Gleznotājs Jānis Anmanis pret kaitēm – ar humoru un mākslu

«Mana dzīve bijusi spraiga, un arvien cenšos to tādu noturēt!» saka gleznotājs JĀNIS ANMANIS. Jaunībā, spēlējot basketbolu, viņš guva pleca traumu, kam bija nozīmīga loma viņa karjeras izvēlē. Plaušu karsoņa dēļ viņš pabija otrā pusē, bet atgriezās. Par mata tiesu bijis no aiziešanas aizsprostota sirds asinsvada dēļ. Neskatoties uz to, 2018. gadā viņš nosvinēja septiņdesmit piekto jubileju. Kā saglabāt veselību?
Stiprais stāsts
Ginta Auzniece
24. aprīlis

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

Uz armiju ar izjukušu plecu

«Man dzīvē bijuši vairāki nopietni ar veselību saistīti notikumi, bet pāri tiem man allaž daudz svarīgāk ir šķitis – iet un darīt, nesūkstīties… Un laime gan labos, gan ne tik labos brīžos ir cilvēki, kas pagadās ceļā. Katrs satiktais un piedzīvotais veidojis mani tādu, kāds esmu. Pusaudžu gados mācījos 5. bērnu sporta skolā. Bija tāds gadījums… Kad, spēlējot basketbolu, piesedzu komandas biedru un rokas bija atslābinātas, uzbrucējs spēcīgi uzjoņoja man virsū. Un – hop! – pleca saite izgāja no ierindas, plecs bija kā izkabinājies. Drīz pēc tam nolēmu stāties armijā.

Mans dvīņubrālis Pēteris bija dienestā, bet es ne, tāpēc nodomāju – ar ko esmu sliktāks?! Es taču arī varu aizsargāt savu ģimeni un dzimteni! Aizgāju uz kara komisariātu un paziņoju, ka vēlos dienēt. Man pretī atbild: «Bet jūs taču jau sen dienat!» Es brīnos: «Nē, tas neesmu es, tas ir Anmanis P., bet es esmu Jānis.» Darbinieks beidzot visu saprot un saka man: «Labi, atnāciet uz pārbaudi.» Es arī atnāku. Tur telpā četras interesantas māsiņas, daži ģenerāļi un kapteiņi – zvērīga komisija. Mani apsēdina uz klavieru krēsla, kas griežas, un visi mani kārtīgi iegriež. Izrādās, mani bija plānots gatavot atomzemūdenes kapteiņa amatam. Tā nu es tur griežos un ieraugu māsiņu ar ļoti labām formām, un humora pēc pieceļoties uzstreipuļoju viņai virsū, apkampu, un mēs abi nogāzāmies gar zemi. Tā nu nekāds atomzemūdenes darbinieks no manis nesanāca, jo komisija manu vestibulāro aparātu pēc tāda izgājiena nenovērtēja visai augstu. Tā teikt, pats sevi iegāzu. Nu nekas, drusciņ pabēdājos, un tad mani sauca uz pārrunām atkal citu reizi.

«Redz, katram stāv klāt sargeņģelis, kas visas lietas kārto.»

Šoreiz uz pārbaudi bija jāiet plikam – tāds, kāds esmu, ar visu, ko Dieviņš devis. Ieeju telpā, atkal priekšā trīs skaistas dāmas un ļoti labi ēdis ģenerālis, resniem rozā vaigiem. Pēc tām pārrunām mani nosūtīja uz Kaļiņingradu, uz aviācijas skolu, un iecēla par aviācijas mehāniķi. Tā nu es devos ceļā. Tikai ne es, ne mana mamma nezinājām, ka tur arī normāli dos ēst, tāpēc māmiņa ielika līdzi somā burciņas ar visādiem konserviem. Pirmajā vakarā izlavījos ārā un apraku burciņas puķu dobē, tā teikt – nebaltai dienai. Tā sākās mana dienesta dzīve.»

Dižkareivja sargeņģelis

«Mani tur vēlējās izmācīt par dižkareivi, kā mūsdienās sacītu, un uzdeva apmācīt pārējos zaldātus. Man bija jādod viņiem komandas – pa labi, pa kreisi, apkārt griezties… Bet jau tolaik es biju uz tu ar humoru, tāpēc katru pavēli noformulēju ar lūdzu. Vai jūs, lūdzu, varētu pagriezties pa kreisi? Tā arī mana dižkareivja karjera izpalika, jo tādas laipnības šai statusā nebija pieņemamas.

Tad man bija jāiet uz aviācijas skolu mācīties un pētīt visādus mehānismus un vadiņus. Teikšu godīgi, uz tiem lūkojos kā uz mākslas darbiem, un, ja man tas būtu jādara ilgāk, būtu vakars ar tām lidmašīnām! Tā nu es skatos un skatos uz tiem mehānismiem, un man zvērīgi sāk nākt miegs… Ko es daru?! Sāku uz lapas zīmēt kailas meitenes. Tur bija ļoti simpātisks, aristokrātisks virsnieks, viņš pienāk pie manis, skatās uz manu zīmējumu, paņem to un pasauc mani pie sevis kabinetā. Es drusku sabijies – kas nu tagad būs? Šis saka: «Te jums būs trīsdesmit kvadrātmetru liela telpa, zīmējiet, rakstiet! Dariet to, kas jums ir interesants. Vienīgi jums būs jātaisa fiķiļ – sienasavīze par aktuālajiem notikumiem rotā.» Biju bezgala pārlaimīgs, jo beidzot varēju darīt to, kas man patīk! Man vienmēr licies, ka pat armijā var izvērsties radoši, ja vien tevi nešauj nost un tu esi dzīvs. Bija dažādi citi kuriozi un arī sodi par to. Piemēram, kartupeļu mizošana, bet kādā tādā humora reizē beidzot par sevi lika manīt šajā stāstā jau aizmirstais plecs.

Ar kolēģi lauzāmies, un jutu: viss, plecs kabinās ārā. Arī šauteni vairs nevarēju taisni noturēt, gleznošanas krāsu palate neturējās rokā…

Plecs izkabinājās nedēļā aptuveni desmit reizes. Tad tika izsaukta komisija, lai mani nozīmētu uz operāciju. No tās es atteicos, tāpēc man piešķīra balto lapu – dienesta dzīve beidzās. Tad iestājos Mākslas akadēmijā, bet, kad mācījos trešajā kursā, mani atkal nez kāpēc izsauca dienēt, un tur jāsaka paldies latviešu dakteriem, kas man ārā lecošā pleca dēļ otrreiz vairs neļāva iet armijā. Redz, katram stāv klāt sargeņģelis, kas visas lietas kārto. Kā beidzās stāsts ar plecu? Nekā īpaši. Vienkārši sāku aktīvi sportot, spēlēt basketbolu, braukt uz sacensībām, saites laikam nostiprinājās, un problēma pazuda pati no sevis. Iztika bez operācijas, ko tik ļoti nevēlējos.»

Aizlidoju un atgriezos

«Plecs jau nebija nekāda lielā muiža, ja tā padomā… Kad man bija nedaudz pāri trīsdesmit, 1972. gadā veidoju personālizstādi Rīgas pils pagrabā. Toreiz vienpadsmit gadus biju Latvijas radošās jaunatnes vadītājs, pacēlu jaunatni radošā lidojumā. Tas bija zelta laiks – tagad pat kauns teikt, bet absolūti visas idejas, ko ieteicu, tika realizētas un finansētas. Mums bija radošās nometnes kopā ar Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni, un daudzām citām ievērojamām personībām. Uztaisīju izstādi ar simts gleznām, un, kā par brīnumu, pie izstāžu zāles durvīm sāka stāvēt rindā cilvēki. Tas tam laikam bija kas neaptverams! Bet iespējams, ka notikumu, ar to saistīto stresu un pārdzīvojumu par kritikām bija par daudz…

«Man nedēļu bija temperatūra četrdesmit viens grāds, gulēju slimnīcas gultā slapjš kā ūdenī.»

Atceros, uz izstādi vēlējās tikt arī cilvēki ratiņkrēslos, bet pie ieejas nekas tam nebija aprīkots. Bija oktobris, ārā auksts, un es palīdzēju šos cilvēkus ratiņkrēslos ienest zālē. Tā pamazām sāku just, ka man sāp zem lāpstiņas mugurpusē. Paldies dakterei Sietniecei, kas tolaik nāca pie manis pirkt gleznu, – es viņai pasūdzējos, kur man sāp. Pirms tam visi ārsti, pie kā vērsos, tikai smaidīja un apgalvoja, ka viss ir kārtībā. Bet daktere Sietniece, uzklausot manas bažas, momentā aizdzina mani uz slimnīcu. Izrādījās – abpusējs plaušu karsonis smagā formā. Acīmredzot rudens vīrusi un slodze, kas tajā laikā bija, darīja savu. Laikam nebiju sev uzlicis pietiekamu aizsardzību, nebiju norobežojies no negatīvā, tāpēc saslimu. Man nedēļu bija temperatūra četrdesmit viens grāds, gulēju Stradiņa slimnīcas palātas gultā slapjš kā ūdenī. Laikam man apnika šī bezcerīgā situācija, un es sāku pamazām aizlidot… Atceros, ka pacēlos virs savas gultas un ielidoju tādā kā tunelī.

Atceros, ka pacēlos virs savas gultas un ielidoju tādā kā tunelī. Es lidoju ilgi, ilgi, tur bija silts, mazliet liegs vējiņš, un galā redzēju gaismu…

Es lidoju ilgi, ilgi, tur bija silts, mazliet liegs vējiņš, un galā redzēju gaismu… Apskatījos, kas tur notiek, atlidoju atpakaļ, paskatījos uz sevi, guļošu gultā, no augšas un atgriezos. Acīmredzot kāds augstāks spēks apžēlojās par mani, un es izveseļojos. Jā, laikam izklausos traks, bet tas, ko stāstu, ir balta patiesība, un es to bez jokiem pieredzēju. Kopš tā laika, pateicībā par šo atgriešanos, es savos darbos gleznoju eņģeļus un spārnus. Neesmu pārāk dievticīgs, tā vienkārši ir mana pateicība, ka atgriezos no tuneļa un ka varu cilvēkiem kaut ko dot.

Jau pēc gada spēlēju atkal basketbolu un drīz vien uzrīkoju pirmās Mākslas dienas, kas notika ārpus telpām, Doma laukumā. Bet arī tās, ja godīgi, draudēja nobrukt. Īsi pirms pirmajām Mākslas dienām, spēlējot basketu, sarāvu ceļa saites. Visa Latvija Mākslas dienām bija gatava, viss noorganizēts, bet es sēdēju mājās ar traumētu celi. Gara acīm redzēju, jau iztēlojos, ka pasākumu vada kāds cits… Tam es nebiju gatavs, tāpēc, šādu ainiņu iedomājoties, par spīti aizkliboju uz tramvaju un aizbraucu uz Mākslinieku savienību! Viss notika un izdevās ar manu klātbūtni.»

Japāņu stents un podagra

«Vēl viens notikums bija pirms sešiem gadiem… Vienu brīdi ilgas stundas pavadīju gleznojot, biju visai mazkustīgs, un pamazām jutu, ka kļūst grūti elpot. Atceros brīdi, kad sāku izteikti justies kaut kā ne tā… Biju Bauskā, karstā vasaras dienā, kad ārā bija trīsdesmit četri grādi, viens pats vadīju plenēru, un – pēkšņi spiež krūtīs. Izrādījās, bija aizdambējis asinsvads sirdī, un nācās to paplatināt ar stentu. Par godu šim notikumam man Austrumu slimnīcas Neatliekamās kardioloģijas nodaļā asinsvadā ielika modernu japāņu stentu. Paldies dakterim Artim Kalniņam! Tagad jūtos labi, varu strādāt un kustēties, arī basketu vēl reizi pa reizei uzspēlēju, tikai regulāri jālieto asinis šķidrinošas zāles, lai asinsvads atkal neaizdambējas. Domāju, ka arī šoreiz vainu saasināja pārslodze, kas mūsdienu pasaulē kļuvusi par pašsaprotamu lietu. Bet tas, ko no šīs situācijas iemācījos, – ir jākustas! Arī tagad esmu palaidies, jūtu, ka nākuši klāt daži lieki kilogrami, vajadzētu pie tā piestrādāt.

Katru dienu mēneša garumā izdzēru pa glāzītei tīras, ļoti koncentrētas dzērveņu sulas. Biju izdomājis, ka tas stiprinās manu imunitāti…

Patiesībā man ir vēl viena ķibele. Arī to, domāju, radīju es pats. Līdz pat pāri sešdesmit gadiem biju ļoti aktīvs, kustējos, spēlēju basketbolu, zināju, ka man jābūt veselam, nedrīkst slimot, tāpēc nelietoju klasiskos vitamīnus, bet katru dienu mēneša garumā izdzēru pa glāzītei tīras, ļoti koncentrētas dzērveņu sulas. Biju izdomājis, ka tas stiprinās manu imunitāti. Jā, slimot tiešām neslimoju, bet man sākās locītavu vaina, podagra. Izrādās, locītavās radās kristāliņu nogulsnes, un to varēja izprovocēt arī spēcīgā dzērveņu dzira, ko regulāri lietoju, jo tajā ir daudz bioloģiski aktīvu vielu un arī skābeņskābe, kas nogulsnē locītavās kalciju. Arī aktīvo trenēšanos tolaik biju mazliet pārtraucis, un tā nu manām locītavām šis komplektiņš nāca tikai par sliktu. Kustēties nedrīkst pārtraukt, īpaši, ja tas visu dzīvi aktīvi darīts. Labāk būtu kustējies un nebūtu dzēris dzērveņu sulu! (Smejas.) Bet arī ar podagru sadzīvoju visai labi. Jālieto daudz šķidruma, nedrīkst daudz ēst gaļu, treknu ēdienu, dzert aliņu…

Ja kaut ko treknāku ieēdu, jūtu, ka sāk sāpēt kājas īkšķis – tā ir tipiska šīs kaites izpausme. Vēl es podagrai par godu katru dienu lietoju mūsu pašu Latvijā ražoto Fitolit dzērienu no apelsīnu sulas koncentrāta, kas jāatšķaida ar ūdeni. Tas domāts, lai izvadītu kalcija nogulsnes no locītavām un nierakmeņus. Pagaidām jūtos labi!»

Apstājies un palecies!

«Nekad neesmu sēdējis dīkā – ja nevaru sportot, pārslēdzos uz rakstīšanu, kaut ko iedziedu, uztaisu operetes īsizrādi, darbojos ar bērniem… Cilvēks nepārtraukti var atrast sev nodarbošanos! Cenšos dzīvot dzīvi ar interesi. Piemēram, redzu portretus, pat braucot tramvajā – pilna galerija sēž! Atliek tikai vērīgāk paraudzīties apkārt. Man bija gleznu personālizstāde Dievzemīte Latvijas Mākslinieku savienības galerijā. Manuprāt, tas bija lieliski! Parasti, kad notiek izstādes, es spēlēju fonā klavieres, un uz noslēgumu biju izveidojis divdesmit minūšu kompozīciju ar melodijām par gleznām, dzīvi – improvizācijām par tēmu. Visu laiku mēģinu izdomāt kaut ko jaunu un radošu un likt lietā savas spējas, lai kur es būtu. Tādu sevi atceros jau no septiņu gadu vecuma… Kā sāku, tā nevaru apstāties!

Teikšu godīgi, kad māksliniekam liek sarakstīt birokrātisku papīru kaudzes, vairs negribas ne gleznot, ne dzīvot.

Drīzumā plānoju izdot arī haiku grāmatu – ar īsām trīsrindītēm par dzīvi. Tajās pateikts it kā tik maz, bet – tomēr tik daudz. Viena no manām mīļākajām haikām skan: Ja tu nevari lidot, tad palecies. It kā nekas tur nav, bet tas ir tik spēcīgi. Daži savu dzīvi nodzīvo, nekad nebijuši augstāk par zemi. Apstājies un palecies, un – tas būs tavs lidojums. Es biju aizmirsis, ka man šogad būs septiņdesmit pieci gadi, to uzzināju tikai pirms četriem gadiem. Jubilejas ciklā man būs sanākušas sešas izstādes – Pēterbaznīcā, Medicīnas muzejā Ar dieva zīmi plaukstā, pašlaik rit izstāde Jaunmoku pilī, Krimuldas galerijā… Nesen man bija arī izstāde Rīgas Centrāltirgū – dažādi darbi un starp tiem arī kādi diži mākslas ģēniji, lai cilvēki iepazīst ko vairāk. Un bija tik aizkustinoši, ka izstādes skatītāji nāca klāt raudādami. Dažas manas gleznas veltītas cilvēkiem, kas izsūtīti uz Sibīriju, un kāda kundze, krieviete, nāk man klāt un raudot saka – viņa arī tur ir bijusi… Ja māksla spēj aizskart tavu dvēseli, nevajag no emocijām kaunēties. Ne liels prieks, ne asaras nav kauns. Tas ir īstums.»

Pankūkas rūtiņu burtnīcā

«Jau piecdesmit divus gadus darbojos ar bērniem. Man nepatīk, ka mūsdienās cilvēki tiek sazombēti, pielikti pilni ar gudrību, kas viņus patiesībā ierobežo un nelaiž vaļā, spiež pie zemes. Tāpēc viņi nespēj palēkties. Arī pats esmu mācījies Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā, apguvis glezniecību un dizainu, bet man visu dzīvi bijusi iespēja satikties ar ģeniāliem cilvēkiem, kas man devuši domas lidojumu. Pat ja bērni uzglezno vai rada ko šķību, tā ir viņu domu pasaule, viņu redzējums, un  man šķiet svarīgi saglabāt šo dabiskumu. Nesalauzt tīrradnību. Ar bērniem ir viegli, jo viņi ir patiesi, viņi nebaidās no likumiem. Nekad nevienu neesmu kritizējis – ja arī visa bilde nav laba, kāda daļiņa noteikti ir vērtīga.

Ar bērniem ir viegli, jo viņi ir patiesi, viņi nebaidās no likumiem. Nekad nevienu neesmu kritizējis – ja arī visa bilde nav laba, kāda daļiņa noteikti ir vērtīga.

Kā aizrāvos ar bērniem? Kad vēl biju jauns, man piedāvāja vērtēt bērnu zīmēšanas olimpiādes. Daudzi vēl tagad satiek mani uz ielas un prasa: «Māksliniek, vai atceraties mani, man ir jūsu izsniegts olimpiādes diploms!» Patīkami.

Viss aizsākās 1965. gadā, kad kopā ar seškārtējo Latvijas čempionu diska un lodes mešanā Laimoni Kivlenieku, kurš līdzās tam arī spēlēja akordeonu un saksofonu un zīmēja, bijām praksē laukos, pie dabas, Salacgrīvā.  Zēģelēja vējš, auksts… Un vienā brīdī redzu, kā pāri pļavai nāk mazs puisītis, vēlāk uzzināju, ka viņu sauc Uldis Grīnfelds. Pienāk zēns man klāt, un viņam rūtiņu burtnīcā ietītas piecas siltas pankūkas. Tik mazs sīkumiņš, bet tik skaisti, ka mamma vai viņš pats padomāja par māksliniekiem, kuri zīmē aukstumā. Līdz šai dienai atceros to ar aizkustinājumu.

Tā mēs tur sēžam un zīmējam tālāk, un pēc kāda laika ierodas maza meitenīte un drebošām rokām rāda savu zīmējumu. Es viņai ieliku piecnieku ar trim krustiņiem, ka darbiņš ir ļoti labs. Pēc kāda laika jau nāca rinda ar bērniem pēc atzīmēm – arī viņiem saliku labu labās, bet tad gan teicu, ka nu man drusku jāpaglezno. Tad mēs sarunājām satikties uz Rīgas ielas pie kādas sētas. Uz papīra lapas uzrakstīju SKOLA un pienagloju to pie sienas. Un tā sākās mana Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmija. Bet es biju aizmirsis, ka bērni aug lieli un ka viņiem pašiem rodas bērni! Un bērni nāk un nāk, un šis ir piecdesmit otrais gads! Tas man nav nekāds bizness, par piecīti, ko kāda mamma iedod, nopērku krāsas, ko dot bērniem, kaut ko, ko iekost nodarbību laikā. Biju mēģinājis to visu legalizēt, uztaisīt kā juridisku iestādi, dabūju štempeli, bet jau pēc mēneša man atnāca vēstule: ja nesamaksāsiet mēneša laikā 300 latus, tad būs sods… Uzreiz juridisko institūciju likvidēju, jo sanāk – ja cilvēks kaut ko dara, viņam jāmaksā gandrīz soda nauda par to, ka viņš ir piedzimis. Mēs esam tādi muļķīši, ka ļaujam sev visu laiku būt par kaut ko vainīgiem. Visu laiku ir papīru būšanas, jātaisnojas par katru centu. Teikšu godīgi, kad māksliniekam liek sarakstīt birokrātisku papīru kaudzes, vairs negribas ne gleznot, ne dzīvot. (Smejas.) Man par labajiem darbiem pretī nevajag neko, tikai kādu smaidu. Bet, ja man kādreiz klājas grūtāk, es nevienu nevainoju – pats vien esmu vainīgs.»

Gribu piederēt tautai

«Vienmēr esmu uzskatījis, ka man nav, ko zaudēt, – tikai iegūt. Visu dzīvi kopš jaunības esmu spēlējis basketbolu, trenējies boksā, daudzcīņā, no kā man palicis drusciņ šķībs deguns. Vienmēr esmu lavierējis – sports, māksla, sports, māksla… Man bijusi ļoti interesanta dzīve, jo vienmēr ir paticis tas, ko daru! Sāls nav gudrībā vai talantā, sāls ir tajā, ka kaut ko dara no sirds, lai kas tas arī būtu. Nekad neesmu centies būt dižāks, inteliģentāks, esmu no tautas. Nekad neesmu ne par vienu smējies – kāpēc kādam vispār par citu būtu jāsmejas? Katra dzīvā radībiņa ir piedzimusi, kāda tā ir, un par katru jāsaka paldies Dieviņam. Esmu darbojies arī ar bērniem, kam ir attīstības traucējumi, smagas slimības, un katrreiz tajos brīžos man acīs sariešas asaras. Tādi cilvēki skaitās neelitāra sabiedrība, tāpēc lieli mākslinieki pie tādiem reizēm nemaz neraujas braukt. Bet es nebaidos būt tautas mākslinieks, jo katru cilvēku uzskatu par vērtību. Vienmēr esmu vēlējies būt tautai pieejams. Jo tas, ko tu dod tautai un bērniem, paliek. Jau sešus gadus esmu precējies ar savu sieviņu Ingrīdu. Mēs iepazināmies sen, kad viņas meitiņa astoņu gadu vecumā nāca pie manis zīmēt. Katru reizi devu bērniem uzdevumus un vienā no reizēm pateicu tēmu: ģimene dušā. Viņas meitiņa uzzīmēja mammu, mani un kaķi, un pār mums visiem līst ūdens. (Smejas.) Tagad domāju – bija vērts dot šo tēmu! Sieviņa man ir burvīga. Arī viņa tagad aizrāvusies ar gleznošanu, un mums ir, par ko parunāt. Paldies visiem, kas man tic. Mākslinieka uzdevums ir radīt un priecāties par otra radīto. Un dot cilvēkiem skaistāko, ko no sevis var iedot. Bet jāatceras, ka skaistums ir dažāds. Tāpēc man nav žēl, ja kāds izdara kaut ko labāk par mani. Man tieši ir interesanti to aplūkot.

Sāls nav gudrībā vai talantā, sāls ir tajā, ka kaut ko dara no sirds, lai kas tas arī būtu.

Kā saka – katram vīrietim jānosit čūska un jāiestāda ābele… Čūsku es neesmu nositis, jo neaizskaru dzīvas radības. Arī ābeli neesmu iestādījis, toties esmu iestādījis ap piecsimt priedīšu kādā nometnē Vecāķos pie jūras. Kas bija trešais, kas jāizdara? Varbūt jāapprecas? Arī to es esmu izdarījis. Dzīve ir izdevusies.» 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs