Ingrīda Berga pēc pārciestām operācijām: Tādu kā es ir daudz, tikai neviens nerunā par to

Stiprie stāsti
Gundega Gauja
Gundega Gauja
Ievas Veselība
Ievas Veselība
13. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Meža atjaunošanas un kopšanas speciāliste INGRĪDA BERGA sevi sauc par dārgu sievieti. Kā nekā viņas ausī mazākais cilvēka kauliņš – kāpslītis – aizstāts ar miniatūru titāna protēzīti. Viss sākās ar pēkšņu dzirdes pasliktināšanos. Tikai pašas ātrā rīcība un prasmīgas ārsta rokas izglāba Ingrīdu no kurluma vienā ausī.

Ingrīda ir īsta dzīvesprieka un enerģijas bumba. Vienmēr kustībā, vienmēr veselīga. Tieši tāpēc pēkšņa dzirdes pasliktināšanās bija liels pārsteigums: kas notiek?! Pusgada laikā viņa piedzīvoja divas nopietnas un būtībā identiskas operācijas ausī. Bez otras būtu varēts arī iztikt, taču, kā izrādās, nejauka vīrusinfekcija spēja izkustināt protēzi dziļi galvas iekšienē.

Tam sekoja arī nopietni vestibulārā aparāta jeb līdzsvara traucējumi, kad zeme griežas un sienas pašas nāk virsū… Bet iesākumā vēl bija jānoskaidro – kas tas vispār ir un kāpēc pēkšņi vairs nav iespējams saklausīt un saprast, ko apkārtējie runā?

Uz mežu!

«Sevi saucu par mežinieku – jau no bērna kājas pa mežu vien dzīvoju. Mans vecaistēvs un visi tēvoči bija un ir no mežinieku vides, tāpēc faktiski esmu mežā augusi. Tēvs savulaik teica, lai eju mācīties par ārsti, bet es pie asinīm ģību un mani no sirds vilka uz mežu. Dzīvoju Kurmenes pagastā un strādāju Latvijas valsts mežos – esmu atbildīga par mežu atjaunošanu un kopšanu vairākos novados Zemgalē. Tas nozīmē – atbildu par visu no brīža, kad manā pārziņā nonāk izcirtums, līdz tur ir divdesmitgadīga jaunaudze. Tā ir plaša joma.

Protams, ne es pati braucu ar traktoru, ne stādu, ne zāģēju, bet es plānoju, koordinēju, skatos, kā darbi tiek veikti, un arī pati daudz esmu reāli klāt mežā. Raugu, lai katra nocirstā valsts meža gabaliņa vietā atkal šalkotu mežs! Man ikdienā bieži vien ir kājās gumijnieki, esmu mašīnai pie stūres un, kā smejamies ar kolēģiem, brienu meža taku!

Dzīves laikā neesmu lāgā zinājusi, kas ir slimības lapa. Vienīgās slimības lapas man bija tās, kas saistītas ar bērnu piedzimšanu.

Ārstus apmeklēju ļoti reti. Protams, ar laiku dzīvē iestājās periods, kad šis tas sāka birt nost – es to uztvēru kā zīmi, ka jāapmaina rezerves daļas.

Tāpēc man ir bijusi, piemēram, ceļgala meniska operācija. Celim bija veca vaina – savulaik orientējoties biju nogāzusies no klints un sasitusi to. Sāpēja, tā arī staigāju, līdz pienāca brīdis, kad bija jāremontē. Vēl man bija acu plakstiņa operācija. Acis – tas patiesībā bija šausmu stāsts.

Tepat, Latvijā, man plakstiņā iekoda knislis, un tur izauga pamatīgs augonis. No knišļa! Ārsti Latvijas Amerikas acu centrā teica – man ir palaimējies, ka tur vēl nav trīsmetrīgs tārps iekšā. (Smejas.) Bija tāds gads, kad cilvēki visā Latvijā sūdzējās par briesmīgiem knišļu uzlidojumiem. Ārsti to veidojumu veiksmīgi izņēma ārā, un tā tad faktiski arī bija mana vienīgā saskarsme ar ārstiem un visādām nepatīkamām lietām.»

Auss ciet

«Viss dzīvē bija labi, līdz vienam brīdim… Pirms apmēram pusotra gada kādā rītā, braucot uz darbu, pēkšņi sapratu, ka ausis ir tādas kā aizkritušas. Vienu dienu, otru… Nekad nebija bijušas nekādas problēmas ar dzirdi. Darbā par mani pasmējās, lai es izmērot asinsspiedienu. Nu izmērīju ar’ – it kā nekas ārkārtējs.

Taču auss problēma sāka kļūt traucējoša – visi runā, bet es nedzirdu! Skatos visiem mutē, jo neatšķiru, ko kurš saka.

Jaunībā reiz bija situācija, kad bija jāizskalo sērs no ausīm. Iedomājos – nu, varbūt sēra korķis, kam negadās?! Taču vienā brīdī diskomforts jau bija tik jūtams, ka apmēram pēc divām nedēļām sāku meklēt ārstu. Trakākais, ka tu mēģini pieteikties, bet ātrākais piedāvātais laiks ir pēc diviem līdz četriem mēnešiem. Nu katastrofa! Es sapratu, ka tik ilgi tādā stāvoklī nevarēšu izturēt. Dzīvoju laukos un sāku meklēt visā apkārtnē – kur, pie kā…

Palaimējās kaimiņos – Jēkabpils slimnīcā bija viens vienīgs brīvs laiks vizītei, turklāt par maksu. Tur man pieslēdza kaut kādu aparātu, un diagnoze bija tāda – izskatās, ka jums galvā ir šķidrums. Izrakstīja degunā pūšamas zāles, jo tam šķidrumam no galvas esot jāiztek ārā pa degunu, ja ne – varbūt būšot jādomā par operāciju.

Dakterim bija versija, ka tas saistīts ar deguna blakusdobumiem. Taču man bija ieplānots pārgājiena ceļojums, un es jau esmu bišķīt traka. Gribēju iet kājām no Portugāles puses slaveno ceļu uz Santjago de Kompostelu Spānijā.

Tā es ar visu degunā pūšamo pudeli devos ceļā un visu ceļu cītīgi piedomāju, lai man nebūtu operācijas.

Jo, protams, gādīgie darba kolēģi uz ziņu par šķidrumu galvā ākstoties reaģēja tā: «Jā, manai krustmātei arī tā bija! Ielika tiešo vadiņu no auss uz kuņģi, tur klapīte vērās vaļā, un tad šķidrums pārtecēja.» Protams, es, visu to smalki iedomājoties, biju šausmās. (Smejas.)»

Pareizā diagnoze

«Kad atgriezos no ceļojuma, nekas nebija mainījies. Domāju – jāiet atkal pie ārsta. Jēkabpilī bija gara rinda, un tāpēc meklēju citu ārstu. Devos uz Aizkraukles medicīnas centru. Tur dakteris Valdis Miglāns man veica dažādas pārbaudes, bet laikam kaut kāds aparāts bija sabojājies. Tehnika mēdz pievilt, tāpēc, lai būtu kaut kāda skaidrība, aizsūtīja mani uz magnētisko rezonansi galvai.

Pēc tam dakteris atkal mani pārbaudīja uz tā aparāta, kas atkal neko nerādīja, bet viņam esot aizdomas par auss otosklerozi. Biju šausmās – kāda skleroze?! Vēl tak nebūtu laiks! Dakteris mierināja, ka tas ar vecumu neesot saistīts, un ieteica man vērsties Rīgā pie Headline klīnikas ārsta – otorinolaringologa daktera Kaspara Pekša, jo lieta esot nopietna. Arī tur bija jāgaida rindā un arī par maksu, bet man nebija citu variantu. Kamēr gaidīju vizīti – dzirde pasliktinājās. Kad nokļuvu līdz dakterim Peksim, ar labo ausi vairs faktiski nedzirdēju.

Dakteris teica – tik labi, ka biju laikus sākusi rīkoties, jo citādi es būtu zaudējusi dzirdi ar vienu ausi pilnībā.

Dakteris Peksis mani uzklausīja, apskatīja magnētiskās rezonanses rezultātu un apstiprināja sava kolēģa uzstādīto diagnozi – otoskleroze. Izrādījās, ka nav man nekāda šķidruma galvā un tur vispār nav nekāda sakara ar deguna blakusdobumiem. Visi mēs mēdzam kļūdīties, es par to neļaunojos. Dakteris Peksis uzsvēra – galvenais, ka ar to zāļu pūšanu degunā man nekas sliktāk nebija nodarīts, tik vien kā patīrīja deguna blakusdobumus, ja vien tur vispār bija, ko tīrīt.

Bet kas īsti ir otoskleroze?… Tas nozīmē, ka vidējā auss daļā pārstāj kustēties cilvēka pats mazākais kauliņš – kāpslītis. Tā ir tāda mini detaļiņa, bet ļoti svarīga skaņu pārvadē. Vispār neesot skaidrs, no kā šāda problēma rodas. Palasīju internetā – lielākoties to konstatē jaunām sievietēm, kas pirmo reizi ir stāvoklī, ļoti reti vīriešiem – lielākoties zilacainajiem… Neviens nezina šai vainai iemeslu, bet pēdējā laikā tā parādoties arī bērniem un arvien biežāk vīriešiem, bet – varbūt to biežāk atklāj tikai tāpēc, ka vīrieši biežāk sāk uzmeklēt ārstus.

Kad darbā paziņoju, ka man tāda vaina, – izrādījās, ka daudzi kolēģi nedzird pietiekami labi. Meža vide ir tāda – tur vīrieši šauj, strādā ar tehniku, ir trokšņi, vibrācijas. Kolēģi bieži noraksta savas sūdzības uz apkārtējo vidi un domā: kļūstu kurlāks, droši vien vecuma kaite. Bet patiesībā – ja aizietu pie ārsta, tur varētu daudz labot.»

Labā ziņa bija tā, ka arī par manu kaiti ir zināms, KĀ to labot!

Titāna protēzīte

«Ar dakteri vienojāmies, ka jāveic operācija – jo ātrāk, jo labāk. Bija jāveic virkne izmeklējumu – asins analīzes, kardiogramma, plaušu pārbaude un citi –, jo operācija notika vispārējā narkozē. Patiesībā ļoti nopietni, jo pirms operācijas man bija jāparakstās, ka varu nekad vairs nedzirdēt un vispār nepamosties. Nu, iedvesmojoša tā parakstīšanās. (Smejas.) Bet tāda ir procedūra.

Es nebiju nobijusies. Jāteic, ka sarunas ar dakteri Peksi – tā ir viena liela smieklu lēkme. Sēdi un smejies – par visu pasauli un sevi! Es vairāk biju nobijusies, kā pēc operācijas tikšu uz kājām, jo auss ir ļoti saistīta ar vestibulāro aparātu, un mani jau brīdināja, ka es, iespējams, ilgi nevarēšu staigāt, nevarēšu vadīt auto. Tas ļoti sarežģītu manu dzīvi.

Tāpēc operācija bija jāveic ātri – tā bija pagājušajā ziemā, jo pavasaris mežā ir karstākais meža stādīšanas laiks, un tad es tādas slimošanas atrakcijas nevaru atļauties.

Operācija notika turpat Headline klīnikā. Es jutos ļoti drošās rokās, baiļu nebija. Mani aizmidzināja un veica mazu griezumu ausī: uz auss gliemežnīcas joprojām man ir tāda rieviņa – rēta. Tad dziļāk ausī nomainīja to mazo kāpslīti pret sīksīku protēzīti. Tā ir no titāna – laikam četrus milimetrus gara, un es smejos, ka šobrīd esmu ļoti dārga sieviete! Man tagad ir titāna auss! Tiesa, citi par to nenojauš.

Pēc operācijas nekas nesāpēja, bet atmošanās no narkozes nebija viegla. Pavadīju klīnikā nakti, briesmīgi slāpa, bet nedrīkstēju dzert. Pēc operācijas auss bija aizbāzta, nopakota un aizlīmēta – pat nezināju, kas tur notiek, jo tāpat aizbāzts un neko nedzirdi. Un tad sākās brīnumi ar vestibulāro aparātu – biju ļoti nestabila, uz tualeti mani aiz rokas veda. 

Atlabšanas periods bija grūts. Kad beidzot nokļuvu mājās – sapratu, ka pārvietošanās ir faktiski neiespējama.

Galva reiba, viss apkārt gāja uz riņķi. Pāris nedēļas mans slavenais gājiens bija tikvien kā – gulta–siena–tualete–siena–gulta. Dušā iet drīkstēja, bet galvu mazgāt iesākumā ne, lai ūdens neiešļakstītos ausī. Grūti aprakstīt to, ka tu nevari paiet nevis kādu sāpju dēļ, bet tāpēc, ka grīļojies un krīti pie zemes. Iepriekš pat nenojautu, ka patiesībā vestibulārais aparāts ir tik ļoti svarīgs!

Tobrīd vēl nebija skaidrs, kas ir ar dzirdi – pakojuma dēļ. Man pašai bija auss jāapkopj – pakojums bija jāvelk ārā, jāapkopj ārpuse ar ūdeņraža peroksīdu, jo bija daudz asiņu, kreveles, auss suloja, tīrījās. Katrā ziņā skati bija visai šaušalīgi, bet apkopu un atkal aizlīmēju ciet. Es biju patiesi pārsteigta – cik daudz metru marles var iebāzt ausī! (Smejas.) Ar laiku lēnām sāku saprast, ka es dzirdu. Tapa skaidrs – labāk vai sliktāk, bet es dzirdēšu. Ja operācijas nebūtu, es jau būtu kurla ar to ausi. Jutos priecīga!»

Dāvanā – olimpiskais vīruss

«Pirmais mēnesis bija smags laiks, nākamās nedēļas jau vieglākas – jau sāku staigāt, galva vairs nereiba un pēc pusotra mēneša atgriezos darbā. Bet – tas bija ļoti pārsteidzīgs lēmums… Atgriezos darbā februārī – vīrusu un infekciju laikā. Tikko bija beigusies ziemas olimpiāde, un, kā mēs zinām, arī olimpiādē visi vēma un slimoja. Visticamāk, arī darbā kādam bija bijis rotavīruss – tā arī es noķēru tādu olimpisko vīrusu. Tā ir, kad slimi cilvēki iet uz darbu! Atbraucu no darba mājās, un, kā sāku vemt, tā kādas astoņas līdz divpadsmit stundas no vietas. To nebija iespējams apturēt!

Ārsts pēc tam teica – man jau atlika tikai gar kādu durvju kliņķi nogrābāties, un es ar savu novājināto imūnsistēmu to bacili savācu.

Katrā ziņā sekas bija graujošas. Ar to spiedienu galvā, kāds bija briesmīgajā vemšanas procesā, kāpslītis acīmredzot nolēca no savas vietas – tika izkustināts. Kāpslītis jeb – manā gadījumā – kāpslīša protēzīte nav fiksēta un piestiprināta. Kāpslītis ir kā uz pakaramā uzkabināta klapīte, tam ir jākustas, jo tas ir iesaistīts skaņu pārvadē. Pēc tam sapratu – viss, atkal kaut kas nav. Aizeju uz veikalu un jūku prātā, jo sajūta ir kā bišu stropā! Visas skaņas sanāk kopā, un galva dūc! Izrādās – ja kāpslītis vairs nekustas, auss skaņu tulko kā troksni. Galvā sākās nemitīga zuzoņa un dunoņa.

Protams, ka visiem bija žēl, jo īpaši dakterim Peksim. Teicu: «Glābiet, ko man tagad darīt?!» Protams, atkal tiku uzklausīta, mierināta, uztaisīja audiogrammas, un tās apstiprināja, ka jā, tiešām atkal nedzirdēju. Man nozīmēja atkārtotu operāciju.

Es jau nevienu nevainoju – pati vainīga, ka aizgāju uz darbu tik ātri. Bet faktiski to vīrusu jau varēja uzlasīt jebkur un jebkurā brīdī.

Un man bija vairāk jādomā par kardināliem imūnsistēmu uzlabojošiem pasākumiem. Es gan lietoju medu, ogas, smiltsērkšķus, bet ar to laikam bija par maz.»

Otrais piegājiens 

«Ārsts teica – būtu labi pirms otrās operācijas sastiprināt imunitāti. Bet ar tādu dunoņu ausīs nebiju gatava pusgadu gaidīt imunitātes uzlabošanos un operāciju. Nevarēju to salāgot ar saviem daudzajiem pienākumiem darbā. Izlēmām tomēr operēt drīz – īsi pirms Jāņiem. Atkal uz klīniku, atkal izmeklējumi, analīzes un atkal operācija – tās laikā kāpslīša protēzi nolika vietā un nostiprināja. Šoreiz viss kaut kā likās viegli – jau zināju sistēmu un lietu secību, tiesa, sajūtas bija pavisam citādas. Nekas nebija tā, kā iepriekš.

Dakteris teica – visas operācijas atšķiras, reakcijas atšķiras. Man vairs nebija nekādu īpašo līdzsvara traucējumu – es kā cēlos, tā gāju. Iznāca tā, ka pamodos pēc narkozes un nebija, kas atbrauc man pakaļ, bet klīniku ver ciet. 

Sarunāju Rīgā pie draugiem naktsmājas, un klīnikas māsiņa, kurai bija pa ceļam, pati ar savu mašīnu mani turp aizveda. Jauki cilvēki. Tiešām.

Tā nu atkal biju mājās, atkal nopakota auss. Dažas pirmās dienas pa māju bija tādas nestabilas, bet jau Jāņu dienā izlēmu iet pati sev jāņuzāļu pušķi sasiet. Apsēju ap galvu lielu, skaistu, puķainu lakatu, lēnām salasīju jāņuzāles un īsi arī pasvinēju Jāņu nakti. Tad kādu brīdī pavārguļoju pa mājām, bet jutos stabili – bija vasara, man bija ļauts staigāt pa āru, un sāku atkal lēnām nūjot. Pirmās reizes – puskilometru, kilometru. Divas nūjas – tātad nokrist nevaru.

Tiesa, spēka nebija, pūtu un elsu kā vecs cilvēks. Tomēr jutos stabili un sāku domāt – kā vēl uzlabot savu līdzsvara izjūtu. Nopirku SUP dēli – man pie mājas ir pasekls dīķis, un sāku pa to dīķi supot. Iesākumā rāpus uzrāpos uz dēļa, tad tupus supoju un pēc tam jau sāku celties kājās. Tas ļoti labi trenēja līdzsvaru, arī dakteris ar mani lepojās. Un arī es pati ar sevi!

Man vienīgi bija sevi jāsargā neiekrist dīķī, jo ausi nedrīkstēja slapināt. Dakteris vispār mani neierobežoja. Es saku: «Vasara, vīna glāzi gribas…» Viņš man atbild, ka es arī alu varot dzert, bet nevajag kasti! (Smejas.) Dakteris teica: «Esi priecīga, veseļojies!» Protams, bija lietas, ko pēc operācijas kādu laiku nedrīkstēja – lidot ar lidmašīnu, peldēt, iet pirtī.»

Dzīve jaunās skaņās

«Tad es ilgi domāju – kā tagad ir? Kā es dzirdu? Vai vismaz tikpat labi kā pēc pirmās operācijas? Ja tā kritiski veros, tad ir drusciņ sliktāk, nekā bija pēc pirmās operācijas. Iespējams, rētaudu dēļ, bet – es tomēr dzirdu! Un par to esmu priecīga. Šoreiz biju iedomājusies – tagad gan uz darbu ātri neskriešu, bet nekāda bauda jau tur nesanāca.

Saproti, ka tavus darbus jau tāpat neviens nepadara, tie tikai krājas un krājas, un, kad atgriezīšos, tur būs trīs reizes vairāk ko darīt.

Saliku pa plauktiem – ko zaudēju, ko iegūstu. Sapratu, ka ir vasaras beigas, es labi jūtos, bet krājas spriedzīte darba dēļ. Varēju jau iet, vadīt auto, un tā nolēmu atgriezties darbā. Viss bija labi, jo uzreiz neko nesaķēru, kaut jutu, ka pēc divām operācijām ar īsu starplaiku un vispārējām narkozēm imūnsistēma joprojām nav līmenī.

Protams, es tagad sevi saudzēju, jo tomēr vieglāk pieķeru vīrusus, daudz ātrāk saaukstējos. Tomēr ievēroju principu – ja slima, sēžu mājās. Tas nav tā vērts – skriet slimam! Agrāk nekad dzīvē nebiju valkājusi ziemā cepuri – tagad man ir vesela cepuru kolekcija. Es atradu jauku mākslinieci, kas ada glītas cepures. Kā saka – dzīve kļūst interesanta un krāšņa, apgūstu jaunas lietas, kaut ko, kas nav bijis! Bet sevi ir jāsargā.

Tagad ir tā, ka es slikti jūtos pūlī. Ja runā visi, tad es izmisīgi skatos visiem mutē, ko kurš saka. Tā mākslīgā kāpslīša kustības ir nedaudz asākas, un līdz ar to skaņas nav tik plūstošas, bet mehāniskākas. Impulsa tulkojums smadzenēm ir drusku citādāks nekā otrā ausī. Ar vīru faktiski dzīvojam mežā, bērni jau lieli un prom savā dzīvē, – te valda pilnīgs klusums. Tāpēc te dzirdu perfekti, bet pilsētā un pūlī – tur man nepatīk. Bet citādi – ballēs dejoju, ritmu jūtu.

Mums darbā bija balle, un sapratu, ka vairs neuzdrošinos dziedāt.

Man ir sajūta, ka es sevi sliktāk dzirdu un tās skaņas, ko es izdvesīšu, nebūs citiem patīkamas. (Smejas.) Kad pavēru muti karaokē, ātri to aizvēru un teicu sev: «Nē, nē, meitene, labāk turi muti ciet!» Nezinu, kā es skanu, un nevaru to kontrolēt. Taču esmu izmēģinājusi daudz ko citu – pabiju rokzvaigznes Zucchero rokkoncertā, bet tādas skaņas man nepatika.

Tur tās lielās tumbas, tāpēc vispār nesapratu, kur man nostāties, jo tā akustika manām ausīm bija pārbaudījums. Bet portugāļu fado koncertā jutos un dzirdēju brīnišķīgi! Labāka manām ausīm ir mierīga un glāstoša mūzika. Un vēl – es mācos itāļu valodu. Ievēroju gan, ka viss, kas saistīts ar svešvalodām, tagad nākas grūtāk. Arī klausoties angļu valodu, svešvalodas skaņas ausīm tagad kaut kā grūtāk uztvert un sagremot. Nu, man pie tā būs vienkārši jāpierod.»

Atkal pārgājienos

«Pagājušā gada oktobrī – drīz pēc tam, kad atkal varēju lidot – devos uz Portugāli, kur nogāju 170 kilometrus gar okeāna krastu. Tikko kā drīkstēju – cēlos spārnos! Janvārī nogāju kārtīgu gabalu gar jūras krastu arī Maltā. Smuki, miera nav, pēdas niez! Tāpat arī gandrīz katru dienu eju tepat pie mājas mežā nūjot. Redzu atšķirību savā ķermenī; ja nesanāk nūjošana – sāku dīdīties un krist citiem uz nerviem.

Citiem varu ieteikt tikai vienu – ja ir dzirdes izmaiņas, nevajag vilkt garumā!

Ir jāpiesakās pie otorinolaringologa un, ja rindas ir garas, jāmeklē iespējas tikt uz maksas konsultācijām, jo te no svara ir laiks, kuru nedrīkst zaudēt. Un, ja iespējams, – vajadzētu konsultēties vismaz pie diviem speciālistiem. Nezinu, kā pilsētniekiem, bet lauciniekiem speciālisti ir grūti pieejami, ir tik garas rindas. Ja pats velc garumā, baidies iet pie ārsta, tad vēl jāgaida rindā – laiks iet… 

Bija labi, ka es visu darīju ātri. Tiesa – drošs jau nevari būt nekad. Dakteris teica, ka nekad nevar zināt, vai arī otra auss neizstrādā tādu joku. Tādas statistikas nav, bet tā var notikt un var arī nenotikt, jo iemesli šai vainai joprojām nav zināmi. Labā ziņa – mūsdienās ir risinājums, kā to labot! Zinātne attīstās, un varbūt reiz tiks nosaukts iemesls un cilvēki varēs novērst riska faktorus. Runājot ar cilvēkiem apkārt, esmu sapratusi – tādu kā es ir daudz, tikai neviens nerunā par to. Agrāk, piemēram, nerunāja par veģetatīvo distoniju. Katrs savā stūrītī mocījās. Līdzko kāda zvaigzne, prominence vai zināms cilvēks sāk par to runāt, izrādās, ka mēs te katrs otrais esam tāds. Un ar dzirdes problēmām ir līdzīgi – par to ir jārunā.

Es kā zinātkārs cilvēks pēc operācijas nopirku metafizikas grāmatu, kurā stāstīts, kāpēc mēs slimojam. Tur teikts, ka ar ausīm slimo tie, kas negribot kaut ko dzirdēt. Bet man nepatīk tas populārais uzskats, ka viss ir galvā. Es domāju – klau, piedzimst mazs bērniņš, un dažu mēnešu vecumā viņam vēzis. Kas viņam ir bijis galvā? Ko viņš nodarījis? Tāpēc šis viss mani drusku kaitina. Ir taču ģenētiskas kaites, vīrusi, kas tikai vēl ne, un tam nav nekāda sakara ar tavu galvu! Tomēr – redzesloka paplašināšanai esmu nolēmu to grāmatu kārtīgi izstudēt.»  

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+