Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
7
-
0
-
0
-
0
-
Todien Arņa termometra stabiņš bija pietuvojies bez dažām svītriņām četrdesmit grādu atzīmei, un nu viņš zina, kā ir, kad ir – patiešām slikti. Un arī to, ka ar medicīnu Latvijā viss nav TIK traki, kā par to mēļo. «Mana slimošanas vēsture patiesībā ir viegli pārskatāma, jo slimoju aptuveni divas reizes gadā, un tās vienmēr ir iesnas, saaukstēšanās. Tuvojoties vīrusu sezonai, katru dienu apzinīgi cenšos lietot C vitamīnu – pa vienai šķīstošai tabletei dienā, rudenī un ziemā dzeru zāļu tējas, valkāju siltas zeķes – bet tik un tā, neraugoties uz profilakses un piesardzības pasākumiem, saaukstēšanās ik gadu ir klāt kā likts. Esmu jau ar to samierinājies, ka kakls divreiz gadā ir ciet un deguns tek, bet visādi citādi man ar mediķiem ir bijušas ļoti attālas attiecības – izņemot reizes, kad nācies intervēt ārstus. Īstenībā līdz šim slimnīcā biju gulējis tieši vienu reizi mūžā, un tas bija – Dzemdību nams. Un – citas vajadzības apmeklēt kādus speciālistus vai veikt izmeklējumus mani līdz šim nepiemeklēja.»
Simts un viens attaisnojums
«Gan zaudējums, gan ieguvums vienlaikus ir tas, ka mana profesija patiesībā atļauj strādāt arī neveselam – rokas nesāp, kājas nesāp, galva strādā. Vienīgi – balss skaņa ir nazālāka un kakls mazliet ciet, bet ar tādām sajūtām jau retajam uzreiz gribas ņemt slimības lapu un sēdēt mājās. Vienmēr ir arī simts un viens attaisnojums, kāpēc nevar atļauties neiet uz darbu, – nav, kas aizvieto, negribas apgrūtināt kolēģus... Ja strādātu lielā iestādē, kur jebkurš no kolēģiem var tevi aizvietot, tad slimošanu laikam uztvertu nopietnāk, bet tagad – ko tur liegties, bieži ir bijušas reizes, kad ēterā esmu bijis ne visai vesels.
Gan zaudējums, gan ieguvums vienlaikus ir tas, ka mana profesija patiesībā atļauj strādāt arī neveselam.
Zinu, zinu, tas nav labi ne pret sevi, ne pret kolēģiem, kurus varu aplipināt. Bet es cenšos ieturēt lielu distanci un nevienam virsū nešķaudīt. Turklāt pa šiem gadiem, kurus strādāju televīzijā, jau esmu iemanījies, kādas metodes man palīdz būt uz strīpas vismaz kadrā. Pirms tiešraides vienmēr sadzeros daudz siltas tējas, kas izsilda balss saites, un izdzeru pamatīgu devu citronūdens – glāzē iespiežu vesela citrona sulu. Tas ir pamatīgs enerģijas lādiņš, kas tonizē organismu vismaz uz to brīdi, kad tas nejūtas īsti vesels. Bet kaklam gadu gaitā esmu atklājis uzticamu līdzekli – Decatylen sūkājamās tabletes, kas labi palīdz. Tās man vienmēr ir pa rokai! Par laimi, ziņu lasīšana nav operas āriju dziedāšana, tāpēc jēlas olas dzert un balss saitēs špricēt man nav nācies. Bet no paziņām mākslas pasaulē dzirdēti arī tādi pieredzes stāsti.»
Ministre un trīsdesmit deviņi grādi
«Bet tas, kā šovasar nonācu slimnīcā, gan bija ļoti simboliska sakritība, lai gan tajā brīdī man smiekli nenāca absolūti nemaz... Jau nedēļas nogalē sāku justies saguris – tāds nekāds, taču citu simptomu nebija, nekas nesāpēja, arī temperatūra necēlās. Pienāca pirmdienas rīts, priekšā jauns darba cēliens, jo biju apņēmies, ka tajā nedēļā Latvijas Radio aizvietošu savu kolēģi Aidi Tomsonu, kurš bija devies atvaļinājumā, bet es – jutos pilnīgi nelietojams.
Mans priekšstats par medicīnu nebija labākais. Bet – par laimi, neko no šausmu stāstu ainiņām klātienē neredzēju.
Zīmīgi, bet todien man radio bija jāvada stundu gara diskusija par ģimenes ārstu streiku, kurš tieši tad sākās. Ar katru stundu man kļuva jau tik nelāgi, ka uz radio varēju aizbraukt tikai ar taksi, un, tā kā nebija variantu, ar ko samainīties, sanāca vien diskusiju novadīt pašam. Vienā pusē man sēdēja veselības ministre Anda Čakša, otrā – Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētāja Līga Kozlovska un pretī – Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Un pa vidu es – uz samaņas zaudēšanas robežas. Labi, ka brīvdienās biju sagatavojis tematus un jautājumus, par kuriem runāt, tāpēc manā pusnemaņas stāvoklī vismaz bija plāniņš, pie kā pieturēties. Stundu kaut kā nebūt novilku, bet pēc tam piecpadsmit minūtes bija brīvais mikrofons, kur cilvēki zvana un stāsta visu, kas uz sirds. Tajā brīdī gan es sāku just, ka lēnām aizpeldu prom, un, teikšu godīgi, – gaidīju, kad tas viss ātrāk beigsies. Nekad dzīvē nebiju izjutis, ka vājums var būt TĀDS. Pats nesapratu, kas ar mani notiek. Jūtot, ka neesmu visai vesels, pirms došanās uz radio biju iemetis somā termometru. Pirms raidījuma termometra stabiņš rādīja ap 37 grādiem, bet pēc, iznākot no studijas, – jau 39,2 grādi. Tad es beidzot sapratu, kāpēc es lēnām... dziestu.» (Smejas.)
«Nekas te nebūs ātri!»
«No radio taisnā ceļā devos pie savas ģimenes ārstes Barbas Tuzikas, kura tādu savārgušu pacientu kā es pieņēma bez lūgšanās. Daktere mani nosūtīja turpat netālu uz laboratoriju veikt analīzes, bet jau laboratorijā sapratu, ka ir pavisam švaki... Zvanīju dakterei, un viņai bija skaidrs, ko darīt: «Negaidi analīzes, bet sauc taksi un brauc uz Infektoloģijas centru!» Bez ilgas domāšanas klausīju ārstei. Ceļu uz Infektoloģijas centru mēroju pirmo reizi dzīvē, jo arī kā žurnālistam nebija nācies tur būt, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Tikai no ziņām un komentāriem internetā biju iespaidojies par situāciju Latvijas slimnīcās – garām rindām, gaiteņos guļošiem cilvēkiem, kas stundām mokās sāpēs, nelaipnu attieksmi no mediķiem un negaršīgu ēdienu... Tāpēc arī mans priekšstats par medicīnu nebija labākais. Bet – par laimi, neko no šausmu stāstu ainiņām klātienē neredzēju. Priekšā rindā man bija daži cilvēki, un mediķi tiešām bija atsaucīgi pret visiem un rīkojās operatīvi, lai katra rinda pienāktu pēc iespējas ātrāk. Man jau šķita svarīgi tas vien, ka beidzot esmu ārstu redzeslokā, un, ja noģībšu tur, tad vismaz būs, kas man sniedz pirmo palīdzību.
Prieks redzēt pie mums televīzijas zvaigzni, bet dibenā diemžēl mēs duram visiem vienādi sāpīgi.
Biju dzirdējis stāstus no citiem, ka tādos akūtos gadījumos reizēm vienkārši ielaiž sistēmu, izskalo organismu un palaiž mājās. Uz to cerēju arī es, jo jau nākamajā dienā man, protams, bija ieplānots raidījums. Bet, kad Uzņemšanas nodaļā sagaidīju savu rindu pie dakteres, pirmais, ko viņa teica, bija: «Nekas te ātri nebūs. Mēs ārstējam kārtīgi!» Lieki piebilst, ka šajā brīdī man jau bija 39,9 grādu temperatūra, par ko savukārt daktere ieminējās: «Tad, kad iet pāri 40, mēs sūtām uz Reanimācijas nodaļu, kur pie galvas liek speciālus aukstuma spilvenus, lai smadzenes nesakarstu.» Tādu perspektīvu nu gan es negribēju piedzīvot, tāpēc pārstāju tielēties un nodomāju, ka laikam jau jāpaliek slimnīcā un jāklausa viss, ko daktere liek. Turpat Uzņemšanas nodaļā man iedeva zāles pret temperatūru, un, pateicoties tām, pamazām atgriezos pie sajēgas. Vēl joprojām ar smaidu atceros vienu komisku momentu, kad, durot šprici, māsiņa nosmējās: «Prieks redzēt pie mums televīzijas zvaigzni, bet dibenā diemžēl mēs duram visiem vienādi sāpīgi. Un arī attieksme pret visiem šeit ir pilnīgi vienāda.» Tā bija mana pirmā iespēja slimnīcā pasmaidīt.»
Kāds darbs?!
«No Uzņemšanas nodaļas nonācu 10. Drudža diferenciālās diagnostikas nodaļā. Tur sekoja nākamais pārsteigums – slimnīcā jāvalkā tikai slimnīcas apģērbs. Kas jādara, jādara! Māsiņa iedeva man kreklu un bikses, bet, tās uzvelkot, skats bija visai komisks, jo manā gandrīz divu metru auguma gadījumā tie bija šorti. Taču tās bija garākās bikses, kādas bija, tāpēc man nebija variantu. Žēl, ka man tajā brīdī tas nebija prātā, bet šo hipsterīgo skatu patiesībā vajadzēja nofilmēt.
Pirmo nakti slimnīcā īsti neatceros, jo, kad beidzās zāļu iedarbība, temperatūra atgriezās, un no rīta pamodos pilnīgi slapjš, nosvīdis...
Tajā brīdī bija tik slikti, ka tiešām sapratu: kāds darbs?! Mana ārstējošā ārste, nodaļas vadītājas rezidente Edīte Fridrihsone, sākumā arī nevarēja atrast, kas tieši man kaiš, no kā tik briesmīgi ceļas temperatūra. Personāls man visu ļoti iejūtīgi paskaidroja – ko špricē, kāpēc, kādi izmeklējumi vēl tiks veikti, kāpēc svarīgi vēl palikt slimnīcā, nevis pa galvu un kaklu skriet atpakaļ darbos... Meklējot, kas man par vainu, kāpēc ceļas temperatūra, ārsti veica tik daudzus izmeklējumus, kādi man mūža laikā nebija veikti. Tagad jūtos mierīgs, ka visur viss ir labi. Beigās dakteri atklāja plaušu karsoni ar bronhu iekaisumu. Par laimi, vēl neielaistā stadijā, bet, kā teica mana ārstējošā ārste, – ja būtu atnācis uz slimnīcu vēl pēc pāris dienām, iespējams, nāktos ārstēties nodaļā pat vairākas nedēļas. Šajā situācijā tiku sveikā cauri ar četrām dienām, tikai mājās diezgan ilgu laiku bija jāturpina lietot pretiekaisuma līdzekļi.
Vadot diskusiju radio ēterā, biju uz samaņas zaudēšanas robežas.
Kā man pastāstīja daktere, slimības izraisītāji dzīvo mūsos katrā katru dienu, vienkārši tie manifestējas brīdī, kad cilvēkam zūd imunitāte. Tad sāku domāt, ka jā – tā bija pēdējā nedēļa pirms atvaļinājuma, bija jāsasteidz daudz darbu, arī vasara nelutināja, un bija diezgan vēss un drūms laiks, un droši vien tas viss summējoties nolika mani slimnīcas gultā. Arī tagad, kad esmu saaukstējies, zinu, kas bija pielikšanas punkts, lai tā notiktu... Manos laukos Vidzemē līdzīgi kā Latgalē vasaras beigu plūdi lika par sevi manīt, lai gan dzīvojam tuvu Gaiziņkalnam. Redzot, ka laiva ezerā tūlīt noies pa burbuli, metos pie laipas to glābt. Taču ūdens bija tik dziļš, ka pat ar gumijas zābakiem nebija līdzēts. Un ar to pietika – lai puņķi būtu klāt.»
Četros slimnīcā, septiņos – kadrā
«Prieks, ka nepieredzēju nevienu no saviem priekšstatiem, kādi man par Latvijas slimnīcām bija radušies. Ļoti novērtēju to, ka Infektoloģijas centrā uz vietas ir pieejami dažādi sarežģīti izmeklējumi un pārbaudes, visu var izdarīt turpat un ātri. Un es skaidri zinu, ka tas bija nevis tāpēc, ka tas biju es, cilvēks no televīzijas, bet tāpēc, ka māsiņas un ārsti vienlīdz uzmanīgi izturas pret katru. Ja kādam vajag palīdzību kaut nakts vidū, māsiņa ir tikai pogas signāla attālumā un palīdz, kā vien vajadzīgs. Man ļoti paveicās arī ar palātas biedriem. Bija interesantas sajūtas un kopīgi pārdzīvojuma brīži. Sekojām līdzi mazā Liepājā pazudušā puisīša Ivana meklēšanas aktualitātēm. Tā kā man bija telefons ar pieeju ziņām, kas notiek Latvijā un pasaulē, informēju viņus arī par citiem jaunumiem. Varētu pat teikt – turpināju lasīt ziņas slimnīcas gultā. (Smejas.) Arī slimnīcas ēdiens nebija tik briesmīgs, kā par to runā. Slimnīcā, protams, nevar cerēt uz Vecrīgas restorāna cienīgām maltītēm, bet, ja neskaita, ka ēdienam nav klāt daudz sāls, tas bija sātīgs un daudzveidīgs. Salīdzinoši liels pārsteigums man bija arī tas, ka slimnīcas rēķins pēc četrām tur pavadītām dienām – izmeklējumi, zāles, ēdiens, gultasvieta – nebija ne uz pusi tik liels, kā biju iedomājies. Tie bija tikai pārdesmit eiro, lai gan biju rēķinājies ar simtiem. Un tas ļāva pārliecināties, ka tādā krīzes situācijā palīdzība nav tik dārga un nepieejama, kā par to žēlojas. Vai nu man paveicās, vai es nokļuvu tiešām labā slimnīcā! Būdams sajūsmināts par attieksmi un aprūpi, ko saņēmu, dodoties prom no slimnīcas, piezvanīju profesorei, Latvijas Infektoloģijas centra galvenajai ārstei Baibai Rozentālei un palūdzu, lai tad, kad iznāks runāties ar kolēģiem no 10. nodaļas, no sirds uzslavē personālu un pasaka visam kolektīvam no manis lielu paldies. Domāju, ka tas nodaļas darbiniekiem būtu svarīgi un patīkami – dzirdēt labus vārdus no galvenā ārsta. Tiesa – nezinu pat, vai to drīkst stāstīt –, es pats pa taisno no slimnīcas ar visām paunām devos uz TV3 studiju, lai vadītu ziņas. Biju atpakaļ vecajās sliedēs. Četros izrakstījos, bet jau septiņos vakarā biju kadrā.» (Smejas.)
Miega zagļi
«Domājot par veselību, man ļoti svarīgi ir labi izgulēties. Katru nakti cenšos gulēt vismaz astoņas stundas, jo, ja tas nesanāk – to ļoti izjūtu. Ja vakaros bijusi kāda ilgāka ballīte vai pasākums, nākamajā dienā, sevišķi, ja paredzēts tiešais ēters, ir grūtāk koncentrēties. Reizēm arī pa dienu paguļu vismaz desmit minūtes – piemēram, starp radio un televīzijas raidījumiem, lai pārslēgtos. Reizēm, pēc radio aizbraucot uz TV3, desmit minūtes paguļu uz Bez tabu studijas dīvāniņa, ko ik vakaru rāda pa televizoru. Tad atkal var strādāt uz pilnu jaudu! Citreiz dienas vidū restartējos mašīnā – vienkārši pasēžu kādu mirkli, aiztaisu acis un atslēdzos no ziņām, interneta, telefona... Tas palīdz! Starp citu, tieši nesen lasīju laikraksta The Guardian publiskotu britu zinātnieku pamatīgu izmeklējumu par miegu. Tajā ilgstošu pētījumu gaitā bija apstiprināta miega deficīta ietekme uz dažādu slimību rašanos. Pats par to nebiju aizdomājies, bet šī publikācija lika apjaust, cik daudz mūsu ikdienā patiesībā ir miega zagļu, sākot jau ar telefonu, kurā pirms miega gribas izpētīt jaunākās galerijas sociālajos tīklos un atbildēt uz dienas gaitā iekrātajām e-pasta vēstulēm. Tur jau arī nozagtās minūtes un stundas rodas. Man pašam ilgus gadus bija tā, ka es nevarēju aizmigt bez fonā ieslēgta televizora. Tajā, īpaši žurnālistikas gaitu sākumā, dažreiz gandrīz diennakts režīmā fonā gāja CNN ziņu kanāls. Gribējās visu zināt! Nu jau kādu laiku man guļamistabā nav televizora, un jāteic, es tiešām izguļos labāk. Tagad pat nesaprotu, kā es to varēju – gulēt pie ieslēgta televizora. Un, lai to apstiprinātu, pat nevajag britu pētījumus – vienkārši jāiznes ārā televizors!»
1. janvāra apņemšanās
«Otrs mans veselīgais ieradums, par ko pats brīnos, ka es to daru jau četrus gadus bez pārtraukumiem, – sporta zāles apmeklēšana. Nē, īstenībā, es brīnos nevis par to, ka es to daru, bet par to – kāpēc es to nedarīju jau agrāk, pirms desmit gadiem. Pievēršanās sportam sakrita arī ar laiku, kad es pēc piecpadsmit gadu darba aizgāju no Latvijas Televīzijas uz TV3, tāpēc viena pārmaiņu laika apņemšanās bija – sākt sportot. Tagad jau zinu, ka šos 1. janvāra apņemšanās skartos no citiem sportotājiem atšķir jauns sporta tērps un botas. (Smejas.) Tas bija arī stāsts par mani, bet, par laimi, man šī apņemšanās laika gaitā pārtapa par ikdienas nepieciešamību, tāpēc tagad apmeklēju sporta klubu vismaz sešas reizes nedēļā. Pirms tam biju domājis skriet, bet mani vienmēr atturēja bažas, vai es, aizskrienot, piemēram, uz Mežaparku, spēšu atskriet atpakaļ uz mājām, vai pietiks jaudas. Un būtu taču muļķīgi braukt atpakaļ ar tramvaju.
Gribas izgulēties? Vienkārši no guļamistabas jāiznes televizors!
Sporta klubā eju gan uz trenažieru zāli, gan uz grupu nodarbībām. Īpaši man patīk body pump nodarbības – stundu ilgs intensīvs treniņš. Tā laikā tiek nodarbinātas visas muskuļu grupas un nav laika pievērsties telefona zvaniem vai sociālajiem tīkliem, kā tas ir, savā nodabā darbojoties, piemēram, svaru zālē. Jā, nogurums pēc šiem treniņiem ir milzīgs, reizēm pat šķiet, ka jāpalūdz kāds, lai aiznes mani līdz mašīnai, bet tas ir citāds, patīkamāks, nekā darbadienas nogurums. Un vēl man patīk, ka vienā nodarbībā kopā sporto gan jaunieši, gan seniori, kuru vizuālais izskats apliecina, ka viņi ir ļoti labā formā, pateicoties tam, ka kustas. Tad skatos un domāju: jā, būtu labi, ja arī es pēc trīsdesmit gadiem būtu tik vitāls un spētu tik intensīvi sportot un celt tādus pašus svarus kā divdesmitgadīgie.»
Paraugs un cilvēcības pote
«Pozitīvs iedvesmas avots man šogad ir arī mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viens no maniem aktuālākajiem šī brīža darbiem ir dokumentālās filmas veidošana par prezidentes kundzi, par godu viņas gaidāmajai astoņdesmit gadu jubilejai. Tajā cenšos atspoguļot to, kā rit Vīķes-Freibergas kundzes ikdiena astoņdesmitajā dzīves gadā. Ir jau pagājuši desmit gadi, kopš Vīķes-Freibergas kundze vairs nav mūsu Valsts prezidente, bet, redzot, cik viņas darba kalendārs vēl joprojām piesātināts ar pienākumiem, gribas teikt, ka to ir gandrīz tikpat daudz kā prezidentūras laikā. Es tiešām apbrīnoju viņas fizisko un garīgo spēku šo pienākumu nastu nest. Filmēšanas procesā vairākas dienas bijām arī pie viņas lauku mājās un devāmies gan pastaigās pa mežu, gan cīnījāmies ar vabolēm un ūdensžurkām, kas kaitē Vairas kundzes rozēm un lilijām, stādījām un ravējām – netrūka arī fizisko aktivitāšu.
Apbrīnoju Vairas Vīķes-Freibergas vitalitāti un enerģiju un novērtēju viņas spēju sabalansēt gan zinātnieces darbu, gan dainu pētīšanu un memuāru rakstīšanu, gan tulkošanu, gan paralēli visam – darīt fiziski smagu darbu dārzā.
Rudens puse manā darba dzīvē pēdējos gados iezīmējas arī ar gatavošanos Latvijas lepnuma ceremonijai. Pati balvu pasniegšana ir Otrajos Ziemassvētkos, bet jau oktobrī un novembrī mēs sākam strādāt pie videostāstu veidošanas. Un tā ir lieliska iespēja attālināties no ikdienas ziņu darba un steidzīgā skrējiena, bet iedziļināties patiesos cilvēkstāstos, ko mēs ar lielu rūpību cenšamies atspoguļot. Tā ir iespēja būt klāt dzīves īstumam un sajust patiesu cilvēcisku siltumu. Iespēja saprast, ka iesnas reizi gadā vai ik pa laikam smeldzoša kāja tāds nieks vien ir.
