Dvīņu mamma Laila Zemīte: Ārsti deva piecdesmit procentus, ka bērni izdzīvos

Dzīvesstāsts
Vija Vāvere
Ievas Veselība
29. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Dvīņu mamma Laila Zemīte
Gaidīt nākam pasaulē bērnu un vienlaikus rakstīt doktora disertāciju ir grūts uzdevums. Gaidīt dvīņus un rakstīt disertāciju enerģētikā – tā jau ir gandrīz neiespējamā misija. LAILA ZEMĪTE tika ar to galā. Tikai… liktenis lēma, ka stiprajiem jāuzliek kāds vēl grūtāks pārbaudījums.

Zem stellēm

«Esmu Krustpils meitene. Varētu pat teikt, ka mana dzīve notiek Daugavas krastā. Tēvs strādāja par dispečeru Augstsprieguma tīklos, mamma bija māksliniece – audēja. Gan stelles, gan amata prasmes mamma bija saņēmusi mantojumā no manas vecmāmiņas, tautas daiļamata meistares. Bērnībā vairāk dzīvojos zem stellēm – mammas tiešā tuvumā un drošībā. Vai esat kādreiz palīduši zem stellēm? Meitenei tur ir interesanti. Aust gan neiemācījos, jo atguvām savas dzimtas zemi, nodibinājām zemnieku saimniecību, un tad mums ar māsu bija daudz citu darbu.

Biju veselīgs bērns. Kad, uzsākot skolas gaitas, mamma mani aizveda pie ģimenes ārstes, viņa jokoja, ka tas laikam neesot manas mammas bērns, jo viņa mani neesot savā praksē redzējusi! Stāvēju stingri uz zemes un neplānoju iekarot Ameriku vai no jauna atklāt Antarktīdu. Nākotnes plāni man bija lieli un vienlaikus pieticīgi – veidot karjeru un nodibināt ģimeni. Jēkabpils 3. vidusskolu pabeidzu laikā, kad Latvijas bērniem bija divi iecienīti studiju plāni – mācīties par juristu vai par ekonomistu. Es gribēju kaut ko savu, no citiem atšķirīgu un iesniedzu dokumentus Rīgas Tehniskajā universitātē, Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē. Paziņas smīnēja: uz turieni meitenes iet studēt, lai atrastu vīru… Mīts! Pirmajā kursā mums meiteņu bija daudz.

Četrus gadus dzīvoju kopmītnē un iemācījos daudz ko tādu, kas vēlāk lieti noderēja. Ķīpsala ir dzīvei un darbam laba vieta – visur Rīgā vari aiziet kājām. Man bija draugs. Pēc studijām kopā iegādājāmies dzīvokli un mēģinājām sākt kopdzīvi, taču neveiksmīgi. Abiem bija lielas cerības un ambīcijas, bet bijām par jaunu, lai to paveiktu kopā. Par laimi, šķīrāmies draudzīgi un godīgi, vēl tagad ik pa laikam sazināmies. Dalīt jau arī nebija ko – bērni vēl nebija dzimuši, un pat laulību nebijām noslēguši.»

Ja darbs garlaiko, ir jāmācās

«Maģistrantūrā man viss labi padevās, beidzu studijas ar vidējo atzīmi 9,5 un biju labākā savā kursā. Daudziem maniem vienaudžiem bija grūti atrast prakses un darba vietas, bet mūsu kursa audzēkņus izķēra kā karstus pīrādziņus, inženieri tobrīd Latvijā bija ļoti nepieciešami. Pieņēmu darba piedāvājumu elektrotehnisko iekārtu un elektromateriālu uzņēmumā ABB, tepat Rīgā. Drīz vien uzdienējos līdz produktu grupas vadītājai Baltijā, labi pelnīju, bieži braucu komandējumos. Darbs bija interesants, bet pēc pieciem gadiem sākās pārdomas: vai tiešām visu mūžu grasos darboties tirdzniecības jomā? Gribējās pārmaiņu. Izlēmu mācīties tālāk. Par laimi, valsts tobrīd jau bija novērtējusi izglītības nozīmi – doktoranti mēnesī saņēma 150 latus, bet īsi pirms krīzes pat otrtik. Ja tā nebūtu, diezin vai saņemtos atstāt labi apmaksātu darbavietu un doties nezināmajā.

Iestājos Rīgas Tehniskās universitātes doktorantūrā un sapratu, ka nekādu joku vairs nebūs. Mans disertācijas vadītājs bija fakultātes dekāns profesors Jānis Gerhards. Varētu teikt – cik stingrs, tik arī jauks cilvēks. Tikai tagad saprotu, cik daudz viņš man iemācījis. Kopā ar vadītāju izvēlējāmies grūtu, bet ļoti aktuālu tēmu – elektroapgādes drošumu. Mana darba nosaukums: Elektrosadales tīklu drošuma aprēķina metodes un to realizācija. Drīz jau sāka veidoties disertācijas aprises. Darbs ietvēra modeļus, kur un kādas iekārtas izvietot tīklā, lai, notiekot bojājumiem, piemēram, ja vētras laikā koks uzkrīt vadiem, ciestu pēc iespējas mazāk klientu un lai elektroapgādi varētu drīz atjaunot.»

Pirmais randiņš – Līgo dienā

«Ar Olafu iepazināmies visai triviāli – viens otru atradām iepazīšanās portālā. Tāpat, joka pēc, lai kopā iedzertu kafiju. Mans mērķis sākumā nebija tālejošs, vienkārši vēlējos jaunu komunikāciju. Ilgu laiku tikai sarakstījāmies, jo tikties nevarējām – Olafs dzīvoja un strādāja Maskavā. Mūsu pirmais randiņš notika Līgo dienā: Olafs atvaļinājumā atbrauca uz Latviju, un mēs abi braucām meklēt Jāņu vainagu, ar ko izdaiļot viņa automašīnu. Vainagu dabūjām. Un vienlaikus arī abpusēju pārliecību: varam mēģināt tikties vēlreiz!

Sākumā mums ar Olafu bija tādas kā jūrnieku ģimenes attiecības – braukājām viens pie otra ciemos.

Olafs bija Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvniecības Maskavā vadītājs. Precīzāk, viņš palīdzēja Latvijas uzņēmējiem iekļūt Krievijas tirgū. Nākotnei mums abiem bija savi sapņi, ne uzreiz abiem kopīgi. Kad Olafam beigsies līgums un viņš atgriezīsies Latvijā… Kad es būšu aizstāvējusi doktora disertāciju… Nekā nebij’, liktenim izrādījās citi nodomi, tālu no praktiskiem apsvērumiem!

Esmu dzirdējusi, ka bērni paši izvēloties sev vecākus un arī dzimšanas dienu. Mūsējie bija izlēmuši ilgāk negaidīt un pieteicās paši. Pirmajā vizītē pie ginekologa viss jau bija skaidrs – gaidiet dvīņus! Dīvaini, bet ne man, ne Olafam tuvākajos un pat attālos rados nav dvīņu. Kur mūsējie radušies?! Beidzot Olafa dzimtas kokā vienu pāri tomēr atradām, varētu teikt, baltās ķēves trešajā augumā. Bet mūsu dvīņi auga, spārdījās un gaidīja savu piedzimšanas dienu. Pašā sākumā, kad vēl pat nezinājām bērnu dzimumu, ķērāmies pie vārdu domāšanas. Olafam patika Andrejs un Aleksandrs. Diskusija bija vētraina, līdz vienojāmies: meitenītēm vārdus domāšu es. Taču īstie meiteņu vārdi kaut kā nenāca galvā, laikam jau bija kādas priekšnojautas, ka tie nebūs vajadzīgi.»

Dvīņi negrib gaidīt

«Centos līdz dzemdībām pabeigt savu disertāciju un laikam pārcentos. Pieļauju, ka dvīņiem nepatika šī vienveidība – augām dienām un naktīm sēdēt pie datora. Olafs atbrauca uz Rīgu Ziemassvētku brīvdienās. Vēders man bija liels, nekāda dižā jautrība netika plānota, tāpēc Vecgada vakarā aizgājām sagaidīt jauno gadu turpat netālu, kaimiņos. Visu vakaru jutos slikti, arī otrā dienā. Tā man bija grūtniecības divdesmit piektā nedēļa, tātad nepilni seši mēneši. Vēl tikai pirms nedēļas ginekoloģe apliecināja, ka process rit normāli, gluži kā pēc grāmatas – par ko tad uztraukties?

1. janvāra pēcpusdienā tomēr izsaucām ātros. Viņi teica, ka esot aizdomas par priekšlaicīgām dzemdībām, tomēr diagnozes precizēšanai aizveda mūs uz Stradiņiem. Tur ārsti apliecināja, ka dzemdības esot jau sākušās. Man tūdaļ piesprieda gultas režīmu, jo bērniem katra mātes ķermenī pavadītā diena esot no svara. Izvilkām līdz 5. janvāra rītam. Bijām runājuši par Olafa piedalīšanos dzemdībās, bet šādā situācijā tas būtu papildu risks. Pēc manas pieredzes, dzemdēt dvīņus ir vienkārši – otrais sekoja pirmajam jau pēc piecām minūtēm. Bet citādi nekas nenotika tā, kā tam vajadzētu būt.

Bērnus es gandrīz neredzēju: dzirdēju tikai dažus vārgus pīkstienus, un abus tūdaļ aiznesa uz intensīvās terapijas nodaļu.

Vecākais, Andrejs, svēra 890 gramus, Aleksandrs piedzima par 100 gramiem vieglāks. Šajās dienās biju jau noskaidrojusi, ka ārsti mēģina glābt jaundzimušos, ja tie sver vismaz puskilogramu un piedzimuši ne agrāk par grūtniecības 23.–24. nedēļu. Tātad mūsu puikām vēl bija izredzes. Tiesa, niecīgas. Ārsti deva piecdesmit procentus, ka dvīņi izdzīvos, bet uz pusi vairāk, ka iespējama invaliditāte. Turklāt zēniem esot mazākas izredzes nekā meitenēm.

Pirmo dienu biju šokā, pēc tam man sākās vainas apziņa. Varbūt nedrīkstēju tik daudz strādāt, vajadzēja mest disertāciju pie malas? Otrajā dienā gremdēties pašpārmetumos vairs nebija laika. Pirmais uzdevums – mācīties atslaukt pienu. Ārsti strikti paziņoja: būs piens, būs arī bērni. Izdzīvot vai būt veseliem bez mātes piena tādā vecumā esot vājas cerības. Sākumā man nekas neizdevās, taču nepadevos – esmu neatlaidīga un ātri mācos. Kad sapratu, kā tas ir jādara, izrādījās, ka piena man pietiktu pat trim zīdaiņiem. Otrs uzdevumus – nekreņķēties, censties aizmirst savas emocijas. Pateikt to ir viegli, bet izdarīt…

Ziņas no intensīvās terapijas nodaļas bija pretrunīgas un ik brīdi mainīgas. Sliktās vēstis: abiem ir asinsizplūdumi galvā, vajadzīga plaušu ventilācija, stimulācija un kas tik viss vēl ne. Trešajā dienā sākās krīze. Kad tā laimīgi bija garām, abus pieslēdza mākslīgajai elpošanai. Pirmais, Andrejs, bija cietis vairāk nekā brālis.

Labā ziņa bija tikai viena: abi puikas grib dzīvot!

Nezinu, pēc kādiem kritērijiem ārsti to noteica, taču uzreiz varot redzēt, kurš jaundzimušais cenšas izķepuroties, kurš ne. Mūsējie centās. Abi.»

Armijas režīms

«Man sākās intensīvs apmācību kurss. Nezināju neko, kā jārīkojas jaunajām māmiņām: līdz plānotajām dzemdībām taču vēl trīs mēneši, biju cerējusi visu apgūt. Tagad vajadzēja mācīties ātri. Medmāsiņas palīdzēja, deva padomus. Pēc nedēļas bērnus pārveda uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Vienības gatvē. Tikai daži kilometri, bet dvīņiem tas bija grūts ceļš. Tur man sākās dzīve pēc armijas režīma. Cikls – trīs stundas, vienalga, diena vai nakts. Sākumā bērnus baroja, ievadot sistēmu.

Pēc tam tāpat caur sistēmu viņi pa pilītei vien saņēma pienu. Pirms katras barošanas man vajadzēja iet uz tā saukto piena istabu noslaukt pienu un pašai pielikt pie aparāta. Pati apmazgāju dvīņus, mainīju pamperus. Līdz tam nezināju, ka ir tik mazi pamperīši – tie labi derētu klasiskai meiteņu lellei, ne jau bērnam. Tas nebija fiziski grūts darbs, bet stress – milzīgs. Kā bērniem pieskarties, lai nenodarītu viņiem pāri? Pēc nedēļas māsiņas mani jau slavēja – pratu visu to pašu, ko viņas, pēc trim mēnešiem tikai nespēju pielikt bērniem katetrus. Bērni gulēja inkubatorā, mēs, priekšlaikus dzimušo bērnu mātes, – atsevišķā blokā. Tagad tur ir skaisti, viss izremontēts, tolaik tā vēl nebija. Vienreiz biju to apskatīties, taču gandrīz apraudājos – pārāk spilgtas atmiņas un emocijas!

Vai zināt, ko bērnu intensīvajā terapijā sauc par ķenguru?

Tas ir bērna pieskāriens mātei. Tas notiek šādi: māte iesēžas atpūtas krēslā, un māsiņa uzliek viņai uz krūtīm zīdaini. Normālos apstākļos tā dara katra saprātīga māte, bet te bērnu pārceļ ar visu sistēmu, vadiem, kas viņam pievienoti. Tā sēdēju katru dienu pa stundai ar katru no dvīņiem. Gluži citas izjūtas, tuvības sajūta, citādi es viņiem pieskāros, tikai mainot pamperus. Starp citu, mūsu dvīņi joprojām grib šādus pieskārienus. Mūsmājās tos saucam ne vairs par ķenguru, bet par sedziņu. Tikai manas izjūtas jau ir citas: viena lieta ir turēt uz krūtīm kilogramu smagu bērnu, kas cits, ja viņš sver jau trīsdesmit kilogramus, pusi no mana svara. Spiež taču! Pēc pāris minūtēm saku: «Škic, nu jau būs gana!»

Uzturoties kopā ar citām stresa māktām mātēm, grūti bija socializēties. Dažai pat sākās histērijas. Saiknes ar ārpasauli – gandrīz nekādas. Lietot mobilos tālruņus aizliegts, apmeklētājus nelaida klāt, tikai tēvus. Olafs jau bija atgriezies Maskavā. Bet ko gan viņš varētu palīdzēt? Izturēt man palīdzēja kopmītņu pieredze. Reizēm māsiņas tomēr palaida mani mājās – nomazgāties, pārģērbties un dažas stundas mierīgi pagulēt.

Labā ziņa – nekādu pēcdzemdību svara problēmu un diētu: kad atgriezos mājās no slimnīcas, svēru par desmit kilogramiem mazāk nekā pirms bērnu gaidīšanas.

Apmēram pēc trim mēnešiem, 2011. gada 9. aprīlī, pienāca laimīgā diena, kad ārsti mani apsveica: «Varat doties mājās.» Aleksandrs, mūsu jaunākais, jau svēra 2,8 kilogramus, Andrejs bija mazliet vieglāks. To zināju jau no ārstu agrāk teiktā: bērni slimnīcā dzīvos līdz brīdim, kad viņu svars sasniegs vismaz divus kilogramus un ja nebūs citu medicīnisku ierobežojumu. Nu tas brīdis bija pienācis! Atceros, tā bija pirmdiena. Zvanīju Olafam uz Maskavu, bet viņš diemžēl varēja atbraukt tikai ceturtdienas vakarā. Teicu: «Mīļais, ceru ka tu mani sapratīsi, bet es vairs nespēju šeit ilgāk palikt!» No slimnīcas mājās mani aizveda vecāki un māsa ar ģimeni, bet tik un tā tas bija laimīgs notikums. Man iedeva līdzi slimības vēstures izrakstu katram puikam uz trim lapām. Galvenais risks – nav attīstītas plaušas, tāpēc vecākiem ļoti jāuzmanās.

Cik labi, ka tagad visu var pasūtīt internetā! Jau atgriežoties mājās, bija viss dvīņiem vajadzīgais – gultiņa, šūpulis, dvīņu rati, pamperu kaudze, grabuļi… 30. aprīlī mēs apprecējāmies. Paldies manai labajai draudzenei Jolantai Staško ar vīru, kuri visu bija noorganizējuši. Man bija pat skaista kāzu kleita un īstas kāzas!»

«Braša meiča!»

«Par laimi, atradām lielisku ģimenes ārsti. Viņu sauc Ieva Reinholde. Nesen iznāca viņas grāmata Bērnu ārstes neticamie piedzīvojumi dažādos laikos, visām māmiņām iesaku to izlasīt. Daktere tā mūs sauc joprojām – mazie dvīnīši. Slimnīcā iedibinātais ritms turpinājās arī mājās. Ik pēc trim stundām dvīņi modās: dod pienu, māmiņ! Labi, ka Olafs mani reizēm naktīs nomainīja, lai varu pagulēt.

Manuprāt, nav pareizi, ka priekšlaikus dzimušo bērnu māmiņām ir tik īss dekrēta atvaļinājums.

Tas sākas līdz ar dzemdībām un beidzas kā visām, bet vajadzētu garāku, jo neiznēsātiem bērniem vajadzīga nopietnāka un ilgāka aprūpe. Par laimi, Olafs man ir labs vīrs un palīgs. Cik nav dzirdēti stāsti, ka vīrs nespējot nomazgāt zīdainim dibenu, jo viņam, lūk, kļūstot slikti no kaku smakas!

Bija gluži vienalga, kur mēs visi trīs sēžam, tāpēc izlēmu dzīvot kopā ar vīru. Olafs mūs visus iecēla mašīnā, un pēc divpadsmit stundām jau bijām Maskavā. Braucām gandrīz bez apstāšanās. Biju jau tik prasmīga, ka spēju abiem puikām vienlaikus nomainīt pamperus un viņus pabarot pat automašīnas pakaļējā sēdeklī.

Maskavā dzīvojām netālu no skaistā Sokoļņiku parka, uz kuru ik dienu braucām pastaigāties. Krievi ir draudzīgi. Nebija nevienas dienas, kad kāds garāmgājējs neapstātos pie mūsu ratiem. «Cik braša meitene, cik jums skaisti bērni!» Rīgā tik daudz labu vārdu nesagaidīsi. Lai gan labi runāju krieviski, daudzi tūdaļ noteica, ka esmu no Pribaltikas. Tad sākās stāsti par vasarām Jūrmalā, par mūsu garšīgajām šprotēm… Lai kāda būtu lielā politika, sadzīvē krievu cilvēki šķita ļoti draudzīgi. Tā, 2011. gada, ziema Krievijā bija ļoti auksta, pat līdz mīnus 35 grādiem. Neticami, bet mūsu puikas ne reizi nesaslima! Ja gadījās kāds sīkums, ar mūsu ārsti sazinājāmies pa telefonu. Tolaik Maskavā aptiekās, protams, saprāta robežās, zāles varēja nopirkt bez receptes. Pārziemojām lieliski un nākamā gada vasarā visi četri atgriezāmies Rīgā uz palikšanu.»

Andrejs nedzird…

«Dvīņiem bija jau pusotra gadiņa, bet viņi vēl nestaigāja un nerunāja. Neirologi teica, ka tas ir normāli, priekšlaikus dzimuši bērni attīstās lēnāk. Tomēr Andreja uzvedība mūs darīja piesardzīgus: Aleksandrs pie sevis kaut ko bubināja, bet Andrejs klusēja vai, gluži otrādi, uzvedās ļoti skaļi. Arī viņa kustības bija tādas īpatnējas, it kā neritmiskas. Pārbaudījām Andreja dzirdi audioloģijas kabinetā un Latvijas Bērnu dzirdes centrā – nē, viss esot normāli. Tomēr nebija.

Kad Andrejam bija jau gandrīz divi gadi, viņam uzlika pirmos dzirdes aparātus.

Tiklīdz uzzinājām, ka labdarības fonds apmaksā daudzkanālu dzirdes aparātus bērniem, pieteicāmies. Ierīce ir dārga – katrai ausij pa diviem tūkstošiem latu. Bet dārziņā aparāti var nokrist, pazust. Vajadzēja ļoti uzmanīties. Pēc tam dēlam izgrieza adenoīdus jeb aizdegunes mandeles, samazināja arī kakla mandeles. Cerējām, ka sāks runāt, taču nekas nemainījās. Kad dvīņi sāka apmeklēt bērnudārzu, klāt bija arī slimības. Ja vakarā viens šņaukājās, skaidrs – no rīta sāksies plaušu karsonis. Pēc pāris dienām saslima arī otrs. Līdz beidzot bērnudārza pedagogu raksturojumā ieraudzījām frāzi: «Slimo maz!» To uztvēru kā lielāko dāvanu!

Tomēr arī dzirdes aparāti nelīdzēja: Aleksandrs jau runāja, bet Andrejs izdvesa tikai dīvainas, kurlmēmajiem raksturīgas skaņas. Izšķīrāmies par kohleāro implantu ievietošanu Andrejam. Tā ir protēze, mākslīgā dzirde. Dzirdes nerva galam pieslēdz ierīci, kas raida elektriskos signālus. Implants pārvērš ārējās skaņas kodētos impulsos, tie stimulē dzirdes nervu, ko smadzenes tulko kā skaņas. Ārējo daļu jeb runas procesoru novieto aiz auss, un to savieno ar implantu. Operācija ir ļoti sarežģīta. Kohleārais implants ir jauns medicīnas atklājums, ko izmanto tikai beidzamos trīsdesmit gadus. Pasaulē šie implanti esot ievietoti jau vairāk nekā 250 tūkstošiem cilvēku. Starp citu, katru gadu 25. februārī pasaulē atzīmē Starptautisko kohleāro implantu dienu. 

Diemžēl daudzi nedzirdīgie cilvēki atsakās no šīs iespējas sadzirdēt pasauli sev apkārt.

Iebildumi ir dažādi – mākslīgā dzirde, iejaukšanās galvā, daži pat runā par genocīdu pret nedzirdīgo sabiedrību. Šis implants it kā likvidējot viņu identitāti… Es gan ne reizi neesmu sastapusi kādu, kuram implants nebūtu palīdzējis. Ne mirkli neesam nožēlojuši savu lēmumu.»

Ķīniešu valoda

«Kopā ar citiem vecākiem, kuru bērniem ir dzirdes problēmas, nodibinājām Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju Sadzirdi.lv. Olafs ir valdes priekšsēdētājs, es viņam palīdzu, cik varu, komunicēju ar citām mammām, iedrošinu. Bet problēmu joprojām ir milzums, bērniem un pieaugušajiem vajadzīga dažādu veidu palīdzība. Latvijā vien dzīvo apmēram 1100 vājdzirdīgu bērnu. Rīkojām nometnes, vājdzirdīgo bērnu talantu konkursu Ko tu proti? un citas aktivitātes. Esam ļoti laimīgi, ka Andrejs tagad pieder dzirdīgo pasaulei. Lai gan sākums bija grūts – dēls dzirdēja, bet nesaprata.

Salīdzinu to ar ķīniešu valodu: tu aizbrauc uz Ķīnu, dzirdi cilvēku teikto, bet nesaproti ne vārda… Piemēram, galds. Agrāk mēs rādījām uz to ar pirkstu, un Andrejs saprata, par ko ir runa. Tagad atkārtojām vēl un vēlreiz, varbūt simts reizes. Jā, tas ir elles darbs! Bet mēs strādājam, un rezultāti jau jūtami. Protams, ir arī problēmas: Andrejs pagaidām grūti uztver garus tekstus, viņam traucē dzirdēt skaļš fona troksnis telpā, ir mazāka leksika nekā vienaudžiem. Pirms diviem gadiem Andrejs sāka apmeklēt sākumskolu Valodiņa, kurā uzņem bērnus ar runas problēmām. Klases tur ir mazas. Turklāt visi pedagogi šajā skolā ir arī logopēdi, tā teikt, divi vienā. Andrejs ar katru dienu runā labāk, izzūd nepilnības un paplašinās vārdu krājums. Protams, mēs apmeklējam arī citus logopēdus un daudz strādājam mājās. Skolā Andrejam patīk. Viņš jau sācis dejot skolas tautas deju kolektīvā.

Mēs nevairāmies doties sabiedrībā, kontaktēties ar citiem bērniem.

Andrejs neslēpj savus implantus zem gariem matiem. Galvenais ir komunikācija. Piemēram, ejot uz bērnu ballītēm, mēs ar Olafu vienmēr paskaidrojam citiem bērniem un viņu vecākiem, kas tas tāds Andrejam aiz auss: «Lūdzu, neaiztieciet tās austiņas! Ja tās noņems, Andrejs neko nedzirdēs.» Jā, bērni ir ziņkārīgi, mēdz būt arī nežēlīgi, taču viņi saprot, ja tiem paskaidro. Esmu dzirdējusi, ka tēvi reizēm kaunoties par savu bērnu invaliditāti, bet tas nav stāsts par Olafu. Dvīņi ir mūsu abu lepnums.

Piedodiet, es runāju tikai par Andreju. Ļoti ceru, ka, par viņu rūpējoties, neesam atstājuši ēnā brāli. Aleksandrs mācās Rīgas Franču licejā, nu jau otrajā klasē. Pirmo klasi pabeidza ar zelta diplomu. Puika kā visi citi, tikai varbūt sīkāks, tievāks, emocionālāks. Ar plaušām viņam viss jau sen kārtībā. Piedāvājām viņam izraudzīties kādu no sporta veidiem, ar ko nodarboties. Aleksandram iepatikās šahs, viņš, tāpat kā es, dievina matemātiku un loģikas uzdevumus. Tagad viņš trīsreiz nedēļā apmeklē šaha skolu, piedalās turnīros. Mājās viņam vairs nav neviena līdzvērtīga pretinieka, visus apspēlē. Ar brāli saprotas labi. Mājās abi puikas viens otram dod pārbaudes darbus, jo katrs skolā apguvis ko citu.»

Piecas minūtes atradīsies!

«Atgriezusies Rīgā no Maskavas, tūdaļ nocēlu no plaukta savu disertāciju, notraucu putekļus un ķēros klāt. Biju tā nocietusies pēc darba, pēc sabiedrības! Atsāku mācības Rīgas Tehniskās universitātes doktorantūrā, strādāju par projektu vadītāju Latvijas Elektriskajos tīklos. Disertācija ātri tuvojās noslēgumam. Laikam biju ieguvusi psiholoģisko briedumu.

Slimnīcā iemācījos mobilizēties, aizmirst par savām emocijām un pašas vēlmēm.

Izrādās, arī dvīņu māmiņa vienmēr var atrast vismaz piecas minūtes zinātniskajam darbam: kamēr baroju bērnus, domāju, kad viņi aizmiga, skrēju pie datora. Gadījās, ka disertācijas priekšaizstāvēšana man sakrita ar Andreja sarežģīto kohleārā implanta operāciju. Promocijas padome ierosināja priekšaizstāvēšanu pārcelt, taču atteicos: tas vismaz uz dažām stundām novērsa domas par dēla operāciju.

Pēc dažiem mēnešiem, 2016. gada februārī, aizstāvēju disertāciju. Tagad esmu inženierzinātņu doktore, Enerģētikas institūta direktora vietniece, vadošā pētniece, docente Rīgas Tehniskās universitātes Energosistēmu vadības un optimizācijas katedrā. Pati jau vadu doktorantus, ceru kļūt par asociēto profesori. Paziņas saka: es esot uzlidojusi kā raķete. Un, zinu, tas viss, tikai pateicoties tiem trim bezgala grūtajiem mēnešiem pēc dvīņu piedzimšanas, kas deva rūdījumu un spītu. Mans vīrs Olafs Slūtiņš (pēc kāzām nolēmu paturēt savu meitas uzvārdu) strādā par vadītāju medicīnas klīnikā, kas nodarbojas ar alternatīvām integratīvām vēža ārstēšanas metodēm. Dzīvojam ar tādu kā misijas apziņu, ar pateicību visiem. Mums abiem ir daudz ārzemju komandējumu. Bet pagūt var visu, vajadzīga tikai rūpīga plānošana.

Pagājušajā vasarā kopā ar draugu ģimeni noīrējām kemperi un uz divām nedēļām devāmies apceļot Eiropu. Trīs bērni, četri pieaugušie. Tādā mājā uz riteņiem ir duša, tualete, plīts, ledusskapis, guļamtelpas – viss, kas vajadzīgs ērtai ceļošanai ar bērniem. Vienvakar sēdēju, skatījos uz savu ģimeni un priecājos, cik laimīgi mēs esam. Vai kāds to varēja paredzēt tajā baisajā 2011. gada ziemā, kad dvīņu dzīvība karājās mata galā, kad katrs no viņiem vairākkārt tika atdzīvināts? Nolēmām, ka vairāk bērnu mums nebūs. Diemžēl. Dvīņu nākšana pasaulē tomēr bija pārāk dramatiska.»

Lailas ATZIŅAS, kas varbūt noder arī tev!

  • Vienīgais veids, kā sasniegt rezultātu, ir – darīt! Pirms sākt, izdomā mērķi un sasniedzamo rezultātu. Nekad neaizmirsti to!
  • Vienmēr var būt vēl sliktāk. Tāpēc priecājies par dzīvi šodien un tagad, jo skumt vienmēr paspēsim!
  • Ķer mirkli! Arī piecas minūtes laika ir pietiekami, ko veltīt svarīgām lietām. Šodien piecas, rīt vēl piecas, parīt…
  • Komunikācija ir būtiskākais virziena rādītājs. Ja nezini, ko darīt tālāk, pajautā, apkārtējie palīdzēs! Ja cilvēki piedāvā tev palīdzību, pieņem to! Viņi to dara no sirds.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs