Aleksandrs Ronis: Es bez kājām esmu tur, kur ne visi ar kājām ir tikuši

Stiprais stāsts
Sandra Eglīte
30. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
«Es nekautrējos stāstīt, kas ar mani ir noticis, kā pakļuvu zem vilciena, es esmu dzīvs piemērs tam, kā nevajag darīt,» saka ALEKSANDRS RONIS. «Un vēl es stāstu, kā sāku sportot, kā filmējos, ko daru brīvajā laikā, kādi ir mani nākotnes plāni, un cilvēki manī ieklausās.»

«Man ļoti patīk smaidīt, un, kad ratos braucu pa pilsētu, nesaprotu, kāpēc man pretī nāk cilvēki ar drūmām sejām. Es esmu ratiņkrēslā un smaidu, bet viņi iet ar savām kājām un skatās uz mani kā uz muļķīti, kas pats nezina, kāpēc smaida.

Dzīvojam Jelgavā, bet es gandrīz katru dienu braucu ar vilcienu uz Rīgu, jo te man ir tik daudz darīšanu! Mamma jau dusmojas, ka es pārrodos tikai pārgulēt un atkal no rīta projām. Es ļoti viegli uzsāku sarunu ar svešiem cilvēkiem, un gadās, ka viņi man prasa, kas ar mani notika. Iedomājieties, mēs sēžam vilcienā, un es stāstu, ka pakļuvu zem vilciena, un tad tie cilvēki ir šokā – kā, un tu nebaidies braukt ar vilcienu?! Nebaidos! Ne jau sliedes vai vilciens ir vainīgs.»

TĀ diena, kas viņa dzīvē visu mainīja, bija 2004. gada 8. augusts. Tikai divas dienas pirms viņa sestās dzimšanas dienas. «Tolaik mēs dzīvojām Bolderājā, un tur garām gāja dzelzceļš, pa kuru brauca preču vilcieni – ļoti gari sastāvi. Lielākie puikas, kurus uzskatīju par krutākiem, pieķērās pēdējiem vagoniem un vizinājās. Kas par to, ka es vēl sīkais, nevarēju taču atpalikt! Man ir tāds raksturs – ja parāda šķēršļus, tie ir jāpārvar! Un vēl es esmu ļoti pārliecināts par sevi, ka to varu izdarīt. Tāds esmu, kopš sevi atceros.

Vienmēr esmu bijis tāds nemierīgs – skrēju, dauzījos. Četros gados uzkāpu uz naglas, jo man bija interesanti – kā tas būs?

Tajā svētdienā arī es pieķēros pie priekšpēdējā vagona pakāpieniem. Vilciens brauca, bet man nebija, kur uzmest kājas, karājos rokās. Mēģināju pievilkties augstāk, taču nokritu uz sliedēm, un man pāri kājām pārbrauca divi vagoni. Nezinu, kā biju nonācis uzbēruma otrā pusē, atceros, kā gulēju, skatījos uz savām jaunajām sandalēm un domāju, cik žēl, ka tās tagad nosmērētas… Atskrēja kāds vīrietis, kurš izsauca ātros. Kad tie atbrauca, dakteri izkāpa, un viens, mani ieraugot, izvēmās. Es gulēju smiltīs, visapkārt peļķe ar asinīm… Man kaut ko iespricēja, un es atslēdzos.

Pēc operācijas trīs dienas nogulēju komā. Otrajā dienā, 10. augustā, kas ir mana dzimšanas diena – todien man palika septiņi gadi –, mani nokristīja. Lielu cerību, ka es izdzīvošu, jau nebija, un vecāmāte bija teikusi, ka mani obligāti jānokrista. Pēc tam, kad pops bija norunājis savu runājamo, es pēkšņi, visiem par pārsteigumu, esot pakustinājis rokas pirkstus. Nākamajā rītā pamodos, skatos – blakus gultai sēž mamma, raud un šausmīgi slikti izskatās. Viņa pateica, ka man vairs nav abu kāju, bet es sākumā nenoticēju, kā tas var būt. Tikai pamazām sapratu, ka tā ir taisnība.

Mammai tas bija ļoti smagi, viņa riktīgi nometa svaru. Vecāki jau pirms tam bija izšķīrušies, taču mums ir labas attiecības, arī tētis nāca un palika ar mani slimnīcā. Es taču tur nodzīvoju gadu! Pavisam kopā man ir bijušas 13 operācijas, ilgākā – 16 stundas. Nemaz nezinu visu, ko darīja, – šuva asinsvadus, atdalīja šķembas, no veselām vietām ņēma ādu un lika uz cietušajām…

Šausmīgi sāpēja, un ārsti mammai teica, ka parasti mazam bērnam tik stipras pretsāpju zāles nedod, bet – kāds ir variants?

Man bija arī sepse – asins saindēšanās –, ar ko ārsti cīnījās. Es varēju nomirt daudzas reizes, taču nenomiru, izturēju. Slimnīcā iemācījos lasīt un rakstīt. Kad nākamajā rudenī aizgāju uz skolu, es biju gudrākais klasē. Bet tajā vietā, kur es pakļuvu zem vilciena, pēc tam uzlika stabu ar brīdinājumu – esiet uzmanīgi!»

Blēņas un sports

«Protams, sākumā mamma mani dikti žēloja, visu pienesa, padeva. Es taču pat no gultas nevarēju piecelties. Nu, bet ar laiku… Mājās es vispār ratos nesēdos, iemācījos uz rokām pārvietoties. Pēc slimnīcas manu istabu izremontēja, lai ir ērti – elektrības slēdžus pārvilka zemāk, lai tieku klāt. Rati man kļuva par ielas apaviem.

Pirmās sešas klases es mācījos krievu skolā, ar labām atzīmēm, vienīgi latviešu valodā bija 4, reizēm 5. Mūsu ģimenes valoda ir krievu valoda. Tētis ir latvietis, bet mēs sarunājamies krieviski. Tagad mājās es esmu vienīgais Ronis. Mamma apprecējās otrreiz, man ir divi jaunāki brāļi. Patēvam bija dzīvoklis Jelgavā, tāpēc mēs pārcēlāmies turp. Viņš strādāja Rīgā un teica, ka es ar viņu kopā varēšu no rītiem braukt uz savu skolu. Bet tad viņš mani uz skolu aizvestu stundu agrāk! Es padomāju, ka negribu veselu stundu sēdēt skolā pirms stundām.

Nezinu, kāpēc, bet Jelgavā skolā mani nepieņēma. Atradām, ka pie Cēsīm, Raiskumā, ir internātskola (Raiskuma internātpamatskola – rehabilitācijas centrs – aut.). Teicu, ka braukšu uz internātu. Bet tur viss latviski! Sākumā gandrīz neko nesapratu, bet pēc pusgada jau nebija problēmu ar valodu. Tur es nomācījos trīs gadus – 7., 8. un 9. klasi.

Tajā laikā es pīpēju, internātā biju vienīgais, kuram vienmēr bija cigaretes. Protams, smēķēt bija aizliegts, ārā tikt nevaru, tad nu es sēdēju trešajā stāvā ārpusē uz palodzes, logs ciet un pīpēju.

Tādas blēņas darīju, par kurām tagad negribas runāt…

Klasesbiedrene Liāna atceras, ka 8. klasē es viņas blociņā esmu parakstījies un teicis: «Kad pēc gadiem es būšu baigi slavens, tu manu autogrāfu varēsi pārdot par lielu naudu!» (Smejas.) Kad sazināmies, viņa man reizēm atgādina, ka gaida to brīdi. 

Skolā spēlējām ratiņbasketbolu. To turpināju arī Jūrmalā, kur sāku mācīties par datortehniķi. Man bija 16 gadu, kad aizgāju paskatīties, kā trenējas sēdvolejbola komanda. Es jau biju tikai ar vienaudžiem sportojis, tāpēc, kad šo komandu ieraudzīju, brīnījos, kā pieauguši vīrieši spēlē, kā cīnās! Teicu: «Sveiki, es atnācu paskatīties!» Viņi man: «Kas te ko skatīties? Nāc, spēlē!»

Izkāpu no ratiem, un treneris sāka tikai ar mani spēlēt. Nekad iepriekš nebiju spēlējis volejbolu, tāpēc neko nevarēju izdarīt, neko! Pilnīga izgāšanās, sapratu, ka tas nav man. Tomēr iedevu trenerim savu telefona numuru, un Andris Ulmanis nelikās mierā – zvanīja un zvanīja, prasīja, kad nākšu uz treniņu. Nu, padevos… Tagad esmu ļoti pateicīgs viņam par to, ka ievilka sēdvolejbolā, parādīja, ka komanda ir kā otrā ģimene. Treneris man kļuva par labu draugu, sazināmies, kaut viņš vairs netrenē komandu.

Kādus četrus mēnešus trenējos sēdvolejbolā, kad atmetu pīpēšanu. Pametu arī mācības, jo nevarēju apvienot ar sēdvolejbolu. Es komandā neesmu labākais, bet – ātrākais spēlētājs. Šogad visai Eiropai parādīšu, cik ātri varu pārvietoties pa laukumu – es jau lidoju. Tā arī saku – esmu profesionālis grīdas slaucīšanā ar biksēm! 

Kad es vēl internātā dzīvoju, tētis teica: «Tev jāizvēlas profesija, kurā ir sēdošs darbs, lai tu vari pats pelnīt un dzīvot.» Pēc tam, kad sāku nodarboties ar sēdvolejbolu, viņš uz to raudzījās skeptiski.

Tagad gan tētis priecājas par mani, ir ļoti lepns. Stāsta, kā viņam draugi sakot: «Andrej, cik tev labs dēls!»

Šovasar pabeidzu 10. klasi, godīgi saku – ceturtajā piegājienā. Tā sanāca. Nākamajā gadā pēc Jūrmalas aizgāju uz vakarskolu. Sakrita, ka tur mācības bija piektdien un sestdien, kad man sēdvolejbols. Vēl reizi mēģināju vakarskolā, bet beidzot iestājos tālmācībā un pabeidzu. Šovasar es arī mācos, lai tiktu pie autovadītāja apliecības.»

Viņš ir ātrāks par tevi!

«Esmu invalīds, bet Vaivaros (rehabilitācijas centrā – aut.) esmu bijis tikai vienu reizi. Ko es tajā sanatorijā darīšu?! Zinu, ka citi tur brauc, cik vien var, un saka – fizioterapeits, masāža! Man to nevajag. Es nodarbojos ar sēdvolejbolu. Mājās pumpējos, aizeju uz trenažieru zāli – spēks jau no nekā nerodas! Kad iespējams, uzspēlēju ratiņtenisu. Bet tur man ļoti ļoti daudz jātrenējas, lai ko sasniegtu!

Ziniet, draugi mani neuzskata par invalīdu. Kad mēs kopā kaut kur ejam, gadās, es izvelku telefonu, viņi iet tālāk. Pat neatskatās, jo zina – uzrakstīšu īsziņu un viņus panākšu. Reizēm cilvēki, īpaši iedzēruši, sāk viņus audzināt: «Jūs taču pametāt draugu!» Mani draugi tad saka: «Viņš ir ātrāks par tevi!» Ja ceļā ir pāris pakāpieni, viņi lieku reizi nejautā, vai man palīdzēt, jo es pats tos pakāpienus ar ratiem noiešu.

Es ļoti novērtēju tos cilvēkus, kas paprasa, vai man vajag palīdzēt. Jo mūsu sabiedrība nav tik tālu izaugusi, lai tam, kuram nepieciešams, palīdzētu.

Es parasti atbildu: «Paldies, man nevajag, bet palīdziet kādam citam!» Zinu, ka teorētiski mūsu vilcienos nevar tikt cilvēks ratiņkrēslā. Bet es varu! Vispirms iekāpju pats, tad paņemu ratus. Un otrādi. Reizēm gadās, ka man metas palīgā – izceļ ratus un noliek pusotru metru no kāpnēm. Un ko lai es tad daru?

Dziesmu iemācies, no vilciena izglābies!

«Es esmu ļoti sabiedrisks un aktīvs, un, ja mani uzaicina, es parasti atsaucos,» turpina Aleksandrs. «Esmu uzstājies Ventspilī, Ogrē, Rūjienā – sanāk cilvēki, un es stāstu par sevi. Es visiem mēģinu stāstīt, ka problēmas mēs paši izdomājam. Ja tu gribi kaut ko sasniegt, tad ir jāmēģina un jādara. Ja jau iepriekš domā, ka nesanāks, tad arī nesanāks. Bet vajag darīt! Un tad arī aizies, mēģini vēl un vēl. Es visur pasākumos runāju tikai latviski. Daži saka, ka man ir akcents, citi, ka nav. Jā, reizēm latviski pietrūkst vārdu.»

Kā brīvprātīgais gāju uz cietumu. Tas bija interesanti! Pirmajā reizē klausītāji atnāca aiz garlaicības, bet tad viņiem kļuva interesanti. Nākamajā reizē jau prasīja, kā gāja sacensībās, ko vēl daru.

Aleksandrs atbalsta Latvijas Dzelzceļa drošības kampaņu Dziesmu iemācies, no vilciena izglābies!

«Uzskatu, ka kampaņas dziesma ir ļoti laba, perfekta! Ja tā visur skanētu, tad paliktu cilvēkiem smadzenēs. Bet par negadījumiem ir jārunā, lai cilvēki zinātu, ka no vilciena ir jāuzmanās, ka sliedes nav spēļu laukums. Gandrīz katru dienu braucu ar vilcienu, un daudzas reizes esmu redzējis, ka cilvēki pieķeras pie pasažieru vilciena vagona un brauc vienu pieturu. Iedomājieties! Lai nemaksātu par biļeti vai arī adrenalīns? Reiz nokritīs, un viss…

Esmu runājis ar cilvēkiem, kas zaudējuši kājas uz dzelzceļa. Man bija 18 gadi, kad paziņas palūdza satikties ar vīrieti, kurš dzērumā bija pakritis uz sliedēm, un viņam kājas nogrieza. Pēc slimnīcas viņš nezināja, kā kustēties, kā ar ratiem tikt galā. Es to visu parādīju, vairākas reizes tikāmies, un es daudz par sevi stāstīju. Tagad viņš dzīvo Anglijā, ik pa laikam sazināmies, un viņš saka – ja nebūtu manis, nezina, kā vispār dzīvotu.

 Es tagad gribu pabeigt vidusskolu un mācīties par sociālo rehabilitologu.

Dziesmu iemācies, no vilciena izglābies! kampaņas atklāšanas pasākumā parunāju ar vilcienu mašīnistiem. Viņi stāstīja, ka gadās – brauc un redz, cilvēks iet pa sliedēm vai guļ uz tām, bet sastāvu nevar tik vienkārši apstādināt. Tas jau nav tā – nospied bremzes un stop!  Paklausījos un sapratu, cik traki – tu redzi, kas notiks, bet neko nevari izdarīt. Parunāju arī ar psihoterapeitu. Viņš teica, ka parasti tie ir zēni līdz 18–19 gadiem, kas nejūt robežu un riskē, jo pieres smadzeņu daļā kaut kas tur vēl nedarbojas. Man tur viss iedarbojās 20 gadu vecumā!»

Ar citām acīm kino

«Kad eju pa ielu, uzlieku austiņas, dzīvoju savu dzīvi, nevienu netraucēju. Esmu pieradis, ka uz mani vienmēr skatās. Amizanti ir satikt cilvēkus alkohola reibumā, tad sākas – oi, es tevi esmu redzējis filmā! Vīrieši dažreiz apskauj, jautā, kā iet sportā, bet iedzērušas meitenes pat lien bučoties. Man ir prieks, ka esmu atpazīstams.»

Aleksandrs atpazīstams kļuva pēc filmas Sarauj, Just! Aleksandrs tēlo puisi ratiņkrēslā, kurš dzenas pakaļ zaglim, kas meitenei nozog somiņu. Filmas pamatā ir gadījums no Aleksandra dzīves, ko viņš izstāstīja režisoram Pāvelam Gumennikovam. Par filmu Aleksandrs labprāt runā joprojām: «Sarauj, Just! patiesībā ir kā reklāma sēdvolejbolam. Filmējoties iemācījos arī ar longbordu braukt, tāpēc reizēm arī ikdienā to izmantoju. Grūtākais filmēšanās laikā man bija – un par to ar Pāvelu ienīdām un mīlējām viens otru –, kad viņš man regulāri teica: «Nesmaidi! Nesmaidi!» Es dzenos pakaļ zaglim, man tāds azarts, tāpēc negribot smaidu, bet viņš: «Nu, nesmaidi!» Bet man patīk smaidīt, es esmu ļoti smaidīgs.

Kad mani Manhattan Shorts īsfilmu festivālā atzina par labāko aktieri un filmu izvirzīja Oskaram, es biju tik lepns un pašpārliecināts – es taču varēju dabūt Oskaru, bet ko jūs?! (Smejas.)

Kādu dienu mājās ēdu, kad man piezvanīja: «Te no kastinga kompānijas! Piedāvājam jums filmēties kara drāmā Dvēseļu putenis.» Pēc vārdiem kara drāma es uzreiz saku: «Gribat man piedāvāt karā cietušā lomu?» – «Kā jūs to zināt?» Es smejos: «Bet ko tad citu jūs man varat piedāvāt?!» Nofilmējos, tagad jāgaida filma. Nu jau zinu, kā tas notiek.

Šovasar filmējos Dāvja Sīmaņa topošajā filmā Gads pirms kara, kas ir par Ļeņina laiku. Tur es tēloju strādnieku, kas palicis bez kājām. Filmas tagad citādi skatos, jo zinu, cik reizes tur jāizmēģina, kā tas notiek. Man patīk filmēties, labprāt vēl to darītu, bet Latvijā jau nav, kur izvērsties. Dažreiz domāju, ka varētu nofilmēt Sarauj, Just! 2 – ziemā, uz ragavām. Latvijā ienāk sēdhokejs – ar kamanām un īsām nūjām. To es gribu izmēģināt.

Vai esat lasījusi Nika Vujčīča grāmatu, skatījusies par viņu video? Viņš piedzima bez rokām un kājām, bet kāds cilvēks! Kas tad man – man nav tikai kāju.

Man joprojām reizēm sāp kājas, arī niez starp kāju pirkstiem, un tad gribas kasīt. Tas ir normāli, tās ir fantoma sāpes.

Ziniet, es uz dzīvi skatos citādi. Man nepatīk tādi cilvēki… Kāpēc visu laiku jābūt tik šausmīgi nopietniem?! Uzrakstiet, ka Aleksandram Ronim nekad nesmird kājas! (Smejas.) Man nav jāuztraucas par netīrām kājām un par nagiem. Zeķes un apavus nevajag pirkt. Mašīnas aizmugurē varu apgulties pilnā augumā. Man neviens neprasa ieskrūvēt spuldzīti, man neviens nepateiks, lai nomainu aizkarus. Neteiks, lai pakarinu apģērbu, kaut reizēm pats daru to. Re, cik daudz plusu!

Visvairāk mani besī tie, kuri uzskata, ka jādzīvo pēc shēmas – jāizmācās, jāstrādā, jāapprecas, sieva, bērni, suns… Kāpēc jāturas pie standarta?

Mani besī tie, kuri domā, ka es esmu nelaimīgs, ka mani ir jāžēlo. Un tad es pastāstu, ar ko nodarbojos, kāda ir mana dzīve, un tad ir tāds apmulsums – jā…

Piemēram, vilcienā iepazinos ar divām meitenēm, sarunājamies. Tajā dienā viņām prakse līdz četriem, es saku: «Man sešos ir modes skate, gribat, es jums biļetes iedošu? Atnāciet!» Viņas atnāca. Kā mums tajā modes skatē aplaudēja! Pēc tam braucām kopā atpakaļ uz Jelgavu, meitenes prasa, ko es vēl daru. Un es sāku stāstīt! (Smejas.) Kad es to stāstu, iznāk, ka, salīdzinot ar mani, veselie nedara neko!

Aleksandrs Latvijas Mākslas akadēmijas studentu modes skatē

Man reizēm saka: «Nevar būt, ka negadījums nav atstājis iespaidu uz tavu psihi!» Es pateikšu tā: iespaidu uz psihi tas atstāj tiem, kuri domā, ka negadījums ir sabojājis viņus, ka viņi vairs nevar normāli dzīvot. Tad ir bailes, šoks, negatīvs uzskats par itin visu. Bet ir tādi, kas pieņem situāciju un dzīvo dzīvi tādu, kāda tā ir dota.

Patiesībā mani ārsti izglāba, salika pa daļām kopā, un es esmu dzīvs. Es dzīvoju savu dzīvi. Un man paveicās – vecāki mani mīlēja tāpat kā iepriekš. Jā, varbūt es biju bērns ar īpašām vajadzībām, kam vajadzēja pievērst vairāk uzmanības, kamēr es iemācījos atkal dzīvot.

Vai es sapņos redzu to dienu? Reti. Dažreiz es sapņos redzu, ka skrienu. Kad saprotu, ka skrienu, es vienmēr paceļu gaisā rokas…

Kaimiņos dzīvo cilvēki, kuri mani pazīst no astoņu gadu vecuma. Viņi ir teikuši, ka redzējuši mani maziņu un domājuši – kā gan viņam dzīve iegrozīsies, vai bezizejā nekļūs par narkomānu. Tagad viņi priecājas, ka es bez kājām esmu tur, kur ne visi ar kājām ir tikuši.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs