Pašnāvībām un depresijai atņemtā. Rīdzinieces Māras Zukures stiprais stāsts

Savulaik feisbukā nejauši pamanīju Māras tekstu par depresiju. Viņa rakstīja, ka mācās to uzvarēt. Uzrakstīju Mārai un lūdzu dalīties atveseļošanās pieredzē. Atbildes vietā – klusums. Vairs nerakstīju, jo sapratu – nav jau viegli to vēstīt publiski. Pēc diviem gadiem piepeši saņēmu vēstuli, kurā Māra kodolīgi aprakstīja smagos notikumus. Viņa piekrita satikties un pastāstīt par savu dzīvi. 

Kopš tā brīža pagājis jau pusotrs gads. Māras darbdienas rit Vācijā, viņa strādā informācijas tehnoloģiju uzņēmumā. Katru piektdienas vakaru, kad lidmašīna nosēžas Rīgā, viņa jūtas ļoti laimīga. Pirmdienās atkal jālido atpakaļ. Māra zina, ka šāds dzīvesveids ir ļoti izaicinošs cilvēkam, kurš vēl nesen bijis depresijas valgos. Tādēļ jābūt ļoti uzmanīgai pret savām izjūtām un emocijām, jāmeklē mazās lietas, kas palīdzētu noturēties harmonijā.

Interviju sarunājam kafejnīcā. Tuvojoties tai, ieraugu Māru, saules apspīdētu, nesteidzīgi vērojam, kā virpuļo dzeltensārtas lapas. Viņa rosina palikt tepat, parkā uz soliņa, jo vēlas izjust Latvijas zeltaino rudeni (saruna notika pērnruden – red.).

Putns ar adatām

«Manas veselības problēmas sākās trīspadsmit gadu vecumā. Piepeši viss kļuva vienaldzīgs. Mani neinteresēja vairs nekas no tā, kas kādreiz patika, kas aizrāva. Vienmēr biju nelāgā omā. Viss bija tikai slikti vai arī – ļoti slikti,» savus pusaudžu gadus atminas Māra. Viņa atceras, ka sāka kļūt ārkārtīgi viegli aizkaitināma, taču tas nebija parasts pusaudzes dumpinieciskums. Māra varēja dusmās raut no plaukta traukus un mest zemē – lai šķīst ar troksni!

Vēl visu laiku gribējās gulēt, miegā viņa mēdza pavadīt pat septiņpadsmit stundu no vietas.

«Kad vecāki izšķīrās, manai nelāgajai dzīvošanai pievienojās arī vainas apziņa par to, ka tēvs aizgāja no ģimenes. Mamma palika ar trīs nedēļas vecu dēliņu un mums, divām meitām. Man nācās visu laiku palīdzēt mammai. Mēs dzīvojām laukos, un mana bērnība pagāja vienās rūpēs. Tēvs bija paņēmis milzīgu kredītu, ieķīlājis mūsu zemi. Pēc viņa aiziešanas mamma centās darīt visu iespējamo, lai mums neatņemtu māju. Tagad saprotu, ka tolaik man nācās uzņemties pieauguša cilvēka lomu, bet es to nespēju nest.

Ļoti sāpēja tēta vienaldzība, es neiederējos viņa jaunajā ģimenē.

Tā arī dzīvoju – spurains putnēns ar adatām spalvu vietā.

Arī skolā kļuvu atstumtā, draugi kaut kā attālinājās. Vairs nebija neviena, kam varētu pa īstam pieķerties… Man ir laba galva, piedalījos mācību olimpiādēs, bet citādi skolā mani nekas nesaistīja. Pat neaizgāju uz vidusskolas izlaidumu. Izolētība ir baisa sajūta, kas iet rokrokā ar depresiju.»

Čūskogas un tabletes

Vaicāju, vai mamma nemanīja, ka Māra ir mainījusies, rīkojas citādi nekā iepriekš? Manīja gan, saka Māra, mēģināja runāt, skaidrot, veda pie ģimenes ārstes, taču – viss veltīgi.

«Mamma centās, taču viņai pietrūka spēka, jo mājās bija pārāk daudz citu problēmu. Turklāt es jau nedarīju to, ko ieteica daktere, nedzēru tabletes. Es tās tikai centīgi krāju. 

Man bija piecpadsmit gadu, kad pirmoreiz izlēmu padarīt sev galu.

Manu neizdevušos pašnāvības mēģinājumu neviens pat nepamanīja, un man bija kauns par to kādam stāstīt. Taču doma palika – es vēlos beigt šo dzīvi…

Pēc laika atkal ķēros pie pašnāvības. Izdzēru visas sakrātās tabletes. Vēl mēģināju sevis nogalēšanai izmantot indīgos augus. Mana omīte bija zāļu sieva, grāmatu viņai netrūka. Iepriekš gan smalki izpētīju, lai indīgais augs neizraisītu vemšanu, jo man nepatika vemt. Reiz saēdos čūskogas. Cerēju, ka nomiršu, bet kļuva tikai slikti. Mamma domāja, ka man piemeties vēdera vīruss.

Tāda bija mana baisā pasaulīte. Tajā bija gan slepeni krātas tabletes, gan velnarutks un bebrukārkliņš, gan drūmu grāmatu lasīšana. Edgars Alans Po vispār iemiesoja manu dzīvi. Lūk, sajūtas, ko es saprotu! Bezcerība un izmisums lika man justies labāk. Mana narkotika bija sevis iznīcināšana,» klusi noteic Māra. 

Pašnāvības salmiņi

Kad Māra pabeidza vidusskolu, viņai radās pirmā iespēja pazust no mājām, pārcelties uz Rīgu. Meitene cerēja, ka tur beidzot sāksies jauna un skaista dzīve! Iestājās būvinženieros. Drīz vien atkal piedzīvoja vilšanos. Mācības nez kādēļ nevedās. 

«Es knapi varēju pabeigt pirmo semestri, arī pēc tam negāja labāk. Man neizdevās nekas no izsapņotā, paliekošs bija tikai smagais izmisums. Arī pirmās attiecības izvērtās ļoti mokošas. Paralēli satikos ar citu puisi, izveidoju vēl vienas attiecības. Tā man mazāk sāpēja.

Darīju pāri citiem, lai beidzot pati spētu kaut ko just.

Mana nervu sistēma bija baisi pārslogota. Brīnos, kā nepazaudēju spēju domāt.

Laiku pa laikam ķēros pie pašnāvības salmiņa. Taču sevi nogalināt izrādījās grūtāk, nekā iedomājos. To pierāda arī pašnāvību statistika – sievietes biežāk mēģina, bet vīriešiem biežāk sanāk. Viņi to izdara pavisam cieti – pakaras vai iešauj sejā. Es nekad nedarīju sev sāpīgi, jo ļoti baidos no sāpēm,» skarbi piebilst Māra.

Piepeši viņai radās iespēja doties apmaiņas studijās uz Slovēniju, dzīvot tur gadu. Viņa jutās kā spārnos – tur nu gan beidzot viss izdosies! Tagad Māra zina, ka arī aizbēgšana ir raksturīga depresijai.

Diezgan drīz viņa Ļubļanā satika kādu vīrieti. Bagātu un savā valstī ietekmīgu. Taču tas Mārai nešķita pats galvenais, daudz svarīgāka viņai bija apziņa – esmu viņam vērtīga. Viņš mani gaida mājās! Māra cerēja, ka tas piepildīs tukšumu, ko viņa juta sevī visu laiku, tas bija tāds smags un dīvains tukšums.

«Diemžēl mans mīļotais vīrietis izrādījās pavisam citāds. Vardarbīgs. Sākumā mocīja mani tikai emocionāli, vēlāk darīja pāri arī fiziski. Mana dzīve kļuva tiešām šausmīga, no stresa un pārdzīvojumiem pat sāka izkrist mati. Es nesapratu, ko darīt. Nezināju, ka drīkstu neļaut darīt sev pāri, ka par šādiem pāridarījumiem varu sūdzēties policijā. Man šķita, ka ir tikai viens veids, kā tikt no viņa vaļā, – nomirt.»

Mans glābiņš ir pašnāvība! Un es to īstenoju. Bet – pamodos Ļubļanas psihiatriskajā klīnikā. Trīs dienas biju nogulējusi bezsamaņā.

Ja dvēsele sasirgusi

Māra augstu vērtē Ļubļanas psihiatrisko klīniku, jo turienes ārsti mentālo slimnieku neuzskata par traku suni, kas jāpieslēdz pie suņubūdas. Šādu attieksmi viņa vēlāk izjuta Latvijas klīnikā. 

Mārai palika prātā saruna ar kādu gudru Ļubļanas psihiatru. Viņš ārstēšanā izmantoja holistisku pieeju, aizrāvās ar Austrumu medicīnu, lika to visu kopā. Šis dakteris bija pirmais, kurš pateica: depresija nav zīmogs. «Beidzot pēc daudziem moku gadiem es uzzināju, ka psihiska kaite nav tikai smadzeņu nelīdzsvars, bet arī dvēseles stāvoklis – tā ir sasirgusi. Tā ir mana dvēsele, kas sāp! Pirmoreiz apjautu, ka, iespējams, pati varu sev palīdzēt.»

Pēc laika Māra atgriezās Latvijā un atrada labu darbu. Nācās strādāt ļoti intensīvi, slodze bija pamatīga, visu laiku stress, satrauktas domas.

Es jau nemācēju citādi strādāt, arī mamma un omīte vienmēr bija rāvušās darbos par spīti nogurumam, pāri saviem spēkiem.

«Taču depresijas gadījumā ir īpaši svarīgi pamanīt, ja sāk mirgot brīdinošais signāls, ja viss jau ir sakrājies un uzrūdzis kā tāda milzu komposta kaudze. Depresiju bieži provocē ilūzija, ka visu vari, un gribas to pierādīt.»

Ārsti izrakstīja Mārai medikamentus, bet tie nelīdzēja, vairums uzdzina apātiju. Nereti Māra juta, ka vairs nespēj darbā koncentrēties, kļūst tik nestabila, ka pat zīmulis neturas pirkstos.

Laiku pa laikam viņa gāja pie kāda psihologa. Tomēr neviens no viņiem jauno sievietei nepārliecināja, tātad nepalīdzēja. «Ir jauki, ja kāds gudri māca, kā vajag dzīvot, bet ir sūdīgi, ja es stāstu, kā jūtos, taču speciālists mani nesaprot.

Es biju tukša – čaula, kurā guļ jau sen nomiris gliemezītis. Grūti izstāstīt šīs izjūtas.

It kā sēdi istabā, kam nav ne logu, ne durvju, neiespīd ne gaismas stariņš. Un šī pasaule, šī realitāte, arī mans ķermenis ir kā stingrs iežogojums tam visam. Vienīgā izeja – iziet ārpus ķermeņa. Aiziet pavisam. Lai ir miers. Mūžīgs, nesasalis miers, kurā nav nekā. Ne vilšanās, ne sāpju, ne bezgalīgi daudzo kritienu…»

Izmisuma vēstule

30. jūniju Māra dēvē par savu otro dzimšanas dienu. Kas todien notika? Viņa atkal mēģināja izdarīt pašnāvību. Ik pa laikam apmeklējot dakterus, viņai bija izdevies iekrāt prāvu daudzumu tablešu. Māra pamodās Toksikoloģijas centrā.

Varbūt kāds iedomājas, ka ir liels atvieglojums attapties dzīvai pēc pašnāvības. Ne tuvu tam! Galvā dun tikai viena doma – gribu izdarīt to vēlreiz!

«Jo visām iepriekšējām neveiksmēm pievienojusies vēl viena – man neizdodas pat normāli izbeigt šo pasākumu!

Manai māsai nācās pieņemt smagu lēmumu – es tiku nogādāta Tvaika ielā, man uz mēnesi atņēma rīcībspēju. Šādi māsa pūlējās mani pasargāt, lai nemēģinu sev ko nodarīt, jo psihiatriskajā klīnikā pacienti tiek uzraudzīti. 

Izgāju cauri trim nodaļām. Gandrīz visur attieksme nebija laba. Jutos patiešām briesmīgi. Izmisumā ierakstīju feisbukā, kas ar mani notiek. Piepeši uznāca šāda vēlme, iespējams, uz kaut ko cerēju. Un tiešām – notika pārsteidzošais. Man sāka rakstīt dažādi cilvēki. Daudzi komentēja, ka esmu drosmīga, jo spēju to pateikt publiski. Sāka nākt ciemos kursabiedri un citi paziņas, nesa gardumus un augļus. Manā istabā vienmēr smaržoja ziedi. Pirmoreiz dzīvē sajutos citādi.

Biju pārsteigta, uzzinot, ka man pazīstami cilvēki arī pārdzīvojuši ko līdzīgu.

Bet viņi to bija izturējuši un turpināja dzīvot! Tad es nolēmu: cīnīšos! Tādēļ šo notikumu dēvēju par otro piedzimšanu,» gaiši piebilst Māra.  

Kā mazināt stigmu?

Māra uzsver, ka ne velti Latvijā ir viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem Eiropas Savienībā, jo pie mums nav viegli atrast labu, kvalificētu palīdzību. Turklāt vairums cilvēku neiet ārstēties, jo apzinās, ka sabiedrība viņus uztvers citādi. Psihiatrija joprojām ir stigma, šis zīmogs ir ieēdies no padomju laikiem. Arī Mārai nācās ar to saskarties. Ne viens vien paziņa jauno sievieti uzreiz norakstīja: ar viņu labāk nerēķināties, tā jau nav normāla.

«Līdzcilvēki gan saprata mani, bet nereti centās mierināt, sakot: tās ir tikai tavas iedomas, tās ir tikai tavā galvā, pasmaidi… Nekad nesaki to cilvēkam, kam ir de­presija! Man pēc tādiem vārdiem gribējās belzt. Jā, tas ir manā galvā, bet es ar to netieku galā! Ja cilvēkam gadās kājas lūzums, mēs viņu sūtām pie ārsta, nevis sakām – tas ir tikai tavā kājā…» ironiski salīdzina Māra.

Viņa uzsver, ka depresijai līdzi nāk bailes. Bailes kļūt atkarīgai no medikamentiem. Bailes no zāļu blaknēm. Bailes nebūt adekvātai, nespēt pārvaldīt savas domas un emocijas. «Ar mani tā bija. Šausmīgas bailes – vai tas, kas ir manās domās, patiešām esmu es?! Kā gan es varēju uzticēties sev, ja varbūt rīt mans lēmums būs nogalināt sevi…»

Būtiska ikviena diena

Māra uzsver, ka viņai paveicās, jo pēc Tvaika ielas nonāca garīgās veselības aprūpes stacionārā Veldres ielā. Uzreiz bija manāms, ka šajā iestādē, ko vadīja dakteris Māris Taube, ir cita pieeja: «Viņa komanda saprot ko vairāk par zābaku un zālēm. Pret mani un manu slimību izturējās ar iecietību un mīlestību. Tika ārstēts gan ķermenis, gan prāts, gan dvēsele. Notika individuālas psihoterapeita konsultācijas, darbs ar fizioterapeitu, mākslas un mūzikas terapijas nodarbības.»

Atveseļošanās prasīja trīs mēnešus. Māra skaitīja dienas, kad nedomāja par pašnāvību. Skaitīja arī tās dienas, kad jutās labi.

Viņa lūdza ārstiem respektēt kādu svarīgu nosacījumu: lai izraksta tos medikamentus, kas neizmaina personību.

Jo viņa bija sastapusi daudzus, kuru cilvēcība šādi tika salauzta. Tikai šogad Mārai izdevās tikt vaļā no medikamentiem – no šī kruķa, kā viņa to dēvē.

Mārai diezgan ilgi nācās meklēt psihoterapeitu, ar kuru būtu laba saskaņa. Viņa priecājas, ka satikusi klīnisko psiholoģi un psihoterapeiti Elgu Legzdiņu, kas strādā ar kognitīvi biheiviorālo metodi. Līdztekus tam Māra pievērsās alternatīvām metodēm, kas skata cilvēku kā veselumu. Izmēģināja daudz ko, sākot ar Helingera sistēmu, lai saprastu, kas slēpjas pašas dzimtā, līdz pat šamaniskiem ceļojumiem iepriekšējās dzīvēs. 

Vēl viņa ņem talkā augus. Šī interese radās, vērojot savu omīti Edīti Krastiņu, kas ir īsta zāļu sieva. Māra sāka pētīt augu pasauli daudz dziļāk, turklāt ne tikai zinātniski. «Es ticu, ka augiem ir arī dvēseliskā forma – tie satur informāciju, kas iedarbojas uz cilvēka dvēseli.»

Miegs ir prioritāte!

Savā ikdienā Māra cenšas pieturēties pie vairākiem pašas atklātiem principiem. Lielā prioritāte ir kvalitatīvs miegs – iemigt cieši, gulēt vismaz astoņas stundas nepamostoties. Un nekādas atkāpes! 

«Ja iznāk gulēt tikai septiņas stundas, to uzreiz jūtu. Un es nedrīkstu ļauties neveselīgiem ieradumiem, piemēram, ielīst gultā un skrullēt cauri feisbukam, pačatot ar draugiem. Tas sakairina nervus, maņas, un paiet ilgāks laiks, līdz varu iemigt. Tādēļ telefonu nolieku blakus istabā.

Esmu visiem pateikusi, ka pēc pulksten astoņiem vakarā nereaģēju uz to, kas notiek politikā vai sabiedrībā.

Šo laiku veltu mieram un patīkamām nodarbēm – padzeru tēju, palasu labu grāmatu, ieeju vannā.

Pirmdienās man jāceļas četros no rīta, lai paspētu uz lidmašīnu, tas nozīmē, ka jau astoņos vakarā eju gulēt. Sākumā mani mocīja vainas apziņa – kā gan neatbildēšu mammai, ja viņa man raksta?! Ļoti vienkārši – uzrakstu atbildi no rīta, nevis daru pāri savam miegam. 

Pagāja ilgs laiks, kamēr iemācījos pazīt sīkās nianses, kas rāda – nu esmu izsīkusi. Tas nav ikdienišķs nogurums, to pavada tāda kā vienaldzība, ielīšana alā, kļūstu viegli aizkaitināma. To, vai esmu pietuvojusies bīstamajai izdegšanas robežai, nosaku pēc savdabīga katalizatora, ko pati atklāju, – ­zūd prieks par to, kas man vienmēr paticis. Piemēram, aizeju uz operu, bet nekas mani nepriecē. Un tas nenozīmē, ka izrāde ir slikta. Tad zinu, ka visi darbi jāliek malā, netīru pat māju. Vajag apstāties, pirms kļūst par vēlu!

Un vēl es ļauju sev atpūsties no tā, ko daru ikdienā. Tā kā mans darbs saistīts ar informācijas tehnoloģijām, nedēļas nogalē datoru neatveru. Labāk skatos kvalitatīvu kino. Nekautrējos iet arī uz bērnu filmām, tās man ļoti patīk,» pasmaida Māra.  

Neredzamā saite ar tēvu

Māra uzsver, ka depresija saistīta ne tikai ar fizioloģiskām, bet arī dziļi dvēseliskām norisēm. «Ja attiecības nav sakārtotas, ja tas velkas līdzi kā samezglots kamols, ir jāpiepūlas un jāšķetina pa diedziņam, nevis – čik! – pavediens jānogriež. Iedzer tableti, un nelāgais kamols it kā neeksistē…

Desmit gadus man nebija komunikācijas ar tēvu. Bet es domāju, ka mēs visi Visumā esam saistīti neredzamām saitēm. Kamēr vienā dzīvo aizvainojums, otrs to jūt, sajūt neredzamā veidā. Un viņam sāp. 

Kad es beidzot pieaugu un par savām kļūdām vairs nevainoju tēvu, šī neredzamā saitīte sakustējās. Un tēvs man piezvanīja.

Tas bija fantastiski! Es no laimes raudāju. Neteikšu, ka mums ir tās siltākās attiecības, bet esam atraduši ceļu viens pie otra.»

Māra godīgi atzīst – jo­projām nevar apgalvot, ka ir pieveikusi depresiju. Viņa vēl nejūtas kā pilnīga uzvarētāja, bet ir sevī pieņēmusi šo sajūtu. «Manuprāt, īstais spēks ir to atzīt. Es zinu savus klupšanas akmeņus, piemēram, man ir tendence pārstrādāties. Bet man nav jāvar viss! Es drīkstu pateikt NĒ! Es lieku sev robežas, kas mani sargā.

Kā jūtas mans gliemezītis, kas bija miris savā čaulā? Ir atdzīvojies, bet vēl kārto mājiņu. Es domāju, ka tā būs vēl krietnu laiku. Desmit depresijas gadus tik viegli nenodzēst.»