesadarbojas ar ārstu, pažēlo sevi, bet es biju tiešām ļoti mērķtiecīga. Mugura izturēja. Šo sajūtu es noķēru vēlāk daudzās dzīves situācijās.»

Pašai savs koris

Tā kā abi Romēnas vecāki strādāja Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, Romēna tur faktiski ir uzaugusi. «Dažkārt vecāki mani ņēma līdzi uz slimnīcu. Atceros, kad iegāju vecajā operāciju blokā, tur vienmēr gaisā bija tāda smarža – kaut kāds ēteris vai spirts… Un vienmēr bija tā sajūta: kā man gribētos te būt!»

Bērnībā viņa, protams, spēlēja dakterus, reizēm mēdza saspricēt vecmāmiņas pelargonijas. Ar brāli uz roku ādas izmēģinājuši arī skalpeļa asumu.

Tāpēc nav brīnums, ka vēlāk dzīve Romēnu atkal atveda uz Bērnu slimnīcu. Tiesa, ne ķirurga statusā – tēvs atrunājis. Romēna izmācījās par bērnu logopēdi un nostrādāja Bērnu slimnīcā divdesmit gadus, kā arī dažādos laikos atbildēja par pedagoģijas dienesta darbu, ārējiem sakariem un komunikāciju.

Visu šo laiku doma par dejošanu bija nolikta malā. Jā, protams, viņa apmeklēja Dziesmusvētkus, vēroja svētku gājienu, sajūsminājās par cilvēkiem, kas joprojām dzied un dejo, viņu skaistajiem tautas tērpiem. Taču tā patiesi bija vērotājas pozīcija, kaut iekšā tādos brīžos miera nebija. Līdz kādu dienu nolēmusi – bet dziedāt taču es varu! Tā arī viss palēnām iesācies ar dziesmu. «2008. gadā nolēmu Bērnu slimnīcā nodibināt kori! Pieteikties varēja jebkurš slimnīcas darbinieks.

Es vispār uzreiz gribēju abus – gan kori, gan deju kolektīvu, bet tā laika vadītājs man teica: sākumā iemācieties dziedāt, tad varbūt ļaušu arī dejot!

Biju iedomājusies dabūt Arvīdu Platperu par diriģentu, bet viņš bija jau pārāk aizņemts, tāpēc ieteica jaunu un brīnišķīgu kolēģi – Česlavu Batņu. Uz pirmo kora atlasi atnāca kādi septiņdesmit cilvēki. Man liekas, nevienam netika teikts – tu nederi, bet, kad bija jāsāk nākt uz mēģinājumiem, ieradās kādi četrdesmit, un tad palika kodols – trīsdesmit pieci. Pirmos gadus mēs dziedājām tikai slimnīcā – saviem kolēģiem. Cilvēkiem bija liela interese, jo, kad ieraugi savu kolēģi tādā neparastā izskatā – dziedam, tas ir forši!»

Arī repertuārs iesākumā bija piesardzīgs – tautas dziesmas, zināmākie Raimonda Paula gabali, vēl šis tas populārs. Vispirms vienbalsīgi, tad jau divbalsīgi. Padziedājuši un sapratuši, ka var un vēlas ko vairāk. Tad jau drosmes kļuvis vairāk, un koris devies koncertos ārpus slimnīcas – uzstājies skolās, baznīcās uz Ziemassvētkiem.

«Atceros, Vecumnieku kultūras namā uznācām uz skatuves, sastājāmies, tāda klusuma pauze, un viens bērns no zāles skaļā balsī: «Mamma, mamma, skaties – re, kur ir tas dakteronkuls!» Visi sāka smieties. Tas bija mīļi, bērns bija atpazinis savu Rīgas dakteri. Un tad arī dzima lielais mērķis piedalīties XXV Vispārējos latviešu dziesmu un XV deju svētkos!» Tika iegādātas dziesmu svētku grāmatas, sameklēts otrs diriģents – Juris Jēkabsons, un darbs varēja sākties. Visi mēģinājumi kļuvuši daudz nopietnāki.

Kaut arī sanākušo vidū bija pa kādam mediķim, kas bija gājis mūzikas skolā, lielajam vairākumam nekādas muzikālas izglītības nebija, cilvēki nepazina notis un dziedāja pēc atmiņas.

Diriģents pacietīgi mācījis dziedamo atsevišķi, pa balsīm, un tad likuši visu kopā. Romēna kļuva par kora prezidenti, kas kārto un satur kora praktisko dzīves pusi. Kad sapratuši, ka tikuši pie iespējas dziedāt 2013. gada Dziesmusvētkos – sajūsmai nebija robežas!

Dejošu, un viss!

Bērnībā Romēna bija piedalījusies bērnu un jauniešu dziesmu un deju svētkos. Pēc garas, garas pauzes viņa 2013. gadā pirmo reizi piedalījās lielajos Dziesmusvētkos kā pilntiesīga dziedātāja pašas dibinātā kora sastāvā. Atmiņas ir emocionālas, un Romēnas acis mirdz.

«Ir divi koncerti – ģenerālmēģinājums un lielais noslēguma koncerts – biļetes tirgo uz abiem, principā tie ir vienādi. Taču cilvēks laikam nevar izjust tās pašas emocijas vienādi divas reizes. Biju domājusi, ka noslēguma koncertā man būs tas ah un uh un asaras, bet tas viss ar mani notika jau ģenerālī! Saule, Pērkons, Daugava; Dvēseles dziesma… Un dziedātāju vainagi gāja pa gaisu! Līdz lielajam koncertam nemaz netiku – es noķēru to dievīgo sajūtu jau tad.

Pēc lielā koncerta, protams, bija brīnišķīga sadziedāšanās līdz pat rītam. Bija arī brīži, kad kori dzied, bet tur, lejā, redzi deju kolektīvus dejojam. Un, šķiet, tavas kājas mīņājas. Man bija nopirktas arī biļetes uz deju svētku uzvedumu – ģenerālmēģinājumu. Neaizgāju uz kora mēģinājumu, lai redzētu dejošanu.

Pie dejas Aiz ezera augsti kalni uzbangoja tādas emocijas, ka sapratu – nē, nē, nē, šie ir pēdējie deju svētki bez manis tajā laukumā!

Kaut vai vienu līkumiņu nodejošu, bet es tur būšu mazs, taču ņiprs punktiņš. Būšu, un viss!» Tā paša gada septembrī Romēna iestājās vidējās paaudzes deju kolektīvā Rēvele. Kā tāds partizāns – nevienam par savām muguras problēmas nebilstot ne pušplēsta vārda. Vienkārši pieteicās dejot. Kopš tā laika darbdienu vakari kļuva pavisam aizņemti: divas reizes nedēļā – deju mēģinājums, vienreiz nedēļā – koris. Otru kora mēģinājumu nācās bastot, jo tas pārklājās ar dejošanu.

Nekādus īpašus medikamentus viņa šajā laikā nav lietojusi un paļāvās, ka mugura šo slodzi turēs. Protams, apzinājusies, ka nekļūs par spicāko dejotāju kolektīvā. Taču tas arī nebija mērķis. «Gribēju dejot, gribēju nokļūt lielajos deju svētkos, noķert sajūtu, ko man līdz šim nebija lemts piedzīvot.

Ļoti labi apzinājos, ka šie man būs pirmie un pēdējie deju svētki, jo mugura atkal liek par sevi zināt.

Ir pagājis gana daudz gadu kopš operācijas, mēs neviens nekļūstam jaunāks, un dejošana, lēkāšana, locīšanās manai mugurai nepalīdz. Arī ārstam vaicāju, ko viņš par to visu īsti domā. Dakteris pateica skaidri un gaiši: «Es tev aizliegt neko nevaru, bet, ja tu prasi, vai tev to vajag darīt, tad labāk izvēlies kaut ko citu.» Es pieņēmu lēmumu, ka iešu līdz galam un nodejošu šos Dziesmusvētkus, un tad deju vietā savā dzīvē meklēšu kādu citu izaicinājumu. Negribu nožēlot nepareizas izvēles, jo ķermenis rāda zīmes – pietiek. Dziedāt gan turpināšu.»

No mājas vēl neizraksta

Arī Romēnas vīrs dzied sievas dibinātajā Bērnu slimnīcas korī, un šis fakts zināmā mērā ļāvis viņai izsprukt no nepatikšanām par pārāk daudzajām dzīves aktivitātēm. Vismaz kora mēģinājumos abi ir kopā.

Vīrs gan ik pa laikam pavelkot sievu uz zoba, vai neesot laiks vēl kādā pulciņā iestāties? Romēna tik smej un aizgūtnēm stāsta par dziedāšanas un dejošanas niansēm.

«Kamēr pati nebiju sākusi dejot, viena kolēģe dejotāja teica – nu, jums jau tur korī nav tik svarīgi, ja kāds nav ieradies vai nodzied šķībi! Jūs esat trīsdesmit, to jau tā nevar pamanīt. Atceros – ļoti iekarsu. Teicu: «Nē, nu kā tu tā, mums taču arī viss pa balsīm! Tiklīdz kāds kaut ko sajauc, tā visu var dzirdēt.» Bet, kad pati sāku dejot, redzēju, ka kolēģei, protams, taisnība. Uz skatuves ir varbūt tikai astoņi pāri, un, ja meita vai puisis dejā aiziet kaut kur citur vai pagriežas uz pretējo pusi – to visu var redzēt! Ja tu kādā dziesmā nejūties drošs – tas nebūs tik pamanāmi, jo, stāvot starp trīsdesmit pieciem citiem, tu jūti pārējo atbalstu, un tā atbildība ir dalīta. Bet dejojot mums ir jāatbild vienam par otru un katram par sevi, tu nedrīksti neko sajaukt!»

Pirms intervijas Romēna ilgi spriež – kuru tautastērpu vilkt uz fotografēšanos: skaists ir gan greznais Bārtas tautastērps, gan arī Abrenes tautastērps iet pie sirds. Lai vai kāds tautastērps – tajā Romēna jūtas īpaši. Stalta un ar taisnu muguru. «Liekas, ka tautastērps nes tevi, nevis tu viņu. Nezinu, vai šādas sajūtas ir visiem, bet man – ir.»

Pat tētis akceptē

Romēnai bija liels sapnis, un nu tas ir piepildījies. Pāris gadi pavadīti nopietnā sagatavošanās darbā, kur riska cena ir viņas mugura. Romēnas vecāki svētkos – skatītāju rindās. Tēvs teica: «Nevar laist garām tādu iespēju – meita beidzot atkal dejo!» Kopš sāku iet uz mēģinājumiem, tēvs visus šos pēdējos gadus ik pa brīdim norūpējies sacīja: «Tu domā, ka tā dejošana tev baigi palīdz mugurai?» Kā ārsts viņš neuzskata, ka dejošana dara man labu. Bet tajā pašā laikā no mana acu skatiena viņam top skaidrs, ka es eju un darīšu, un izdarīšu. Viņam atliek vien ņemt biļeti un atnākt uz koncertu.

Trīspadsmitgadīgajam dēlam par Dziesmusvētkiem nav lielas intereses, es saprotu. Bet mana meita pieteicās brīvprātīgajos palīgos. Meita bija atnākusi uz mūsu deju kolektīva 25. jubilejas koncertu un jau toreiz teica: «Forši, mammu. Nezinu, vai es varētu izlēkt kā tu.» Viņai ir divdesmit, man četrdesmit pieci, bet mēs tur tiešām visi lecam kā traki – no sirds!

Protams, ka tagad mugura kļūst jutīgāka, un dakteris domā, ka pa šiem gadiem kādi skriemeļi ir pakustējušies no vietas – es to jūtu. Ja nevarēšu ar to sadzīvot, varbūt būs jādomā par atkārtotu operāciju. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas, varbūt tā operācija nebūs tik radikāla, kāda tā bija tolaik. Tā laika metodes bija tā laika metodes…

Šobrīd ārsti man ir teikuši: «Ja tu ar savu problēmu būtu piedzimusi mūsdienās, mēs tev tik smuki tur visu būtu sataisījuši!» Bet ir tā, kā ir.

Es labprāt nodejotu vēl līdz nākamajiem deju svētkiem, bet prāts saka – dari, tomēr pati sev arī nekaitē. Mugura ir bijusi pacietīga, bet nedomāju, ka man lieki jāizaicina liktenis.»

Romēna tic, ka mūsu dzīvi vada kāds augstāks spēks. Reiz viņa uzrakstījusi vēstuli Latvijas lepnumam par saviem vecākiem, kas Ģipkā atjaunoja baznīcu. Viņai šķitis: ja es neuzrakstīšu, kurš tad?! Un vecāki saņēma augsto apbalvojumu. Ar šādu attieksmi viņa arī turpina dzīvot – kas gan piepildīs manus sapņus, ja ne es pati? Par savas dzīves moto Romēna izvēlējusies dzejnieka Tagores vārdus – Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+