Es gribu būt saule! Arhitekte Ieva Putniņa un retā slimība alopēcija

«Man bija priecīga bērnība, vasarās dzīvojos laukos pie vecmāmiņas kā jau visi bērni. Nebiju arī liela slimotāja, tikai atceros, ka reiz slimoju ar vējbakām. Esmu uzaugusi ļoti latviskā vidē Kuldīgā, bet patiesībā esmu pa pusei latviete un pa pusei bulgāriete. Mana mamma ir bulgāriete, tētis – latvietis, un viņi deviņdesmito gadu sākumā iepazinās Ukrainā, kad tētis bija beidzis dienēt armijā.

Mamma ar savu ģimeni, ar maniem vecvecākiem, tur dzīvoja, un viņi iepazinās ļoti ikdienišķā situācijā – braucot autobusā. Vēlāk sekoja kāds spraigāks notikums – tētis mammu uz rokām iznesa no zemestrīcē brūkošas ēkas, un viņi līdz sirds dziļumiem iemīlējās viens otrā. Jā, izklausās kā filmā, bet tā tiešām bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Tāpēc tētis atveda mammu uz Latviju.

Es piedzimu 1991. gadā, gadu pēc manu vecāku iepazīšanās un kāzām, bet vēlāk, pēc trim gadiem, man pievienojās māsiņa. Esmu audzināta kā latviete, arī mana mamma iemācījās latviešu valodu, un mājās runājam tikai latviski. Kad biju maza, tētis strādāja Skrundas poligonā, tad kļuva par policijas priekšnieku, bet mamma ir grāmatvede. Mūsu ģimenei bija ikdienišķa dzīve, kas rāmi ritēja savu gaitu, līdz pēkšņi viss izmainījās…»

Citi lasa

Estere Jansone

Slavenības

«Tādu necieņu pret bērniem nebijām pieredzējuši». Madaru Raabi sarūgtina notikušais koncertā

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Marta Kalniņa

Teātris

Nacionālais teātris ticis pie jaunas aktrises! Direktors Vītols ir sajūsmā

Trīs mēneši slimnīcā

«Kad man bija divpadsmit gadu, kādu dienu pamodos ar ļoti augstu temperatūru – termometrs rādīja 42 grādus. Atceros, iepriekšējā dienā ar klasi biju ekskursijā uz akvaparku un jau tad jutos tā, it kā slimība nāktu virsū. Bija sāpīgs limfmezgls pie kakla, bet, tā kā temperatūra bija normāla, – tik un tā braucu ekskursijā. Arī mamma teica: «Skaties, kā tu jūties. Ja slikti, tad nebrauc, ja vēlies braukt – brauc.» Un, protams, ka es vēlos!

Kārtīgi izdzīvojos ar klasesbiedriem pa akvaparku, biju priecīga. Nākamajā dienā – milzīgā temperatūra… Mani uz četrām dienām ielika slimnīcā turpat Kuldīgā, deva zāles, bet temperatūra tik un tā turējās ap 40 grādiem. Pamazām limfmezgls izauga divus centimetrus liels, sāpēja, bet nekas cits man nekaitēja. Pēc četrām dienām mani aizveda uz Bērnu slimnīcu Rīgā un mēnesi turēja karantīnā. Visu šo laiku biju viena, bez palātas biedriem, vecākiem bija jāstrādā un jāpieskata māsa, tāpēc viņi nevarēja katru dienu pie manis atbraukt, un es šajā laikā ļoti strauji sāku pieaugt.

Kādu dienu blakus palātā nomira kāds puisis, es dzirdēju par to mediķu sarunas gaitenī, un gribot negribot arī man jau tajā vecumā nācās aizdomāties par dzīvību un nāvi, par eksistenciālām lietām…

Man nebija ne grāmatu, ne planšetes, ar ko pakavēt sev laiku, un tajā brīdī arī nespētu uz kaut ko koncentrēties, lasīt. Viss, ko darīju – lūkojos baltā sienā, un vienīgais cilvēks, ko satiku, bija māsiņa, kas gāja garām ik pēc stundas. Es neapvainojos uz vecākiem, ka viņi būtu mani pametuši, savā bērna prātā ļoti labi sapratu, ka viņi nevar būt visu laiku kopā ar mani. Un es pat nespēju iedomāties, kas viņiem bija jāpārdzīvo – tā neziņa noteikti bija briesmīga. Arī pati nesapratu, kas ar mani notiek – ķermenis vienā brīdī ir tik karsts, bet nākamajā jau trīc no aukstuma…

Guļot gultā šī mēneša laikā izsvīdu desmit kilogramus svara. Katru rītu pulksten sešos man ņēma analīzes, beigās rokā jau vairs nebija brīvas vietiņas, kur adatu iedurt. Ārsti nevarēja atrast, kas īsti man kaiš, tāpēc jutos kā izmēģinājuma trusītis, jo visu laiku tika eksperimentēts ar zālēm un meklēts – kas varētu man palīdzēt. Vai man nebija bail? Laikam nē, jo es nezināju, no kā baidīties.

Man bija pārliecība, ka visi cenšas man palīdzēt un man ar šo situāciju vienkārši jāsadzīvo. Es neko nevarēju ietekmēt.

Slimnīcā man veica operāciju – izgrieza iekaisušo palielināto limfmezglu –, un kopš tā brīža temperatūra lēnām sāka pazemināties. Kad temperatūra turējās vairs tikai 37,5 grādu robežās, parādījās cerība, ka drīz varēšu doties mājās. Es ļoti priecājos un gaidīju šo dienu! Taču vienu nakti pamodos no ļoti spēcīgām, asām sāpēm vēderā – sāpēja tā, ka kliedzu pēc palīdzības… Kā tolaik sapratu, no spēcīgajām zāļu devām, ko biju saņēmusi, kaut kur iekšējos orgānos radies caurums, čūla. Un nav jau nekāds brīnums – mēneša laikā tikpat kā nebiju ēdusi, jo drudža iespaidā vienkārši nebija apetītes, bet tikai lietojusi zāles.

Tā mājās netiku, toties mani pārveda uz citu slimnīcu – Bērnu slimnīcas filiāli Juglā – un divus mēnešus ārstēja caurumu vēderā. Par ārstēšanos man atmiņā ir diezgan melna bilde, jo biju bērns un daudz tajā neiedziļinājos, taču atceros, ka arī ārsti bija neizpratnē par to, kā man palīdzēt. Dakteri teica, ka vairs nedrīkstēšu ēst ceptus, asus, treknus ēdienus, dzert kolu. Un tā arī ir – joprojām, kad paslīdu un apēdu kaut ko neatļautu, vēders liek par sevi manīt.»

Kails divlatnieks uz galvas

«Kad vēders bija daudzmaz saārstēts, vēl slimnīcā esot, pamanīju, ka man kļuvuši vājāki nagi, āda kļuvusi ļoti sausa un pakausī parādījies mazs pliks pleķītis bez matiem, aptuveni divlatnieka izmērā… Tagad zinu, ka tās ir pirmās alopēcijas pazīmes, bet tolaik vēl nezināju, kas tā tāda ir. Teicu dakteriem, lai paskatās, kas man ir, un mani aizveda pie dermatologa. Ārsts teica, ka jāpamazgā mati ar nātru un diždadžu šampūnu. Mamma šampūnu, protams, nopirka, bet skaidrs, ka tas neko nelīdzēja.

Pēc diviem mēnešiem mani izrakstīja no slimnīcas, biju priecīga, ka beidzot tikšu mājās, bet vēl nenojautu, ka no šī brīža sāksies mans trešais pārbaudījums…

Man bija ļoti biezi, gari, smagi brūni mati, bet, mazgājoties dušā, tie arvien vairāk sāka izkrist – mati nāca ārā lieliem kušķiem… Biju šokā, sēdēju vannasistabā, raudāju un nezināju, ko iesākt. Prātā vienīgā izmisusī doma bija: «Kas ar mani atkal notiek?!»

Tolaik man jau bija trīspadsmit gadu un sākās trešais slimošanas cēliens – iešana pie ārstiem matu dēļ. Katrs izrakstīja kādas zāles, ziedām uz galvas dažādas smēres, bet es neizbēgami jutu – kailais plankums uz galvas kļūst arvien lielāks un lielāks. Man sākās stress, kā pliko plankumu noslēpt no līdzcilvēkiem, no vienaudžiem. Centos sasprādzēt matus tā, lai to nepamana. Man bija draudzene, kurai pašai bija smagas veselības problēmas, nopietna mugurkaula skolioze, tāpēc atļāvos uzticēties viņai, lai viņa nokrāso man matus.

Protams, draudzene pamanīja pliko plankumu uz manas galvas un izbrīnīta vaicāja: «Kas tev galvā?» Tajā brīdī sapratu – jā, labāk to laikam ir slēpt… Pat pieauguši cilvēki, uzzinot, ka man izkrīt mati, bieži domāja, ka tas ir kaut kas lipīgs, ka labāk man nepieskarties, dažs, sēžot blakus, ir pat noskurinājies. Nenosodu tos, kam ir tāda reakcija, jo tas viss tikai nezināšanas dēļ.»

Kas īsti ir alopēcija?

«Tā ir autoimūna slimība, kad imunitāte uzbrūk pati savam organismam, un alopēcijas gadījumā tā izvēlējusies tieši matu folikulus. Matu saknītēm netiek piegādātas barības vielas, tās it kā aizmieg, un – mati izkrīt. Līdzīgi notiek vitiligo slimības gadījumā, kad imunitāte uzbrūk dabiskajam ādas pigmentam un uz ķermeņa veidojas balti plankumi.

Katram alopēcija rodas citu iemeslu dēļ un citā vecumā, jo palaidējmehānismu, kas to var ietekmēt, ir daudz.

Pēc lieliem emocionāliem pārdzīvojumiem, stresa, pēc kādas smagas slimības pārslimošanas, sievietēm – dažkārt pēc menopauzes iestāšanās… Vispār alopēcijai ir vairāki veidi. Ir alopecia areata, kad laukumu veidā izkrīt tikai mati uz galvas. Vēl ir alopecia totalis, kad izkrīt gan skropstas, gan uzacis, gan visi mati uz galvas. Un trešais – alopecia universalis, kad izkrīt pilnīgi viss ķermeņa apmatojums. Kad vīriešiem uz galvas atkāpjas mati – arī tā ir alopēcija.

Ar šodienas prātu domāju, ka man alopēcija sākās, jo organismā bija intoksikācija – reakcija uz daudzajiem ķīmiskajiem medikamentiem, ko, ilgstoši ārstējot citas kaites, biju saņēmusi. Kad ārstēja vēderu, man dienā bija jādzer aptuveni piecpadsmit tabletes! Varbūt manam organismam tā bija par daudz liela slodze.

Alopēciju patiesībā ir grūti nosaukt par slimību, jo būtībā cilvēkiem, kam ir šī kaite, nekas nekaiš – mēs vienkārši neiederamies kaut kādos sabiedrības skaistuma šablonos.

Un tieši tas laikam ir bijis mans lielākais pārbaudījums – stāvēt šiem standartiem pāri.»

Tā nebija mana izvēle

«Sākumā, kad uz galvas parādījās vairāk tukšo laukumu, staigāju cepurē. Protams, bija neērti, galva no zālēm zem cepures niezēja, bija karsts… Skolā nevarēju iet uz sporta stundām, par ko man bija ļoti bēdīgi, jo kļuva baisi jau no domas vien, kas notiktu, ja ģērbtuvē nāktos cepuri novilkt vai, aktīvi kustoties, tā noslīdētu. Par laimi, pedagogi bija saprotoši, arī vecāki ar skolotājiem bija aprunājušies.

Ar laiku mati izkrita pavisam. Šķiet, pat atskatoties uz iepriekšējo slimošanu, šis ir grūtākais, ko esmu piedzīvojusi, turklāt tas sakrita ar trauksmainajiem pusaudža gadiem, ar mēnešreižu cikla sākšanos… Viss vienlaicīgi izmainījās, un es nesapratu, kas ar manu ķermeni notiek!

Ar laiku sāku valkāt parūku, un tas patiesībā bija vēl viens šausmīgs brīdis – ieiet veikalā izvēlēties savu jauno frizūru. Tas bija drausmīgi!

Frizūras, kādas tolaik varēja nopirkt parūku veikalos, vairāk piestāvēja sievietēm ap četrdesmit gadu vecumu, tāpēc man pilnīgi neviena parūka nepatika un es jutos tik nelaimīga. Bērna galvai pieaugušo parūkas arī bija par lielu, bet vecāki ļoti centās, lai es justos labāk… Tiesa, mēs nezinājām, kuras parūkas ir no īstajiem matiem, kuras – no mākslīgajiem. Pārdevējas vienmēr teica, ka mati ir dabiskie, bet pēc pāris mēnešiem jau bija savēlušies. Jutos tā, it kā man galvā būtu pižiks!

Tāpat parūka tik ļoti ierobežoja aktivitātes, jo šķita – ja tā nokritīs, es nevarēšu to kaunu pārdzīvot. Kad kāds prasīja, vai man galvā ir parūka, vienmēr visiem atbildēju – nē. Mana iekšējā sajūta bija – tikai, lūdzu, nepievērsiet man uzmanību. Tas bija smags laiks, jo sapratu, ka es ne tuvu neatbilstu skaistuma standartiem.

Jā, daudzi, tostarp ārsti, man teica: «Nepārdzīvo!» Bet kā tas ir iespējams? Skaidrs, ka šaustīju sevi ar jautājumiem, kāpēc tā noticis tieši ar mani…

Patiesībā traumatiskākais ir ne jau tas, ka ar tevi tā notiek, bet tas, kā apkārtējie to uztver. Tētis mēģināja mani iedrošināt, ka Demijai Mūrai filmā arī nebija matu. (Smaida.) Bet ārpus ģimenes reizēm bija jāsastopas ar pilnīgi citu attieksmi. Vissāpīgākais likās – es taču to neizvēlējos, kāpēc tad man par to jājūtas tik slikti?

Emocionāli grūti man bija arī tādēļ, ka laikā, kad tikko saskāros ar matu izkrišanu, savā cilvēku lokā biju vienīgā ar ko tādu. Man nebija domubiedra, man nebija līdzīgā, ar ko parunāt, man nebija kāda iedvesmas cilvēka, uz kuru skatoties gribētos saņemties dzīvot pilnasinīgu dzīvi, par spīti alopēcijai…

Sākumā mēģināju novērst domas no tā, ka mati izkrīt, un ticēju, ka ārsti man palīdzēs. Esmu vesta uz neskaitāmām procedūrām, man špricēti steroīdi, esmu lietojusi neskaitāmas zāles un smēres, esmu bijusi pie dermatologiem, matu speciālistiem jeb trihologiem… Esmu pat izmēģinājusi speciālu ķīmiju, no kuras uz galvas uzmetās čūlas.

Ķērāmies pie katra salmiņa, bet jāteic, ka nekas no tā nedeva nekādu rezultātu.

Vecāki mani pat aizveda pie kāda profesora Vācijā, arī slimnīcā Rīgā man veica vispārējās pārbaudes, bet secinājums bija viens – viss ir kārtībā, es esmu vesela. Tas viesa pārdomas – kā var būt, ka esmu vesela, bet ārēji izskatos slima, turklāt man tādai jāizskatās visu atlikušo mūžu? Slimnīcā teica: tā ir psihosomatiska vaina. Sākumā man bija izbīlis – kas tas vēl tāds? Tad mediķi skaidroja, ka tas ir no stresa, no domām… Biju neizpratnē – kā man, bērnam, varēja būt sliktas domas, kas izraisītu ko tādu?»

Baltais zvirbulis

«Man palīdzēja darbs ar sevi un lēmums pieņemt pašai sevi tādu, kāda es esmu. Kad man bija sešpadsmit gadu, vienā dienā vienkārši sapratu, ka vairs nevēlos staigāt pa klīnikām un tērēt vecāku naudu. Sapratu, ka neko dzīvē un pasaulē neesmu redzējusi, tikai klīnikas, un ka tā vairs nevēlos dzīvot.

Tolaik aizbraucu ciemos pie draugiem uz Londonu, un tas man pavēra pavisam citu pasauli – sapratu, ka pasaulē ir tik daudz interesanta un arī cilvēki citur ir tik dažādi. Tā manī pamodās ceļošanas kāre. 

Tas izklausās skarbi, bet nolēmu: labāk ieguldīt naudu ceļojumos, nevis apmaksāt tos ārstiem.

Pieņēmu parūku par savu ikdienu un nolēmu dzīvot parastu jaunieša dzīvi.

Kad man palika astoņpadsmit gadu, nolēmu braukt studēt arhitektūru uz Ukrainu, Odesu, kur dzīvo mana vecmāmiņa, mammas mamma. Iepriekš arī bija izskanējis minējums, ka man varētu trūkt D vitamīna, tāpēc vairāk jāuzturas dienvidu saulē. Ukrainā tiešām daudz dzīvojos pie Melnās jūras, gāju sauļoties. Tiesa, redzot, ka staigāju ar lakatu uz galvas, daudzi Ukrainā domāja, ka esmu pieņēmusi musulmaniešu ticību. (Smaida.)

Protams, arī tur neiztika bez pārbaudījumiem… Augstskolā puiši bija daudzkārt neiejūtīgāki nekā vidusskolā un mēdza klaigāt: «O, Ievai nav matu!» Dažkārt jutos kā baltais zvirbulis. Tādos brīžos saprotu, ka tieši šādu situāciju dēļ mums, citādajiem cilvēkiem, gribas atbilst pasaulē pieņemtajiem standartiem, jo mēs vienkārši nevēlamies tikt pazemoti.

Es pati, nomainot vidi, kļuvu atvērtāka pret pasauli, vairāk sāku interesēties par savu kaiti un par garīgām lietām.

Patiesībā, tieši pateicoties alopēcijai, esmu kļuvusi tik atvērta un pieņemoša, empātiska pret cilvēkiem, jo saprotu, ka katrs stāsts ir tik individuāls.

Mēs nekad nezinām, kāpēc kāda cilvēka izvēle ir tieši tāda un – vai esošā situācija vispār ir viņa izvēle. Bet līdz tam bija ejams garš ceļš, un man pašai bija vajadzīgi piecpadsmit gadi, lai saņemtos par šīm lietām runāt. Daudz man palīdzējis tas, ka dzīvē nākuši pretī cilvēki, kas saskatījuši ko vairāk par manu ārieni, redzējuši manu iekšējo pasauli… Tie ir mani vecāki, ģimene, radinieki, arī mans toreizējais draugs, kas bija man liels atbalsts.

Jā, attiecību veidošana ir vēl viens sāpīgais punkts… Vienmēr ar pretējo dzimumu esmu sarunājusies un veidojusi attiecības tā, it kā neko no otra cilvēka negaidītu. Kad draudzība gribot negribot pārauga iemīlēšanās fāzē, visgrūtākais bijis pateikt puisim, ka neesmu tāda kā visas meitenes, ka man nav matu… Viens indivīds, piemēram, uz šo ziņu atbildēja: «Kaut tu man to būtu pateikusi, pirms es tevī iemīlos.» Jā, toreiz tas bija kā ar bomi pa galvu, bet nu jau esmu sapratusi un guvusi pārliecību, ka ārējais izskats nav manas personības atspoguļojums. Ka esmu laba tāda, kāda esmu.»

Viscelārā terapija? Jā!

«Kad vēl studēju Ukrainā, reiz tepat Rīgā aizgāju aprunāties pie psihosomatikas speciālista, kurš nodarbojas arī ar Tibetas skanošo bļodu terapiju, – Jura Upenieka. Izstāstīju viņam, ka mani nomāc matu jautājums, un biju pārsteigta, dzirdot viņa teikto: «Tu jau esi ar to sadzīvojusi, iekšēji tevi tirda pavisam citas lietas.» Un tad mēs sākām tās risināt.

Tieši viņš mani iepazīstināja ar Rudītes Raudupes grāmatu Dievatziņa vēdās un dainās, kurā guvu daudz atziņu savam dzīves ceļam. Pateicoties Jurim, iepazinu arī grāmatu Rezonanses likums, kuras autoram Pjēram Frankam arī ir alopēcija – viņš runā par to, ka mēs pievelkam visu, ko domājam. Tā patiesībā ir ļoti spēcīga doma.

Vēlāk sāku apmeklēt jogu, sāku domāt par to, ko ēdu un kā ar to savam ķermenim darīt labu, nevis kaitēt.

Pētu produktu uzturvērtību, skatos, lai ikdienā uzņemtu gan olbaltumvielas, gan ogļhidrātus, gan taukus… Jau kopš slimoju ar vēderu, esmu atteikusies no gaļas, nelietoju piena produktus, jo jūtu, ka pēc tiem vēders dumpojas. Ļoti labu ieskatu uztura pasaulē man deva grāmata Ķīnas pētījums, iesaku to izlasīt katram, kas vēlas iedziļināties uztura lietās.

Es piekrītu teicienam – pastāvēs, kas mainīsies. Tā patiešām ir, jo katram ir iespēja meklēt to, kas viņam vislabāk der, un tādā veidā sev palīdzēt. Arī apkārtējie par mani pamana – tu esi mainījusies. Un es par to priecājos, jo tātad – es augu. Kopš esmu pievērsusies savam tagadējam dzīvesveidam, man ir ļoti interesanti, es visu laiku iemācos ko jaunu un domāju, ka mācīšos vēl astoņdesmit gadu vecumā.

Pašlaik, piemēram, apmeklēju viscerālo terapiju pie fizioterapeita Artūra Ķirpa – šīs terapijas mērķis ir sakārtot organismā bioķīmiskos un psihoemocionālos procesus, lai cilvēks fokusētos uz sevi, uz to, kā viņš jūtas, nevis nepārtraukti pārdzīvotu par to, ko citi teiks vai domās. Iedomājies, kā būtu, ja kāds pārdzīvojumos un brīžos, kad raudam, būtu līdzās mums tikpat ļoti, cik mēs par citiem domājam ikdienišķās lietās?

Viscerālā terapija cilvēku redz kopumā, nevis ārstē tikai kādu konkrētu ķermeņa daļu, kas sasirgusi.

Esmu atvērta gan Austrumu medicīnai, gan ājurvēdai, arī Rietumu medicīnas risinājumiem, jo palīdzēt var viss, tikai katram pašam jāatrod, kas tieši tas būs.

Kāds mani sociālajos tīklos atļaujas saukt par ekstrēmu, redzot kā ēdu un kā dzīvoju, bet tad man rodas pretjautājums – vai ekstrēmāk nebija tas, kam no bērnības gāju cauri? Vai ekstrēmāk par smūtija glāzi nebija dzert piecpadsmit tablešu ripiņas dienā?

Par savu lielāko ārstu es joprojām uzskatu ceļošanu. Pēc studijām Ukrainā es devos līdzi toreizējam draugam uz Itāliju, kur nodzīvojām divus gadus, un tas bija fantastisks, pat maģisks laiks, jo pietuvinājos sev vairāk nekā jebkad agrāk. Daudz staigāju pa Alpu kalniem, elpoju neaprakstāmi svaigo gaisu, nekautrējos parādīt savu kailo galvu saulītei, lai uzņemtu tik vajadzīgo D vitamīnu, un tā bija tāāāāda brīvība – neslēpties un nedomāt par to, ko citi padomās.

Un notika brīnums – pēc kāda laika mati sāka ataugt, manas matu saknītes atmodās.

Tie divus gadus bija vienā garumā, tāds kā ezītis, toties pa visu galvu, un es biju tik laimīga. Tomēr pēc laika mati atkal sāka izkrist – beidzās manas attiecības, mēs ar draugu šķīrāmies, tas bija emocionāls pārdzīvojums, un tieši tobrīd mans ķermenis atbildēja ar atkārtotu matu izkrišanu.

Šoreiz to tik ļoti nepārdzīvoju, jo vienreiz jau biju tam izgājusi cauri, turklāt mati neizkrita pavisam, bet plankumu veidā. Tāpēc var teikt, ka man ir alopecia areata – kad mati uz galvas nav laukumiem, bet vienlaikus man nav arī skropstu un uzacu. Uzacis esmu tetovējusi piecas reizes, jo mana āda slikti pieņem pigmentu. Taču, piemēram, padusēs matu saknītes strādā labi un matiņi aug! (Smejas.)»

Labākais lēmums dzīvē

«Kad pirms vairākiem gadiem atbraucu no Itālijas un sāku atkal dzīvot Latvijā, kārtējo reizi saskāros ar to, ka par alopēciju pie mums zina tik maz. Man likās – vai tiešām es esmu tāda vienīgā? Kā tas var būt, ka mūsdienu informācijas laikmetā mums nav pat savas alopēcijas grupiņas Facebook?! Jo nav jau tā, ka šādu cilvēku nav, viņi vienkārši slēpjas – aiz parūkām, lakatiem, cenšoties iederēties sabiedrībā… Bet apkārtējie domā, ka šiem cilvēkiem ir vai nu vēzis, vai kāda lipīga slimība.

Tāpēc nolēmu Facebook uztaisīt Alopēcijas atbalsta grupu, dalījos ar savu stāstu, un tādā veidā cenšos sapulcināt cilvēkus ar līdzīgu problēmu. Manu stāstu internetā ir redzējuši 140 tūkstoši cilvēku, tūkstoš ļaužu ar to ir dalījušies, un mūsu grupiņā jau savākušies ap 100 cilvēkiem.

Tagad domāju, ka tas bija labākais lēmums manā dzīvē – atklāties.

Jo tas mani vēl vairāk izdziedina tādējādi, ka tagad man ir vēl mazāk jāslēpjas.

Starp citu, arī viens no iemesliem, kāpēc jau aptuveni piecus gadus valkāju lakatus, nevis parūku, ir tas, ka tādā veidā apkārtējiem ir mazāks šoks, iedomājies – vienā brīdī kupli mati, bet, piemēram, ieejot pirtī, jau plika galva. Lakats rada tādu zināmu foniņu, ka kaut kas ir citādi, un katrs var domāt ko grib – vai man nav matu vai tie ir netīri, vai arī esmu musulmaniete. (Smejas.)

Nesen, piemēram, sadūšojos bez lakata aiziet uz sporta zāli Kuldīgā – tā bija tik lieliska brīvības sajūta, tāpēc vēlos arī citus, kam ir tāda kaite, mudināt iznākt no skapja un dzīvot savu dzīvi. Tas tik ļoti ierobežo – slēpties, domāt par citiem, baidīties… Kā vārdā sevi tā mocīt, ja visādi citādi veselība ir kārtībā?

Tagad esmu pieteikusies arī sociālās uzņēmējdarbības akseleratorā, jo sapņoju radīt lakatu zīmolu cilvēkiem, kam ir līdzīga problēma kā man – vai nu alopēcija vai mati zaudēti, piemēram, audzēja ārstēšanas rezultātā…

Vēlos iedēstīt cilvēkos apziņu, ka viņiem nav no sevis jāslēpjas un ka var izskatīties skaisti, par spīti visam.

Vērtējot dzīvi ar šodienas prātu, esmu pateicīga par to, ka man ir alopēcija, jo bez tās es nebūtu tāda, kāda esmu tagad, nespētu aizdomāties par lietu dziļumu un būtību. Kopš pazīstu alopēciju, es visu dzīvē izvērtēju kritiskāk, nebaidos vaicāt – kāpēc? Tāpat esmu priecīga, ka man ir redze, dzirde, abas rokas un kājas, ka man katru dienu nesāp vēders vai kaut kas cits…

Ja padomā tādā gultnē, mati ir mazākais zaudējums, tāpēc vēlos veidot jaunu skaistuma standartu. Esmu sapratusi, ka problēma nav pati problēma, bet tas, kā tu tiec tai pāri un veido savu personību. Smaids ir mūsu galvenais ierocis, un tas ir labākais, ko varam uzģērbt, izejot ārā no mājas. Ir pat kāds skaists piemērs… Ja laukā ir vētra, neviens nevēlas doties ārā no mājas. Tieši tāpat, ja tevī iekšā ir vētra, nemiers, bēdīgs pērkona negaiss, cilvēki nevēlēsies ar tevi kontaktēties. Bet, ja diena ir saulaina, tā vilina pie sevis – nāc!»

Ieva iesaka

• MĪĻĀ KULDĪGA.

«Šī pilsēta ir viena no manām retrīta vietām. Tur ir gan skaista arhitektūra, gan dabas tuvums, gan mazāk steigas un cilvēku pūļu nekā Rīgā.»

• BROKASTIS ENERĢIJAI.

«Manā brokastu bļodā ir auzu pārslas, kurām piejauktas čijas sēklas, godži ogas un augu piens. Ar tādām brokastīm enerģijas pietiek vairākām stundām! Citreiz brokastīs ēdu tikai augļus. Jā, liekas, ka no tā nav iespējams paēst, bet augļu cukurs patiesībā dod labu sāta sajūtu.»

• TIK DAŽĀDI!

«Kopš esmu pievērsusies veselīgākai ēšanai, virtuve man atklājās kā varavīksne, un ir sajūta, ka es beidzot ēdu tā, kā patīk manam vēderam. Vai esi mēģinājusi lēcas, bulguru, kuskusu, grūbas, kvinoju? Man ļoti garšo arī saldais kartupelis – sarūtoju to ar nazi, izcepu cepeškrāsnī un pēc tam pievienoju pupiņas vai kukurūzu un ar ūdeni sablendētus Indijas riekstus, kas veido tādu kā vegānisko majonēzi. Ik pa laikam uzēdu arī biezpiena pankūkas, bet saldumus aizstāju ar datelēm.»

• FILMA. «Visiem, kam gribas kaut ko mainīt savā uzturā, iesaku noskatīties filmu The Game Changers. Tajā ļoti labi parādīts, ka pat atlēti, neēdot gaļu, spēj uzturēt sevi labākā formā, nekā ēdot gaļu.»
• ŠAMPŪNZIEPES. «Ar tām mazgāju galvu līdzīgi kā ar šampūnu, un manā gadījumā to pietiek pat pusgadam. Tādas var nopirkt gan ekoveikaliņos, gan specializētajos beziepakojuma jeb zero waste veikalos. Pluss – dabai draudzīgs produkts.»
• DOMĀ PAR SEVI. «Tas nav egoistiski. Pat lidmašīnā avārijas gadījumā skābekļa maska ir jāuzliek sev un tikai pēc tam bērnam. Jo kā tu varēsi parūpēties par otru, izglābt viņu, ja nedomāsi par sevi?»

Uzsien lakatu stilīgi!

Rāda un māca Ieva