Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc tā laika standartiem, Gundega saviem vecākiem bija vēlais bērns. Mammai bija trīsdesmit astoņi gadi, kad meita piedzima: jaunākā, luteklīte, saudzējama…
«Daudz slimoju, un par mani visu laiku bija jābaidās. Ja kaut kur gāju, tad noteikti pakritu. Ja paslīdēju, tad salauzu roku vai izmežģīju kāju. Reiz gulēju slimnīcā veselu mēnesi, jo sāpēja vēders un galva. Man deva stipras zāles, izgrieza aklo zarnu. Pēc tam sāku strauji pieņemties svarā. Iespējams, jau toreiz tā bija kuņģa skābe, kas neturējās kuņģī un izraisīja galvassāpes, tikai neviens nesaprata, kā to ārstēt,» pārdomās dalās Gundega. Bērnudārzā meitene negāja, arī skolā vairāk bija vērotāja no malas, jo negribēja un liekā svara dēļ arī nevarēja citiem izskraidīt līdzi.
Bērnībā regulārās galvassāpes Gundega vai nu vienkārši pārcieta, vai arī nopietnākās reizēs dabūja no mammas analgīnu. «Brīnos, kā es skolā vispār kaut ko iemācījos, jo liela daļa bērnības pagāja tādā kā galvassāpju migliņā.
Migrēnas diagnozi noskaidrojām tikai dažus gadus pēc pirmās lēkmes, ar ko saskāros, kad man bija astoņpadsmit gadu.
Līdz tam vienkārši dzīvoju ar domu, ka lēkmes nāk ik pēc dažiem mēnešiem un nav apturamas ne ar kādām zālēm. Gulēju, vēmu, gulēju, gribēju mirt, vēl gulēju… Pēc pāris dienām cēlos un dzīvoju tālāk. Netīšām ciemos iegriezusies kaimiņiene prata sasaistīt slimību ar hormonālo ciklu.
Reiz man bija tik slikti, ka izsaucu ātro palīdzību. Viņi, mani uzklausījuši, sagatavoja zāļu maisījumu, kas nedaudz noņēma sāpes, taču izraisīja krampjus. Tā laikam bija vienīgā un pēdējā reize, kad lēkmes laikā vērsos pie ārstiem. Parasti lēkmi pārdzīvoju lepnā vientulībā, bez medicīnas personāla, vien ģimenes locekļiem skraidot pie manis ar slapjiem dvieļiem un vemjamtraukiem. Starp lēkmēm devos pie dakteriem, veicu dažnedažādas pārbaudes, kas neko sliktu neuzrādīja. Pie migrēnas diagnozes, ja nav kādu nopietnu blakusslimību, tas nav retums.»
Labāk nomirt, nekā mocīties
Bija laiks, kad Gundega izmēģināja gandrīz visas pieejamās un ārstu ieteiktās pretsāpju zāles. Arī profilaktisko migrēnas terapiju, kad tiek lietoti recepšu medikamenti, kas primāri domāti, piemēram, asinsspiediena regulēšanai, hormonu darbības līdzsvarošanai, epilepsijas, arī depresijas ārstēšanai.
Taču arī tas nedeva gaidītos rezultātus, turklāt katrām zālēm esot bijušas savas blaknes, kas izbaudītas pēc pilnas programmas – miegainība, raudulība, galvassāpes, pat depresija…
«Pienāca brīdis, kad ārsta uzraudzībā izmēģināju vienu konkrētu triptānu. (Triptāni ir pretmigrēnas zāļu grupa, kas iedarbojas uz hormona serotonīna receptoriem un izraisa asinsvadu sašaurināšanos. – aut.) Arī tas ne visai līdzēja, iespējams, lietoju zāles pārāk mazās devās. Kad jau sāka pārņemt bezcerība, ģimenes ārsts ieteica pamēģināt arī pārējos triptānus, līdz nonācu pie viena konkrēti, kura aktīvā viela ir zolmitriptāns, kas man labi palīdz nu jau desmit gadus.
Pamatā ciešu no menstruālās migrēnas, taču arī ginekologa izrakstītās hormonālās tabletes nekad nav līdzējušas, tieši otrādi – situāciju tikai pasliktinājušas. Auras jeb migrēnas priekšvēstnešu, piemēram, tirpoņas, vājuma rokās un kājās, redzes traucējumu – zibšņu, zigzagveida līniju un/vai mirgojošu gaismiņu acu priekšā –, man nav. Pirms lēkmes parasti jūtu vien vieglu kņudēšanu skaustā, kas ātri vien pāriet stiprākās sāpēs un pārvietojas uz labajiem deniņiem. Pēdējos divus gadus sāpes ir aizceļojušas uz galvas virspusi, un lēkmju laikā vairs nevemju. Toties arvien asāk izjūtu nespēju koncentrēties un to, ka ir grūti atcerēties pat visparastākos vārdus.
Vairākas reizes dzīvē man bijušas arī ārkārtīgi garas, šķietami nepārejošas lēkmes. Tad licies, ka labāk ir nomirt, nekā turpināt mocīties agonijai līdzīgās sāpēs.
Ņemot vērā, ka ir tikai vienas zāles, kuras man palīdz, kādreiz māc bailes, kas notiks, ja tās pēkšņi pārtrauks ražot, – vai atkal nāksies izjust migrēnu visā tās krāšņumā kā agrākos laikos? Citas pavisam ikdienišķas raizes ir norunāt tikšanos vai ko ieplānot, jo vienmēr pastāv iespēja, ka migrēnas lēkme šos plānus nolīdzinās līdz ar zemi. Tāpat arī baidos, ka būs jāveic kāds atbildīgs darbs vai jādodas tālā ceļā ar migrēnu un nestrādājošu galvu, jo tad katra parastākā lieta kļūst trīsreiz grūtāk paveicama.»
Dzīve Norvēģijā
Nu jau desmit gadus Gundega par savām mājām sauc Norvēģiju. Vai bija cerība, ka lielās pārmaiņas – pārcelšanās uz citu valsti – uzlabos veselību? «Grūti teikt, bet uz Norvēģiju pārcēlos pēc finanšu krīzes, jo nesaskatīju vairs iespēju Latvijā nopelnīt tik daudz naudas, cik biju radusi pelnīt. Ilgojos arī pēc stabilas politiskās un sociālās situācijas.
Piedāvājums uz pāris mēnešiem pastrādāt Norvēģijā nāca pavisam negaidīti, un grūti pat aptvert, ka pāris mēneši nu jau izvērtušies par desmit gadiem, un izskatās, ka esmu tur uz palikšanu. Taču arī Norvēģijā neviens mani negaidīja atplestām rokām, viss bija jāizcīna pašai. Šobrīd strādāju vadošā amatā, bet, protams, daudz ko panācu ar neatlaidību. Tas savukārt atstāja iespaidu uz stresa līmeni un veselību, un šo gadu laikā migrēna kļuvusi daudz intensīvāka.
Bet nedomāju, ka Latvijā būtu bijis citādi. Mana personība jau nemainās atkarībā no dzīvesvietas!
Kā migrēnas paciente gan priecājos, ka dzīvoju Norvēģijā. Jā, ārsti Latvijā un Norvēģijā ir vienlīdz labi izglītoti, profesionāli, arī diagnostikas iespējas ir vienādas, pieejamie medikamenti tie paši, tomēr sociālās sistēmas ziņā Norvēģija ir daudz draudzīgāka. Piemēram, par speciālajām zālēm triptāniem maksāju apmēram vienu eiro par tableti, par ārsta apmeklējumu – kādus 15–20 eiro, bet, kad gada laikā ārsta apmeklējumiem un zālēm iztērēts tuvu 200 eiro, turpmākos mēnešus līdz gada beigām viss pienākas bez maksas.
Pirms pāris gadiem par valsts līdzekļiem veicu arī krūšu samazināšanas operāciju. Tagad varu stāvēt daudz staltāk, sprandam un pleciem vairs nav jāiztur tik liela slodze, līdz ar to ar spranda slodzi saistītās migrēnas ir samazinājušās.
Norvēģijā arī nesaskaros ar bailēm zaudēt darbu slimošanas dēļ.
Darba kolēģi un priekšniecība izturas ar milzu pietāti un cieņu pret to, ka ar visu vienmēr tieku galā, neskatoties uz fiziskajām ciešanām. Te būtiska loma ir atklātībai – nekad nekautrējos stāstīt, kā es izjūtu migrēnu un kādi ir mani ierobežojumi lēkmju laikā. Ar priekšnieku pat ir noruna, ka man nav jāziņo, ja palieku mājās migrēnas dēļ. Viņš zina, ka savu normu atstrādāšu un ar visu tikšu galā, kad atkal jutīšos labi.
Arī pārējie Norvēģijas iedzīvotāji mēdz būt saprotošāki un spēj pieņemt, ka cilvēks var būt slims, kaut arī rokas un kājas viņam ir veselas. Ir tolerance pret šķietami neredzamām slimībām, tomēr, cik zinu, Latvijā vēl arvien valda neizpratne un ir spēkā uzskats, ka visi var saņemties un ka fizisks darbs dziedina no visām kaitēm, sevišķi slinkuma,» Gundega ar nožēlu atzīst.
Zaudēto dienu virpulī
Ar vīru Gundega iepazinās aktīvistu kursos, un nu jau nosvinēta divdesmit gadu kāzu jubileja. Attiecību sākumā migrēnas lēkmes Gundegu apciemoja salīdzinoši reti, tāpēc īpaši aktuāla sarunu tēma pirms kāzām tā neesot bijusi. «Migrēna mūsu ikdienu vairāk ietekmē pēdējos desmit gadus. Pārāk bieži gadās, ka ir jāatceļ plāni vai arī pusi no ceļojuma laika es noguļu viesnīcā un vīram uz apskates objektiem jādodas vienam pašam.
Jā, dzīve starp migrēnas lēkmēm ir saraustīta gabaliņos.
Pēc katras nopietnākas epizodes ir jāceļ sevi augšā kā no pelniem, gluži kā pēc pārslimota plaušu karsoņa, kad jūties nevarīgs. Taču esmu svētīta ar saprotošiem cilvēkiem apkārt. Arī mans vīrs ir īsts varonis! Nekad nesūdzas un neapvainojas, ja mājas solis ir nepadarīts un vakariņas nav uztaisītas, jo sieva atkal vāļājas pa gultu. Kad ilgus gadus migrēnas lēkmes pavadīja vemšana, vīrs saņēmās un špricēja man pretvemšanas zāles. Ne katrs to spētu.»
Gundega apliecina, ka migrēnas laikā viņa kļūst pazemīgāka un lēnprātīgāka. Priekšnieciskais, rīkojošais tonis nomainās uz maigāku. Savukārt vīram šis grūtais periods dod iespēju uzņemties vairāk atbildības, paust savu iniciatīvu. Kā izrādās, viņš spēj viens pats gan noorganizēt pārvākšanos uz jaunu dzīvesvietu, gan nokārtot dažādus sadzīves jautājumus, par ko parasti rūpējas sieva. «Ja ir vēlme, visā var saskatīt arī gaišo pusi. Migrēna man tiešām māca pazemību,» viņa ir atklāta.
«Bez migrēnas es noteikti būtu daudz lecīgāka un nicīgāk izturētos pret citu cilvēku nevarēšanām!»
Kad jautāju, vai ir bijušas pārdomas par to, kāpēc migrēna izvēlējusies tieši viņu, seko atbilde: «Esmu lasījusi, ka migrēna mēdz būt cilvēkiem, kuri par daudz domā, tātad vairāk koncentrējas uz domām nekā jūtām, ir saspringti, perfekcionisma pārņemti. Taču apkārt redzu daudzus cilvēkus, kuri atbilst šim raksturojumam, bet migrēnas viņiem nav. Tātad – līdz galam šī teorija sevi neattaisno. Varbūt stress viņu organismā vienkārši atrod citas izpausmes?
Domāju, ka liela nozīme ir arī iedzimtībai, kas nosaka katra cilvēka vājos punktus. Piekrītu arī, ka pastāv lielāka iespējamība, ka migrēna pamodīsies cilvēkiem, kuri emocionāli iesaistās notikumos, kuriem ir viedoklis un kuri iekšēji dusmojas par pasaules netaisnībām vai savām un citu cilvēku neizdarībām. Pavisam mierīgam un ar sevi apmierinātam cilvēkam diez vai būs migrēna.»
Pati sevi Gundega sauc par slinko karjeristi. Tas nozīmē, ka tad, kad pašsajūta ir laba, viņa var būt ļoti mērķtiecīga, valdonīga, spējīga mācīties un apstrādāt lielu informācijas daudzumu. Savukārt, kad pašsajūta ir slikta, pārņem melanholija un apātija. «Parasti paiet ilgs laiks, pirms saņemos kaut ko izdarīt. Ilgi pieņemu lēmumus. Toties, kad izvirzu kādu mērķi, ko patiesi vēlos, ļoti dedzīgi pie tā strādāju. Viss jau būtu labi, taču parasti šajā procesā mani pārņem dusmas uz citiem, kuri neizrāda tikpat lielu degsmi vai neizdara darbu tik perfekti, kā esmu iedomājusies. Kļūstu aizkaitināta.
Šādas emocijas dedzina no iekšpuses, un ar to ir jāstrādā. Manā gadījumā tikpat svarīgi ir pārtraukt darāmo, par ko esmu iedegusies, jau tad, kad jūtu pirmās piekusuma pazīmes. Citādi, ja turpināšu tikpat aizrautīgi darboties, saspringuma dēļ migrēna sāks ritēt pilnā sparā.»
No paaudzes uz paaudzi
Diemžēl migrēnu iespējams pārmantot. Gundegas vecmāmiņa, mammas mamma, visu mūžu cieta no neaprakstāmi stiprām galvassāpēm, visticamāk, migrēnas. Tolaik speciālu pretmigrēnas zāļu nebija, rezultātā vecmāmiņa pārslogoja kuņģi ar parastiem galvas pulveriem, askofēniem un jau piecdesmit trīs gadu vecumā diemžēl aizgāja no dzīves ar kuņģa čūlas izraisītiem sarežģījumiem.
Arī vecmāmiņas mammai svarīgākā lieta, kas tika pasūtīta ciemiņiem no pilsētas, bija galvas pulveri, lai gan grūti spriest, tieši no kāda veida galvassāpēm vecvecmamma cieta.
«Mana mamma brīnumainā kārtā ir pilnībā pasargāta no jebkādām migrēnas izpausmēm. Toties manā paaudzē divām no trim māsām nākas sadzīvot ar šo slimību, – man un manai māsai dzīves pārmaiņu trenerei Inesei Prisjolkovai. Inesei migrēna sākās tikai trīsdesmit astoņu gadu vecumā, turklāt viņai lēkmes izpaužas atšķirīgi. Mums katrai palīdz arī citas zāles.
Migrēnas stiprumu un biežumu ir ļoti grūti salīdzināt, jo vienai vienu mēnesi var būt biežākas un stiprākas lēkmes, bet otrai grūtāks var būt nākamais mēnesis. Tas ir ļoti neprognozējami.»
Inese reiz māsai esot atzinusies, ka saprast, ko nozīmē dzīvot ar migrēnu, var tikai tad, kad pats ej cauri šādai pieredzei. Līdz tam šķiet, ka tā tikai tāda modes lieta vien ir. Ka vajag saņemties un viss būs labi.
Ka vajag domāt pozitīvi un viss būs labi. Ka vajag dzert vitamīnus un viss būs labi. Bet tik vienkārši tas viss nebūt nav!
Gundegai un viņas vīram bērnu nav, un tāds ir pāra kopīgais lēmums. «Jā, tā ir apzināta izvēle. Dievs manī nav ielicis vēlmi un interesi par dzimtas turpināšanu. Kādreiz esmu mēģinājusi to analizēt, un esmu nonākusi pie secinājuma, ka nenovēlu nevienam tik slimīgu dzīvi kā man. Negribu būt iniciatore tam, ka piedzimst bērniņš, kurš ir tikpat slimīgs, sevišķi ar tik pārmantojamu kaiti kā migrēna. Nevēlos bezspēcīgi lūkoties viņa ciešanās.
Esmu lasījusi, ka grūtniecības laikā migrēna mēdz uz laiku atkāpties. Varbūt tā arī ir, taču tas neatrisina to, kas seko pēc tam. Piemēram, kad māmiņa regulāri mokās ar migrēnu un nespēj parūpēties par savu mazuli. Vai arī vēlāk, kad bērniņš jau ir paaudzies un vēlas spēlēties, trokšņot, bet mammai lēkmes laikā nepieciešams tikai un vienīgi klusums, miers, pilnīga tumsa un gultas režīms. To iedomājoties vien, kļūst emocionāli smagi…»
Divi gadi bez sāpēm
Gundega nenoliedz, ka izmisuma brīžos meklējusi palīdzību arī pie ezoterikas pārstāvjiem, taču pēc tam pārņēmusi tikai un vienīgi kauna sajūta par to, ka kārtējo reizi ļāvusi sevi muļķot un iztērējusi par to naudu. No alternatīvajām terapijām uz mazu mirkli palīdzējusi vienīgi adatu terapija.
«Tomēr ar lielu prieku atceros divus gadus agrā jaunībā, apmēram pirms divdesmit gadiem, kad biju brīva no jebkādām galvassāpēm un migrēnas. Biju izgājusi kursu pie ļoti profesionāla un daudzpusīga manuālā terapeita daktera Ivuškāna. Viņa pieeja bija visaptveroša, viņš izmantoja ļoti dažādas tehnikas, izkustināja visu ķermeni, jo viss organismā savā starpā ir saistīts. Diemžēl drīz pēc tam šis fantastiskais speciālists mira no vēža, citādi es visiem ieteiktu doties pie viņa. Vēl līdz pat šai dienai neesmu satikusi nevienu manuālo terapeitu vai līdzīgu speciālistu, kurš spētu veikt tādus brīnumus,» teic Gundega.
Diemžēl migrēna ir ļoti viltīga un var atrast dažādus veidus, kā atgriezties un atkal izpausties…
Piemēram, pagājušajā mēnesī Gundegai neesot bijis nevienas migrēnas lēkmes, tikai dažādas intensitātes galvassāpes. «Biju ņēmusi vērā draudzenes ieteikumu iedzert divas citramona tabletes, kad galva tik tikko sāk sāpēt. Uz mēnesi tas palīdzēja, jo citramonu nebiju lietojusi divdesmit gadus, un manai galvai tas bija pārsteigums. Taču nākamais mēnesis iesākās jau ar trim migrēnas dienām. Migrēna atkoda triku ar citramonu un vairs nepakļāvās. Šī slimība ir ļoti viltīga, tā maina savu raksturu no reizes uz reizi.
Tā kā man ir arī gremošanas sistēmas traucējumi – atviļņa slimība –, jau kādu laiku ikdienā lietoju arī kuņģa skābes mazināšanai domātas zāles.
Pagāja ilgs laiks, kamēr kopīgiem spēkiem ar ārstu nonācām līdz atskārsmei, ka atvilnis un migrēna varētu būt saistīti.
Kopš lietoju zāles pret atviļņa slimību, novēroju, ka daudz mazāk rauju plecus uz augšu (organismā viss ir brīnumaini saistīts!), tomēr vēl arvien ļoti jāuzmanās ar ēdieniem, kas var izraisīt paaugstinātu kuņģa skābes līmeni. Šobrīd gaidu ārstu izvērtējumu, vai situācija ir pietiekami nopietna, lai būtu nepieciešama operācija, kas noslēgtu vārtus kuņģa sulas ceļošanai pa barības vadu. Ļoti ceru, ka šī epopeja kaut kad pārredzamā nākotnē beigsies un operācija atrisinās šo problēmu un atbrīvos no milzīgā kvantuma zāļu, kas jālieto.»
Joprojām ticu brīnumiem
«Manuprāt, ir pozitīvi, ka arī Latvijā tagad izveidota Galvassāpju pacientu biedrība. Šādas biedrības vajadzīgas, lai pacienti varētu apvienoties un cīnīties par savām tiesībām, lai viņi tiktu sadzirdēti.
Norvēģija Latvijai ir soli priekšā ar to, ka speciālās pretmigrēnas zāles ir kompensējamo zāļu sarakstā, savukārt Latvijā šobrīd šo medikamentu cena ir pārāk augsta.
Tikpat svarīgi, lai valsts likumdošana aizsargātu cilvēka darbavietu, ja slimības dēļ viņš periodiski kādu laiku ir prom no darba. Arī tad, ja migrēna cilvēku ir nomocījusi pavisam un viņš vairs nav spējīgs strādāt, valstī būtu jābūt mehānismam, kā cilvēkam palīdzēt, kā viņu nodrošināt. Piemēram, Norvēģijā migrēnas pacientam var pat piešķirt invaliditātes pabalstu slimības dēļ.
Šobrīd sekoju līdzi arī pētījumiem par jaunajām migrēnas profilakses zālēm, erenumabu. Vēl gan neesmu saņēmusies tās izmēģināt milzīgās cenas dēļ – 550 eiro mēnesī. Saskaņā ar pētījumiem, šīs zāles varot samazināt lēkmju skaitu uz pusi. Viena no Norvēģijas biedrībām, kā arī cilvēki ar lielu pašiniciatīvu aktīvi cīnījās, lai Veselības ministrs viņus sadzirdētu un iekļautu jaunās un neaprakstāmi dārgās migrēnas profilakses zāles kompensējamo medikamentu sarakstā. Un ir panākumi! Pērn decembrī Norvēģijā pieņemti jauni noteikumi, ka pacienti, kuriem ir hroniska migrēna un kuri pirms tam bez rezultātiem izmēģinājuši vismaz trīs migrēnas profilakses medikamentus, var saņemt atpakaļ naudu no valsts par šīm jaunajām zālēm, kuras izraksta neirologs. Ļoti ceru, ka arī Latvija kādreiz ies Norvēģijas pēdās.
Pēc pieredzes saskarsmē ar dakteriem esmu novērojusi, ka ārstiem parasti ir ļoti maz laika pacientam, tāpēc uzskatu, ka katram jācīnās pašam par sevi.
Aktīvi jāiesaistās sevis ārstēšanas procesā, jāieklausās savā organismā un jāpiedāvā speciālistiem arī savas idejas un iespējamie risinājumi. Piemēram, es no dakteriem nekad neesmu dzirdējusi jautājumus – Ko tu ēd? Kā guli? Vai vingro? Kā mazini stresu? –, lai gan lielākā daļa slimību taču rodas tieši no dzīvesveida. Turklāt nereti gadās, ka zāles, kas ārstē ko vienu, nojauc kādas citas sistēmas organismā…
Tāpēc, lai neiedzīvotos vēl lielākās problēmās, es katram, kurš ar kaut ko hroniski slimo, iesaku lasīt, izglītoties, klausīties, kas palīdzējis citiem, interesēties par jaunākajām medicīnas metodēm, atļauties domāt ārpus tā, ko raksta internets un saka dakteris. Un jā, arī iekārtot dzīvi – atbilstošu savam ritmam un, cik nu iespējams, nestresainu.
Tagad man ir četrdesmit divi gadi, un es vēl arvien turpinu ticēt brīnumiem. Ticu, ka kļūšu vesela. Šajā ziņā man ir labs piemērs – mana mamma, kurai jau astoņdesmit gadu. Viņa strādā dārzā, nūjo, ceļo, iet pārgājienos pa kalniem, dejo, joprojām lasa lekcijas universitātē, ir gatava uzmundrināt un motivēt. Lai gan arī viņai jaunībā bija dažādas kaites, viss izmainījās pēc četrdesmit trīs gadu vecumā piedzīvota infarkta. Toreiz gudru ārstu vadībā mamma fiziski un emocionāli atplauka. Viņa nolēma, ka turpmāk būs veselīga un dzīvos enerģiski un laimīgi!»
Gundega IESAKA:
- Grāmata, kas iedvesmo pārmaiņām!
Romānu Migrēna. Izlaušanās izlasīju vienā elpas vilcienā. Jābrīnās, kāpēc tik izplatīta slimība reti tiek aplūkota literatūrā un filmās. Romāna autore vairākās epizodēs tik ļoti dzīvi apraksta, ko cilvēks pārdzīvo migrēnas lēkmes laikā, ka šos citātus varētu pievienot medicīnas enciklopēdijās pie migrēnas apraksta. Iesaku šo grāmatu izlasīt arī visiem migrēnas slimnieka tuviniekiem.
- Atceries savas robežas.
Negaidi, ka organisms tevi sitīs ar migrēnu tāpēc, ka citādi nevelti laiku atpūtai. Apčubini sevi. Un, ja sanāk daudz laika pavadīt mājās, gultā, dari to ar šiku – nopērc smuku gultasveļu un glītu pidžamu!
- Atbrīvojies no uzkrātā stresa!
Esmu sākusi pildīt Tension and Trauma Releasing Exercises (TRE) jeb Spriedzes un traumu atbrīvojošos vingrinājumus, kas ļauj ķermenim atbrīvoties no uzkrātā stresa un sasprindzinājuma. Vingrojumus pēc atslēgas vārdiem var atrast internetā.
- Vērtīgs palīgs īpašajās dienās.
Menstrual cup jeb menstruālā piltuve fantastiski atvieglo personīgo higiēnu mēnešreižu laikā. Tā kā mēnešreizes man parasti iet roku rokā ar spēcīgām migrēnas lēkmēm, šāds ikdienas palīgs sagādā patiesu prieku grūtā periodā.
- Dzīvo aktīvi!
Neatliec dzīvi uz laiku, kad tev nemaz vairs nebūs migrēnas. Tāds laiks var arī nepienākt, tāpēc plāno un piesakies uz pasākumiem, braucieniem, dažādām izdarībām jau tagad! Atteikt varēsi vienmēr.
- Pastaigas.
Cenšos noiet 10 tūkstošus soļu dienā. No staigāšanas galva nesāp un garastāvoklis manāmi uzlabojas.
