• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Rasmas Nicmanes stiprais stāsts: Pārstādītā sirds pumpē līdz matu galiņiem!

    Stiprais stāsts
    Zane Eniņa
    6. novembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Mārcis Gaujenietis
    Dālijas rancēnietes RASMAS NICMANES dārzā šoruden skaisti saplaukušas. Taču nav pašas stādītas: pavasarī tādus darbus viņa nedrīkstēja darīt, jo viņai nupat kā bija pārstādīta sirds. Rasma ir 28. paciente Latvijā, kurai veikta šī sarežģītā operācija.

    Rasma visu mūžu dzīvojusi Rankā un ir šīs vietas patriote: viņa slavē gardos vietējā ražojuma piena produktus, atgādina, ka turpat netālu tiek cepta arī labā Ķelmēnu rupjmaize, un ar aizrautību stāsta par skaisto muižu. «Zināt, kur esmu piedzimusi? Tur, kur muižai tagad ir kapela! Jā, tajā vietā! Tāpēc, ka kādreiz tur bija slimnīca! Nu tur viss atjaunots, tik skaisti! Kādi līdzekļi, kāds darbs ieguldīts! Kādi koncerti tur notiek! Un mākslinieku plenēri, gleznu izstādes…» 

    Visu mūžu Rankā

    Jaunībā Rasma strādājusi kolhozā – kopusi cūkas, vistas. Pašai arī bija saimniecība – lopi, dārzs. Un ģimene – trīs meitas uz skolu vadājamas. Tagad viņa brīnās, kā tik daudz varēja paspēt padarīt, bet tolaik tā bija gandrīz visiem, tas bija ierasts dzīvesveids. Vēlāk viņa strādājusi ciema padomē kara uzskaitē – iestādē, kas reģistrē jauniesaucamos un kara veterānus. Pēc tam divus sasaukumus bijusi pat ciema padomes priekšsēdētāja. 

    «Zināt, es neteiktu, ka tie bija labi laiki, jo katrs priekšnieks, kurš bija kaut nedaudz augstāks par mani, iedomājās, ka var mani komandēt,» smejas Rasma. Bijusi jauna, nepieredzējusi, tāpēc no tādas attieksmes un no šī darba mulsusi. «Kaut vai gadījums ar Zilo lakatiņu. Visi zina, kas ir Zilais lakatiņš – populāra dziesma. Mūsu ansamblis to bija iekļāvis repertuārā un dziedāja ballēs. Cilvēki dziedāja un dancoja līdzi, viss bija skaisti un jauki, visi priecīgi. Bet par to mani aicināja uz paklāja zem palmas – audzināt.

    «Vai tu zini, kas tā par dziesmu?!» – «Zinu! Zilais lakatiņš! Jau no bērnības esam to dziedājuši.» Bet man pretī – cilvēki, kuriem, kā sāku manīt, vaigi metas plankumaini, šie kļūst nikni.

    Un tad pēra man virsū – ak tu dieniņ… Kaut gan dziesmas vārdi ir tik nevainīgi, tā taču skaitījās leģionāru dziesma. Vācu armijas karavīri to dziedāja. Neko daudz pretī runāt tolaik nevarēju, arī mans tēvs taču bija dienējis vācu armijā. Vispār brīnos, kā mani ar tādu pagātni ielika tādā amatā, turklāt divas reizes! Tēvam pašam tādas pagātnes dēļ bija liegti visi vadošie amati, bet tur, kur viņš strādāja – ar mehānismiem, visu darīja godprātīgi, viņa goda rakstu man ir pilna atvilktne. Ja viņš nebūtu represēts, droši vien būtu inženieris izgudrotājs.»

    Kopumā tagadējo dzīvi Rankā Rasma raksturo kā mierīgu, taču ne slinku: katrs, kuram ir vēlme kaut ko darīt, sev var atrast kādu nodarbi. Pati Rasma agrāk darbojās pašdarbības teātrī, dejoja tautas deju kolektīvā, bet tagad dzied senioru ansamblī Sidrabrasa, kurā bija atsākušies mēģinājumi – pēc garāka pārtraukuma, uz ko piespieda kovids. Visas septiņas dziedātājas tā bija noilgojušās!

    «Mēs visas cita citai ļoti patīkam. Arī vadītāja ir ārkārtīgi jauka – ikdienas darbā viņa ir skolotāja, bet ar mums, kā pati saka, atpūšas. Dziedam tautasdziesmas vai, teiksim, atrodam kaut kādas vecas dziesmas un dziedam tās. Uz Jaungadu paredzēta meistarklase. Arī koncerts…» Savā starpā runājušas – kad pašas vairs nevarēs, vai būs, kas dzied viņu vietā? Vai būs, kas dzied? Jācer uz to labāko, taču esot daudz pārdomu par to, ka senos laikos cilvēki pratuši sevi vairāk iepriecināt – dziedāt, dejot, iet rotaļās, taisīt visādas ēverģēlības. Tagad bez vakara vadītāja nezinot, ko jubilejā iesākt! Vajag, lai kāds uzlustina, bet pašiem dziedāt viesībās vairs nešķiet dabiski. 

    Sirsniņa ledus spainītī

    Kad jautāju, kas ir Rasmas mīļākā dziesma, viņa saka – tā, kuru dziedājusi, kad atmodās pēc sirds operācijas. Imanta Kalniņa komponētais Mērijas un Džona duets ar Knuta Skujenieka vārdiem. «Un manai zemes sirdij visapkārt ledus kūst…» dungo Rasma un stāsta – kad Lieldienu rītā pamodusies pēc operācijas, tūdaļ ienākusi prātā šī dziesma: «Man uzreiz bija asociācija par to, kā dakteris Uldis Strazdiņš no ledus spainīša izceļ sirsniņu un ieliek man, uzdod elektrošoku un… es dzīvoju! Protams, es neko nejutu, no operācijas neko neatceros, to visu es tikai tā iztēlojos.» 

    Tagad, kad pēc operācijas pagājis jau gandrīz pusgads, Rasma saka – attiecībā uz sirdi neizjūtot nekādas problēmas.

    Sirds pukst, dara savu darbu, taču ārsti turpina viņu rūpīgi uzpasēt.

    Sākumā bija jābrauc atrādīties dakteriem reizi nedēļā, tagad – tikai reizi mēnesī. Kardioloģe Gunta Vēvere sakot – viss kārtībā. Pamazām mazina zāļu devas. Rasma priecājas, ka mazāk jālieto tās, kas «taisīja dūšīgus vaigus – šitik apaļi vaigi man nekad nav bijuši, tās deva lielu apetīti, un tas man drusciņ formas maitā».

    Taču joprojām jālieto diezgan daudz citu medikamentu – aspirīns asiņu šķidrināšanai, lai neveidotos sirds veselībai tik bīstamie trombi, līdzekļi imunitātes nomākšanai, lai ķermenis neatgrūstu jauno orgānu kā svešu, un pret vīrusiem. «Jāpiesargājas ir,» viņa nosaka. Reizēm gan uznākot nespēks. Arī plašā brūce, kas kā rāvējslēdzējs stāvus stiepjas pāri visam krūškurvim, vēl arvien sagādā nepatīkamas izjūtas. «Tur taču viss bija atgriezts vaļā,» Rasma pasmaida un sāk stāstīt no paša sākuma – kā vispār līdz šādai operācijai nonākusi. 

    «Par daudz ņēmu pie sirds.»

    «Kāpēc sākās problēmas ar sirdi, kā samaitāju savu sirsniņu? Laikam par strauju visu esmu savā dzīvē darījusi. Un – ja iesāku kaut ko, tad daru līdz galam. Bija taču trīs bērni, māja, lopi, dārzs – ne jau trīs vadziņas kā tagad, bet kartupeļi, bietes! Tas viss taču jākopj, jānovāc. Reizēm pat pa nakts melnumu – piebrauc ar mašīnu un ieslēdz ugunis, lai var vagas saskatīt. Tā bija, bet laikam drusku par daudz. 

    Arī fakts, ka visu ņēmu pie sirds. Biju izvadītāja bērēs. Tās man bija negulētas naktis, jo visu izdomāju krustu šķērsu par to cilvēku, visu viņa dzīvi izlaidu caur sevi, ar visām bēdām un priekiem.

    Te tomēr nav kā Rīgā, kur izvadītājs lielākoties nepazīst aizgājēju, – man visi tie, kuru bērēs runāju, bija zināmi, bieži vien tuvi cilvēki.

    Ja ne skolā kopā bijām gājuši, tad runājušies noteikti. Visu pārāk tuvu ņēmu.»

    Veselība šķobījās. Rasma nevarēja uzkāpt pa kāpnēm, jo smacēja aizdusa, trūka elpas. Ne no šā, ne no tā piepeši uzmācās nespēks – dārzā neko nevarēja padarīt, pat tik daudz kā grābekli pacelt. Bez jebkādas fiziskas piepūles sviedri plūda aumaļām – metru pakaplē, bet pārgurums tāds, it kā maratons būtu noskriets. 

    Un vasarā pirms pieciem gadiem sākās klepus, kuram izskaidrojumu nerādīja ne rentgens, nedz arī ko pateikt varēja plaušu dakteris. Tikai vietējās aptiekas vadītāja, kurai nu jau astoņdesmit gadu un pati pensijā, dzirdot šo klepu, teica: «Rasma, pie kardiologa! Tev šitas ir sakarā ar sirdi!» Rasma paklausīja, pierakstījās pie sirds ārsta, bet… nepaspēja.

    Līdz vizītei bija palikušas trīs dienas, kad bija «viens krakšķis, viens tirkšķis», un Rasma palika guļot. Infarkts.

    Labi, ka no Lejasciema atbraukušās ātrās palīdzības māsiņa Iveta Berkolde kā glābējs eņģelis profesionāli sniedza pirmo palīdzību un stabilizēja Rasmas veselības stāvokli tik daudz, lai viņu varētu vest uz slimnīcu, – ja prasmīgās māsiņas nebūtu, diez kā viss būtu beidzies, domā Rasma. 

    Sākumā aizveda uz Vidzemes slimnīcu Valmierā, bet no tā vairs Rasma neko neatceras – bija pusnesamaņā. Pēc tam – uz Gaiļezera slimnīcu. Mēnesis intensīvās terapijas nodaļā. «Tur es tā vēroju: ieved vienu, bet pēc kāda laiciņa aizved prom. Ieved nākamo – un aizved… Tikai es tur guļu un guļu, un nevaru saprast, kas ar mani būs. Bet tad man nomainījās dakteri, un notika brīnums, jo citādi to nemāku izskaidrot. Vēlāk arī kardiologs Arveds Apinis man teica: «Skatījos uz jums un domāju – un ja nu es varētu jūs uzcelt?»

    Tad viņš sāka ar mani nodarboties un uzcēla! Izrakstīja zāles, nāca vizītēs. Darīja, kas dakterim jādara! Pēc tam vēl kādus divus gadus terapijā pie viņa gāju, regulāri atrādījos. Tad viņš nosprieda, ka man jāparādās kardiologiem Stradiņos.»

    «Izvēlējos dzīvot!» 

    Seko interesants stāsts – Arveds Apinis iedeva Rasmai septiņu dažādu kardiologu telefona numurus un teica: «Zvani vienam no viņiem!» – «Nevarēju saprast, kuram.

    Saliku visus aplītī un uz labu laimi dūru ar pirkstu. Trāpījās Uldis Strazdiņš. Un tas ir mans ķirurgs…

    Aizgāju pie viņa uz konsultāciju. Viņš izpētīja manus papīrus un brīnījās, ka vispār vēl staigāju – ar tādiem rādītājiem man jau sen esot jāatrodas horizontāli. Sapratu, ka tomēr atbilstu kaut kādiem kritērijiem, lai man veiktu kardioloģisku operāciju. Pēc vecuma vairs nederēju – pēc sešdesmit gadu vecuma tādas operācijas neveic, bet man bija jau sešdesmit četri.»

    Sekoja ārstēšanās un pārbaužu periods. Tad Rasmu aicināja un konsiliju un teica – priekšā vai nu daži gadi diezgan mazkustīgas dzīves, vai transplantācija. Man bija jāizvēlas, ko darīt, neviens neko neuzspieda. Nu, ko?!

    Kurš tad negrib dzīvot! Nodrebinājos, ievilku elpu un teicu, ka izvēlos transplantāciju.»

    No piekrišanas brīža līdz transplantācijai pagāja nepilni divi gadi. Visu šo laiku Rasma bija pastāvīgā ārstu uzraudzībā, lietoja izrakstītās zāles un bija pastāvīgā gatavībā, ka kuru katru brīdi var piezvanīt un izsaukt – jebkurā diennakts stundā. «Tāpēc man soma visu laiku bija salikta – kā tādai dzemdētājai,» viņa labsirdīgi pasmejas. Gatavībā vest uz Rīgu visu laiku bija arī Rasmas jaunākais brālis un vecākā meita. Loģistika bija izplānota tā, ka brālis no Rankas aizvedīs līdz Bērzkrogam, kur pretī būs atbraukusi meita no Priekuļiem un tālāk vedīs mammu līdz pat Stradiņiem. Tas radīja lielu paļāvību, ka visam jāizdodas. 

    «Vispirms bija četri mēģinājumi, kas ne ar ko nebeidzās. Kad piezvanīja pirmo reizi, vai dieniņ, kā es drebēju – kā tāds nabadziņš! Kā tas notiek? Vispirms piezvana un pasaka – iespējams, ka sirds būs. Kamēr no donora orgāna paņem analīzes un pārbauda saderību, paiet kāds laiks, ko es jau pavadu ceļā – nedrīkst zaudēt ne mirkli. Vienreiz apturēja Garkalnē un pateica, ka nav saderības. Citreiz vēl kaut kur…»

    Šogad Klusajā Sestdienā pirms Lieldienām Rasma sataisījās iet ārā – palasīt zālītes, ar ko nokrāsot olas. Un – zvans no slimnīcas! Iespējams, ka būšot. «Šajā reizē nezin kāpēc jutu – būs! Un būs viss labi. Jutos droša par sevi.

    Interesanti, ka brālis arī Bērzkrogā meitai teica – tu mammu ar veco sirdi atpakaļ neved! Tātad tā doma jau bija visiem, ka pietiek, cik var braukāt.»

    Slimnīcā visi bija maskās, meitu iekšā nelaida – bija sākusies kovida epidēmija, bet Rasmai par to baiļu nebija nemaz: personāla profesionālā attieksme un rūpīgums radīja sajūtu, ka viņai nekas nedraud. «Man nebija nekādu šaubu, ka tur ir izdarīts viss, lai būtu droši. Biju palātā viena pati. Kā tik māsiņa nāca palātā – vienalga, kaut tikai uz mirkli, lai kaut ko pajautātu! –, tā viņa tūlīt mainīja masku, cimdus, priekšautu. Visu! Ejot prom, visu izmeta konteinerā. Tas tur bija ļoti izstrādāts.»

    Bail no operācijas neesot bijis nemaz – Rasma pilnīgi paļāvusies uz dakteri Strazdiņu, turklāt jau no pašas pirmās dienas. «Viņš ir lēnīgs, mierīgs – tas nomierina. Un vēl viņam ir tāda jauka īpašība, ka viņš visu izstāsta. Visus sīkumus, visus riskus. Es domāju, ka tas ir ļoti labi un godīgi. Tā nav baidīšana, bet nolikšana patiesības priekšā.»

    Protams, ka pašu operāciju Rasma neatceras. «Ne es jutu, kā mani grieza, ne es jutu, kā mani zāģēja, ne arī to, kā man sirsniņu lika!» viņa jau atkal garšīgi pasmejas. «Sīkumos dakteris man arī procesu neaprakstīja. Vienīgais, ko pavaicāju ķirurgam, kāpēc mans donors nevarēja dzīvot. Viņš atbildēja, ka šim vīrietim bijis plašs insults. Jebkāda cita informācija par donoru man nav zināma, un to meklēt nebūtu diskrēti.

    Donora radiniekiem esmu ārkārtīgi pateicīga un lūdzu Dievu par viņiem.

    Domāju, tas ir augstākais mīlestības apliecinājums, kāds vien var būt, – tik smagā brīdī, aizvadot savu tuvo, mīļo cilvēku mūžībā, dot iespēju turpināt dzīvot trijiem citiem. Jā, arī šī paša donora nierītes tika pārstādītas.»

    Augšāmcelšanās Lieldienu rītā

    Rītā pēc operācijām aiz palātas loga spoži spīdēja saulīte un baltos ziedos ziedēja Kaukāza plūme. Rasma atceras – smaidīdams ienāca dakteris Strazdiņš un novēlēja priecīgas Lieldienas. Sekoja atlabšanas posms intensīvās terapijas nodaļā. Aprūpe bija augstākajā līmenī, vērtē Rasma. Tiklīdz vajadzēja, tā blakus bija māsiņa.

    «Reiz pamodos un jutu, ka māsiņa ap caurulītēm darbojas. Viņa teica – nekas, nekas, guli, guli, es jau visu apdarīju! Un jauni puiši – sanitāri! Tik rūpīgi! Un visam kolektīvam ir svarīgi un interesanti, ka notikusi tik liela operācija. Tas nav beidzies arī līdz šim, kad eju uz pārbaudēm. Ja satieku savas mīļās māsiņas no 16. nodaļas, jāsaka – apskauties jau nedrīkstam, bet katrā ziņā gribētos!

    Un tas nekas, ka mutei maska priekšā! Es taču redzu – acis smaida.

    Esmu pateicīga, ka mums ir tāda medicīna,» no sirds priecājas Rasma. «Tāpēc mani tagad gandrīz vai personīgi aizskar tas, ja kāds runā sliktu par ārstiem, jo esmu sapratusi, ka mums ir ļoti gudri dakteri. Arī valstij vajag viņiem vairāk uzticēties un maksāt vairāk!» Un Rasma saka lielu paldies valstij, jo pati nespētu samaksāt ne par šādu operāciju, ne par zālēm.

    Kādas bija izjūtas, guļot gultā pēc operācijas? Sāpēja, ja vajadzēja pagriezties, bet ilgi gulšņāt jau neviens neļāva. Jau trešajā dienā sēdināja vertikāli, nāca fizioterapeite un sāka vingrināt. Arī sēdēt nesanāca ilgi: jau nākamajā dienā lika celties kājām, vēl pēc dienas – staigāt. Pirmie solīši gan bijuši kā mazam bērnam, kurš tikai mācās tipināt. «Galva reiba – gan no stāvokļa maiņas, gan no zālēm! Starp citu, no narkozes man vēl ilgi bija eiforiska sajūta. Meitenes par mani smējās – oi, kāda tu mums optimiste!» Apmeklētāji gan nākt nedrīkstēja. Ja meitas apciemoja, tad Rasma uz viņām tikai paskatījās pa logu. Arī nekādus pienesumus nodot nebija atļauts. Vienīgais, ko Rasma palūdza – roku krēmu, jo no dezinfekcijas līdzekļiem āda bija stipri sasprēgājusi. 

    Ar jaunās sirds enerģiju

    Pēc nedaudz ilgāk nekā mēneša Rasma iznāca no slimnīcas. Jūlijā bija rehabilitācija Vaivaros, vēl viens šāds kurss paredzēts ziemā. Soli pa solim viņa atgriezās vecajā dzīvē. Kad jautāju, kā ir sadzīvot ar jauno sirdi, viņa atbild ar pretjautājumu: «Kā ir sadzīvot ar brillēm? Kā ir sadzīvot ar mākslīgajiem zobiem? Kā ir sadzīvot ar dzirdes aparātu? Tāpat ar sirsniņu.

    Un es to sirdi neuzskatu par svešu – tagad tā ir mana.»

    Sirds Rasmai tikusi no trīsdesmit septiņus gadus veca vīrieša, kurš bijis pat «jaunāks par vecāko meitu». «Iedomājieties, pēc operācijas man vairs nebija sirmi mati. Tagad gan tie nokrāsoti, jo dabīgie man dikti pelēki. Bet patiesi – skatos spogulī, un deniņos vairs nav tā baltuma! Laikam tā ir tā jaunā enerģija. Jaunā sirds darbojas līdz pat matu galiņiem.» Rasma pati arī smejoties, ka, ar tādu sirdi dzīvojot, sāks vēl patikt džinsi un mašīnas. Bet nē, intereses neesot mainījušās – joprojām patīk lasīt grāmatas un dziedāt, kaut gan garākas, augstākas frāzes joprojām drusku pagrūti izdziedāt – tā kā nedaudz pietrūkst elpas. 

    Kādi vēl ir ārstu norādījumi pēc sirds transplantācijas? Nedrīkst celt smagumus – tāpēc par trim kilogramiem smagākus pirkumus Rasma nenes. Noteikti jāvingro, bet uz to sevi pagrūti piespiest, viņa atzīstas. Vienu brīdi bijis arī sāpīgi, brūce liegusi labi justies. Un kā zāļu blakne parādījusies roku trīce. «Rokas trīc, kājas trīc… Un, kad trīc, tad ir bailes! Parasti ir tā – kad bailes, tad dreb, bet man otrādi – vispirms drebu un tāpēc bail. Interesanti! Pat ar psihiatru Vaivaros par to runājāmies. Viņš izskaidroja, ka tā ir zāļu blakne. Ja tā esot, jāmēģina vismaz iet. Tāpēc, kad uznāk, tad ceļos un eju. Un šķiet, ka mazinās. Ejot jūtos droši. Nupat biju aizgājusi bekot, neviena nesūtīta. Pilnu grozu pielasīju!»

    Fizioterapeits teicis, ka dārzs nav alternatīva vingrošanai, uz ko viņai gan gribējies iebilst – kā tad tā?! Bet tādas kustības esot vienveidīgas, terapijai nederot. 

    Vai noteikta arī kāda īpaša diēta? Tā kā citām zālēm kā blakne izpaužas paaugstināts cukura līmenis, Rasmai ēdienkartē uzsvars jāliek uz dārzeņiem. 

    Redzēt uzaugam mazbērnus

    Kaut gan Rasmas meitas nedzīvo Rankā, bet dažādās Latvijas vietās, uzzinājušas, ka mammai priekšā šāda operācija, visas ļoti atbalstīja. «Par savām meitām ar patiesu apbrīnu varu teikt, ka viņas bija gatavas manā labā uz visu – ziedot asinis, ziedot orgānus, ja man tos vajadzētu. Jau tad, kad man sākās problēmas ar veselību, viņas gāja par asiņu donorēm ar tādu domu, ka varbūt tās netiks tieši man, bet kādam citam, kuram vajag. Par to esmu patiešām lepna, ka viņas ir tik pašaizliedzīgas.»

    Vismazākais mazbērns Kārlītis bija līdzās pēc operācijas, mēnesi dzīvoja pie vecmāmiņas – kā virsuzraugs, pasmejas Rasma. «Paņēma Ziemassvētku zvaniņus un sāka skaļi zvanīt: «Vecomamm, es tev te drusku pamuzicēšu! Tagad celies augšā!» Viņš arī nekad neaizmirsa man pajautāt: «Vecomamm, vai tu asinsspiedienu izmērīji? Vai cukura līmeni noteici?» Nu ļoti foršs puika! Meita atsūtīja video, kurā mans trīsgadnieks pirmajā septembrī klausās himnu. Sastindzis! Apkārt bērni čubinās, kustas, bet manējais – stāv mierīgs. Vai, kur vecāmamma bija lepna!

    Taču ļoti mīļi man ir visi mazbērni, visi ir lieli malači un gudrinieki. Un man dota tā laime redzēt, kā viņi pieaug.» 

    Rasmas ieteikumi TEV

    • Neļaujies bēdām! Par spīti visam, atrodi kaut ko, par ko dzīvē priecāties, un, galvenais, nezaudē spēju pasmieties pati par sevi! Dzīve piespēlē tik daudz ironijas! 
    • Nezaudē saikni ar tuvajiem. Slimojot radu un draugu atbalstam ir milzīga nozīme. Tas dod paļāvību, sajūtu, ka neesi viens, ka esi vajadzīgs, ka jāiztur un jāizdzīvo. Un nepievil tos, kas tevi atbalstījuši un palīdzējuši. Savu reizi atbildi ar to pašu. 
    • Neliedz citiem savu pieredzi par slimības laikā pārdzīvoto un par atveseļošanos! Vai tad tas nav iedvesmojoši, ja kaut vienu cilvēku vari iedrošināt celties un iet? 
    • Necieties, neielaid slimības, pārbaudi veselību regulāri. Pēc infarkta man atklāja plaušu hipertensiju. Ar to ilgi mocījos: trūka elpas – tā, ka sākās panika un likās, ka nosmakšu. Dakteris Andris Skride, kurš pārzina retās slimības, man piemeklēja zāles. Iedzēru divas tabletes, un viss pārgāja! Un vairs nav atkārtojies. 
    • Paļaujies uz mediķiem! Mums ir ļoti gudri dakteri, kuri prot ne tikai ar zālēm un operācijām ārstēt. Reiz slimnīcā biju ļoti satraukusies par elpas trūkumu. Pienāca māsiņa, uzlika roku uz pleca un mierīgi teica: «Tagad nomierinies. Ieelpo un izelpo. Ieelpo uz izelpo.» Viņa mani prata nomierināt, būt līdzās īstajā brīdī.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+