Kristīnes stiprais stāsts: Caur vilkēdi, nieru transplantāciju un tablešu kaudzēm pie dzīves

Jauna, skaista sieviete, blakus vīrs, pie rokas – meitiņa, saliektā elkonī iekārtojies glīti safrizēts Jorkšīras terjers, garāmgājēji atskatās: «Ir gan laimīgi, nekādu problēmu…» Svešie nespēj pat iedomāties, ka KRISTĪNE LIEPIŅA ir pārcietusi nieru dialīzi un nieru transplantāciju, ka uz viņu joprojām slepus lūr sarkanā vilkēde un ik dienu jālieto zāles.
Stiprie stāsti
Vija Vāvere
24. marts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Vesela kā rutks

«Stāsts būs nevis par mani, bet par manu tuvinieku un vairāku citu labu cilvēku stiprumu,» precizē Kristīne. Un turpina: «Jā, tāda es biju līdz pat savai pilngadībai – vesela kā rutks! Vecāki priecājās, ka pat ierastās bērnu slimības man gāja ar līkumu vai skāra tikai vieglā formā. Ģimenē esmu vienīgais bērns, tātad gana lolota, pucēta un aptekāta. Mamma strādāja par frizieri, tāpēc daudz laika pavadīju skaistumkopšanas salonos. Jau bērnībā izlēmu, ka arī es tur strādāšu: man patika, ka sievietes atnāk pelēkas, norūpējušās, bet aiziet sapostas un laimīgas. «Kad izaugšu, arī es palīdzēšu viņām tādām kļūt!» domāju.

Jau vienpadsmit gadu vecumā mēģināju pati sev taisīt manikīru, un diezgan veiksmīgi! Tomēr ar labu gribu vien nepietika – kuram salonam vajadzīga manikīre bez iemaņām? Mazliet pastrādāju veikalā, tad aizgāju bezdarbniekos un tur pabeidzu nagu kopšanas speciālistu bezmaksas kursus. Nu man bija iemīļotā profesija! Īstā dzīve varēja sākties. Bet tad pienāca 2005. gads. Aprīlī nezin kur saķēru strutaino angīnu. Prātīgi cilvēki teica: «Parādies ģimenes ārstam. Vai vismaz paliec mājās, līdz temperatūra būs normāla un vairs neriesi kā suns!» Bet esmu taču tik veselīga būtne, neviena kaite mani nenogāzīs gar zemi. Gāju svilpodama!»

Bērns atrisina problēmas

«Gāju, gāju, kamēr vairs negāju. Ar katru dienu sāku justies arvien sliktāk. Izsaucu uz mājām ģimenes ārsti, bet, kad viņa ieradās, jutos jau tik slikti, ka ar grūtībām aizrāpoju atvērt durvis. Mani tūdaļ aizveda uz Infektoloģijas centru, jo ārstiem bija aizdomas par meningītu. Kad slimnīcā sāka taisīt analīzes, es vienkārši atslēdzos.

Agrāk medicīna mani neinteresēja, bet nu esmu iemanījusies lietot tādus terminus, ko pirms tam nebiju pat dzirdējusi.

Tālākais notika bez manas līdzdalības. Vēlāk uzzināju, ka man bijušas nevis sarkanas, bet gan rozā asinis – pat tiktāl rozā, ka nav varējuši noteikt asinsgrupu. Kad beidzot tas izdevās, nokļuvu Hematoloģijas nodaļā, kur sākās bieža asins pārliešana. Pēc katras pārliešanas jutos labāk, uz laiku varēju atgriezties mājās, bet drīz viss atsākās no gala. Oktobrī nokļuvu pat reanimācijā. Ārstu noteiktā diagnoze – hemolītiskā anēmija. Tātad mazasinība. Simptomi klasiski, gandrīz kā medicīnas mācību grāmatās – vājums, nespēks, nogurums, sāp un reibst galva, trūkst elpas. Hemoglobīna norma sievietēm esot 120–150 vienības, bet man bija tikai 28. Šķiet, tieši tad pirmo reizi dzirdēju ārstus pieminam sistēmisko sarkano vilkēdi. Līdz tam par tādu kaiti neko nezināju. Tā ir autoimūna slimība, kad cilvēka imūnsistēma vēršas pret paša organismu un var skart katru orgānu. Ārstiem vēl nav izdevies atklāt šīs slimības rašanās cēloni. Gēni nav pie vainas, jo vismaz maniem priekštečiem tādas kaites nav bijis. Tiesa, mammai ir reimatoīdais artrīts, tātad arī autoimūna kaite, iekaisums, bet ar vilkēdi tai maz sakara.

Diemžēl sistēmisko sarkano vilkēdi nav iespējams izārstēt, taču ar zālēm, ievērojot speciālu diētu, to vismaz var kontrolēt. Agrāk medicīna mani neinteresēja, bet nu esmu iemanījusies lietot tādus terminus, ko pirms tam nebiju pat dzirdējusi. Kā gan citādi, ja ar nelieliem pārtraukumiem mana slimošana ilga apmēram divus gadus. Starplaikos es saujām vien lietoju hormonālās tabletes, prednizolonu. Un tad viss gluži nejauši atrisinājās – sāku gaidīt bērniņu.

Protams, ārsti brīdināja, ka tas ir risks. Varbūtējie scenāriji bija divi: iespējama veselības uzlabošanās, bet tikpat lielā mērā var sākties arī regress. Tobrīd biju vēl dikti jauna, vieglprātīga, domāju: «Kur nu vēl sliktāk?! Tas nemaz nav iespējams!» Es riskēju un vinnēju. Jau pēc pāris mēnešiem hemoglobīna līmenis asinīs bija normāls, uzlabojās visa asinsaina. Kļuvu par normālu topošo māmiņu, kas gaida nākam pasaulē bērniņu… Bet diemžēl viss nenotika tik gludi, kā plānots, – mana Sofija piedzima priekšlaicīgi un svēra tikai mazliet vairāk par pusotru kilogramu. Mums abām vajadzēja vēl mēnesi pavadīt slimnīcā, līdz meitiņa ieguva normālu svaru. Jā, arī dzemdību nodaļa atrodas slimnīcā, taču diagnoze atšķirībā no manas iepriekšējās bija visiem saprotama, varētu pat teikt – normāla. Manuprāt, lai cik slikts būtu stāvoklis, ir daudz labāk, ja gan ārsti, gan pats pacients saprot, kas un kāpēc notiek, nevis maldās minējumos. Vēl kādu gadu pēc meitas dzimšanas ik dienu apzinīgi lietoju prednizolonu. Tas, tāpat kā kosmētikas maciņš, vienmēr bija man līdzi, lai kurp dotos. Taču ik pēc diviem mēnešiem atkārtotās analīzes vienmēr bija labas, tāpēc ar laiku pārtraucu lietot zāles. Tagad domāju, ka tā bija kļūda – varbūt prednizolons būtu pasargājis manas nieres no saslimšanas?»

Mīlestība Gērnsijā

«Lai cik nejauka un dzīvībai bīstama bija mana sasirgšana, tā, par laimi, nav visa mana dzīve. Neesmu vēl pastāstījusi, kā man izdevās sastapt savu mūža mīlestību – Sandri. Tobrīd, kā daudzas latviešu meitenes, biju aizbraukusi peļņā uz Apvienoto Karalisti. Dzīvoju Gērnsijas salā un strādāju restorānā par viesmīli. Protams, kā parasti, man bija līdzi arī visi nagu kopšanas instrumenti un materiāli. Tas bija mans otrs darbs vakaros un brīvdienās. Klientu nebija daudz, jo es taču strādāju nelegāli, bet nopelnītā naudiņa bija vērā ņemama. Turklāt tas bija mans mīļais, sirdij tuvais darbiņš! Kādā novakarē, kad biju Gērnsijā nodzīvojusi pusotru mēnesi, taisīju manikīru viesnīcas apteksnei Taņai, arī atbraucējai no Latvijas. Kā tas sievietēm ierasts, apvienojām manikirēšanu ar pļāpāšanu par dzīvi. Vienai tas, otrai – kas cits, līdz nonācām pie klačām par attiecībām. Gan man, gan Taņai tobrīd šajā jomā bija garlaicīgs tukšums. Vārds pa vārdam, līdz Taņai radās ideja – gribot mani iepazīstināt ar savu paziņu, kurš pašlaik dzīvo turpat salā. Esot viens, tāpat kā es. Atmetu ar roku: ai, nē, tas man neder! Rīgā draudzenes jau entās reizes mēģinājušas ieteikt draudzībai savus paziņas, bet nekas labs nav sanācis. Taču Taņa bija neatlaidīga, pat nedeva man vārdu, ņēma telefonu un tūdaļ zvanīja puisim. «Tik skaista meitene! Kādi mati, acis, lūpas! Ieraudzīsi un uzreiz iemīlēsies,» Taņa mani slavēja.

Un tad kādu vakaru man pilnīgi bez iemesla sāka sāpēt vienas rokas pirksta kauliņš. Otrā rītā pamodos ar tik uztūkušiem pirkstiem, ka nevarēju tos pat saliekt.

Gadījās, ka tieši nākamā bija brīvdiena. Lai cik negribīgi, tomēr piekritu ar Sandri tikties. Tik un tā garlaicīgi – Gērnsija ir neliela Normandijas sala, tā nav Londona, kur latvieši un izklaides vai uz katra soļa. Satikāmies un… kopš tās dienas esam kopā. Atšķirībā no citiem puišiem ar Sandri var izrunāt visus pārpratumus. Viņš nekad nenoslēdzas aizvainotā klusēšanā, un arī es ātri izbeidzu strīdu, lai par ko tas būtu sācies. Gērnsijā mēs kopā pavadījām brīnišķīgu laiku. Lai laime būtu pilnīga, dabūju darbu skaistumkopšanas salonā Edīte. Tas piederēja iebraucējai no Latvijas, tātad visas darbinieces bija savējās – runājām vienā valodā, un tas ārzemēs ir daudz. Kopā kalām laimīgās nākotnes plānus.»

Latvijā ārsti labāki

«Un tad kādu vakaru man pilnīgi bez iemesla sāka sāpēt vienas rokas pirksta kauliņš. Otrā rītā pamodos ar tik uztūkušiem pirkstiem, ka nevarēju tos pat saliekt. Aizskrēju pie Gērnsijas ārstiem. Asins analīzes rādīja, ka eritrocītu grimšanas ātrums man ir 150, kaut norma mana vecuma sievietēm nepārsniedz 15 milimetru stundā. Pat es sapratu, ka organismā sācies kāds iekaisums, bet turienes ārsti tikai raustīja plecus un teica: «Viss kārtībā!» Pati pēc savas iniciatīvas sāku atkal dzert prednizolonu un paracetamolu. 

Pirkstu pampums pazuda, varēju atkal strādāt. Kad par savām veselības problēmām izstāstīju Sandrim, viņš ierosināja pārcelties uz Bostonu Anglijā. Visi runāja, ka salā ir vāja medicīniskā aprūpe. Ja nu man pēkšņi vajag kvalificētu ārstu palīdzību?! Sandrim Bostonā bija darbs, bet es dzīvoju pa māju un jutos arvien sliktāk – katru dienu neliela temperatūra, elpas trūkums. Dīvaini, bet asins analīzes bija labas. Ārsti atkal raustīja plecus. Laikam domāja, ka iebraucēja vienkārši negrib strādāt. Tādi ir vairākums mediķu – vairāk tic analīzēm, nevis pacienta sūdzībām. Visbeidzot izrakstīja man zāles, kas satur kodeīnu, tātad vieglās narkotikas. Tas bija murgs, ne dzīve – varēju dienas vidū pusvārdā aizmigt, tad modos un atkal migu ciet.

Tagad, atskatoties uz pārdzīvoto, gribu teikt, ka Latvijā ārsti patiesi ir labi, pat labāki nekā tie, ar kuriem tikos Anglijā..

Sandris vairs neizturēja – aizskrēja pie mana ārstējošā ārsta un sita dūri galdā: dariet taču kaut ko! Kad mani beidzot nosūtīja uz rentgenu, atklājās, ka sirds apvidū ir sakrājies šķidrums. Tālāk viss risinājās ātri: Bostonas slimnīca, tika izsaukts nieru speciālists no Linkolnas, transportēšana uz Linkolnu un steidzama operācija – no sirds apvidus man nopunktēja vairāk nekā litru šķidruma, taču skaidras diagnozes joprojām nebija. Rentgens uzrādīja, ka šķidruma bumbulīši sakrājušies arī krūtīs, vēderā. Man veica krūts biopsiju un tūlīt pārveda uz onkoloģisko nodaļu. Desmit dienas dzīvoju pārliecībā, ka man ir vēzis. Nākamā biopsija jau bija no nierēm, tikai rezultātus vajadzēja ilgi gaidīt.

Ārstiem radās aizdomas, ka pie visām manām kaitēm vainīga ir systemic lupus erythematosus. Ar steigu meklēju gūglē tulkojumu… Jā, tik tiešām – tā bija sistēmiskā sarkanā vilkēde. Cik nejauks, pat baiss slimības nosaukums, vai ne? Un tā jau nebija pirmā reize, kad ārsti man to piedēvēja. Katru dienu skaipā sarunājos ar vecākiem, kuri nemitīgi aicināja: brauc mājās, arī Latvijā ir labi ārsti! Sandris teica to pašu. Tagad, atskatoties uz pārdzīvoto, gribu teikt, ka Latvijā ārsti patiesi ir labi, pat labāki nekā tie, ar kuriem tikos Anglijā. Vismaz mūsējiem daudz vairāk uzticos un te jūtos drošāk. Un tā gada nogalē atgriezāmies mājās.

Uz karstām pēdām izsaucām ātros, un es nokļuvu Austrumu slimnīcas stacionārā, Gaiļezerā. Tieši tur, uzņemšanas nodaļā, dežurējošais ārsts pateica manu diagnozi: sarkanā vilkēde, un nekādu šaubu! Klasiskākā vilkēdes pazīme ir sarkani tauriņa formas izsitumi uz ādas, parasti uz vaigiem vai deguna. Nu es pati varēju tos redzēt spogulī. Sistēmiskā sarkanā vilkēde ir ļoti viltīga, negrib sevi atklāt. Tā var parādīties un tūdaļ pazust: šodien ir, rīt – vairs ne. Diemžēl tā var nodarīt daudz posta organismam, un nekad nevar iepriekš nojaust, kuru orgānu tā noskatījusi par upuri. Manā gadījumā tās bija nieres. Pēc uzņemšanas slimnīcā nieru rādītāji kļuva sliktāki ar katru dienu. Tad arī saņēmu reimatologa ieteikumu: «Prasiet palīdzību Stradiņos medicīnas zinātņu doktorei nefroloģei Ievai Ziediņai. Viņa ārstē nieru slimniekus, kā arī pacientus pirms un pēc nieru transplantācijas, un šķiet, ka tā jums drīz būs vajadzīga.» Kopš tā laika daktere Ziediņa ir mana ārste. Ļoti priecājos, ka esmu viņu sastapusi!»

Glābējs – tētis

«Tiklīdz daktere Ziediņa bija iepazinusies ar manu trauksmaino slimības vēsturi un noskaidrojusi, kādus postījumus veikusi sarkanā vilkēde, kļuva skaidrs, ka manas nieres ir galīgi čupā, ka tās var normāli darboties, vienīgi pateicoties dialīzei, un visdrīzākajā laikā nepieciešama donora nieres transplantācija. Agrāk domāju, ka nieres atbild tikai par čurāšanu, bet slimnīcā uzzināju, ka tās ietekmē asinsspiedienu, hemoglobīna līmeni asinīs, attīra organismu no indēm un visa liekā. Bet manējās nu bija atteikušās darīt savu darbu. Kā tik tās neplosījās! Vienu dienu man kājas piepampa kā bluķi, citudien tas pats notika ar rokām. Nogurums bija mans brālis: nomazgāju traukus pēc triju cilvēku maltītes un jutos kā pēc garum garas darba dienas… Standarta procedūra – visiem nieru dialīzes pacientiem ir jāstājas rindā pēc donora nieres un jāgaida transplantācija. Tā nav parasta rinda kā Rimi pie kases pirmssvētku dienā. Ir nepieciešama orgāna donora un recipienta jeb saņēmēja saderība dažādās jomās, asinsgrupa ir tikai viena no tām.

Es nelūdzu un neprasīju, tētis pats pieteicās, un izrādījās, ka mūsu nieru saderība ir ideāla.

Parasti cilvēki donora nieri gaida mēnešiem un gadiem, bet gadās arī daži laimīgie. Slimnīcā reiz runāju ar kādu kundzi, kura donora nieri saņēmusi jau divas dienas pēc iestāšanās rindā! Nieri var iegūt no miruša donora vai arī no dzīva. Parasti saderību vieglāk atrast ar saviem tuvākajiem radiniekiem – vecākiem, brāļiem, māsām. Gaidīšana rindā man šķita biedējoša, jutu pamatīgu stresu. Jo noteikumi ir šādi: vienalga, nakts vai diena, tev jābūt gatavai divu trīs stundu laikā ierasties uz operāciju. Esmu tik nepacietīga, kā es izdzīvošu šādā gaidīšanas režīmā?! It kā nojaušot manas bažas, daktere Ziediņa kādā no konsultācijām ieteica meklēt dzīvu nieres donoru: «Jūs esat tik jauna, visa dzīve vēl priekšā. Pētījumi rāda, ka dzīva donora niere vieglāk iedzīvojas saņēmēja organismā. Ja vien būtu kāda iespēja…» Un iespēja bija – mans tētis! Es nelūdzu un neprasīju, viņš pats pieteicās, un izrādījās, ka mūsu nieru saderība ir ideāla. Daktere Ziediņa ļoti nopriecājās. Vienojāmies, ka transplantācija varētu notikt rudenī. Vasarā tētim vajadzēja tikt galā ar savu biznesu, kam bija sezonas raksturs. Bet līdz tam man ik dienu bija nepieciešama nieru dialīze.»

Pateicības piemineklis vīram

«Nieru dialīzes veidi ir divi. Hemodialīzes seansi notiek trīs reizes nedēļā medicīnas iestādē, katrs seanss ilgst četras stundas. No tās es atteicos, jo domāju, ka to grūti apvienot ar darbu. Manējā bija peritoneālā dialīze. Tā attīra asinis no organisma vielmaiņas galaproduktiem. Caur katetru, kas iešūts vēderā, vispirms ievada apmēram divus litrus attīrošā šķidruma. Vielmaiņas galaprodukti no asinīm nonāk dialīzes šķidrumā. Pēc tam to izlej no vēdera un vietā ievada svaigu dialīzes šķidrumu. Visas šīs manipulācijas ilgst apmēram četrdesmit minūtes, un tas jāveic četrreiz dienā ik pēc sešām stundām. Sākumā bija grūti uzņemt sevī lielo šķidruma daudzumu, ko pēkšņi tevī ielej, bet ar laiku pieradu. Staigāju ar lielu vēderu kā grūtniece piektajā mēnesī. Citādi Dieviņš mani pažēloja – vairākums dialīzes pacientu izskatās slimi, bet es gluži vai uzziedēju.

Mans vīrs tiešām būtu pelnījis pieminekli par visu, ko manis dēļ pārcietis, – izturējis visas manas nepamatotās dusmu lēkmes, depresijas.

Sandris atteicās no izdevīgiem darbiem ārzemēs un pusgadu dzīvoja Latvijā, lai varētu man palīdzēt. Mans vīrs tiešām būtu pelnījis pieminekli par visu, ko manis dēļ pārcietis, – izturējis visas manas nepamatotās dusmu lēkmes, depresijas. Vai daudzi vīrieši to spētu? Varbūt tiešām biju egoistiska, taču pārmetumus uzklausīšu tikai no tiem, kuri paši četrreiz dienā pārcietuši vēdera skalošanu. Diemžēl par draudzenēm nevaru teikt to pašu. Agrāk tikāmies bieži, tarkšķējām pa telefonu. Tad tikšanās kļuva aizvien retākas: vakaros uz tusiņiem vairs negāju, un nav jau vairs, ko pārrunāt. Draudzenes pazuda cita pēc citas. Ne jau tā, ka būtu sanīdušās, tikai viņas arvien attālinājās un attālinājās, līdz sakari pārtrūka. Visvairāk man žēl, ka zaudēju savu labāko draudzeni: deviņus gadus biju pārliecināta, ka nekas mūs nevar šķirt… Tomēr es viņām neko nepārmetu. Kas zina, varbūt viņu vietā pati būtu līdzīgi rīkojusies? Tagad ar gadiem ilgo slimošanas pieredzi gan vairs tā nerīkotos, bet tad… Veselam jau slimo nesaprast.»

Esi sveicināta, niere!

«Pakāpeniski tuvojās rudens un noteiktais operācijas laiks. Te pēkšņi augustā zvana daktere Ziediņa: tā un tā, man ar tēti esot tiešām ideāla saderība, bet tieši tādēļ varot rasties problēmas. Ja nu mana sarkanā vilkēde transplantēto tēta nieri uztver kā manējo un atkal sāk savus posta darbus? Stradiņu nieru transplantācijas nodaļā atrasts jauns pāris – māte dodot savu nieri dēlam, un viņu rādītāji precīzi atbilstot mūsējiem. Varbūt samainīsimies? Mana tēta niere – Viktoram, bet viņa māmiņas Katrīnas niere – man. Summa nav atkarīga no saskaitāmo kārtības. Lai tā arī būtu, ārstei taču labāk zināms. 28. novembrī visi četri ieradāmies slimnīcā. Pirms tam, protams, notika vēl daudzas pārbaudes, analīžu nodošana, salīdzināšana un tamlīdzīgi. Bet nu bijām gatavi kā štiki!

Tablešu man ir vesela kaudze, ik dienu jādzer vismaz piecpadsmit, un no dažām nedrīkstēšu šķirties līdz mūža galam.

Izrādījās, ka visiem ir laba humora izjūta, palātās vai gaiteņos, kur tikāmies, sprēgāja asprātības un skanēja smiekli. Paldies pārējiem par to, jo tas mazināja bailes no gaidāmā. Izrādījās, ka manam tētim ir neliela anomālija – viņa nierei ir divas artērijas. Tāpēc viņu operēja pirmo, jau deviņos no rīta. Pēc tam pienāca Viktora un Katrīnas kārta. Es uz operāciju galda nokļuvu beidzamā – pirms vienpadsmitiem naktī. Pusnaktī biju jau atpakaļ palātā. Daktere Ziediņa teica, ka mana operācija bijusi pati vieglākā. Biju tieva kā skals, bet katrs tauku pikucītis tikai apgrūtina transplantāciju.

Pieļauju, ka tā diena Stradiņu transplantologiem bija viena no grūtākajām viņu darbā – četras operācijas cita pēc citas vienā dienā! Abiem mūsu donoriem tās ilga gandrīz trīs stundas. Droši vien nomainījās vairākas ķirurgu brigādes, jo vienai to neizturēt. Savus ķirurgus nezinu pēc vārdiem un nepazīstu vaigā, bet par nodaļu varu teikt pašus labākos vārdus. Mans tētis, Katrīna un Viktors tam pievienojas.

Kad attapos no narkozes, nočukstēju savai jaunajai nierītei: «Čau, mana labā! Ļoti lūdzu, uzvedies labi!» Šķiet, niere sadzirdēja un ir mani paklausījusi. Es ar savu donori dzīvoju vienā palātā, tētis ar Viktoru – otrā. Kad sākām staigāt, atkal skanēja joki. Tikai cits citu kušinājām: «Nesmīdiniet, citādi sāp rēta!» Kāds no mums teica: «Redz, cik dīvaini sanāk – mums izveidojies tāds kā dzīvības krusts.» Tā tiešām bija. Pēc operācijas mūs atnāca apraudzīt nodaļas vadītājs dakteris Jānis Bicāns. Analīzes visiem bija labas, atlabšana – atbilstoša apstākļiem. Tāpēc uz jautājumu, kā jūtamies, abas ar Katrīnu atbildējām vienā balsī: «Lieliski!» – «Tā nu gan nesakiet. Pareizāk būs: viss ir apmierinoši.» Transplantācija ir sarežģīta lieta, ar pārslavēšanu jāuzmanās,» dakteris Bicāns mūs pamācīja. Kopš tā laika vienmēr tā saku.»

Cepti kartupeļi pēc pusnakts

«Jau pēc nedēļas mani kompanjoni devās mājās, bet man bija paaugstināta temperatūra, tāpēc mājās atgriezos tikai dažas dienas pirms Ziemassvētkiem. Rēta kādu laiku vēl sāpēja, kā jau pēc operācijas, bet asins aina – kā veselam cilvēkam. Tikai paaugstinātais asinsspiediens nebija zudis. Esmu jau iemanījusies to noteikt bez mērīšanas: ja, aizverot acis, gar acīm nozib gaisma un rādās melni apļi, tātad ir jāmeklē tabletes. Tablešu man ir vesela kaudze, ik dienu jādzer vismaz piecpadsmit, un daktere Ziediņa brīdina, ka no dažām nedrīkstēšu šķirties līdz mūža galam. Par laimi, kuņģītis man labi saglabājies, visu pacieš. Tomēr arī tas ir jāsargā – nedrīkstu ēst asus, piparotus, treknus, sāļus ēdienus. Arī vēderpresītes trenēšana ir aizliegta un citas aktivitātes, kas varētu noslogot iekšējos orgānus.

Reiz Sandris pamodās pēc pusnakts un pārsteidza mani virtuvē cepam kartupeļus!

Par ēšanu ir īpašs stāsts. Dialīzes laikā organismā izdalījās urīnskābe, kas bojāja man visas garšas: ar acīm gribēju ēst, bet vairāk par dažiem kumosiem uz leju negāja. Toties pēc operācijas! Pirmos trīs mēnešus nevis ēdu, bet riju! Vēlāk Nieru slimnieku asociācijā, kuras sanākšanas apmeklēju, uzzināju, ka pēc nieru transplantācijas līdzīgi esot daudziem. Atgriezos no slimnīcas Ziemassvētku laikā – daudz dāvanu, meitai sadāvināti saldumi. Tos visus es apriju, kaut vienmēr pret saldumiem biju vienaldzīga. Nopirku torti un viena pati notiesāju divās dienās. Reiz Sandris pamodās pēc pusnakts un pārsteidza mani virtuvē cepam kartupeļus! Protams, pieņēmos svarā par desmit kilogramiem un bija klāt jauns stress – kā iekļūt savās drēbēs?! Kad sāku ievērot Stokholmas diētu, viss atkal normalizējās.»

Tev būs būt donoram!

«Pirmajā laikā pēc operācijas nieres saņēmēji parasti jūtas labāk nekā donori. Tā jau ir: viņiem kaut ko atņēma, bet mums iedeva… Sākumā tētis ātri nogura, juta nespēku, bet nu apgalvo, ka viss jau ir aizmirsts. Katrīna saka to pašu. Ar Viktoru pēc tam vairs neesam tikušies – viņš ir jūrnieks, reti dzīvo mājās. Nevarētu teikt, ka mēs visi četri esam kļuvuši kā asinsbrāļi, tomēr kaut kāda saikne pastāv. Vismaz es jūtu atbildību un cieņu pret donoriem – pret savu tēti un Katrīnu, pret citiem donoriem. Cik daudzi cilvēki jau būtu miruši, ja pasaulē nebūtu donoru. Drīz vien arī manis nebūtu – cik ilgi tad ar dialīzēm izdzīvosi! Donori ir labi cilvēki, kuri neprasa: kas man par to būs?

Spēju saprast cilvēkus, kuri nevēlas ziedot citam savus orgānus – tas ir risks, sāpes, dzīves kvalitātes pasliktināšanās un tamlīdzīgi. Bet kāpēc pēc nāves nenovēlēt savus orgānus izmantošanai? Vai labāk lai tavs ķermenis satrūd zārkā, nekā tu dod iespēju dzīvot tālāk četriem cilvēkiem? Viņi tevi mūžam pieminēs ar pateicību. Diemžēl pati vairs nevaru būt donore, bet savu vīru gan pārliecināju, ka viņam jābūt asinsdonoram. Sandris saprata un to regulāri dara. Mēs ar vīru nolēmām, ka vairāk bērnu mums nebūs. Sievietei ar transplantētu nieri tas ir liels risks. Arī, laižot pasaulē Sofiju, riskēju, bet tas bija tikai mans risks. Ja tagad ar mani kas notiktu, es būtu pievīlusi divus cilvēkus. Nedrīkstu pret to izturēties vieglprātīgi.»  

Lasi citur

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs