Ingrīda Vītiņa: Insults pēc nevainīgas operācijas un caurums sirdī

Pirms četriem gadiem pār masieri INGRĪDU VĪTIŅU no Valmieras brāzās īsts negaiss ar postošām sekām – nepilnas trīs nedēļas pēc nevainīgas vēnu operācijas viņa piedzīvoja tromba izraisītu insultu. Šodien Ingrīda saka paldies Dievam, ārstiem un liktenim, jo atkal var saukt sevi par pilnīgi veselu.
Stiprais stāsts
Solvita Velde
3. jūlijs

Saglabāt

Foto: Foto – Matīss Markovskis un no Ingrīdas Vītiņas personiskā arhīva. Stils – Katrīne Strādere. Vide – skaistumkopšanas salons Dīva Valmierā

Vieglā vēnu operācija

To, ka Ingrīdai nepieciešams veikt vēnu operāciju, jo abu kāju vēnas ir paplašinātas, viņa vizītē pie ārsta uzzināja jau agrāk, 2006. gadā, tikai ilgus gadus nevarēja saņemties operācijai lielās aizņemtības, nevis baiļu dēļ. Ingrīda pati ir mediķe, astoņpadsmit gadus strādā par masieri un savulaik strādājusi arī mikrobioloģijas laboratorijā, tāpēc nebaidās ne no ārstiem, ne no manipulācijām.

«Nevarēju operācijai nobriest un negribēju atstāt novārtā savus pacientus, kurus pieņemu darba dienās no deviņiem rītā līdz pat septiņiem vakarā. Jā, zinu, strādāju par daudz, » Ingrīda kā attaisnodamās saka un piebilst, ka visus šos gadus periodiski – pie lielākas slodzes, kad jutusi smaguma sajūtu kājās, – valkājusi flebologa ieteiktās kompresijas zeķes.

2014. gadā viņa beidzot bija nolēmusi, ka īsi pirms Ziemassvētkiem veiks operāciju, lai svētku gaidīšanas un svinēšanas laikā varētu veseļoties un vajadzības gadījumā paņemt vēl pāris brīvas nedēļas gada sākumā, ja ārsts tā ieteiks.

Ingrīda sauc sevi par apzinīgu pacienti un allaž ir gatava precīzi izpildīt visus ārsta norādījumus.

Vēnas viņa nolēma operēt Rīgā, jo bija dzirdējusi, ka vietējais ķirurgs šajā laikā dosies uz kalniem slēpot. «Es uzreiz meklēju citu variantu, izskatīju privāto klīniku piedāvājumus un reklāmas. Izvēlējos vienu no klīnikām un pierakstījos uz konsultāciju.»

Ar jaunāko meitu Anniju.Ingrīda atceras, ka visu konsultācijas laiku viņai bijusi sajūta, ka nevajag operēties pie izvēlētā speciālista, tomēr šoreiz viņa savai intuīcijai nepaklausīja, lai gan parasti ir uzmanīga pret savu iekšējo balsi. Konsultācija notika novembrī, un jau 22. decembrī tika ieplānota operācija, ko ārsts ieteica veikt ar tobrīd salīdzinoši jaunu – tvaika impulsu – metodi.

«Mani nosūtīja uz analīzēm un kardiogrammu, pēc tam ar izmeklējumu rezultātiem ierados uz operāciju. Atceros, ka nebiju īpaši uztraukusies, jo vēnu operācija taču tiek uzskatīta par vieglu. Tomēr liels bija mans pārsteigums, kad, atrodoties jau uz operāciju galda, uzzināju, ka man tiks operēta tikai viena kāja, nevis abas. Lai gan 2006. gadā man bija veikti izmeklējumi, kas apliecināja, ka slimas ir abas kājas, ārsts paziņoja, ka kreisā kāja ir vesela.» Ingrīda saprata, ka notiekošo ietekmēt nevar, tāpēc tika izoperēta tikai viena kāja, un pēc operācijas viņa devās mājās.

Asiņošana un nespēks

Uzreiz pēc operācijas Ingrīda kopā ar meitu devās uz mājām Valmierā, bet jau nākamajā dienā mēroja ceļu atpakaļ uz Rīgu, jo bija jāierodas uz pēcoperācijas pārsiešanu. Tās laikā Ingrīdu brīdināja, ka uz pārsējiem var parādīties kāda asiņu pilīte, par ko nav pamata satraukties. «Ārsts man iedeva piecas tabletītes, kas jāizlieto piecu dienu laikā, lai neizveidotos trombi. Vēl mani brīdināja, ka nedrīkstu iet pirtī un lidot ar lidmašīnu.

Ierodoties mājās un novelkot zābaku, ieraudzīju, ka gan apsēji, gan zābaka odere ir pievilkusies ar asinīm. Tās noteikti nebija dažas asins pilītes… Asiņošana turpinājās visu nakti, arī 24. decembrī, divas dienas pēc operācijas, tā nebija apstājusies, tāpēc zvanīju uz klīniku, kur man veica operāciju, medmāsiņai, kuras kontakti man bija iedoti.

Viņa man ieteica pašai pārsiet asiņojošās brūces. Tomēr pēc neilga laika piezvanīja dakteris un interesējās, kas noticis. Acīmredzot medmāsiņa bija viņu informējusi par manu zvanu. Arī viņš ieteica pašai pārsiet brūces. Tā kā nebiju droša, vai tikšu galā, uzmeklēju savu paziņu, kura ir ātrās palīdzības ārsta palīdze.

Ziemas vaļasprieks – slidošana.

Aizsūtīju viņai bildes, kāda izskatās kāja, biju gatava samaksāt un aizbraukt pie viņas uz mājām, lai viņa pārsien. Tomēr paziņa man atteica, jo iepriekš esot redzējusi līdzīgu gadījumu, kas bija beidzies ar spēcīgu asiņošanu, tāpēc ieteica vērsties pie operējošā ķirurga.

Aizsūtīju bildes ārstam, un viņš man pavisam drīz atzvanīja un jautāja, cik drīz varu ierasties pie viņa Rīgā. Protams, nekavējoties devos ceļā no Valmieras, ārsts Rīgā apkopa brūces un uzlika pārsējus. Nākamajā dienā viņš piezvanīja un interesējās, vai kāja neasiņo. Caur apsēju asinis tiešām nebija redzamas.»

Pēc tam operējošajam ārstam bija jāatrādās 30. decembrī. Šo vizīti Ingrīda gaidīja ar nepacietību, jo juta, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. «Man bija vājums un nespēks. Atklāju, ka man visu laiku ir arī ļoti zems asinsspiediens – aptuveni deviņdesmit pieci uz piecdesmit pieci. Pēdējās dienās bija asiņojis deguns, kas man nav raksturīgi.»

Savilkts sprands? Nē, insults!

Nākamā vizīte pie flebologa bija paredzēta 22. janvārī, tomēr uz šo konsultāciju Ingrīda vairs nevarēja ierasties, jo viņai bija jāatgūstas pēc piedzīvotā insulta…

Ingrīda atceras, ka gada nogalē un jaunā gada sākumā pašsajūta ar katru dienu pasliktinājās – dienu pirms insulta pievienojās arī slikta dūša un galvas reiboņi.

Ingrīda nevar atbildēt, kāpēc nevērsās pie ģimenes ārstes agrāk. Iespējams, tāpēc, ka allaž sevi uzskatījusi par stipru un varošu.

Bet varbūt tāpēc, ka viņa sevi nedaudz mānīja, domādama, ka pie sajūtām ir vainīgi gremošanas traucējumi vai savilkts sprands. «Šādi simptomi ir arī pie savilkta spranda, par to bieži ikdienā sūdzas mani pacienti, tāpēc arī es domāju, ka tas varētu būt manas pašsajūtas iemesls. Tomēr zemapziņā manī bija nemiers, tāpēc aizgāju uz savas ģimenes ārstes praksi.

Dakteres tobrīd nebija uz vietas, tāpēc aprunājos ar medmāsiņu. Pastāstīju, kā jūtos, un palūdzu, lai viņa man iedod nosūtījumu uz asinsanalīzēm, jo gribēju pārbaudīt d-dimēru līmeni asinīs. Tas ir specifisks rādītājs, kas var liecināt par trombu veidošanās procesiem un trombožu risku. Es to zināju, jo savulaik biju strādājusi laboratorijā.

Māsiņa man iedeva nosūtījumu uz analīzēm, bet, tā kā bija pēcpusdiena, nolēmu analīzes nodot nākamajā rītā, zinot, ka no rīta to darīt ir vispareizāk. Pamostoties jutos ļoti slikti un sapratu, ka man labajai acij ir traucēts redzes lauks… Bija sestdiena, tāpēc ļāvu meitai gulēt un pati sēdos pie stūres, lai brauktu nodot analīzes. Kad grasījos izbraukt uz ceļa, paskatījos pa labi un sapratu – ar labo aci gandrīz neredzu. Tikai tagad apzinos, ka tādā stāvoklī nedrīkstēju sēsties pie stūres.

Vēlāk visu dienu pavadīju gultā ar planšeti klēpī un gaidīju analīžu rezultātus, kas pienāca ap deviņiem vakarā. Analīzēs bija redzams, ka d-dimēru rādītājs ir paaugstināts.

Tātad – intuīcija mani nebija pievīlusi, un es pati biju sev uzstādījusi diagnozi, tomēr prāts atsacījās tai ticēt.

Turklāt es zinu, ka d-dimēru rādītājs var būt paaugstināts arī pēc operācijām, un man taču decembrī bija notikusi operācija. Lai arī prātā ienāca doma par braukšanu uz uzņemšanas nodaļu slimnīcā, es no šīs domas atteicos, saprotot, ka negribu nakti pavadīt uzņemšanā. Nospriedu – ja vēl no rīta jutīšos tāpat, tad gan braukšu.»

Pamostoties nākamajā rītā, Ingrīdai nebija labāk, bet, tikko atmodusies, viņa vēl nenojauta, ka ir noticis ļaunākais. Viņa piecēlās un aizgāja līdz vannasistabai. «Paskatījos spogulī, un man viss bija skaidrs. Insults. Sejas labā puse nereaģēja. Kreisā puse smaidīja un mirkšķināja, bet labā – nekustējās. Attēls trīskāršojās, ar labo aci neredzēju, līdzsvaru noturēt bija grūti. Ar pārējo ķermeni viss bija kārtībā, insults bija skāris tikai seju un līdzsvara izjūtu. Es, protams, nezināju, cikos tas ir noticis, bet sapratu, ka katra sekunde ir dārga, tāpēc nedrīkstu krist panikā un raudāt, man jābūt mierīgai. Iztīrīju zobus, nomazgājos un saģērbos. Saprotot, ka mani atstās slimnīcā, ātri somā saliku mantas, paņēmu līdzi iepriekšējā vakarā izdrukātās analīzes.»

Pēc tam iegāju istabā pie meitas, pamodināju un teicu: «Meitiņ, aizved mani uz slimnīcu.»

Pēc īsas piereģistrēšanās slimnīcā Ingrīda ātri tika nogādāta Vidzemes slimnīcas insulta vienībā. «Man ātri tika veikti dažādi izmeklējumi – vispirms datortomogrāfija galvas smadzenēm, kas neuzrādīja insultu. Tad lumbālpunkcija, lai paņemtu muguras smadzeņu šķidrumu un izslēgtu iekaisumu. Atceros, kad strādāju laboratorijā un saņēmu uz izmeklējumiem lumbālpunktātus, man vienmēr bija liela pietāte, jo tā ir liela lieta – iedurt cilvēkam vajadzīgajā punktā un neskart muguras smadzeņu šķiedras. Kad uztaisīja magnētisko rezonansi, tad arī uzstādīja diagnozi – tromba izraisīts insults smadzeņu stumbrā. Vēlāk daktere stāstīja, ka smadzeņu stumbrā, kur man bija trombs, atrodas nervu centri, kas regulē dzīvībai svarīgas funkcijas, tāpēc šāds insults bieži beidzas ar nāvi vai arī cilvēks paliek tādā stāvoklī, ka nespēj pats kontrolēt savu ķermeni. Man paveicās.»

Nezaudēt humoru

Ingrīda ārstējās slimnīcā gandrīz divas nedēļas. Katru dienu pie viņas nāca fizioterapeite, lai izpildītu līdzsvara vingrojumus un vingrojumus sejas un acu muskulatūrai. Toreiz viņa nebija pārliecināta, vai pēc insulta atgūsies pilnībā, tomēr gribēja darīt maksimālo, lai rezultāts būtu pēc iespējas labāks un viņa varētu atgriezties dzīvē un darbā. Vaicāta, kā toreiz jutās, Ingrīda stāsta:

Man bija bail nomirt un vairs nekad neredzēt ģimeni, manas abas meitiņas. Sapratu, ka nekādā gadījumā nedrīkstu mirt, jo man jābūt rokas stiepiena attālumā no savas ģimenes, esmu viņu sargeņģelis, palīgs un padomdevējs.

Tobrīd sapratu, ka man ir jāpieņem notikušais, jo ietekmēt nevaru pilnīgi neko, vienīgi atdot visu Dieva, ārstu un likteņa rokās. Atrodoties slimnīcā, neļāvos pesimismam, ja neskaita vienu reizi, kad vizītes laikā palāta sanāca pilna ar ārstiem baltos halātos. Viņi man palūdza, lai noeju pa taisnu līniju. Es to nevarēju izdarīt, tāpēc apraudājos par savu nevarēšanu… Lai arī šobrīd uzskatu sevi par veselu un tā arī jūtos, man joprojām tas sagādā grūtības – noiet pa taisnu līniju ar aizvērtām acīm.»

Tomēr pāri visam Ingrīda centās saglabāt humora dzirksti, to uzturēt palīdzēja arī ģimenes locekļi, kas vilka uz zoba, ka viņiem Ingrīda ir mīļa arī tāpat, lai arī katra viņas acs skatās uz savu pusi. «Atceros pirmo reizi, kad ar fizioterapeiti gāju pa slimnīcas koridoru – es turējos viņai pie rokas un ar otru roku balstījos uz koka margām, kas pieskrūvētas pie koridoru sienām.

Ceļojums uz Taizemi kopā ar dzīvesbiedru Vadimu.

Citu palātu durvis bija vaļā, un pēkšņi izdzirdēju, ka no vienas palātas man uzsauc vīrišķīga balss: «Čau, Ingrīda!» Mana pirmā doma bija – acis un lūpas nav uzkrāsotas, zem acīm zili riņķi un katra acs skatās uz savu pusi…

Vistrakākais bija tas, ka nevarēju saskatīt un atpazīt, kas mani sveicina. Metu kaunu pie malas, atbrīvojos no fizioterapeites, aizgāju līdz gultai, no kuras skanēja balss, ieskatījos vīrieša sejā un atpazinu savu skolasbiedru Viktoriņu.

Viņš man jautāja: «Ko tu te dari?» Es pie sevis tobrīd domāju – varbūt viņš vēl nav saskatījis, ka man katra acs uz savu pusi, un neba jau es viņam tagad skaidrošu, ka viņš man rādās trīskāršs.»

Un humora deva Ingrīdai bija stipri nepieciešama arī vēlāk. Pēc atgriešanās mājās no slimnīcas viņa atklāja, ka pilnībā zaudējusi spēju raudāt. Lai arī reizēm ļoti gribas paraudāt – nesanāk. Tāpēc nekas cits neatliek, kā vien smieties. Un to viņa prot.

Šodien ir īpaša diena

Atgriezties mājās bija dīvaini, jo varēja taču gadīties, ka tas nenotiks. Turklāt vēl pusgadu pēc insulta pastāv liels risks, ka tas var atkārtoties. Šis laiks bija ne vien Ingrīdas rehabilitācijas, bet arī pārdomu un dzīves pārvērtēšanas laiks. «Tādi dzīves sitieni mūsos kaut ko salauž, bet liek arī saņemties. Tobrīd izkristalizējās dzīves patiesās vērtības – man svarīgākie cilvēki, pati dzīve, kas dota, arī katra diena, par ko jāprot priecāties.

Pirmo reizi pēc slimnīcas ieejot pa mājas durvīm, man bija ļoti savāda sajūta un iekšējs jautājums – vai es tiešām esmu atgriezusies? Pēkšņi ieraudzīju, ka man visapkārt ir daudz lietu, drēbju un apavu. Ja man nebūtu paveicies, tas viss varēja būt lieks un nevajadzīgs. Tāpēc, tiklīdz atlabu, atstāju sev pašas nepieciešamākās lietas, bet pārējās atdevu trūcīgajām ģimenēm »

Tas ir interesanti – mēs taupām kleitas un skaistus traukus kādai īpašai dienai, bet tā var nepienākt. Tāpēc ir jāvelk mugurā taupītās drānas un katra diena jāpadara īpaša.

Atnākot pavasarim, Ingrīda daudz laika pavadīja savā piemājas dārzā, un viņa atceras, ka katru reizi, kad izdzirdēja netālu esošajos kapos skanam zvana skaņas, skrēja iekšā mājā, jo nespēja tos klausīties. «Labi sapratu, ka ar vienu kāju pati esmu bijusi kapā.» Trīs mēnešus pēc atgriešanās mājās Ingrīda cītīgi vingroja, devās vizītēs pie savas neiroloģes un gaidīja rindu uz rehabilitāciju. Ģimenes ārsta praksē viņa bija uzzinājusi, ka pēc insulta pienākas rehabilitācija Sociālās integrācijas valsts aģentūrā Dubultos.

Aprīļa beigās, kad Ingrīda devās uz rehabilitāciju, vājums sejas muskulatūrā jau bija atgājis. Viņai vēl arvien bija problēmas ar labo aci, kas atgāja pusgada laikā, kā arī – līdzsvara traucējumi, kas atkāpās pēdējie. Rehabilitācijas centrā izbaudījusi masāžas, fizioterapiju, ergoterapiju, dažādas fizikālās procedūras, hidroterapiju, pērļu vannas, izpeldējusies baseinā, apmeklējusi psihologu un izglītojošas nodarbības grupās pie dažādiem speciālistiem. Pēc trim nedēļām Ingrīda atgriezās mājās daudz stiprāka un uz pilnu slodzi sāka strādāt. Pavisam nesen Ingrīda Sociālās integrācijas valsts aģentūrā uz rehabilitāciju bija jau otro reizi. Un tagad sevi sauc par pilnīgi veselu.

Izrādās – caurums sirdī

Gan Ingrīdai, gan viņas neiroloģei bija svarīgi censties saprast, kāpēc viņa četrdesmit deviņu gadu vecumā piedzīvoja tromba izraisītu insultu un vai tas var būt saistīts ar vēnu operāciju. Ingrīda konsultējās ar dažādiem speciālistiem, un secinājums bija viens – lai trombs no kāju vēnām cauri plaušām nokļūtu galvas smadzenēs, sirdī jābūt defektam jeb caurumam. Šāda iespējamība ir minimāla. «Lai gūtu skaidrību, neiroloģe mani nosūtīja uz ehokardiogrammu. Izmeklējums neizslēdza caurumu sirdī, bet to arī neapstiprināja.

To izlasot, neiroloģe mani nosūtīja uz transezofagiālo kardiogrammu – tā ir sirds apskate ar ultraskaņu caur barības vadu. Ilgi atliku šo izmeklējumu vairāku iemeslu dēļ – pirmkārt, tas nav patīkams, otrkārt, īsti neticēju, ka man varētu būt sirds defekts.

Tas bija liels stress visai manai ģimenei, īpaši bērniem, tāpēc šobrīd manā telefonā ir instalēta lietotne Find My IPhone, lai reizēs, kad neesmu sazvanāma, ģimene zinātu, redzētu, kur atrodos.

Bet man bija kauns neizpildīt neiroloģes norādījumus, tāpēc saņēmos un beidzot pieteicos pārbaudei. Un izmeklējums apstiprināja, ka man sirdī tiešām ir defekts jeb caurums.»

Šī iemesla pēc Ingrīda joprojām nav veikusi vēnu operāciju otrai kājai. Viņai ir bail. Piedzīvotā neveiksmīgā vēnu operācija un tai sekojošais insults bija pārāk liels pārbaudījums, tāpēc Ingrīda domā, ka, visticamāk, nekad nesaņemsies vēl vienai šādai operācijai.

Kopā ar draugu – drošāk

Liels palīgs un atbalsts atveseļošanās laikā Ingrīdai izrādījās jaunais draugs – angļu kokerspaniels Rokko. Lēmums par suņa ienākšanu ģimenē tika pieņemts dažus mēnešus pēc piedzīvotā insulta.

Ģimenes mīlulis angļu kokerspaniels Rokko.«Patiesībā tas bija manas meitas Annijas pirksts. Viņa juta, ka man vajag suņuku. Nolēmām tikai aizbraukt paskatīties, bet interesanti, ka bijām līdzi paņēmušas gan naudu, par ko suņuku nopirkt, gan deķīti. Atpakaļ braucām ar deķītī ietītu sunīti.» Ingrīda stāsta, ka atveseļošanās sākumā, pastaigājoties kopā ar Rokko, jutusies daudz drošāk, tāpēc suns kļuvis par viņas uzticamāko draugu. «Tolaik daudz runājos ar viņu. Rokko patika klausīties, kā jūtos un par ko esmu noraizējusies, savukārt man neatlika laika koncentrēties uz savām nevarēšanām.»

Pavisam drīz Ingrīda sāka vest Rokko uz suņu skolu. Kinoloģe Ingūna Tihomirova, kas nodarbojas ar kanisterapiju, novērtēja Rokko kā atbilstošu kanisterapijai un piedāvāja mācīties. Tas izvērtās par lielu piedzīvojumu gan Ingrīdai, gan pašam Rokko. Šobrīd Ingrīda jau saņēmusi sertifikātu, ka var nodaroties ar kanisterapiju. 

«Savas baterijas uzlādēju, arī esot kopā ar optimistiskiem, pozitīvi domājošiem cilvēkiem.»

Ingrīda uzskata, ka arī pēc pārdzīvojumiem galvenais ir neapstāties attīstībā. «Jau divus mēnešus pēc insulta devos uz teipošanas kursiem Rīgā, jo sapratu, ka nesēdēšu mājās un neraudāšu, man ir jāiet uz priekšu. Bēgu no aprunātājiem, čīkstuļiem un pasaules pulgotājiem. Jā, arī man ir bijis čīkstēšanas un žēlošanās laiks, bet tās durvis ir aizvērušās. Kad pie manis uz masāžu atnāk pacients, kurš arī nesen pārcieta insultu un ir optimistisks, vienmēr atvadāmies ar vārdiem – nezāles neiznīkst!»

Ingrīda iesaka arī tev

  • Vairāk laika tuvajiem. Reizi mēnesī ar meitām Anniju un Kristīni ejam uz restorānu, jo mums vajadzīgas meiteņu sarunas. Mierīgā atmosfērā baudām maltīti un izrunājam to, kas katrai no mums sakrājies uz sirds. Tāpat katru dienu WhatsApp sūtām cita citai uzmundrinošas bildes un novēlam veiksmīgu dienu.
  • Kustība. Es joprojām pildu fizioterapeites ieteiktos vingrojumus. Daudz staigāju kājām, jo tas palīdz sakārtot domas un saplānot darāmos darbus. Noiet desmit kilometrus man ir nieks. Brīvdienās izvēlos garos maršrutus – parasti 30–40 kilometrus. Apsveru iespēju maijā noiet arī 136 kilometru garo maršrutu Kolka–Dubulti. Vienmēr pastaigājos viena, jo vienatnē prāts atpūšas un dvēsele staro. Es arī daudz slēpoju gan ar distanču, gan kalnu slēpēm un nūjoju.
  • Rūpējies par sevi. Esmu masiere, tāpēc zinu, ko spēj masāža – pati divas reizes gadā izeju masāžas kursu. Tāpat regulāri apmeklēju baseinu un eju pirtī, kur peros ar dažādām slotiņām, arī vasarā sasaldētām jasmīnu un ceriņu slotām.
  • Teātris un grāmatas. Pozitīvi uzlādēties man palīdz grāmatas par patiesiem dzīves notikumiem, reāliem cilvēkiem un atmiņu stāstiem, kā arī teātris, tāpēc eju uz visām Valmieras teātra izrādēm un regulāri apmeklēju izrādes Rīgā.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs