Balerīna Baiba Kokina — tikt galā ar Haglunda sindromu un atgriezties uz skatuves

Stiprais stāsts
Gundega Gauja
8. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Kā ķirurgi sargā savas rokas, dziedātāji balss saites, tā baleta māksliniekam lielākās šausmas ir piedzīvot problēmas ar kājām. Būt baletdejotājai, kas aiz sāpēm nespēj pat staigāt? Pusotrs gads pa ārstu un procedūru kabinetiem, izmisums, depresīvas izjūtas, atceltas izrādes, teju aprakti sapņi par baletu un skatuvi… Tas viss ar Baibu Kokinu notika līdz mirklim, kad viņa satika savu īsto ārstu. Tagad Baiba atkal mirdz Riekstkodī, Gulbju ezerā, Šeherizādē un saka: «Šis notikums mainīja mani un manu domāšanu. Pilnīgi!»

Baiba ir neparasta daudzās nozīmēs – viņa ir vadošā baleta soliste, turklāt divu meitu māmiņa, kas baletā nav nemaz tik ierasta situācija, kaut arī attieksme pret ģimenes veidošanu mūsdienu baletā kļūst arvien atvērtāka. Pēc abiem bērniem viņa ātri atguva lielisku formu – izrādes, viesizrādes, tālejoši plāni… 

Baletdejotājas BAIBAS KOKINAS vārds atkal ir Latvijas vadošo baleta solistu sarakstā. Taču vēl pirms pusotra gada Baiba domās atvadījās no skatuves – nekādi neizdevās izskaidrot spēcīgās sāpes labajā kājā. Tas bija baletdejotājas lielākais murgs, līdz atklājās, ka pie vainas ir Haglunda sindroms jeb pēdas mazā lielakaula osteohondroze.

Maza, bet mērķtiecīga

«Jau pavisam, pavisam maziņa es esot gribējusi dejot. Četru gadu vecumā Daugavpilī mamma mani aizveda uz baleta studiju. Pēc kāda laika studijas skolotāja ieteica man doties tālāk uz Rīgu. Tā es viena pati desmit gadu vecumā devos uz galvaspilsētu – uz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. Tagad skatos uz savu meitu un liekas – vājprāts! Bet, jā, toreiz viena pati dzīvoju kopmītnēs Rīgā. Vecāki, protams, uztraucās, bet man bija liela vēlēšanās dejot. Pirmo gadu bija, kā bija – man nebija simtprocentīgu dotību, kas vajadzīgas baleta māksliniecei, bet gribasspēks un skatuviskā harisma gan. Man bija svarīgi parādīt, ko es māku! Ja godīgi, vēl līdz izlaiduma kursam nebiju īpaši pārliecināta, vai mani pieņems Operas un baleta teātrī. 

Tolaik skolā vēl valdīja tāds padomju standartiņš – mūs biedēja un audzināja padomju stilā. Konkurence bija ļoti sīva. Man likās: ak Dievs, starp tām prīmām es tak mūžā nevarēšu iestarpināties! Skolā nebija nekādu atlaižu, nevienu absolūti neinteresēja, kas tev sāp vai nesāp.

Tagad modē ir skolēnu tiesības un vispār tiesības, bet tad varēja pateikt arī skarbāku vārdu, uzbļaut, uzšaut pa dupsi vai pa ceļiem. Tas neskaitījās briesmīgi, tas bija tā – ar mērķi.

Protams, biju fiziski ļoti izturīga. Baleta nodarbības bija katru dienu pēc stundām līdz sešiem vai pat līdz pusastoņiem vakarā. Slodze bija ne pa jokam! Pēc tam vēl vajadzēja mācīties, pašai sev gatavot vakariņas. Nekāda laika, lai atietu, nepalika. Protams, ka gadījās saslimt un izlaist kādu nedēļu, un toreiz skolotāja man teica: «Nu, šitā slimojot, jau neko nesasniegsi.» Skatoties uz to ar šī brīža prātu, liekas, ka es pieaugu par agru, biju pārāk apzinīga. Šobrīd bērniem ļauj izjust bērnību, bet man tādas nebija. Es arī tagad pret saviem bērniem esmu diezgan stingra, domāju, tas tāpēc, ka pati pret sevi tāda biju. Bet varbūt tāpēc es arī kaut ko sasniedzu?

Pēc baletskolas bija eksāmeni un izlaiduma koncerts Operā uz lielās skatuves. Dejojām fragmentus no dažādām baleta izrādēm. Mūsu baletmeistars un horeogrāfs Aivars Leimanis skatījās un izvēlējās, kurai būt lielajā baletā. Savas baleta gaitas sākām divpadsmit meitenes, taču laika gaitā tās, kuras netika uzskatītas par īsti derīgām, vienkārši atskaitīja.

Vidusskolā palikām vairs tikai četras. Tā bija nežēlīga vide.

Uzskatu, ka tīri no cilvēcīgā viedokļa tagad ir daudz patīkamāka situācija. Galu galā toreiz uz Operu paņēma trīs. Pēc izlaiduma koncerta pie manis pienāca mana tā brīža skolotāja un teica: «Tevi ņem uz Operu!» Likās, ka ir sasniegti kalni, bija tāda eiforija, bet pēc nedēļas tas viss noplaka! Sapratu: ak Dievs, cik būs jāstrādā, lai būtu līmenī! Sāku dejot masu skatos, paralēli strādājot ar sevi zālē. Nevienu jau uzreiz par solistu neņem. Bija sevi jāpierāda.»

Uz lielo skatuvi!

«Ak dieniņās, kordebaletā es no biksēm līdu ārā, man ļoti gribējās būt tajās pirmajās rindās! Īstenībā pagāja gadi, kamēr tiku pie vadošās balerīnas statusa. Pirmajā gadā man bija debija baletā Riekstkodis, tad sekoja Korsārs, Gaišais strauts, Bīstamie sakari

Interesanti, bet pašas smagākās, nopietnākās lomas es dabūju, kad man jau bija bērni.

Darbā atgriezos pusgadu pēc pirmā bērna piedzimšanas. Pēc otrās meitiņas man nāca ārkārtīgi skaistas lomas – Apburtā princese, Bajadēra, Melnais gulbis… Tas bija vareni! Nezinu, kā to izskaidrot, jo varbūt bija nedaudz bail pazaudēt savu vietu, statusu. Īsti jau nezināju, kā būs pēc bērniņa, bet tad vienā brīdī es to visu atlaidu. Domāju: kā būs, tā būs! Pieņēmu situāciju, un viss sāka notikt. Es nekur neiekrampējos, bet ļāvos plūsmai.

Darīju to, ko varu, un pēc iespējas labāk. Protams, tā nav ierasta situācija, ka balerīna ir divu bērnu mamma, bet nu jau šāda situācija kļūst arvien pieņemamāka. Bija ļoti saprotoša vadības attieksme, nevaru sūdzēties. Bet baletā ir bijis laikmets, kad tā nebija, valdīja uzskats, ka balerīna nedrīkst izlaist treniņus. Tagad katra pati var izlemt.Jāatzīst, ka pēc bērniem biju pieņēmusies svarā, grūtniecības laikā man bija plus piecpadsmit kilogrami. Bet pēc otrās meitas  piedzimšanas slodzes dēļ galīgi izkāmēju – nekad nebiju bijusi tik tieva! Es svēru piecdesmit kilogramus – man tas bija ļoti maz. Tolaik joprojām baroju meitiņu, slodze darbā, skrējiens uz mājām, negulētas naktis – bija intensīvs un vienlaikus jauks laiks… Mums ir balerīnas, kas sver četrdesmit četrus kilogramus, bet tas nav man. Jo man ir arī diezgan latviska struktūra, tādi brangi kauli, meitene no Latgales. Tolaik ar slodzi es sevi izdzinu riktīgi.»

Kāja neklausa

«Bažas par balerīnas karjeru sākās pirms gadiem trim, kad kaut kas notika ar labo kāju. Tolaik bija ļoti intensīva slodze, gatavojām divas izrādes vienlaicīgi. Man bija Mirtas loma Žizelē, kur ir fenomenāla lecamā tehnika, un paralēli – Apburtā princese, ar ko gatavojāmies braukt viesizrādēs.

Vienā brīdī es biju tādā stāvā sajūsmā, cik kolosāli man viss izdodas Mirtā, visu esmu godam izlēkusi! Apsēdos, lai atsildītos un izstaipītu muskuļus, un jutu, ka vairs nevaru piecelties. Kāja sāka pulsēt un parādījās sāpes. Toreiz es izlaidu kādas divas, trīs dienas, cerēju, ka viss pāries. Kāja sāpēja tur, kur Ahilleja cīpsla piestiprinās pie papēža. Bija grūti pat staigāt.

Biju aizgājusi pie ārsta – tur neko neatklāja, uztaisīja ultrasonogrāfiju un teica, ka varbūt ir kāds mini plīsumiņš, bet nekas tāāāds.

Lietoju pretsāpju zāles, vitamīnus… Aizbraucu uz viesizrādēm un nodejoju tās divas Apburtās princeses izrādes, turoties ar pretsāpju zālēm. Iespējams, to nevajadzēja darīt. Bet tu esi samēģinājis, visu izdarījis, un kā tagad pateiksi: «Nē, es nedejošu!»?! Gribējās braukt un nodejot. 

Ja būtu zinājusi, ka būs tik ļoti ilgs ceļš līdz skaidrībai, kas tas viss vispār ir! Sākumā ārsti nesaskatīja neko sliktu. Viņi teica, ka varbūt vajag izlaist mēnesi un varbūt viss būs labi. Jā, it kā pēc mēneša atpūtas vieglāk kļuva, bet ne tā, ka viss būtu labi. Bija visādas procedūras, tik daudz, ka tagad pat nevaru tām atcerēties nosaukumus. Bija fizioterapija un ārstnieciskā vingrošana, visādi magnēti, elektroimpulsi… Jutu, ka arvien vairāk un vairāk zaudēju formu. Es it kā rehabilitējos un nācu atpakaļ – kādas trīs reizes turpu šurpu! Beigās  nolaidās rokas, jo likās: viss, vairs nekad nebūšu uz skatuves… Sāpes bija tik lielas, ka nevarēju staigāt, kur nu vēl dejot.»

Kur rentgens?!

«Pēc kāda laika devos pie cita ārsta. Un arī viņš man pateica, ka Ahilleja cīpsla nav traumēta, uztaisīja ultrasonogrāfiju, secināja – lauzts nekas nav, viss labi.

Es domāju: johaidī, kā – viss labi?! Vai tiešām man viss ir galvā?

Jo vienu brīdi jau arī mani tuvākie teica, ka varbūt problēma nav kājā. Man jādejo, bet es visu laiku saku: «Nevaru, nevaru!» 2018. gadāgadā vēl nodejoju Dona Žuana pirmizrādi, un tad es atkal teicu: «Viss – kaut kas nav. Ņemu slimības lapu un meklēju, kas par vainu. Tā vairs nevar!» 

Tas bija ilgs pārdomu laiks. Biju vēl pie citiem ārstiem – viena, otra, trešā. Man vairs nekam nebija ticības, jau nolaidās rokas. Bija izieti visādi kursi ar procedūrām, biju izdzērusi spēcīgas pretsāpju zāles… Vienā dienā, kad vairs nezināju, ko darīt, nolēmu aiziet uz Medicīnas centru ARS pie ierindas ķirurga. Viņš skatās visus manus izmeklējumus un pēkšņi prasa: «A kur ir rentgens?» Es saku: «Nav taisīts, jo it kā nekas taču neesot lauzts, kaulos viss esot labi.»

Un tiešām – nekad nebija taisīts rentgens, ārstiem tas nebija ienācis prātā, jo es taču paiet varēju… Uztaisīja rentgenu, un dakteris pateica, ka man uz papēža kaula ir uzaudzis tāds kā piesis, kaut kāds veidojums. Un, iespējams, tas ir tas, kas trin to Ahilleja cīpslu, un tāpēc ap to visu laiku veidojas iekaisums. Dakteris man rādīja rentgena bildi, un beidzot redzēju to piesi. Viņš arī jau bija gatavs mani griezt, bet par operāciju gan teicu: «Pag, pag, es padomāšu.» (Smejas.) 

Drošībai devos vēl pie viena ārsta – dubults neplīst.

Tā tomēr ir mana kāja, mans svarīgākais darbarīks, un nervi jau tā bija nospriegoti, jo man bija liegts darīt to, kas man tā patīk.

Aizgāju uz Veselības centru 4, kur pazīstami cilvēki ieteica ķirurgu Juri Jukoni. Man viņš likās tik ļoti kompetents savā jomā, tik ļoti zinošs, pārliecināts, ka viss būs labi, ka man vairs nebija šaubu. Viņš mani tik ļoti iedrošināja, ka tas ir jādara, jāizņem tas piesis, jāiztīra, un tad viss būs labi! Protams, es uztraucos un vaicāju: «Kas notiks, ja viss nesanāks forši, jo es vēl gribu dejot?» Dakteris atbildēja, ka risks pastāv vienmēr, bet viņš zinot, ko dara, ir stažējies tur, tur, tur… Un man beidzot likās – tiešām, viņš zina, ko dara.

Teicu: «Operējiet, jo vilkt garumā nav jēgas!» Nedēļu vēlāk turpat Veselības centrā 4 notika operācija. Dakteri redzēja, ka esmu iespringusi, tāpēc visam piegāja ar humoru. (Smejas.) Man bija daļējā anestēzija no vidukļa uz leju, kā arī tika doti nomierinoši preparāti. Man atgrieza papēdi, pavaicāja, vai vēlos redzēt operācijas gaitu, un – es atslēdzos… 

Mājās tiku tajā pašā dienā, vīramāte atbrauca pakaļ. Man tika palienēti kruķi.

Sajūtas bija briesmīgas, bet vienlaicīgi beidzot bija kaut kāda cerība.

Teātrī ir bijušas situācijas, kad dejotāji ir veiksmīgi atgriezušies uz skatuves pēc dažādām traumām. Kaut arī dejojam, pat ja reizēm sāp. Jā, mēs esam mazliet apsēsti ar savu profesiju. Bet kā gan citādi? Šī profesija ir tik ārkārtīgi skaista, turklāt ne visiem tas ir dots. Nemākam apstāties un pateikt – lai dejo cits! Tik ļoti gribam paši! Tagad es varu teikt: nekur taču neliksies! Dejošu gan es, gan cita, gan vēl cita. Kāds cilvēks man  pateica, ka ar neaizvietojamiem cilvēkiem esot pilni kapi. Jā, tas izklausījās baisi, bet tas lika aizdomāties par sevi. Neviens jau man pieminekli necels par to, ka es gāju dejot kliba un kādam gribēju kaut ko pierādīt!»

Lēnā rehabilitācija

«Faktiski baletā izlaidu visu 2018. gada sezonu. Pēc operācijas man nekādas zāles nevajadzēja dzert. Dakteris nosmējās, ka viss dzīstot ātri kā sunim. Lietoju tikai dabiskos Santegra vitamīnus. Kāja bija ģipsī no ceļa līdz pirkstgalam, pirksti tik ārā. Ģipsī bija jāpavada mēnesis, bet ar kruķiem – septiņas nedēļas. To mēnesi, esot ar ģipsi, vienkārši atpūtos, treniņu stienis mājās bija mierā. Es būtu varējusi tikai presīti kačāt un acis trenēt, bet nedarīju neko. (Smejas.) Baudīju gultas režīmu.

Protams, tas bija arī liels pārbaudījums – pat kafiju līdz gultai sev nevari atnest, uz vienas kājas lecot.

Tad atradu alternatīvu – paņēmu datorkrēslu un tā arī sēdus šļūkāju pa visu māju. Visu šo laiku – cepuri nost manam vīram! Vīrs uzņēmās visu atbildību – veda bērnus uz dārziņu, skolu, brauca uz veikalu iepirkties.

Domas par nākotni dalījās. Kad noņēma ģipsi un es ieraudzīju rētu, man sāka birt asaras.

Beidzot ieraudzīju griezumu, un man kļuva savu kāju tik ļoti žēl…

Man nebija pārliecības par atgriešanos uz skatuves, nezināju, kā būs. Cepuri nost arī daktera Jukoņa medmāsai – es viņai varēju zvanīt jebkurā brīdī uz mobilo telefonu ar saviem muļķīgajiem jautājumiem, jo es jau nezināju, kā jābūt! Piemēram, man kāja tirpa. Es domāju: ak Dievs, pārgriezuši man nervu?! Bet izrādījās, viss normāli, jo kāja ir mazkustīga un asinsrite nav tāda, kā vajag. Centos kustināt vismaz pirkstus, kas bija no ģipša ārā. Bija tikai nosacījums, ka nedrīkst kāju likt uz pēdas.

Sanāca tā, ka pēdu ģipsī man ielika nevis kā normālam cilvēkam deviņdesmit grādu leņķī, bet tādu uz priekšu nostieptu, jo man pēda tā dabiski krīt, ar platāku leņķi. Tā arī ieģipsēja. Kad ģipsi noņēma, dabūt pēdu atpakaļ deviņdesmit grādu pozīcijā bija visgrūtāk. Man likās, ka man tur viss plīst! Es pati ņurcīju un mīcīju kāju, jo tā arī bija diezgan ledaina, vēsāka nekā otra kāja.

Kad dakteris atļāva uzsākt rehabilitāciju, fizioterapeiti skatījās uz mani lielām acīm: kas tas par zvēru – Haglunda sindroms?

Ne visi to zināja. Ar fizioterapiju negāja visai labi – mēģināju vienreiz, otrreiz, bet sapratu, ka man šī slodze pagaidām neder un neko nevaru izdarīt. Atmetu ar roku. Negāju vispār, ļāvu visam ritēt savu gaitu. Tobrīd man pavīdēja iespēja pastrādāt par pedagoģi baletskolā – pasniegt treniņus bērniem. Es piekritu, jo man tas likās gan izaicinoši, gan Dieva dāvana, ka es vēl joprojām esmu kādam noderīga, neesot uz skatuves.

Tā es baletskolā sāku nedaudz kustināt operēto kāju, jo man vienkārši bija jārāda bērniem priekšā. Protams, paralēli gāju arī uz ārstnieciskām pēcoperācijas masāžām, kas iekustina un uzlabo asinsriti, iekustina rētaudus.

Uz ielas satiktie kolēģi teica: «Mēs tevi gaidām, kad tu būsi?» Protams, ka viņi mani gaidīja, bija sirsnīgi, bet man pat prātā vēl nenāca, ka es vēl tajā sezonā varētu atgriezties. Vasarā atradu sev divus jaunus fantastiskus fizioterapeitus – sapratu, ka vajadzēs kārtīgu sagatavošanās periodu. Viena no fizioterapeitēm ir mana klasesbiedrene no baletskolas, viņa pieņem studijā Vingro sev, bet otrā strādā pie mums Operā. Man vajadzēja, lai izprot manu situāciju gan no medicīniskās puses, gan morāli. Mani stiprināja, deva cerību, ka tas ir tikai normāli – kāja pēc tādas slodzes īd un pasāp.»

Cita Baiba

«Vēl joprojām nevaru pateikt, ka viss ir simtprocentīgi pārgājis. Gluži nav vēl tā, ka esmu atpakaļ visās iepriekšējās lomās un pozīcijās, bet tagad es to visu uztveru daudz mierīgāk. Lomu saraksts jebkurā gadījumā ir pieklājīgs. Visticamāk, es visas šīs lomas varēšu nodejot arī tagad.

Tomēr šobrīd atļaujos izvērtēt situāciju – kad es varu mēģināt no rīta līdz vakaram un kad ir mazliet jāpiebremzē.

Esmu sev vislielākais šefs, jo pāri darīt sev vairs negribu.

Pasaku godīgi, ko varu un ko nevaru, un saku lielu paldies mūsu šefam Aivaram Leimanim par pretimnākšanu. Šobrīd esmu tik ļoti pateicīga, ka vispār varu būt uz skatuves! Vēl pirms diviem gadiem man bija dažādas lomas – pirmās, otrās, mani nereti lika visādās mātes lomās. Toreiz likās: šausmas, ielika mani par māti! Tad šobrīd, pateicoties tam, es vispār tiku atpakaļ uz skatuves!

Protams, ka uzreiz Apburtajā princesē un Gulbju ezerā es nevarētu uzreiz dejot. Man vajadzēja ar kaut ko sākt. Māti Pērā Gintā varēju dejot, kolīdz atsāku staigāt. Tur man ērtās čībiņās tikai jābūt labai aktrisei. Jā, redz, pēc kāda laika izrādījās, cik šobrīd man šīs lomas ir vajadzīgas. (Smejas.)

Protams, daudz domāju – kas tas viss bija… Ārsta versija: mums ir tādas amerikāņu ražojuma baleta kurpītes – puantes Gaynor Minden –, kurām aizmugurē ir gumija, ar ko savilkt ciešāk, lai tās nekrīt nost no papēža… Iespējams, tika savilkts par ciešu un tāpēc berza. Ārsts teica, ka šāda problēma mēdz piemeklēt ne tikai baletdejotājas, bet sievietes, kas iecienījušas augstpapēžu kurpes, kur vai nu siksniņa rīvē, vai kurpes ir riktīgi ciešas.

Viņš teica, lai pasaku savām kolēģēm baletdejotājām, lai pārāk cieši to gumiju nenostiepj. Pati pāršuvu visām puantēm gumijas vaļīgākas, citām vispār izņēmu to ārā un vietā piešuvu gumiju, kas satur pēdu puantē no augšas. Iespējams, klāt vēl bija nācis tas, ka tomēr tur bija mini plīsumi, ar kuriem es turpināju dejot.»

Mirklis ir jābauda

«Dzīve aizvēra durvis, bet atvērās vairāki lodziņi. Biju pārāk aizrāvusies ar darbu un karjeru. Esot mājās, man uzlabojās attiecības ar ģimeni, es sāku domāt citādāk. Tas bija mirklis, kad vairs nebija, kur likties, bija daudz brīva laika, sēdēju klusumā, meditēju un daudz ko pārdomāju.

Es vienkārši ļāvos situācijai, vairs neķēru kreņķi – pieņēmu to. Arī šobrīd pie jebkuras nenormālākās slodzes kāja var dot ziņu par sevi. Un baletā mēdz būt nenormāla slodze. Decembra vidū nodejoju Riekstkodi, ne papēdis, bet muskuļi sāpēja. Varbūt tas bija psiholoģiski, jo man atkal ieslēdzās bailes, ka tā reiz jau ir bijis. Bet nevajag dzīvot pagātnē, nevajag ielaist savā ikdienā bailes. Tas atņem enerģiju.

Mans spēka avots bija apjausma, ka par mazu nieciņu, bet situācija pamazām uzlabojas. Tas prieks!

Atgriežoties teātrī, jaunajiem dejotājiem saku: «Klausieties, mīļie, novērtējiet to, kas jums ir tagad. Jūs daudz dejojat, pat trīs izrādes nedēļā, bet priecājieties, baudiet un tveriet viegli! Tas nenozīmē iet uz skatuves bez atbildības, bet tas mirklis ir jābauda!»

Nevajag cepties – ai, nesanāca! Ir jāstrādā, lai sanāktu! Es biju ļoti liela perfekcioniste visās dzīves jomās, un mani nolika pie vietas. Tagad tie, kas mani dejojot vēro no malas, saka: «Tu esi pavisam citāda kļuvusi…» Es pati to jūtu, jo es neeju uz skatuves ar domu, ka man kaut kas varētu neizdoties. Es eju  ar prieku par šo brīdi, ar pārliecību un lielu pateicību par šo dāvanu. Es esmu uz skatuves! Esmu!»

Baiba iesaka  

  • Liesa, silta maltīte.
    «Manam ķermenim vajag siltu ēdienu. Tāpēc cepeškrāsnī vai katliņā sautēju visdažādākās saknes, izņemot kartupeli, un piešauju nedaudz eļļas.  Vēl spēku dos, bet neļaus pārēsties, šāda recepte: salātlapas ar liesu, vārītu vistu bez ādiņas vai sautētu zivi, klāt dārzeņi – gurķi, tomāti, avokado. Tas ir ne par maz un ne par daudz! Ja ēdienam ir kādi ierobežojumi, tas ar sevi ir jāsarunā, jo uzspiestas diētas psiholoģiski gremdē, un tur nesanāks nekas labs.»
  • Relaksējoša vanna. 
    «Sāls vanna vakarā relaksē un atbrīvo. Lietoju aptiekās vai Drogas veikalos nopērkamo speciālo vannas sāli – dažreiz atslābumam, dažreiz mundrumam. Patīk, ja sālim klāt ir eļļa, lietoju arī skuju ekstraktu vannai. Tas atslābina pa dienu saspringušo muskulatūru, sasilda.»
  • Neēdu pēc sešiem.
    «Tas prasa baigo disciplīnu. Izņēmums ir izrāžu dienas. Svarīgs aspekts – vienmēr ēdu lēni, jo tad iestājas sāts un neapēdu par daudz. Ja pusdienām pauze būs tikai desmit minūtes – izvēlos neēst vispār, jo man nepatīk sajūta vēderā, kas rodas no steidzīgas ēšanas.»
  • Rīta staipīšanās. 
    «Nekāpju ārā no gultas, iekams neesmu kārtīgi izstaipījusies. Arī operētā kāja neļauj tā uzreiz lēkt kājās un skriet – tā saudzīgi jāiekustina. Iesākumā izstaipos guļus, tad sēdus – pašūpinu uz zemes pēdas uz priekšu un atpakaļ, tikai tad ceļos vertikāli.»
  • Fizioterapijas rullis. 
    «Lieliska manta – ar to var masēt ciskas, ikrus, muguru, rokas, sanāk laba pašmasāža! To var nopirkt jebkurā fizioterapijas preču veikalā. Bet es bieži pēc slodzes izmasēju kājas sev pati, ar rokām – izmasēju, izknaibu, izstaipu. To var katrs pats mājās.»
  • Eža adatas. 
    «Vēl viens fizioterapeitu iecienīts priekšmets – adatainais līdzsvara pūslis, kas domāts sēdēšanai. Kāpju virsū un stāvu uz adatām, lai man izmasē pēdas velvi, papēdi. Citreiz vienkārši uzlieku kāju uz galda, apakšā ezīti – āda pilnīgi kļūst punktaina, bet sajūtas uzlabojas. Stāvu arī uz masāžas paklājiņa Pranamat – duras diezgan stipri, bet kājām tas viss nāk par labu!»
  • NĒ apaviem, kas spiež. 
    «Nekad nevelku kājās neko, kas kaut nedaudz spiež. Labāk, lai kurpes ir par lielu.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs