Šņukuriņa nedienas – kādēļ ir iesnas un asiņo deguns?

Veselība
Anija Pelūde
Anija Pelūde
6. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Tāda mīlīga ķermeņa daļa, taču – kas par raksturiņu iekšā! Te tas pil, te par sausu, un te visa galva sāp no deguna. Konsultē ausu, kakla un deguna ārsts Dr. Valdis Miglāns.

– Kāpēc vispār vajadzīgs deguns? Raizes vien – sevišķi rudenī!

 – Gandrīz vai tā sanāk! (Smejas.) Bet droši vien, ka Dievs ir visu labi apdomājis… Degunam jāveic daudz funkciju. Redzamākās – nodrošināt ožu un elpošanu. Arī imūnfunkciju, jo deguns atfiltrē lielāko daļu gaisa piemaisījumu, no tiem vairāk nekā 90 procenti paliek deguna gļotādā kopā ar citām imūnsistēmas daļām. Tādā veidā tiek prezentēta informācija, un – imūnsistēma saprot, kas notiek.

Deguns piedalās arī balss tembra veidošanā. Tas mainās, kad deguns apslimis. Tāpēc deguna veselība ir ārkārtīgi svarīga profesionāliem dziedātājiem. Vēl tam piemīt sarga funkcija – degunā atrodas nervu gali, kas jūt kairinājumu. Piemēram, ja nāsīs ievelk kodīgu vielu, sākas šķaudīšana, lai atbrīvotos no gaisa piemaisījumiem, un tad mēs zinām, ka tur nav ko savu degunu bāzt!

Elpošana nav vienkārši – ieraut pa trubām gaisu, tas tomēr ir fizioloģisks akts, kas norisinās ar noteiktu mērķi un noteiktiem parametriem.

Deguns, dziļie elpceļi un pēc tam smadzenes spēj to uztvert un saprast. Tāpēc, ja degunā notiek kādas novirzes, arī elpošana nenes gandarījumu. To mēs katrs jūtam, kad saslimstam ar iesnām. Acis spiež, galva sāp…

Deguns ir ļoti komplicēti uzbūvēts, tur ir visādas ejas un izvirzījumi, kas nodrošina gaisa aerodinamikas sistēmu. Gaiss ir arī jāsagatavo elpošanai – jāsasilda, un deguns to paveic ļoti īsā laika sprīdī, tā tiek pasargāti dziļie elpceļi. Ievelkot plaušās caur muti pārāk aukstu gaisu, rodas bronhospazmas.

Pastāv pat tāds nazobronhiālais jeb deguna un bronhu regulācijas reflekss, tas izpaužas visiem, un šajās norisēs piedalās arī klejotājnervs, tāpēc cilvēkam uzreiz mainās sirdsdarbība. Piemēram, ielecam aukstā ūdenī, un šķiet, ka sirds stājas!

Tāpēc cilvēkiem, kam deguns nestrādā un kuri elpo caur muti, iztukšojas organisma aizsargspējas, un tad var ātrāk saslimt.

Ir biežākas kakla sāpes, faringīts jeb rīkles gļotādas iekaisums, faringotonsilīts – mandeļu iekaisums.

Tikko Privātajā Dzīvē izlasīju joku: «LOR daktera labklājība turas uz puņķiem.» Rudens aktualitāte ir iesnas!

– Vispirms būtu jāsaprot, ka izbēgt no saaukstēšanās slimībām ir bezcerīgi. Nolemtība, to garantē mūsu klimats un vīrusi! Baltijā un Skandināvijas valstīs ir raksturīgi slimot ar deguna un deguna blakusdobumu iekaisumiem biežāk nekā dienvidu zemēs, kur nav tik daudz auksto, nejauko dienu un kur saules krietni vairāk.

Savukārt, cik labi mūsu imūnsistēma tam sagatavojusies, atkarīgs no katra individuāli un no ģimenes koka īpatnībām. Kam palaimējies sadalē tikt pie spēcīgas imūnsistēmas, tas slimos ne tik bieži. Bet stiprināt imunitāti ir diezgan grūti. Jo, ja tā pēc ģenētiskās programmas visus savus pienākumus nepilda optimāli – piemēram, bērnam ir alerģija, tātad jau nevajadzīga iekaisuma veidošanās –, protams, pie katras situācijas, kad parādās mazākais iemesls saslimt, arī alerģijas mehānisms ieslēdzas, un tas nozīmē, ka viņš slimos biežāk, smagāk, ilgāk.

Cilvēki kādreiz saka: «Vajag rūdīties!» Protams, tas par sliktu nenāk, ja ar rūdīšanos saprot veselīgu dzīvesveidu – kustēties, svaigu gaisu paelpot, pareizi paēst, dzīvot harmoniskāk… Bet vienalga ir cilvēki, kas visu to dara, un – slimo! Tā vienkārši notiek.

Esmu lasījis, ka ir saaukstēšanās vīrusi, kas, iekļūstot deguna gļotādas šūnās, prot izslēgt imūno uzmanību, un cilvēks – rūdies, kā gribi! – saslimst. Tad atliek tikai ārstēties.

– Jāsmērē nāsīs rinogels, lai vīrusi nemaz netiek mūsos!

– Dabas izcelsmes gelos un eļļās ir aromātiskie savienojumi, kuriem piemīt pretvīrusu, pretmikrobu darbība, tie mazina iekaisumu šūnās, veicina gļotādas pašizārstēšanos, tas viss ir jauki… Ja gela lietotājs būs cilvēks, kurš saslimst neizbēgamības dēļ, bet visādi citādi viņam imunitāte strādā pareizi – viņam nav, piemēram, ģenētiskās alerģiskās programmas –, tad prevencija, profilaktiskie pasākumi ļoti labi palīdzēs.

Toties tam, kuram bagāžā nāk līdzi alerģiskā iekaisuma tendence, rinogels un citas šāda tipa ziedes neko nedos, viņam prevencija jāveic, lai nesāktos alerģiskais iekaisums. Un te eļļas, tējas, ķiploku fitoncīdu ieelpošana vai ēšana neko pēc būtības izmainīt nevar. Ir tikai vienas zāles, kas šo situāciju spēj mainīt – intranazālie glikokortikosteroīdi. Šie hormonu preparātu aerosoli tad arī jālieto. Mūsdienās degunā pūšamie steroīdi ir gana labi izpētīti un atzīti par praktiski nekaitīgiem gan bērna, gan pieaugušo vecumā. Tos drīkst lietot gan grūtnieces, gan mammas, kas baro bērniņu ar krūti, – protams, ne visus, bet noteiktus medikamentus.

– Ja pašam piemetas rudens iesnas, ko jūs darāt?

– Vispirms jāmazina simptomi, jo gribas, lai deguns strādā un lai nav spiedīgās sajūtas sejā. Tāpēc akūtā situācijā lietoju tā dēvētos dekongestantu deguna pilienus, kas samazina asins pieplūdumu un uzkrāšanos deguna gļotādā. Taču ar tiem jāuzmanās! Vairums pilienu, kurus aptiekā var nopirkt bez receptes, drīkst lietot ne ilgāk kā 5–7 dienas, kas arī anotācijā godīgi uzrakstīts.

Pamatā tās ir trīs ķīmiskas substances – naphazolini nitras, xylometazolini hydrochloridum, dexpanthenolum –, un visas trīs ir deguna gļotādai nelabvēlīgas. Taču cilvēka dabā ir to ignorēt, jo iesnas jau retajam pāriet tik īsā laikā – vienkārši tas nav iespējams pēc iekaisuma mehānikas. Gribam vai negribam, iekaisums deguna gļotādā turpināsies trīs četras nedēļas. Tāpēc, ja pēc nedēļas deguns vēl ir ciet – es jau zinu –, cilvēks vakarā neskries meklēt citas zāles, nē, viņš paņems tos pašus pilienus, kas mājās jau ir, un turpinās tos lietot. Tā tas atkārtosies divas nedēļas no vietas, un tad jau deguna gļotāda diemžēl sāk pierast pie zālēm, un attīstās medikamentozās iesnas.

Nākamais solis… Ja no iesnām sāp galva vai seja, vai acis, vai zobi, nevajag ciest sāpes – jo sāpes cilvēku ilgāk moka, jo tās grūtāk izārstēt, un vispār tās var hronizēties un pārvērsties neiralģijās. Tāpēc jāiedzer kāds pretsāpju līdzeklis, kas reizē ir arī pretiekaisuma medikaments.

Ja cilvēks ir alerģisks, viņš var iedzert arī kādu no antihistamīniem jeb pretalerģijas preparātiem, jo tie mazina puņķu veidošanos. Te gan uzreiz jāpiebilst: antihistamīni diemžēl var sausēt gļotādas, un tas atkal nav labi, jo deguna gļotāda ārstē sevi ar to, ka ir gļotāda – tā ražo gļotas.

Slimības laikā daudz gļotu ir normāli, jo deguns šādā veidā visu, kas uz gļotādas savairojies vai uzsēdies, aizmazgā prom.

Tas pats notiek arī deguna blakusdobumos un vidusauss dobumos. Tādēļ pēc būtības alerģiskiem cilvēkiem iesnu gadījumos jālieto degunā pūšamie steroīdie medikamenti. Jo tika tā viņi var nepieļaut nopietnāku saslimšanu ar sinusītu jeb deguna blakusdobuma gļotādas iekaisuma vai ar astmas paasinājumu, vai bronhītu.

Vēl es lietoju sāls šķīduma aerosolu. Pēc pētījumiem vislabākie ir samērā augstas koncentrācijas sāls aerosoli – optimālais skaitās no 3 līdz 6 procentiem. Bet, protams, maziem bērniem un ļoti emocionāliem cilvēkiem, kas ātri visu jūt, šie nav piemēroti, jo, ja sāls koncentrācija šķīdumā pārsniedz vienu procentu, tas dedzina un kož.

Starp citu, sāls aerosols, kuru izgudrojuši Latvijas Biolat zinātnieki un dakteris un pētnieks Uģis Klētnieks, bet ražo Eiropā, ir piecprocentīgs un sasodīti efektīvs, tas saucas RinoAir. Ko hipertoniskais šķīdums dod? Tas noņem satūkumu un iedarbojas pret baktērijām. Jā, kaut gan iekaisumu rada vīrusi, tomēr visur mūsos dzīvo baktērijas – arī degunā, deguna blakusdobumos uz gļotādām, un veselība ir trauslais līdzsvars, kas starp mums un baktērijām pastāv. Savukārt, ja vīrusi sāk pārņemt gļotādu un regulēt to pēc savas iegribas, arī baktērijas sāk uzdarboties, kāda suga sāk vairoties, un līdzsvars izjūk.

Agrāk, tiklīdz cilvēks saaukstējās, viņš uzreiz dzēra antibiotikas. Tas gan bija aplam, jo, pirmkārt, pret saaukstēšanās vīrusiem antibiotikas neiedarbojas. Otrkārt, mēs arī savu mikrofloru tādā veidā sagandējam uz pietiekami ilgu laiku. Tāpēc tagad, starp citu, sāk ražot īpašus aerosolus, kas satur labo baktēriju koncentrātu un ko var iepūst degunā. Biolat jau ražo arī sūkājamas tabletes ar baktēriju koncentrātu.

Tomēr ir ārsti, kas pie saaukstēšanās iesnām joprojām izraksta antibiotikas – drošības pēc, jo «tam cilvēkam iesnas vienmēr aiziet uz deguna blakusdobumiem…».

 – Bēda, ka mēs visi tā kādreiz domājām. Bet tagad izpētīts, ka nav iespējams antibiotikas iedot profilaktiski, tā ir ilūzija. Zinātne saka: antibiotikas jālieto tad, kad baktēriju invāzija ir notikusi. Lai izrakstītu antibiotikas, jābūt izpildītiem noteiktiem kritērijiem. Proti, dobumos jābūt strutām, ko var redzēt rentgenā, un ir jābūt izmaiņām analīzēs.

Protams, ja cilvēkam ir, piemēram, hroniska leikoze vai HIV, vai smags cukura diabēts, un imūnsistēma galīgi dekompensēta, tad viņam jādod antibiotikas. Bet ne jau visiem, kas saslimuši vienkārši ar iesnām! Un tā ne vienmēr ir daktera vaina. Mēdz būt, kā es saku, priekšnieka tipa pacienti, kam «rīt jābūt seminārā» vai «rīt jālido uz Ameriku» un «man obligāti jābūt uz strīpas». Tad mēs šādam pacientam mēdzam izrakstīt antibiotikas, lai nopērk, bet ar piebildi – «Kamēr vēl nekas neliecina par sastrutojumu, nelietojiet.»

Starp citu, arī deguna blakusdobuma iekaisumus vairs neārstē ar antibiotikām – ārstē ar pūšamajiem hormoniem, jo tie ir spēcīgi pretiekaisuma līdzekļi un mazina visu veidu iekaisumus, arī alerģisko. Turklāt tie iedarbojas ar mazāku devu un tikai lokāli – tur, kur medikamentu iepūš, nevis kā tablete vai šprice sistēmiski pa visu organismu. Kas visu šo uzskatīto labumu dēļ notiek? Iekaisums mazinās, deguna blakusdobumi vairs nenoslēdzas, pat atveras, cilvēks var labāk paelpot, un dobumi paši izārstēties. Tur tā hormonpreparātu priekšrocība!

 Antibiotikas dod tikai tad, ja notikusi infekcijas ģeneralizēšanās – kad ir septiskas parādības, tātad drudzis, augsta temperatūra, sliktas analīzes. Antibiotikas nav izvēles preparāts. Citādi mēs nonākam pie situācijas, ka LOR ārsta tipiskais pacients ir cilvēks, kurš pabijis pie ģimenes ārsta vai pie cita kolēģa un nu saka: «Es saslimu, man vajadzēja būt uz strīpas, izrakstīja antibiotikas, es tās izdzeru, nedēļu bija jau labi, un tagad aizkrita auss.» Jā, jo izveidojas serozs vidusauss iekaisums!

Atgriežoties pie akūtām saaukstēšanās iesnām… Lietoju arī augu ekstraktu tabletes, kuru efektivitāte balstīta pētījumos. Jo šie preparāti veicina gļotu pašizārstēšanās mehānismus. Palielina sekrēciju gļotādā, sašķidrina gļotas, un tiem pierādīta neliela pretiekaisuma darbība. Vācijā, piemēram, sinoprekss ir ierakstīts saaukstēšanās slimību ārstēšanas vadlīnijās.

– Cilvēki sūdzas, ka viņiem ir arī ļoti sauss deguns, veidojas kreveles nāsīs.

– Diemžēl mūsu klimatiskā zona… Kad rudenī ieslēdz centrālapkures radiatorus vai siltās grīdas, tas ārkārtīgi sausina gaisu. Relatīvais gaisa mitrums nokrītas līdz 40 procentiem, kas ir par maz, degunam vajag 60–80 procentus. Tāpēc pacienti stāsta, ka īpaši naktīs grūti elpot – deguns taisās ciet un no rīta ir sakreveļojies.

Ir arī slimības, kas izraisa deguna gļotādas sausumu. Tas var būt dažu medikamentu blakusefekts. Šajā ziņā grēko, piemēram, pretalerģijas zāles, psihotropie līdzekļi, daļa no asinsspiedienu regulējošām zālēm, jo tās iedarbojas visos asinsvados. Deguna gļotādas asinsvads atslābst, tajā uzkrājas vairāk asiņu, dziedzeru darbība izmainās, un cilvēks to izjūt kā aizliktu degunu, sausumu, kairinājumu, ir jāklepo.

Bet asinsspiediena zāles taču jādzer. No tām nedrīkst atteikties!

– Tad der manis jau pieminētie sāls aerosoli un deguna gļotādas eļļošana. Deguna ziedes spēj zināmā mērā mazināt ciešanas, ko rada sausums degunā. Vēl jāmitrina gaiss telpā. Kaut vai slapju dvieli uzliec uz radiatoriem.

– Vēl viena deguna nediena – tas mēdz asiņot.

– Starp citu, deguna asiņošana notiek arī pie saaukstēšanās infekcijām, jo vīrusi bojā gan deguna gļotādu, gan asinsvadu šūnas, un tad viegli rodas visvisādi defekti. Ir pat vīrusi, kas izraisa ko līdzīgu čūlošanai uz gļotādas virsmas, un, ja asinis pievadošais asinsvads atrodas tuvumā, puņķi kļūst asiņaini.

Bet lielākoties asiņošanas iemesli nav saistīti ar deguna problēmām. Tie ir hipertensija jeb augsts asinsspiediens, cukura diabēts.

Jo no šīm slimībām cieš visas šūnas ķermenī, arī asinsvadu un gļotādas, tāpēc asinsvadi vieglāk plīst un vieglāk plaisā gļotāda. Vai arī – cilvēkiem gados jālieto zāles, kas šķidrina asinis, sirds aspirīns. Lai gan kardiologu grāmatās un žurnālos raksta, ka aspirīns asiņošanu neveicina, bet mēs taču zinām, ka veicina. Arī pacienti, kas lieto speciālos asins šķidrinātājus, ir kandidāti deguna asiņošanai.

Bērnu vecumā deguna asiņošana parasti nav bīstama. Satraucoša, jā, jo vienmēr rada izmisumu apkārtējos – asiņo bagātīgi, nerimstas, bet – tādā gadījumā, galvenais, būtu jāzina, kā uzvesties. Pirmkārt, jābūt sēdus stāvoklī, nevis guļus. Galva nedaudz jānoliec uz priekšu, lai pa degunu viss pil laukā. Kas kaklā ietek, tas viss jāizspļauj. Asinis nedrīkst norīt! Jo, ja asinis par daudz sarīsies, kuņģī radīsies viela, kas izraisa vemšanas refleksu un vemjot asinsspiediens cilvēkam ārkārtīgi paaugstinās, tātad deguna asiņošana var ar jaunu spēku atjaunoties, un tad gan īsā laikā iespējams zaudēt ievērojamu daudzumu asiņu un var rasties bīstama situācija.

Nākamais solis – jāpieliek aukstums, no saldētavas jāpaņem ledus vai kāds saldēts produkts, jāietin plānā dvielī. Ir divas vietas, uz kurām aukstumu var likt: deguna saknes rajona – tātad starp acīm, kur deguns pievienojas pie sejas –, vai arī uz pakauša. Slimnīcā parasti liek uz pakauša. Jāpatur desmit minūtes.

Tālāk – ja mājās ir kaitīgie deguna pilieni, vajag ar tiem bagātīgi samitrināt vates tamponu, iebāzt nāsī un paturēt. No medikamenta asinsrite degunā piebremzējas, asinsvadi iztukšojas, un arī asiņošana pāriet. Bet, ja šādas elementāras darbības nepalīdz, jāsauc neatliekamā palīdzība, un viņi attiecīgi reaģēs. Jo deguna asiņošana var būt arī dzīvībai bīstama.

– Labi, asiņošana apstājas… Ko tālāk?

– Jādzīvo saudzīgā režīmā, jo degunā ir pušums, un tas pa vienu dienu nesadzīs. Vajadzīgs laiks – vismaz nedēļa.

Nedrīkst ēst un dzert neko karstu, nedrīkst iet vannā un karsēties pirtī, nedrīkst sportot, citādi deguns atkal asiņos.

Deguna gļotādu vajag ieeļļot, lai brūces krevele neizžūst.

– Asinsvadus degunā var arī piededzināt. Vai tas nav efektīvāk?!

– Piededzināšana der, ja asiņošana notiek šobrīd un tagad un cilvēks nokļūst pie lora, kuram ir viss vajadzīgais aprīkojums. Taču, ja asiņošana jau pārgājusi, tad gan prātīgs dakteris lielākoties neko nesāks darīt, jo dedzināšana arī ir trauma. Turklāt piededzināt var tikai to, kas labi redzams – jā, asinsvads ir pušu un pulsēdams dzen laukā asinis. Taču bieži vien, it īpaši, kad asiņošanu ietekmējušas vīrusinfekcijas, pušumu degunā ir daudz, un tad nu iedomājieties, kas ar degunu notiks, ja piecās sešās vietās to ar elektrisko koagulatoru piededzinās!

Tur var rasties problēmas – var iet bojā deguna skrimslis un izveidoties caurums. Lūk, arī avots pacientu un reizēm arī ārstu neizpratnei: «Kā? Kāpēc nepiededzināja?!» Vēl joprojām sastopama prakse, ka cilvēkam asiņoja deguns, asiņošana pāriet un ģimenes ārsts viņu pēc tam nosūtu pie lora ar domu, lai degunā piededzina vainīgo asinsvadu. Bet, pirmkārt, jautājums – vai lors var šo asinsvadu redzēt? Otrs – vai konkrētajam loram ir tāds aprīkojums? Trešais – vai vajag? Citreiz, piededzinot asinsvadu, tas tiek traumēts kaut kur dziļāk audos, kur asinsvads ir attiecīgi platāks, un tas nav labi…

– Ir ārsti, kas asinsvadu sieniņu stiprināšanai iesaka palietot askorutīnu, kas ir askorbīnskābe plus rutīns.

– Kad ir pavasaris un vitamīnu rezerves mazinās, jā. Bet citādi, ja cilvēks ikdienā ēd sabalansētu uzturu, es baidos, vai askorutīns, salīdzinot ar dārzeņiem un augļiem, būs tik lietderīgs. Ar uzturu mēs C vitamīnu uzņemam organismam daudz pieņemamākā veidā.

Ir speciālas zāles, kuras satur aktīvo vielu kapronskābi un kuras mēs citreiz dodam pirms vai pēc operācijas. Tās sarecina asinis pušumu vietās, bet ne visā organismā kopumā. Es arī šīs zāles mīlu izrakstīt, it īpaši, ja ir deguna asiņošana, kas atkārtojas – nereti tā ir ļoti laba izeja.

Kas vēl jādara? Vajag izmērīt asinsspiedienu. Jo, ja spiediens ir augsts, var dzert zāles un piededzināt asinsvadus degunā, cik grib, bet problēma nerimsies.

– Kas ir hroniskas iesnas un kā tās ārstē?

– Cilvēkam visu laiku deguna gļotādā uzturas iekaisums, un mēs mēģinām atrast citus iemeslus, kāpēc deguna funkcionēšanas process traucēts. Kādus? Varbūt ir nepareizības deguna konstrukcijā. Varbūt cilvēkam jāstrādā apstākļos, kur nemitīgi jāieelpo kaitīgi putekļi, varbūt viņš dzīvo mitrās, pelējušās telpās. Arī alerģiskā cilvēka karma veicina, ka viņam jācieš no hroniskām iesnām. Hronisks kuņģa iekaisums, kas izpaužas ar atvilni, deguna un aizdegunes gļotādā uztur iekaisumu.

Par ārstēšanu… Reizēm ir vērts operēt, jo tā var deguna dobumu paplašināt, bet – vispirms mēs piedāvājam pamēģināt ārstēties ar zālēm. Tie atkal ir steroīdu aerosoli, kurus pūš degunā, un, zināt, brīnumainā kārtā dažreiz izdodas no hroniskajām iesnām atbrīvoties. Tikai tad cilvēkam jābūt līdzestīgam – jāsaprot, ko ārsts no viņa gaida.

Iespējams, ka zāles degunā būs jāpūš mēnešiem, pat gadiem, un tad varēs iztikt bez ķirurģiskas iejaušanās un ikdienā justies daudzmaz kvalitatīvi.

Bet ir arī pacienti, kas to diemžēl nesaprot – nepieņem šādu variantu.  

Daudziem ir arī visādi šķībumi deguna uzbūvē, starpsienas izliekumi, cauras atverītes uz blakusdobumiem. Tur ar zālēm neko nevar izdarīt, vajadzīga operācija.

– Ko cilvēkam tas nozīmē – viņam operē degunu?

– Operācijas mērķis ir panākt, lai deguns elpotu, un tas arī notiek. Ne uzreiz otrā dienā pēc operācijas, nē, paiet mēnesis, kamēr deguns sadzīst, tad vēl divi trīs mēneši, kamēr visi regulācijas procesi degunā atjaunojas. Bet būtībā deguns pēc operācijas strādā, deguna blakusdobumi ir pietiekami labi savienoti ar deguna dobumu, līdz ar to degunā ir ieviesta zināma kārtība, kā Dievs bija iecerējis.

Tādu operāciju, ka jāizlabo tikai un vienīgi deguna starpsiena, praktiski nav, jo parasti jārisina problēmu komplekss – labo šķībo starpsienu, biezo gļotādu, nepareizo gliemežnīcu, šaurās dobuma atveres, vēl jāpamaina atipiskais dobumu novietojums… Kad to visu izdara, iespējams, dzīve tiešām kļūst citādāka.

Jā, mēs ar operāciju nevaram, piemēram, izārstēt alerģiju un to, ka cilvēkam darbā būs jāieelpo cementa putekļi. Un tomēr, ja cilvēka deguns cieta no vairākiem faktoriem – viņam bija alerģija un vēl slikta arhitektūra, tad pēc operācijas puse problēmu jau ir zudušas. Iespējams, cilvēkam būs kādas sūdzības par degunu un nāksies lietot zāles, taču tas viss nebeigsies, kā saka, tik skumīgi, ka jādzer antibiotikas un regulāri jāņem darba nespējas lapa.

Mūsdienās operācijas nav arī tik bēdīgi slavenas, kā tas bija laikā, kad tikko sāku strādāt. Toreiz 90 procentus ķirurģijas veica vietējā anestēzijā, un tas cilvēkam bija nepatīkami. Degunu vēl aizbāza ar tamponiem, domājot, ka tas neļaus brūcei asiņot… Tagad visi šie aspekti ir mainījušies. Operācijas parasti notiek narkozē, ciešanu nav. Pēc operācijas tamponu degunā lielākoties neliek. Cilvēkam jārēķinās, ka pāris nedēļas būs izteiktas iesnas, bet beigās, kad viss sadzīst, ir patīkami.

  Kā degunā tiek iekšā?! Caur nāsīm vai muti?

 – Mūsdienās tas viss notiek caur nāsīm. Operācijām radīti speciāli instrumenti, ar kuriem var paskatīties un padarboties aiz stūra dziļāk degunā. Tie ir teleskopiskās lēcas, mikroskops un endoskops.

– Elpot traucējot arī deguna polipi…

– Tie parasti rodas alerģiski noskaņotiem cilvēkiem un it īpaši tiem, kam alerģija ir kombinācijā ar bronhiālo astmu. Deguna polipoze vairāk skar pieaugušos, ne bērnus, bet, kāpēc tā attīstās, vēl nav līdz galam izpētīts. Acīmredzot polipoze ir kāda ģenētiska programma. Proti, deguna gļotādā veidojas iekaisums – gļotādā tiek uzkrātas vielas, kuras nosaka, ka tai vajag sabiezēt un kļūt izteikti tūskainai.

Tūska gļotādu izspiež no dobumiem laukā un degunā veidojas tādi kā vīnogu ķekari. Ja veicas, pret polipiem palīdz zāles – pūšamie steroīdi, bet diemžēl, ja polipi izauguši pārāk lieli un aizsprostojuši lielāko daļu dobumu savienojumu, nekas cits neatliek, kā tos ķirurģiski noņemt. Taču ar šo operāciju nav iespējams izmainīt ģenētisko programmu, slimība iet uz priekšu un netaisās norimt. Tas nozīmē, ka šiem pacientiem visu dzīvi jālieto degunā pūšamie steroīdi, un tad var cerēt, ka slimība piebremzējas un recidīvs – jaunu polipu parādīšanās – būs nevis pēc gada, bet pēc pieciem vai desmit.

Otrs paņēmiens, kā tikt galā ar polipozi, – pārcelties uz dzīvi siltajās zemēs, tad slimība lielākoties pati no sevis apstājas.

Ir cilvēki, kas padsmit reižu operējušies, un pēkšņi liktenis viņiem piespēlē iespēju dzīvot kaut kur citur, un viss ir kārtībā – astma pāriet, un polipi neaug.

– Kā reaģēt, ja puikas kāvušies un tavējais riktīgi dabūjis pa degunu?

– Jebkura trauma, ja ir skrimšļa plīsums vai deguna kaula lūzums, ir gandrīz simtprocentīgs garants tam, ka vēlāk būs problēmas ar deguna elpošanu. Jo cietusī vieta sarētojas, un rētošanās process ir neprognozējams. Šajā ziņā LOR daktera pacients ir vecumā starp trīsdesmit un piecdesmit gadiem, parasti viņš brīnās: «Tas taču, dakter, bija tik sen – skolas gados pamatīgi sakāvos!»

Jā, tad problēmu nebija, traumētais deguns sāk izpausties vēlāk, kad tas ir jau palietots. Degunam vairs nav agrākās kapacitātes, lai katru reizi varētu ātri pielāgoties gaisa maiņām vai ķermeņa stāvokļa maiņām un citiem nosacījumiem. Un tad tās deguna vainas parādās – neelpo viena puse, naktī sliktāka elpošana…

 Ko es varu ieteikt? Jāsargājas no traumām.

– Bet, kāpēc no rīta viena nāss ir ciet un otra vaļā, lai gan dzīve nekad pa degunu nav dabūts?

 – Jo degunam ir autonoma regulācija. Naktī parasti aiztaisās zemākā puse, tur uzkrājas vairāk asiņu. Tad cilvēks pagriežas uz otra sāna, un aiztaisās otra puse. Ja ir regulācijas disbalanss, kamēr virmo skaistā jaunība, to nejūt, bet vēlāk gan sāk traucēt.

Vai tev ir sinusīts?

 Sinusīts ir deguna blakusdobuma gļotādas iekaisums.

MAZIE kritēriji LIELIE kritēriji
Galvassāpes Sāpes vai spiediena sajūta sejā
Sāpes, spiediena, pilnuma sajūta ausīs Pilnuma sajūta sejā
Zobu sāpes Traucēta elpošana caur degunu
Nogurums Strutaini izdalījumi no deguna
Halitoze jeb slikta elpa Drudzis
Klepus Hiposmija – smaržu sajūtas pavājināšanās, anosmija – ožas zudums
  • Ja saaukstēšanās vai vīrusu izraisītu iesnu gadījumā parādās 2 vai vairāki LIELIE simptomi vai 1 LIELAIS + vismaz 2 MAZIE simptomi, noteikti vajadzētu apmeklēt ārstu, lai noskaidrotu situāciju un apspriestu tālāko rīcību.
  • Neskaidrās situācijās, lai pieņemtu pareizo lēmumu, var veikt deguna blakusdobumu rentgenogrammu.

Jautājumi, pirms dodies pie deguna ārsta

  1. Pārdomā atbildes! Tās intereses LOR dakteri.
  2. Cik sen tev jau ir problēmas ar degunu – sūdzību ilgums?
  3. Vai apgrūtināta elpošana ir tikai caur vienu nāsi vai caur abām nāsīm?
  4. Vai mēdz būt tā, ka deguna obstrukcijas (sašaurināšanās) sajūta periodiski mainās vienā vai otrā nāsī?
  5. Kādi ir pavadošie simptomi? Proti, vai ir tikai deguna aizlikums vai arī tas kombinējas ar pastiprinātiem izdalījumiem deguna dobumā, aizdegunē, acu asarošanu, šķaudīšanu, asiņošanu no deguna?
  6. Kas provocē simptomus un kas tos atvieglo?
  7. Vai bijušas deguna, sejas traumas?
  8. Vai ir veiktas operācijas galvas, sejas, deguna apvidū?

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+