Aktrise Madara Melne-Tomsone par cīņu ar pēcdzemdību depresiju: «Bija sajūta, ka pasaulē ir pazudušas krāsas»

Aktrise Madara Melne-Tomsone pēc meitas Klēras piedzimšanas piedzīvoja pēcdzemdību depresiju. Nu viņa ir gatava par to runāt, jo vēlas palīdzēt citām jaunajām māmiņām.
Stiprais stāsts
Solvita Velde
21. marts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis un no personīgā arhīva

Fantāziju burbulis plīst

Madarai bija divdesmit septiņi gadi, kad viņa palika stāvoklī. Mazulis ģimenē bija ļoti gaidīts, jo gan Madaras, gan viņas vīra Jāņa vecākiem abu bērniņš ir pirmais mazbērns. Grūtniecības sākums Madarai bija noslogots laiks, vienlaikus vajadzēja daudz paspēt – bija jāspēlē izrādes Liepājas teātrī, kurā Madara tolaik bija štata aktrise, jākārto sesija Latvijas Kultūras akadēmijā, kur viņa tieši tobrīd studēja maģistrantūrā. Tam visam klāt nāca vēl arī filmēšanās seriālā Ugunsgrēks un Krievijas filmā No pieciem līdz septiņiem. Grūtniecības pirmie trīs mēneši Madarai aizritēja viegli, jo viņu nemocīja nelabums, ar ko jāsadzīvo daudzām grūtniecēm. Tomēr viņa visu laiku jutās ļoti nogurusi, varēja nogulēt divdesmit četras stundas no vietas.

«Biju izdomājusi, ka man būs skaista grūtniecība, es atvēršos kā zieds un izelpošu bērnu.»

Vēlāk nogurums atkāpās, tomēr vietā nāca sarežģījumi grūtniecībā, un tas Madaru ārkārtīgi nomāca, – ārsts brīdināja būt īpaši uzmanīgai, kas nozīmēja, ka Madarai bija ierobežotas iespējas strādāt. «Tobrīd teātrī bija daudz tādu izrāžu, kurās vajadzēja dejot, bet es to nedrīkstēju darīt, tāpēc izkritu no aprites. Tas man bija milzīgs pārbaudījums, jo biju pieradusi visu laiku būt kustībā.» Madara nevarēja turpināt filmēties arī seriālā, jo viņas varonei nebija paredzēts būt stāvoklī. «Domāju, ka profesionālā dīkstāve bija viens no depresijas palaidējmehānismiem.

Labi saprotu, ka no malas tas izklausās pēc čīkstēšanas – es taču varēju atpūsties, man nebija kā citām sievietēm, kuras skrien ar iepirkumu maisiem līdz pēdējai dienai, piedzemdē bērnu un nākamajā dienā atkal jož tālāk. Taču tieši to es biju iedomājusies – ka varēšu strādāt un jozt līdz pēdējai dienai… Bet tas nebija iespējams, jo kļuvu lēna, man vairs nebija spēka. Nomācoši bija arī tas, ka pēdējos divus grūtniecības mēnešus mocījos ar bezmiegu – gāju gulēt sešos no rīta un gulēju līdz diviem pēcpusdienā.»

Tomēr vislielākais trieciens Madarai bija tas, ka nepiepildījās viņas gaidas par to, kādai vajadzētu būt grūtniecībai un dzemdībām. Tas bija pilnīgs pretstats iecerētajam. «Biju sevi sabarojusi ar milzīgu idealizētas informācijas daudzumu, biju piepotēta pilna ar idejām, cik skaisti viss notiks – man būs skaista grūtniecība, nekas daudz manā ikdienā nemainīsies. Galu galā citas aktrises izrādēs spēlē līdz piektajam grūtniecības mēnesim. Biju iedomājusies, ka dzemdības būs harmoniskas, es atvēršos kā zieds un izelpošu bērnu. Diemžēl neviens man nepateica, ka esmu sadomājusies par daudz. Manām tuvākajām draudzenēm bērnu vēl nebija, tāpēc es biju runājusi ar mammu un citām radiniecēm, bet viņām nebija sevišķi laba pieredze. Tāpēc es nodomāju – tas bija sen, tagad taču viss ir mainījies. Man nešķita, ka viņu pieredze varētu attiekties uz mani. Brīdī, kad mans fantāziju burbulis plīsa, man bija liels šoks.»

Jutos kā slikta mamma

Madara bija iecerējusi, ka dzemdēs ūdenī, un Rīgas Dzemdību namā jau vairākus gadus ir šāda iespēja. Viņa skaidri zināja, ka nevēlas dzemdēt uz dzemdību galda, nevēlas stimulētas dzemdības un epidurālo anestēziju. «Dabūju pilnīgi visu, ko negribēju! Es pārstaigāju divus ārsta noteiktos termiņus, un tas beidzās ar to, ka dzemdības tika stimulētas un augļūdeņi, kuru man bija maz, tika pārdurti. Stimulācija un maz augļūdeņu – tas viss kopā nozīmē dubultā sāpīgas dzemdības. Tā kā dzemdības nesākās dabiski, es nevarēju dzemdēt ūdenī, jo uz galda ārstam bija vieglāk kontrolēt procesu. Dzemdības bija grūtas, man bija epidurālā anestēzija un – paldies Dievam, ka ir šāds medicīnas sasniegums!»

Lai arī Madarai nav pašas labākās atmiņas par dzemdību zālē piedzīvoto, viņa labi apzinājās, ka dzemdības ir brīdis, kad jālaiž pasaulē bērniņš, un, lai kā tas notiktu, no tā aiziet nevar. Viņai piedzima liela meita – 4320 gramu smaga un 58 centimetrus gara.

Tā ir dezinformācija, ka ar piena maisījumu barotie bērni sliktāk attīstās un ka mammas tādā veidā bērniem nodara pāri.»

Nākamo šoku Madara piedzīvoja jau palātā, kur kopā ar mazuli un vīru pavadīja četras dienas. «Man pietrūka piena, tāpēc nevarēju pabarot savu bērnu un jutos kā slikta mamma. Kad runāju par to ar speciālistiem Dzemdību namā, sastapos ar neticību un neizpratni. Man atbildēja, ka mammām piena netrūkst. Personāla attieksme liecināja – tu neesi ne pirmā, ne pēdējā, kura domā, ka piena nav, un ir jātiek galā.»

Madara uz Dzemdību namu nebija paņēmusi līdzi ne pudelīti, ne piena maisījumu, ne knupīti, jo gudrās grāmatās un kursos bija izlasījusi un dzirdējusi, ka piens viņai būs, turklāt mātes piens taču esot vislabākais mazulim, un knupītis esot tikai slikts ieradums. «Kāpēc lai es to visu ņemtu līdzi?! Biju pārliecināta, ka viss būs pēc labākajiem paraugiem – bērns piedzims, es viņu barošu pēc pieprasījuma, man visam būs spēks un pacietība, bet sliktākajā gadījumā, ja meita ļoti raudās, iedošu viņai pasūkāt pirkstu. Tas izklausījās rožaini un skaisti, bet rezultātā bērnam knupīti vajadzēja. Un arī piena maisījums neizrādījās inde. Es saprotu, ka vajag sievietes mudināt uz to, lai bērns maksimāli daudz ēstu mammas pienu, bet tā ir dezinformācija, ka ar piena maisījumu barotie bērni sliktāk attīstās un ka mammas tādā veidā bērniem nodara pāri.»

Depresijas pirmās pazīmes

Atgriežoties mājās no slimnīcas, Madara un viņas vīrs Jānis saprata, ka mazā Klēra ir sajaukusi dienu ar nakti – pa dienu mazā ik pēc trim stundām paēda un rātni gulēja, bet naktī vecākiem rīkoja koncertus, demonstrējot savas balss plašās spējas un diapazonu. Iemesls tam bija viegli atrodams – pati Madara grūtniecības pēdējos mēnešos gāja gulēt tikai no rīta, jo pa nakti nespēja aizmigt. Tagad tādu pašu ritmu par savējo bija pieņēmusi arī mazā Klēra.

Madara grūtniecības pēdējos mēnešos gāja gulēt tikai no rīta, jo pa nakti nespēja aizmigt. Tādu pašu ritmu par savējo bija pieņēmusi arī mazā Klēra.

«Mēs mocījāmies divas nedēļas – līdz brīdim, kad pediatre man ieteica Džīnas Fordas grāmatu Apmierināta mazuļa dienas ritms. Daktere pat iedeva kādas jaunās mammas telefona numuru, kurai šī grāmata bija ļoti palīdzējusi. Uzreiz piezvanīju šai sievietei, un viņa man izstāstīja ritmu pirmajām dienām. Nedaudz vēlāk kāda cita mamma man atveda grāmatu, kuru mani vecāki operatīvi pārkopēja. Tiklīdz sākām dzīvot pēc grāmatā aprakstītā ritma, viss normalizējās. Katru rītu septiņos no rīta man zvanīja modinātājs, es pamodināju un pabaroju bērnu, tad kādu laiku viņa bija augšā, veicām rīta dušiņu un tad liku gulēt uz pusotru stundu. Tad atkal modināju, pabaroju un padzīvojos ar viņu. Pēc tam gājām trīs stundas garā pastaigā, kamēr meitiņa ratos gulēja dienas miegu. Atgriežoties mājās, pabaroju mazo un atkal liku gulēt, bet šoreiz uz īsāku laiku. Vēlāk atkal pabaroju un liku gulēt uz nakti. Jau pirmajā naktī Klēra pamodās tikai vienu reizi – pulksten četros. Tieši tā, kā bija rakstīts grāmatā.»

Tobrīd Madara jau bija piedzīvojusi arī pirmos depresijas simptomus, kurus pati nekādi nevarēja izskaidrot, – viņa varēja sākt raudāt jebkurā brīdī, turklāt absolūti bez pamata. Tāpat viņai ļoti sala, naktī bija vajadzīgas trīs segas, lai būtu pietiekami silti, un viņu mocīja bezmiegs.

Madara atceras, ka pediatre bija pirmais cilvēks, kas pamanīja, ka kaut kas nav labi. Apskatījusi Klēru un sapratusi, ka mazulīte ir vesela, ārste kādas vizītes laikā pievērsās Madarai ar jautājumu: «Mamma, kā jūs jūtaties?» Ar laiku Madarai sākās trauksme, viņa bieži naktīs rāvās augšā no miega, domādama, ka, barojot meitu, ir aizmigusi un viņu nosmacējusi. Sākumā vīrs to nesaprata, bet ar laiku pierada un vienmēr mierināja, ka Klēra guļ savā gultiņā, jo tieši Jāņa pienākums pēc pabarošanas bija mazulīti paņemt, sagaidīt atraudziņu un noguldīt viņas gultiņā. Tāpat Madara bieži zvanīja pediatrei un sauca viņu mājas vizītēs, jo baidījās, ka meita tūlīt saslims. «Daktere man kļuva par reālu atbalstu, vienmēr atbildēja, kad viņai zvanīju. Un tas turpinājās vismaz četrus mēnešus, līdz sāku apmeklēt psihoterapeitu.»

Man bija sajūta, ka pasaulē ir pazudušas krāsas, un man bija bail palikt divatā ar savu bērnu ilgāk par stundu. Es jutos ļoti vientuļa.

Mudinājumi saņemties nepalīdz

Tomēr, pirms Madara saprata, kas viņai kaiš un ka nepieciešama palīdzība, pievienojās vēl citas sajūtas, kurām nekādi nevarēja atrast izskaidrojumu. «Man bija sajūta, ka pasaulē ir pazudušas krāsas, un man bija bail palikt divatā ar savu bērnu ilgāk par stundu. Es jutos ļoti vientuļa. Mans lielākais atbalsts tolaik bija tētis, kurš ilgstoši bija uz slimības lapas, tāpēc bieži nāca man palīgā, uzklausīja, atbalstīja un uzņēmās daļu rūpju. Tomēr dienās, kad viņa nebija blakus un vīrs bija darbā, es jutos pilnīgi viena. Biju četrās sienās kā cietumā divatā ar bērnu. Neviens man arī nezvanīja un netraucēja, jo es taču biju mājās ar bērniņu. Kad mēģināju par notiekošo runāt, parasti saņēmu dažādus padomus… Piemēram, – nevajag raudāt, jo vīriešiem nepatīk asaras. Bija arī pārmetums – tu taču zināji, ka būs grūti. Lieki teikt, ka man tas it nemaz nepalīdzēja, tieši otrādi, jo – kā gan es varu nesmaidīt, ja manai meitai viss ir kārtībā un viņa ir vesela? Man radās sajūta – ja būšu nelaimīga, tad iespļaušu sejā visām tām sievietēm, kurām piedzimuši smagi slimi bērniņi un kuras patiešām piedzīvo lielas grūtības. Tāpēc gribu ieteikt nomāktajām jaunajām māmiņām tādus vārdus neteikt, jo viņām nepieciešama izpratne un atbalsts, nevis pamudinājums saņemties. Ticiet man, viņas zina, ka jācenšas saņemties.»

Madara atceras, ka, būdama stāvoklī, viņa lasīja kādu rakstu par pēcdzemdību depresiju, bet tolaik to nekādi nespēja attiecināt uz sevi. Kad viņa to piedzīvoja pati, sāka meklēt informāciju un internetā atrada rakstu par kādu sievieti Lielbritānijā, kura piedzīvoja pēcdzemdību depresiju pēc trešā bērna piedzimšanas. «Pats raksts uz mani īpašu iespaidu neatstāja, bet komentāri zem tā bija vienkārši iznīcinoši – ka viņai ir pārāk laba dzīve, ka viņa ir izlepusi, ka pārāk daudz čīkst… Es to visu uztvēru personīgi, un radās sajūta, ka man ar savām problēmām jātiek galā klusiņām, lai neviens par tām neuzzina.»

Psihoterapija – labākās zāles

Klērai bija četri mēneši, kad Madara vērsās pēc palīdzības pie psihoterapeita. Ārsts diagnosticēja vidēji smagu depresiju, un tas nozīmēja, ka to varētu izārstēt, nelietojot medikamentus, bet ejot uz terapiju vienu reizi nedēļā, ko Madara apzinīgi darīja aptuveni pusotru gadu. «Kad pēc pirmās vizītes atnācu mājās, savam tētim, kurš pieskatīja Klēru, teicu, ka man vajag pagulēt. Četru mēnešu laikā tā bija pirmā stunda, kad gulēju mierīgi, jo kādam biju izstāstījusi, kā jūtos, par to nejūtoties vainīga, un neviens mani nenosodīja. Līdz tam jutu nosodījumu gan no apkārtējiem, gan pati no sevis. Pēc četriem psihoterapijas mēnešiem jau sāku justies labāk, lai arī man joprojām bija bezmiega periodi. Atceros, bija augusts, un es pamanīju, ka saule mani vairs nemoka. Līdz tam šķita – saule, kāpēc tev tik spoži vajag spīdēt?!»

«Psihoterapija ļāva saprast, ka es drīkstu nogurt, atdot daļu rūpju vīram un tāpēc nejusties vainīga.»

«Es regulāri veicu dažādus mājasdarbus, ko terapeite uzdeva, piemēram, viņa teica, lai katru dienu atrodu laiku padzert kafiju no savas mīļākās krūzes. Bija ļoti svarīgi veltīt laiku sev, un pie tā es pieturos arī tagad. Ja sieviete pilnībā aizliedz sevi, visu atdodot bērnam, tad viņai pašai vairs nav savu interešu. Bieži saka, ka bērns ir mierīgs un laimīgs, ja mamma ir mierīga un laimīga. Es skaidri apzinājos, ka neesmu ne mierīga, ne laimīga. Un tas radīja dubultu stresu. Lēnām psihoterapijas procesā nonācu pie secinājuma, ka mammai ir jājūtas kā pilnvērtīgam cilvēkam. Un tas var nozīmēt, ka bērnam vajag, lai mamma divas stundas nedēļā glezno, dzied vai aiziet uz teātri. Es arī rakstīju savu dienaskārtību, lai kopā ar terapeiti secinātu, kas mani dara laimīgu un priecīgu."

"Toreiz to nesapratu, bet tagad saprotu – šis uzdevums novērš uzmanību no depresīvajām domām un ļauj saprast, kas jādara, lai sevi iepriecinātu. Ticiet vai ne, es biju aizmirsusi, kas ir tās lietas, kas man patīk. Terapijas laikā sapratu – smagi pārdzīvoju to, ka mammas lomā nejutos ērti, un nevarēju pašrealizēties, gūstot no tā piepildījumu. Tūlīt daudzi iebildīs – tu taču esi mamma, tas ir labākais darbs pasaulē! Bet tas nav darbs, tā ir veltīšanās bērnam visa mūža garumā. Darbs ir kaut kas cits, par darbu tu saņem algu un vari gūt panākumus, un, ja tev darbs nepatīk, tu no tā vari aiziet. Bērnu audzināšanā ieguldīto izmērīt nevar, un no bērna audzināšanas aiziet vienkārši nav pareizi. Man vajadzēja pašrealizēties, tāpēc es cepu kūkas un vedu tās draudzenēm. Mums bija izveidojusies Džīnas Fordas piekritēju māmiņu grupa, mēs tikāmies vienreiz nedēļā kopā ar bērniem, un es mēdzu ierasties ar kūku. Tāpat gatavoju ēst savam vīram, kas mūsu ģimenē bija kaut kas jauns, jo agrāk, kad līdz vēlam vakaram biju teātrī, vīrs mani sagaidīja ar vakariņām.»

Tūlīt daudzi iebildīs – tu taču esi mamma, tas ir labākais darbs pasaulē! Bet tas nav darbs, tā ir veltīšanās bērnam visa mūža garumā.

Gribu otru bērnu!

Pusotru gadu pēc depresijas simptomu parādīšanās Madara juta, ka slimība ir atkāpusies, tāpēc terapiju pārtrauca. «Beidzot varēju normāli izgulēties un veselīgi raudzīties uz pasauli. Ja pirms tam biju sevi sapotējusi ar idejām, cik varena un spējīga māte būšu un kā tikšu ar visu galā, turklāt tas viss nāks viegli, tad psihoterapija ļāva saprast, ka man nav viss jāvar, ka es drīkstu nogurt, atdot daļu rūpju vīram un tāpēc nejusties vainīga. Ja īsi pēc dzemdībām vīram teicu, ka vairs negribu bērnus, tad, terapijai beidzoties, ieminējos, ka tomēr varētu vēl vienu. Viņš bija laimīgs, to dzirdot."

"Pagāja vēl kāds laiks, kad teicu, ka nu jau es pat gribu otru bērnu. Zinot, kā man gāja pirmajā grūtniecībā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā, es no tā vairs nebaidos. Tagad man liekas, ka nākamajā grūtniecībā būšu jau gudrāka. Centīšos dzīvi iekārtot tā, lai, esot stāvoklī, neizkristu no aprites. Uz dzemdībām iešu bez gaidām, organizēšu sev atbalsta komandu un savā dzīvē iesaistīšu vairāk cilvēku. Tāpat centīšos visu uztvert mierīgāk un vieglāk.»

Vaicāta, vai Madara ir domājusi par to, kā piedzīvotā depresija iespaidojusi mazo Klēru, viņa pieļauj, ka nospiedums varētu būt palicis, tomēr mamma atklāj, ka, būdama kopā ar meitu arī visgrūtākajos brīžos, viņa ļoti koncentrējās tam, ko tobrīd darīja. «Centos būs klātesoša un neļaut domām aizklīst neceļos. Aktiera profesijā to sauc par mazo uzmanības loku – kad viņu ģērbu, baroju vai mainīju autiņbiksītes, tad domāju tikai par to. Būdama kopā ar meitu, apzināti meklēju labās lietas, centos, lai viņa neredz manas asaras un grūtības.»

Jābūt taču laimīgai!

Vienā no pēdējām vizītēm pie psihoterapeites Madara uzdeva terapeitei jautājumu – kā būtu, ja es uzrakstītu par savu pieredzi? Terapeite šo ideju atbalstīja, piebilstot, ka retā sieviete atklāti runā par šādu pieredzi. Madara savu stāstu publicēja portālā, kur atrodama informācija par pēcdzemdību depresiju un arī citu sieviešu pieredzes stāsti. «Pēc tam sāku saņemt vēstules no citām mammām – viņas izteica pateicību, sauca mani par drosmīgu, bija sievietes, kuras prasīja padomu, jo tieši tobrīd piedzīvoja pēcdzemdību depresiju. Mani pārsteidza, cik daudzas jaunās mammas ar to ir saskārušās un saskaras joprojām. Būdama atklāta, es arī uzzināju, ka manā un mana vīra ģimenē ir sievietes, kuras tikai tagad saprot, ka savulaik viņām bijusi pēcdzemdību depresija. Jāapzinās, ka neviens pats sev nepiesaista depresijas domas, tās atnāk nelūgtas un negaidītas.»

Tieši tāpēc Madara iesaka līdzcilvēkiem, kas ir blakus jaunajām māmiņām, vaicāt un interesēties, kā viņas jūtas, neko nepārmest, bet palīdzēt un atbalstīt, šaubu gadījumā mudinot vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa.

«Sarunas ir ļoti svarīgas. Kad biju no bedres izrāpusies, sarakstījos ar kādu paziņu, kura nesen bija piedzīvojusi traumatiskas dzemdības. Jutu, ka viņai nav labi, tāpēc sāku uzdot jautājumus par to, kādas bija dzemdības un kā jūtas viņa, nevis bērniņš, un ieteicu aiziet pie psihoterapeita. Es vienmēr jaunajām māmiņām vaicāju, kā viņas jūtas. Un interesanti, ka sievietes, kuras nejūtas labi, sākumā bieži atbild, ka viss ir kārtībā, tikai saka to ar bēdīgu sejas izteiksmi. Tad parasti izstāstu, ka man nepatika periods, kad sēdēju mājās, un viņas atveras, jo izrādās, viņām arī nepatīk, bet kauns to atzīt, jo jābūt taču laimīgai, tāpēc ka viņai piedzimis vesels un priecīgs bērns. Bet mammai jāļauj justies kā cilvēkam. Kļūstot par mammu, sieviete nekļūst par bērna pavadoni, pavāru, ģērbēju un šoferi. Mamma joprojām ir sieviete.»

Madara iesaka

  • GRĀMATA. Visām mammām iesaku Džīnas Fordas grāmatu Apmierināta mazuļa dienas ritms. Tā noder arī tad, ja dienas ritms ir normāls, jo grāmatā labi izskaidrots, ko bērnam no mammas vajag. Arī tas, ka bērnam mēdz būt garlaicīgi un tāpēc viņš raud. Grāmatā paskaidrotas daudzas svarīgas lietas par bērna attīstību vienkāršā, jaunajām māmiņām draudzīgā valodā.
  • ATTIECĪBAS. Saglabā kopīgās intereses ar vīru, kas vienoja pirms bērna piedzimšanas. Diemžēl mēs ar vīru uz veselu gadu to bijām pazaudējuši. Tiklīdz tas ir iespējams, noteikti kaut kur vajag iet divatā. Ir ļoti nepieciešams būt pārim, atkal ieraudzīt savā vīrā to puisi, kurā iemīlējies.
  • LAIKS SEV. Atrodi iespēju vienreiz nedēļā uz pāris stundām izrauties no mājas – dari to egoistiski un bez pašpārmetumiem. Man bija tādas reizes, kad vīrs paņēma bērnu un teica – brauc! Un es braucu uz kinoteātri skatīties filmu.
  • NEBAIDIES PRASĪT PALĪDZĪBU. Man likās, ka ir jāvar tikt galā ar pilnīgi visu. Bet tie bija maldi. Mans vīrs nesaprata, no kurienes man tādas domas, un mierīgi nāca palīgā, kad prasīju. Mums pat bija noruna, ka sestdienas rītā viņš guļ ilgāk, bet svētdienas rītā es guļu ilgāk.
  • KUSTĪBAS. Sākot no bērna otrā vai trešā dzīves mēneša, obligāti sāc vingrot. Vingrošana palīdz atgūt formu un spēku. Pagāja gads, līdz es atguvu formu. Vingrošana bija arī mans personīgais laiks – pusstundu biju ceļā, stundu vingroju un pusstundu atkal pavadīju atceļā uz mājām.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs