Reimatoīdā artrīta paciente Aiga Siliņa: Kad mīlestība ir līdz kaulam, arī slimība atkāpjas!

Stiprie stāsti
Zane Eniņa
26. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Vecbrālis
Teikt, ka Aiga Siliņa kopš 20 gadu vecuma sadzīvo ar reimatoīdo artrītu, būtu ļoti neprecīzi. Jo patiesībā viņa smejas, dejo un mīl, par spīti šai slimībai, – tā, ka visveselākās var tikai balti apskaust.

Sēžam un runājamies Aigas dzīvokļa lodžijā. Viņas vīrs Mārtiņš mums atnes kafiju un ūdeni ar ledu un vēl uzspiež Aigai kārtīgu buču, nosmērēdamies ar viņas spilgto lūpukrāsu. Ik pa brīdim parādās arī Aigas dēliņš Oskars: apliek rokas mammai ap kaklu un samīļo, bet Aiga runājot smejas vien. Prieks kā labdabīgs vīruss izplešas ap šiem cilvēkiem. Nerodas iespaids, ka tāda izturēšanās būtu tēlota tāpēc, ka atnācis svešs cilvēks.

Un Aigas stāsts apstiprina, ka uz šāda sirsnības un mīlestības viļņa viņa šūpojas jau kādu laiku – par spīti hroniskai slimībai, kas negrib laist vaļā. Tā nav traucējusi, bet, tieši otrādi, nostiprinājusi arī Aigai raksturīgo attieksmi – it visā saskatīt labo. Vai censties saprast, kas ir konkrētās situācijas sniegtā mācība. 

Imunitāte, kas aiziet pa fāzi

Pirms sarunas, fotosesijas laikā, vērojot Aigas ašo, elastīgo gaitu un komiskos izgājienus, kas mums ar fotogrāfu un stilisti liek smieties vai līdz krampjiem, drusku bažīgi pie sevis domāju – jā, lieliski, bet vai šai starojošajai sievietei patiešām ir kāds stiprais stāsts? «Man ir reimatoīdais artrīts – tā ir mana diagnoze,» paskaidro Aiga. «Tā ir autoimūna saslimšana, kas rodas ne no kā – šīs slimības ir pilnīgi crazy, uzkrīt kā sniegs uz galvas.

Organismā notiek kaut kāds klikšķis, un tas izdomā, ka locītavas ir kaut kas vīrusam līdzīgs, tāpēc no tām jātiek vaļā. Un sāk ar tām cīnīties – visu laiku tās bendē.

Kāpēc šāda slimība sākas? Arī tas nav skaidri zināms. Man ir teikts, varbūt tāpēc, ka man bērnībā ir bijušas angīnas – iekaisuma process, kas ir aizgājis pa fāzi. Runā, ka šī slimība varot arī tāpat pāriet – ne no kā.» 

Aiga saslima, kad viņai bija 20 gadu – tātad gandrīz pirms 17 gadiem. «Viss sākās ar to, ka man vienā jaukā dienā iesāpējās īkšķis. Sāpēja un nepārgāja. Gāju taisīt rentgenu, arī citas pārbaudes, bet ilgu laiku neviens nesaprata, kas man kaiš. Pati domāju – laikam esmu kaut kā to sasitusi, nebija nekādu aizdomu, ka ir kas nopietns.»

Aigai veicās, ka vecākiem labs paziņa bija ģimenes ārsts un reimatologs Alberts Auce, kurš nu jau pensionējies, bet tolaik viņš vēl strādāja un uzņēma viņu savā pacientu lokā. «Būdams reimatologs, viņš uzreiz saprata, kas man vainas, un par mani ļoti cīnījās. Man veica visus izmeklējumus pēc kārtas – magnētiskās rezonanses un ko tik vēl ne –, līdz apstiprināja diagnozi. Un tad sākās… Jo efektīvu zāļu jau īsti nebija. Nē, kaut kādas jau bija, bet to iedarbības procesā tika nomākta imūnsistēma – lai tā nebūtu tik aktīva un nebojātu locītavas. Taču vēl nebija izdomāts, kā imunitāti atslēgt tikai attiecībā uz locītavām, bet ne uz visām īstajām slimībām. Mana imunitāte vairs necīnījās ne pret ko: ja saslimu ar gripu vai kādu citu vīrusu, man bija pilnīgs čau, jo tad vienmēr slimoju ļoti smagi.»

Par laimi, parādījās gaisma tuneļa galā: Latvijā sāka izmēģināt kādu jaunu medikamentu pret reimatoīdo artrītu, un Aigai radās izdevība tapt par izmēģinājuma trusīti – iekļūt klīniskā pētījuma pacientu grupā.

Kaut arī tas izklausās nedroši, katrs, kurš pieredzējis bezizejas situāciju, šādā iespējā redz atmirdzam cerību stariņu.

«Mani ielika Stradiņa slimnīcā un gatavoja pētījumam – atkal pārbaudīja no visām pusēm, veica entās analīzes. Beigu beigās līdz pētījumam tomēr netiku, jo… paliku stāvoklī!» Aiga garšīgi iesmejas. 

Kā brīnumains inkubators

Jaunie apstākļi pielika punktu ne tikai viņas dalībai jauno zāļu izmēģinājumā – grūtniecības dēļ vairs nedrīkstēja lietot arī līdz šim izmantotos medikamentus, kuri, lai vai kā, slimības simptomus tomēr mazināja. Tomēr nenotika tā, ka Aiga bez zālēm bija spiesta paciest sāpes, kas ir galvenais simptoms reimatoīdajam artrītam – slimībai, kas vispirms skar plaukstu un pēdu locītavas.

«Kad sieviete paliek stāvoklī, virsnieres dara brīnumus – izstrādā vielas, kas palīdz noturēties pie labas veselības. Visu grūtniecības laiku jutos pat ļoti labi! Piedzima Alise, bet tad, kad beidzu viņu barot – viņai laikam bija gads un viens mēnesis –, tad gan sākās!»

Organisms, kas bija it kā mobilizējies jaunās dzīvības laišanai pasaulē, atslāba – situācija pasliktinājās tā, it kā būtu ar nazi nogriezts.

«It kā es būtu inkubators, kas bija izpildījis savu funkciju un nu vairs nav vajadzīgs,» smejas Aiga. Sākās baisas sāpes, bet medikamentus viņa nelietoja, jo vēlējās uzreiz otru bērniņu – zāļu dzeršana tik un tā būtu jāpārtrauc pusgadu pirms plānotās grūtniecības. «Laikam tajā laikā turējos tikai uz pretsāpju zālēm, jo ļoti sāpēja. Rokās nebija spēka. Visi jau bija pieraduši, ka es nevienu pudeli nevaru attaisīt un neko smagāku panest,» viņa stāsta. «Tomēr centos pretsāpju medikamentus lietot tikai vienu reizi dienā – izdzēru uz nakti, jo tad sāpēja vistrakāk. Reimatoīdais artrīts ir tāda slimība, ka tad, kad esi izvingrojies un iekustējies, jūties normāli, bet, kad kādu laiku esi pabijis mierā, teiksim, ilgi sēdi vai guli, pēc tam vispār nevari izkustēties.»

Artrīts arī pamazām deformēja plaukstu un pēdu locītavas: Aiga rāda, ka plaukstas vairs nespēj novietot taisni – tās izplešas uz āru kā spārniņi. Arī pirksti vairs nav taisni. Kā uguns sausā pļavā slimība no plaukstām un pēdām pārsviedās uz lielajām locītavām – sāpēja te elkoņi, te pleci. «Vienu brīdi man sāpēja arī žoklis – tā taču arī ir locītava.»

Tad pieteicās otrais bērniņš – Oskars, taču virsnieres otrreiz brīnumus vairs nedemonstrēja.

«Kāpēc? Man liekas, tāpēc, ka ar pirmo mazuli biju uzraudzībā pie ginekoloģes endokrinoloģes Astrīdas Tirānes – viņa man deva kaut kādas zāles, lai man ir vieglāk, bet pēc tam sekoja baigais kritiens uz leju, kas ļoti nepatika manam dakterim Aucem. Cik saprotu, viņi abi man centās palīdzēt pēc labākās sirdsapziņas, bet – katrs no sava skatpunkta. Otrajā reizē pie Tirānes tomēr nebraucu.» 

Šajā vietā Aiga ietur nelielu pauzi un apjautājas, kāda ir mana attieksme pret ezoteriku. Un pastāsta, ka, gaidot otro bērniņu, viņai palīdzējis reiki. «Es pati nesāku ar to nodarboties, bet pie mums uz Liepāju brauca viens dziednieks no Kuldīgas. Es vienkārši gulēju, bet viņš man laida cauri enerģijas.

Nezinu, vai tas ir galvā vai kā, bet man palīdzēja.

Jau pirms tam viņš man bija palīdzējis, kad man vairogdziedzeris bija čupā, bet no pretsāpju zālēm sabojājās arī kuņģis.»

Pēc tam, kad piedzima Oskars, Aigai kļuva pavisam slikti: viņa jutās tik vārga, ka mazo pat nevarēja izcelt no gultiņas, nevarēja noturēt rokās. Māmiņa savam mazulim tomēr ļoti gribēja dot savu pienu, tāpēc medikamentus lietot nedrīkstēja, lai bērnu nenozāļotu. Tā nu viņa gulēja gultā, un Oskars – blakus. Kaut kā cīnījās un mocījās ar barošanu, līdz dēliņam bija astoņi mēneši. «Pamazām pārtraucu barot pati. Un tad iedomājos – pag, bet kur tad palika tas pētījums? Man taču tajā vajag tikt! Bet izrādījās, ka pētījums ir jau beidzies un jaunās zāles – apstiprinātas lietošanai reimatoīdā artrīta pacientiem…»

Tā Aiga nokļuva Stradiņa slimnīcā pie Alberta Auces drauga un kolēģa – reimatologa Vladimira Lavrentjeva. Tā kā Aigas analīžu rezultāti bija ļoti slikti, konsilijs nolēma, ka viņai ir jālieto jaunais medikaments. «Un viss. Kopš tā laika es reizi trijos mēnešos braucu uz Rīgu, man izraksta recepti, es iegādājos šprices un reizi divās nedēļās špricēju zāles. Pa šo laiku medikamenti man vienu reizi nomainīti – no vājākā varianta uz vidēji stipro. Nekādus slimības simptomus es nejūtu. Vienīgais mīnuss, ja to par tādu var uzskatīt, – esmu šo zāļu dēļ nonākusi tuberkulozes riska grupā, tāpēc reizi sešos mēnešos man jātaisa arī rentgens.» 

Mirt deju laukumā

Vienu pamatīgu slimības saasinājumu Aiga tomēr vēl piedzīvoja 2018. gadā, kā dejotāja piedalīdamās Latvijas simtgadei par godu rīkotajos Dziesmu un deju svētkos.

«Svētkos bija nenormāla slodze: bija daudz jādejo, uz laukuma – te karsts, te auksts, te atkal karsts… Bet pa nakti jāguļ gandrīz uz zemes. Un kas nu tā par gulēšanu, ja visi dzied un līksmo līdz sešiem no rīta!

Kad pēc pēdējā koncerta aizbraucu mājās, divas nedēļas nogulēju gultā, jo vispār nespēju paiet.

Tik ļoti man sāpēja ceļi.» Viņa atzīst – tik liela piepūle ar viņas slimību nekādi nebija savienojama, tas bija kaut kas tāds, ko nebūtu vajadzējis darīt, bet –  simtgade paliek simtgade. Aiga nosmej – tādu svētku dēļ būtu vērts pat mirt deju laukumā! 

Aiga pastāsta, ka dejo kopš divu gadu vecuma – arī visu laiku, kopš viņai diagnosticēja reimatoīdo artrītu, par spīti slimībai. Kādreiz dejoja Liepājas tautas deju ansamblī Vaduguns, bet, kad tas izjuka, kļuva par Grobiņas vidējās paaudzes deju kolektīva Sudmaliņas dalībnieci. Dziesmu un deju svētkos viņas ansamblis piedalījās ar divpadsmit pāriem. «Tas ir daudz – parasti ir knapi astoņi,» viņa lepojas. «Mēs ļoti savācāmies – dejojām visas tās pašas skaistās divpadsmit pāru dejas, ko Rīgas kolektīvi. Tie bija tik superīgi svētki! Piedalījāmies arī pašā finālā!»

«Vai dejošana man nāk par labu? Domāju, ka visus šos gadus tā mani uzturēja pie dzīvības, jo, ja nekusties, tad ir cauri. Pēdējos gados gan jūtu, ka ir grūtāk, jo arī gadi jau nāk klāt – neesi vairs kā jaunībā. Man arī ļoti sāka sāpēt šeit,» Aiga rāda pēdas, kurām gan iekšējā, gan ārējā malā artrīta dēļ pirkstu locītavas izgriezušās uz āru.

Lai pasargātu kaulus, organisms ap izvirzījumiem veidojis aizsargslāni, tādu kā polsterētu atbalsta laukumu. Pēdas viena pēc otras izoperētas, tāpēc kopš pavasara Aiga nedejo. Nejauši, bet veiksmīgi atveseļošanās posms pēc operācijas sakrita ar kovidkrīzi, kuras laikā visi tika aicināti palikt mājās. Septembrī, kad pēdas atkal būs gatavas slodzei, viņa atsāks dejot. 

Otrs, vēl neparastāks fitness Aigai bijusi profesija, ko viņa apguva pēc 2008. gada krīzes, – viņa izmācījās par vaksētāju. «Domāju, ka arī tas mani visu laiku uzturēja formā, jo ļoti daudz jādarbojas ar rokām – jāklāj vasks, pēc tam jānoplēš. Tā vingroju visu laiku! Man tas arī ļoti patika, jo man ir tuva gan skaistumkopšana, gan medicīna. Sāku pat mācīties medicīnas skolā, bet pēc šķiršanās to nācās pārtraukt – bija jāiet strādāt.» 

Labākais cilvēks pasaulē

Aiga pastāsta, ka trīsdesmit gadu vecumā izšķīrās no vīra, ar kuru bija kopā daudzus gadus – abi iepazinās, kad viņai bija četrpadsmit.

«Kā bērni satikāmies, dzīves laikā izaugām, bet – katrs citādi,» Aiga sakāmo papildina ar žestu, ar katru roku parādot uz citu pusi. «Kāpēc es par to esmu tik atklāta? Vēlos cilvēkiem pastāstīt, ka pirms šķiršanās man bija ļoti bail – tajā laikā man nebija darba, bet bija diagnoze un divi mazi bērni. Biju arī pieradusi, ka vīrs nodrošina ģimeni – es varēju atļauties būt pārsvarā tikai bērnu māte. Tad, kad šķīrāmies, likās – viss, mana dzīve beidzas, kaut gan es biju tā, kas ierosināja likt punktu, jo es šajās attiecībās vairs nevarēju elpot.» Aigai šķiet, ka tieši šķiršanās laikā viņa beidzot pieaugusi, jo daudz strādājusi ar sevi – lai nenodarītu pāri citiem, lai nesāpinātu bērnus. 

«Bet pēc tam… Es dabūju darbu – nu jau četrus gadus strādāju uzņēmumā Tonus elast par pārdošanas menedžeri. Tiku pie dzīvokļa… Un satiku labāko cilvēku pasaulē – Mārtiņu!» 

Abi iepazinās 2017. gadā. «Pēc pusgada viņš mani bildināja, pēc gada apprecējāmies. Jo tas bija kā zibens no skaidrām debesīm – vienkārši saproti, ka ir. Manējais,» viņa stāsta, acīm zibot. «Pirmajā randiņā kā satikāmies, tā arī viņš pie manis palika.

Jo tādā vecumā tu taču saproti – ir vai nav. Nav vairs nekādas tēlošanas. Un tu nesāc gaidīt to, par ko skaidri zini – nebūs.

Sak, varbūt tomēr mainīsies.» 

Lai nebūtu ilūziju, abi jau pašā sākumā vienojās par to, ko no otra gaidīt, ko ne. «Es pateicu – es ēst negatavoju, bērnus vairs negribu. Esmu tāda un šitāda. Vai nu tu mani ņem, vai tur ir durvis! Arī Mārtiņam ir sava bagāža – viņš ir mednieks, spēlē futbolu… Un arī viņam ir divi bērni no iepriekšējās laulības – tā mēs abi kopā audzinām četrus.»

Visas puses spējušas saglabāt labas attiecības – gan pieaugušie savā starpā, gan ar bērniem. Aiga saka: «Saprotu, ka bijušais vīrs, kurš arī tagad laimīgi precējies, man vienmēr būs svarīgs cilvēks, jo mēs tik ilgi esam bijuši kopā. Bērniem saku – tagad viņš man ir kā brālis. Ir, bija un būs.» 

Mīlestība līdz kaulam

Aiga ar Mārtiņu abi pieņēma viens otru tādus, kādi ir, un ir laimīgi savā mīlestībā. «Esam kopā tikai divus gadus, bet tāda sajūta, ka jau desmit! Kad ir tāda mīlestība – līdz kaulam, arī slimība atkāpjas. Ja abi mīl, tad nekas cits neatliek kā piepildīties –  ja došana ir no abām pusēm,» viņa saka un piebilst: «Laikam feisbukā nesen izlasīju tādu domu – tad, kad tev līdzās ir īstais vīrietis, tu pēkšņi esi gan skaista, gan tieva, gan māki gatavot. Un vari atļauties būt pati. Tas pilnīgi ir stāsts par mani! Jo es nekad neesmu jutusies ne skaista, ne gudra – nekāda! Bet tagad es kādam esmu viss. Tas man ļauj lidot.

Un tas pats ir arī no manas puses – arī viņš man ir viss. Un ar šo sajūtu man vairs nav bail novecot – jo zinu, ka Mārtiņš man būs līdzās, lai vai kas. Par to es pārliecinājos pēc Dziesmu un deju svētkiem, kad viņš mani cilāja un aprūpēja. Un ļoti cieta manu sāpju dēļ. Fui, ko es viņam nodarīju – tas ir tāds izmisums un bezpalīdzība, ko izjūti, kad mīļotais cilvēks cieš, bet tu neko nevari palīdzēt!»

Vēl Aiga atzīst – stingri novilktā svītra par to, ka bērnu vairs nebūs, esot sākusi tā kā bālēt. «Nekad nesaki nekad! Jā, pēc iepriekšējās grūtniecības, kad man gāja tik smagi, biju nolēmusi – nē, vairs nē. Jutos arī nogurusi no bērniem, kuri prasa daudz spēka un enerģijas. Biežāk gribējās lidot. Bet, tā kā tagad es varu lidot visu laiku…

Jūtu arī, ka man pietrūkst tās saiknes, kas pārī izveidojas, ja ir kopīgs bērns.

Tā saikne ir tāda… neatsienamā!» Aiga saka – Mārtiņš arī gribētu kopīgu bērnu, taču viņa vienīgās bažas ir par to, kā organismu ietekmēs reimatoīdais artrīts kombinācijā ar grūtniecību. «Vienlaikus… Esam runājuši par to, ka Dievs jau nekad neuzkrauj tev vairāk, cik tu spēj panest. Ticu arī tam, ka viss mūsu dzīvē ir jau iepriekš ieprogrammēts – mums atliek tikai to piedzīvot. Ja man kaut kas ir lemts saskaņā ar Lielo Kosmosa Plānu, es to tā vai citādi dabūšu. To skaidri sapratu tad, kad satiku Mārtiņu: dīvaini, bet mazajā Liepājā, kur cits citu pazīst, agrāk viņu ne reizi mūžā nebiju redzējusi. Tā gadās ļoti reti! Bet pēc tam izsecinājām, ka bija vairāki ceļi, pa kuriem ejot mēs būtu satikušies jebkurā gadījumā. Tā ka tam vienkārši bija jānotiek. Kā es smejos – vai nu tu ej pa glīto riteņbraucēju celiņu, vai lien pa kuitiem*, bet galā nonāksi – tur, kur tev jānonāk!» 

Dzīvot ar pilnu krūti

Pagājušajā gadā Aiga nopirka sev kabrioletu. Ģimenei vajadzēja otru auto, jo katram pieaugušajam darba dēļ jābrauc uz citu pusi. Tad nu viņa izdomāja – lai notiek! «Man jau teica – ko tu dari, jocīga esi, vai? Bet kāpēc ne, ja man vienmēr ir bijis šāds sapnis? Ja visu mūžu man to ir gribējies! Ko man gaidīt?! Jā, tagad gadu esmu pabraukusi, jau jūtu, ka esmu šo sajūtu saņēmusi – man pietiek, varētu arī pārdot!» 
Aiga atzīst – arī citās lietās ilgi negaida, bet iet uz pilnu banku. Dzīvo pilnu krūti.

Tādu dzīves filozofiju devusi viņas slimība: ka jāpriecājas par to, kas ir, kaut arī tas ir tikai mazumiņš. 

«Cik daudzi nenovērtē to, kas viņiem ir, kaut gan viņi var skriet, lēkt, mest kūleņus! Es to nekad neesmu varējusi, jo man ir bijis bail – ja es kristu, man tas būtu simtreiz sāpīgāk nekā citiem cilvēkiem, jo locītavas jau sāp pašas par sevi. Ja tās vēl fiziski ietekmē, sāp vēl vairāk.» Taču Aiga saka – slimībai viņa neļaujas, jo negrib būt slima. Tāpēc arī retais zina, ka viņai ir artrīts, – tikai tuvākie draugi. Vairākums redz enerģisko un starojošo Aigu, kura katram mākonim spēj saskatīt zelta maliņu, no katras situācijas cenšas kaut ko mācīties un katru ceļā sastapto cilvēku uzlūkot kā skolotāju. «Draudzenes par mani smejas – es esot kā Polianna**! Piemēram, vakar mums uz ielas saplīsa motorollers. Es priecājos, ka tas notika tad, kad stāvējām pie luksofora, nevis braucot! Diezin kas tad vēl būtu!»  

* Kuiti – krūmi (Kurzemē lietots apvidvārds). 
** Polianna – Eleonoras H. Porteres bērnu grāmatu varone, kura visnegatīvākajos notikumos spēja saskatīt pozitīvo, ap sevi veidojot cerību pilnu gaisotni un mainot cilvēku noskaņojumu un pat dzīvi.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+