• Šobrīd

    weather img

    Rīga +23°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Rakstniece Marina Kosteņecka: Vairs nekaunos no ratiņkrēsla un nesēžu mājās

    Stiprais stāsts
    Indra Ozoliņa
    27. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Rakstnieces un publicistes MARINAS KOSTEŅECKAS dzīve ir pilna spēcīgām emocijām un aizraujošiem pavērsieniem – kinofilmas uzņemšanas vērta!

    Viņa nav sevi saudzējusi, ir pakļāvusi savu veselību un dzīvību briesmām, taču neko nenožēlo un teic, ka tāda bijusi viņas misija. Vairākus gadus pavadījusi četrās sienās, bet nu Marina ir augšāmcēlusies un atgriezusies pilnvērtīgā dzīvē.

    Dievs pasargāja

    Esmu vēlais bērns. Kad 1945. gada 25. augustā piedzimu, manai mammai Jekaterinai Kosteņeckai (dz. Aņisimova) bija 42, bet tēvam Grigorijam Kosteņeckim – 55 gadi. Tiku ieņemta kara laikā zem sprāgstošām bumbām, kad mani vecāki pameta Latviju, bēgot no boļševikiem.

    Tēvs jau pirms kara, kad vēl dzīvoja Krievijā, divas reizes paspēja iziet cauri gulagam, bet kara laikā bēgļu gaitās nonāca Latvijā un 1944. gadā apprecējās ar rīdzinieci, otrās ģildes tirgoņa Aņisimova ģimenē dzimušo manu topošo mammu. Kad Vācijā beidzās karš, mani vecāki nonāca padomju okupācijas zonā, un visi pārvietoto personu nometnes iemītnieki uzreiz tika pārcelti uz filtrācijas nometni – barakā palika tikai mamma, jo bija jau astotajā grūtniecības mēnesī, un viņai čekisti vienkārši atmetuši ar roku…

    Varēju arī nepiedzimt, taču Dievs mani pasargāja.

    Kad vēl biju mātei zem sirds, kārtējā uzlidojumā krītošo lādiņu šķembas sprāga un trāpīja tieši koferī, kas atradās pie mammas kājām.

    Man joprojām ir saglabājies sudraba kauss ar šķembu nospiedumiem. To un sudraba karotes vecāki bija paņēmuši līdzi, lai varētu apmainīt pret maizi. Mamma no sabombardētās Vācijas brīnumainā kārtā paspēja vēl atgriezties Rīgā, bet jau pēc piecām dienām mājas dzemdībās es ierados šajā pasaulē. Svēru 2 kilogramus un 400 gramus.

    Tā kā tēvs bija gulagā, tautas ienaidnieka sievai bija grūti iekārtoties darbā. Dzīvojām ļoti trūcīgi, un, kad man bija nepilni trīs gadi, abas no bada saslimām ar vēdertīfu. Kad mūs izrakstīja no slimnīcas, ārsti sacījuši, ka esmu atgriezusies no viņpasaules. Arī vēlāk dzīvē man bija vairāki pārbaudījumi, kad nāvei skatījos acīs, taču sargeņģeļi vienmēr izglāba,» stāsta Marina.

    Aiz polārā loka

    «Lasot Džeka Londona grāmatas, jutu aicinājumu redzēt un piedzīvot ko neparastu. Sapņoju kļūt par rakstnieci, bet man sacīja, ka tam nepieciešama dzīves pieredze. Nolēmu, ka es to varētu gūt ekstremālos ap­stākļos, un tāpēc pēc vidusskolas beigšanas 19 gadu vecumā aizbraucu uz Čukotku, lai strādātu par skolotāju tundrā pie klejojošiem briežkopjiem.

    Otrs iemesls, kāpēc devos uz turieni, slēpās zemapziņā. Kad man palika 16 gadi, nomira tēvs. Viņš bija lūdzis, lai mamma, kad kļūšu pilngadīga, atdod man viņa vēstules un dienasgrāmatas, ko rakstīja, atrazdamies gulagā, Vorkutas nometnēs. Nav prātam aptverams, kā viņam pēc neskaitāmām kratīšanām un pārvešanām bija izdevies saglabāt mammas rakstītās vēstules.

    Tikai vēlāk, kad tās lasīju, īsti sapratu, kādu traģēdiju piedzīvojusi mana ģimene. 

    Kad tēvs atgriezās no nometnes, viņam mugurā bija lēģera drēbes, par ko kaunējos. Padomju vara taču audzināja mani kā pionieri, bet skolā vienaudžu acīs biju tautas ienaidnieka meita. Vienalga es viņu neprātīgi mīlēju, kaut pirmoreiz ieraudzīju tikai desmit gadu vecumā. 

    Kad tēvs gulēja uz nāves gultas, māte aizveda mani uz onkoloģisko dispanseru no viņa atvadīties. Skaitīju viņam savu dzejolīti par pavasari, un joprojām atceros tēva teikto: «Mans pavasaris ir pagājis, bet tavs vēl priekšā. Tagad tu no manis kaunies, taču pienāks laiks, kad ar mani leposies.» Un tā arī notika.

    Kad lasīju pirmos Aleksandra Solžeņicina un dažādus tā sauktā samizdata darbus, klausījos Amerikas balsi, man sāka atvērties acis uz padomju īstenību. Sapratu, ka mans tēvs, būdams politiski represētais, nav nekāds noziedznieks. Jutu nepieciešamību palūgt viņam piedošanu par savām šaubām, tāpēc devos aiz polārā loka, lai izdzīvotu vismaz daļu no tā, ko piedzīvoja tēvs. Pusotru gadu strādāju par skolotāju čukčiem, klejoju kopā ar viņiem pa tundru, dzīvoju ekstremālos apstākļos. Temperatūra tur noslīdēja pat zem mīnus 50 grādiem. Arī jarangās bija auksti, ugunskurs neko daudz nesildīja, gulējām briež­ādas maisos. Pati brīnos, kā to varēju izturēt. 

    Brieža gaļu ēdām jēlu vai pusjēlu. To izlika 40 grādu salā, lai sasalst, un tad sagrieza plānās šķēlītēs. Gaļu vārīja arī uz ugunskura, taču kurināmā bija maz, jo tundrā koki neaug. Bieži kurinājām ar brieža ragiem, kurus smērējām ar lāča taukiem. 

    Lasi un sarkanos ikrus gan tur atēdos. Ikrus iesālījām mucās un ziemā lietojām gurķu un kāpostu vietā. Reizi gadā vasarā kuģis no lielās zemes uz ciematu atveda produktus – miltus, piena pulveri, konservus… Tos uz krastu atgādāja ar helikopteru, kas bāzējās uz kuģa klāja. Tad 25 kilogramu muciņu ar sarkanajiem ikriem mainījām pret 50 kilogramu kartupeļu maisu no jūrnieku virtuves krājumiem. Tie nu gan bija īsti vēdersvētki – rīkojam ciematā kartupeļu balli! 

    Kad mums briežkopju brigādē beidzās no ciemata atvestie produkti un palika tikai kāda paciņa galešu vai cukura, gani dzēra tīru tēju, bet man no atlikuma taupīgi izsniedza pa diviem gabaliņiem dienā.

    Jo pēdējās galetes un cukurs bija domāti vienīgi Nutek Neusket-kei Marina-kei, Mazajai Tundras Meitenei Marinai, kā viņi bija mani iesaukuši savā valodā. 

    Man nepatīk, ka par čukčiem runā ar smīnu. Par to, ka vēl esmu dzīva un man nav amputētas rokas un kājas, esmu pateicīga čukčiem. Viņi iemācīja man izdzīvot skarbajos apstākļos, ļoti rūpējās par mani – deva labāko gaļas gabalu un mīkstākās briežādas. Iemācījos viņu valodu, dīrāt un sadalīt nokautu briedi, celt briežādu māju jarangu. Visgrūtāk bija iemācīties vadīt suņu pajūgu, ko man tā pa īstam nekad arī neuzticēja, vienmēr klāt bija kajurs.  

    Protams, ka dzīve aiz polārā loka ekstremālos apstākļos nevarēja neiespaidot veselību. Radās nieru darbības traucējumi, arī problēmas ar plaušām.»

    Pirmā grāmata

    «Pēc atgriešanās no Čukotkas ārstējos Dikļu tuberkulozes sanatorijā, kur četru mēnešu laikā uzrakstīju savu pirmo grāmatu Saltās sejas mēness.

    Galvenais ārsts Andrejs Laukmanis radīja tādus apstākļus, lai es varētu rakstīt. Kad dakteris no rīta nāca vizītē, vienmēr prasīja, cik lappušu vakar esmu uzrakstījusi. Viņš bija mans pirmais lasītājs un vērtētājs. Tolaik, lai autors publicētu savu pirmo grāmatu, vajadzēja Rakstnieku savienības rekomendāciju.

    Profesionālie rakstnieki darbu atzina par izdošanai derīgu, taču, kad grāmata jau bija salikta tipogrāfijā, cenzūra secināja, ka tai ir pretpadomju raksturs un drukāt to nedrīkst.

    Man tā bija īsta katastrofa! Taču dakteris Laukmanis sacīja: «Dzīve turpinās. Ja jau padomju vara neļauj kļūt par rakstnieci, mācies par dakteri!» Un piespieda man no jauna ņemt rokās mācību grāmatas fizikā un ķīmijā. Tie bija priekšmeti, kurus skolā ciest nevarēju, bet kuros bija jāliek iestājeksāmeni Medicīnas institūtā. Un tad notika brīnums. Gada laikā visu samācījos un jau pirmajā piegājienā veiksmīgi iestājos Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē. Taču pēc diviem gadiem pēkšņi iznāca mana aizliegtā grāmata. No salikuma iznīcināšanas to izglāba Staļina prēmijas laureāts rakstnieks Nikolajs Zadornovs.

    Viņš piedāvājās kļūt par alternatīvu grāmatas redaktoru un uzrakstīt ideoloģiski pareizu, speciāli cenzūrai domātu priekšvārdu. Sak, autore taču kā dedzīga komjauniete ir strādājusi mazas padomju tautas labā! Un nu tā lieta aizgāja. Tad man vajadzēja izšķirties – būt dakterei vai rakstniecei.

    Nodomāju, ka labāk tomēr mēģināt kļūt par rakstnieci, nekā apriori viduvēju bērnu ārsti.

    Jo medicīnu par savu īsto aicinājumu tā arī neizjutu. Pārtraucu medicīnas studijas un iestājos Maksima Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos Maskavā.» 

    Tēvam līdzīgu nesatiku

    «Čukotkā manī iemīlējās čukču puisis Kuvļuks. Es jutu pret viņu lielu cieņu, bet ne kaislību. Jūsmoju par viņa drosmi un prātu, bet nevēlējos palikt kopā, jo viņš tomēr nāca no pavisam citas civilizācijas. Man ierasta vide bija lielā pilsēta, bet viņam – skarbā tundra.

    Kad braucu prom no Čukotkas un jau stāvēju uz baržas, kas veda uz kuģi, Kuvļuks no krasta kliedza: «Es iziešu cauri kaut visai pasaulei, bet tevi atradīšu!»

    Viņš savu vārdu arī turēja. Pēc laika, kad jau biju Rīgā, pēkšņi pie durvīm kāds zvanīja. Atvēru un… nevarēju noticēt savam acīm. Uz sliekšņa stāvēja Kuvļuks! Pirmo reizi mūžā puisis lidoja ar lidmašīnu, un uzreiz neiedomājami sarežģītā ceļojumā: no sava ciemata līdz rajona centram, no turienes līdz Magadanai, tad vēl līdz Maskavai un Rīgai. Vismaz desmit tūkstošus kilometru! Es to pratu novērtēt. Taču pārcelties un visu atlikušo mūžu dzīvot Čukotkā nebiju gatava, un arī Kuvļuks ātri vien saprata, ka pats nekad nespētu iesakņoties pilsētā. 

    Tā arī iztiku bez kvēlas mīlestības.

    Negribu lielīties, bet esmu stipra sieviete un nevarēju atrast par sevi stiprāku vīrieti, uz kura pleca balstīties.

    Tas gan nenozīmē, ka es vīriešus nicinu. Vienkārši liktenis tā iegrozījās.   

    Man vīrieša paraugs ir mans tēvs. Otru tik cēlu vīrieti savā mūžā neesmu redzējusi. Mana mamma bija klavieru skolotāja un, kad tēvs pārradās mājās no Staļina lēģera, viņš sacīja: «No šīs dienas tu vairs nemazgāsi veļu un grīdas, tev jāsaudzē rokas.»» 

    Vislielākais ordenis

    «Visu mūžu mani vada liktenis. Es mūžīgi kaut kur iekuļos. Kaut skolā man fizikā bija trijnieks, tomēr sapratu, ko nozīmē Černobiļas atomelektrostacijas katastrofa. Kad padomju vara dziedāja savu slavējošo dziesmu C тобой, Чернобыль, вся страна (Ar tevi, Černobiļa visa valsts), pa kluso klausījos Amerikas balsi un Brīvo Eiropu.

    Protams, man prāts nenesās braukt uz Černobiļu, kur pat sarkofāgs vēl nebija uzcelts, taču liktenis bija lēmis citādi. 

    Kādas 1986. gada oktobra sestdienas vakarā atgriezos no draudzenes dzimšanas dienas svinībām un gaidīju trolejbusu. Laiks tuvojās pusnaktij, iela bija pavisam tukša, un jutos neomulīgi. Un te pēkšņi nez no kurienes man priekšā uzradās dzejnieks Uldis Bērziņš! Ļoti nopriecājos, lūdzu, lai kolēģis pakavē man laiku, kamēr pienāks trolejbuss, bet viņš jau pēc pāris pārmītiem vārdiem pēkšņi vaicāja: «Gribi pirmdien lidot uz Černobiļu?» Protams, nodomāju, ka Uldis joko. Taču viņš savā rāmajā balsī sāka skaidrot man lietas būtību. 

    Izrādās, Latvijas pulka vīriem, kuri nu jau it kā pēdējā iesaukumā bija nosūtīti uz diviem mēnešiem atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas darbos, pēkšņi tika pateikts, ka jāpaliek vēl vismaz mēnesi, kamēr tiks pabeigta sarkofāga celtniecība. Lika saprast, ka viņi jau tik un tā apstaroti, tāpēc nav vērts vēl sūtīt šeit veselus cilvēkus. Vīriem tas bija šoks! Igauņu pulkā notika sacelšanās, par sodu viņiem pēc tam vajadzēja palikt zonā vēl visu ziemu.

    Bet Latvijas pulkā armijas vadības cinisms izraisīja citu reakciju. Pakārās kāds ārsts un pēc pāris dienām ierindnieks…

    Republikas varas gaiteņos sākās panika, un Latvijas kompartijas ceka aicināja radošos darbiniekus morāli atbalstīt mūsu pulka vīrus. Rakstniekiem vajadzēja savākt grāmatas ar autogrāfiem un pašiem nogādāt tās Černobiļā. Grāmatas savāca ātri vien, taču brīvprātīgie braucēji gan neuzradās. No rakstniekiem pieteicās vienīgi Uldis Bērziņš, bet laikraksta Literatūra un Māksla redaktora vietas izpildītājam Andrim Sproģim rekomendēja braukt pa partijas līniju.

    Un nu Uldis, stāvot naktī man blakus tukšā trolejbusa pieturā, saka: «Kā gan tas izskatīsies, ka ieradīsimies mēs divatā ar Sproģi? Viņi tur visi ir veči, un arī mēs abi veči. Pavisam cita lieta, ja ieraudzītu tevi, ka neesi nobijusies.» Es toreiz biju populāra rakstniece publiciste. Visu sapratu un Uldim teicu: «Pirmdien lidosim kopā.»

    Jau nākamajā dienā partijas Centrālā komiteja noformēja mums komandējumu. Pirmdien katram pretim atbrauca automašīna, lai vestu uz lidostu. Pirmoreiz mūžā braucu ar cekas melno volgu! Lidojām ar specreisu kopā ar kādiem 20 no jauna iesauktajiem rezervistiem. Mūsējo tur bija ap tūkstoti, nomainīja tikai slimos un komisētos.

    Mūs izmitināja sanitārajā zonā. Gulējām lielā teltī, kur starpsienu vietā karājās palagi ar uzrakstiem terapija, ķirurģija un tamlīdzīgi. Viens saliekamajā gultā, cits uz nestuvēm – kur nu kurš. Sektorā, kur izmitināja mani, atradās vienīgā taupības krāsniņa. Oktobra naktis bija jau drēgnas. Cauru nakti klusu nāca dežurants, lai piemestu malku. Protams, pēc visa pa dienu redzētā miegs man galīgi nenāca, bet, kad zaldātiņš uz pirkstgaliem savos kirzas zābakos tuvojās krāsniņai, izlikos, ka guļu.

    Otrajā naktī zaldātiņš, piemetot malku, pienāca man pavisam tuvu klāt, un jutu, ka sāk taisīt vaļā šineli. Galvā nozibēja nelaba doma: «Ak kungs, tūlīt uzmāksies!»

    Gribēju jau brīdinoši atvērt acis, bet nepaspēju, jo viņš saudzīgi apsedza mani ar šineli un pats plānā kokvilnas formastērpā izgāja ārā no telts.

    Manī sacēlās vesela jūtu vētra! No vienas puses, kauns par to, ko biju nodomājusi, bet, no otras, pēkšņi iedomājos, ka zaldātiņš taču piesārņotajā radioaktīvajā zonā ar savu šineli piesedza mani kā sievieti – simbolu, dzīvības turpinātāju uz planētas… Tajā brīdī sapratu, ka Uldim trolejbusa pieturā bija taisnība un savu misiju Černobiļā esmu izpildījusi. Kad no rīta stāstīju ārstiem par piedzīvoto, viņi mani mierināja: «Nekas, jauns puisis nesaaukstēsies, bet, ja vajadzēs, iedosim aspirīnu.» 

    Taču tam notikumam ar šineli pēc 20 gadiem sekoja turpinājums. Strādāju Latvijas Radio. Kādu dienu man zvanīja nepazīstama sieviete un lūdza pateikt ēterā, ka miris černobilietis dakteris Leonīds Serebrovs. Es šo dakteri pazinu, tāpēc biju satriekta, bet sieviete telefona klausulē pēkšņi sāka raudāt un teica, ka viņa esot Serebrova meita, ka tēvs bieži klausījies programmu Doma laukums un, kad dzirdējis manu balsi, vienmēr sacījis: «Марина, Марина, наша Марина. Мы ее укрывали шинелями.» («Marina, Marina, mūsu Marina. Mēs viņu apsedzām ar šineļiem.»)

    Ar šineli mani apsedza tikai vienu reizi, bet ar laiku tā vienīgā reize starp černobiliešiem pārvērtās par leģendu.

    Teikšu godīgi: tas man ir kā ordenis, un ne mazāk svarīgs par valdības pasniegto Triju Zvaigžņu ordeni.

    Toreiz Černobiļā biju tikai trīs dienas. Sadalījām grāmatas pulkam, kas mitinājās telšu pilsētiņā purvā 30 kilometru attālumā no atomelektrostacijas. Taču tad manī pamodās žurnālistes instinkts. Un nu jau gribēju nevis vienkārši nodot grāmatas, bet arī apskatīt visu tā pa īstam. Jo kā tad citādi es varēšu ko jēdzīgu uzrakstīt, ja būšu redzējusi tikai teltis vien?! 

    Vest civilpersonas uz staciju bija stingri aizliegts, taču, tikmēr koķetēju ar pulkvedi, līdz viņš piekrita. Sēdāmies bobikā, mēs ar Sproģi un Bērziņu aizmugurē. Uz priekšējā stikla bija caurlaide ar sarkanu svītru pa diagonāli un uzrakstu всюду (visur). Caurlaides zonā bija dažādas, bet ar mūsējo drīkstēja iebraukt jebkurā objektā. Ik pēc dažiem kilometriem bija sardzes postenis un pāri ceļam šlagbaums.

    Konspiratīvi pieliektām galvām naktī piebraucām pie paša reaktora. Darbi tur notika visu cauru diennakti. Stāvēju un skatījos, kā vīri strādā augšā, visbīstamākajā vietā uz trešā bloka jumta, kur cilvēks drīkstēja atrasties tikai minūti. Arī mēs no mašīnas izkāpām vien uz dažām minūtēm, tomēr pulkvedis sacīja, ka apavus, ar kuriem esam brīdi pastāvējuši šajā vietā, Latvijā vēlams ne tikai izmest, bet arī aprakt mežā, lai kāds neiedomātos tos paņemt no atkritumu konteinera. Jo patiesais radiācijas fons pie trešā bloka ir daudz augstāks par oficiāli sludinātajiem datiem. 

    Redzēju uz jumta malas oranžo dārgo japāņu robotu, kas neizturēja milzīgo radiācijas līmeni. Un nu robota vietā uz jumta sūtīja dzīvus cilvēkus ar cinka platēm priekšā un aizmugurē, bet ko gan tās tur varēja nosargāt! Aizbraucām arī līdz kādreizējai atomelektrostacijas darbinieku pilsētai Pripetai, no kurienes visi iedzīvotāji bija evakuēti.

    Var sacīt, ka ieraudzīju, kāda izskatīsies planēta pēc atomkara.

    Tā kā nedrīkstēja pļaut zāli, tā no radiācijas bija izaugusi pāri cilvēka augumam. Izmirusī pilsēta pa visu perimetru bija apņemta ar iespaidīgu dzeloņdrāšu žogu, caur kuru plūda augstprieguma strāva. Pie žoga finiera plakāts vēstīja, ka par marodierisma mēģinājumu patruļai ir atļauts šaut bez brīdinājuma. Mēnesnīcas gaismā viss kopā izskatījās spocīgi. 

    Sadzirdējis mūsu balsis, pa žoga apakšu pēkšņi izlīda kāds kaķis un piespiedās man pie kājām. Pieliecos paglaudīt un impulsīvi pazibēja doma, ka ņemšu līdzi uz Rīgu… Pulkvedis, kas mūs pavadīja, stipri uzsita pa roku: «Не трогай! Это смерть!» («Neaiztiec! Tā ir nāve!») Varbūt tas izklausās jocīgi, bet, kad atceros šo epizodi, vainas sajūta pārņem vēl šodien: pamestais dzīvnieks meklēja pie manis glābiņu, bet man nācās viņu turpat spoku pilsētā atstāt.   

    Bijām arī tā sauktajos mogiļņikos, uz kurieni veda mantas no pamestajiem dzīvokļiem. Evakuētajiem cilvēkiem pēc pāris mēnešiem atļāva aizbraukt uz mājām, lai dažu minūšu laikā paņemtu dokumentus un nepieciešamākās lietas. Neatļautos priekšmetus konfiscēja un veda uz mantu kapiem ierakt zemē.

    Mūs aizveda arī uz iespaidīgu autoparku, kur aiz dzeloņdrātīm stāvēja gan autobusi, gan vieglās un smagās mašīnas, jo radiāciju nevarēja nomazgāt. Un arī aprakt nevarēja – tur nekādu buldozeru nepietiktu. 

    Tobrīd nedomāju, kādas sekas Černobiļas apmeklējums varētu atstāt uz manu veselību, taču neko nenožēloju.

    Šinelis bija atbilde, ka man tur vajadzētu atrasties. Tie vīri, kas strādāja uz jumta, praktiski visi jau ir aizsaulē. Arī vairāku ārstu, ar kuriem toreiz iepazinos Černobiļā, vairs nav starp mums.  

    Otru reizi Černobiļā pavadīju divas nedēļas 1989. gadā. Toreiz kā PSRS tautas deputāte darbojos Invalīdu un kara veterānu komisijā. Tajā bijām divas sievietes, bet pārējie – pulkveži, ģenerāļi, viens pat PSRS maršals. Kad Augstākās Padomes kongresā bija jāpieņem likums par Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidētājiem, kādam vajadzēja doties uz turieni apsekot situāciju, un tas gods tika uzticēts man, jo es, lūk, esot tur jau bijusi un daudz ko zinu. Tiesa gan, šoreiz mani pavadīja kāds virsnieks no ģenerālštāba, un uz vietas dažas dienas mums pievienojās arī toreizējais Ukrainas veselības aizsardzības ministrs. 

    Arī 1989. gadā atrasties zonā bija vēl pietiekami bīstami. Bijām slimnīcās, kur no radiācijas sekām mira cilvēki, apsekojām pamestās sādžas. Dažās no tām, pārkāpjot likumu, atgriezās un turpināja dzīvot vietējie cilvēki.» 

    Vairs nekaunos no ratiņkrēsla

    «Problēmas ar muguru man sākās diezgan sen. Pirmās pazīmes bija grūtības staigāt. Ilgi negāju pie ārstiem, līdz pienāca brīdis, kad vairs nevarēju nokļūt uz vietām, kur man kā žurnālistei vajadzētu būt klāt. Tā kā pie manis uz intervijām bieži nāca černobilieši, viņi ieteica aiziet uz Stradiņa slimnīcu un nokārtot attiecīgos dokumentus, jo ar černobilietes statusu man būtu tiesības aiziet pensijā piecus gadus agrāk. Un tā arī darīju. 

    Dzīvoju ceturtajā stāvā mājā, kurā nav lifta. Vairākus gadus pavadīju praktiski četrās sienās.

    Nokļūt pie ārstiem kļuva arvien sarežģītāk, bet jutos arvien sliktāk. Pa dzīvokli ar lielām grūtībām varēju pārvietoties tikai ar kruķiem. Sākās depresija, jo negribēju palikt dzīvot nosacītā trīsstūrī: gulta – ledusskapis – tualete. Kam gan tāda dzīve ir vajadzīga? 

    Kad vairs īsti nevarēju piecelties no gultas, liktenis man atsūtīja labu masieri – reiki meistaru Mihailu Mošenkovu. Jau biju daļēji atgriezusies dzīvē, kad pie manis atbrauca černobilieši pasniegt valsts apbalvojumu par atbalstu Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas darbos. Pirms kāda laika mani jau aicināja saņemt to Iekšlietu ministrijā, taču es nevarēju, jo nebija, kas palīdz tur nokļūt.

    Novērtējot situāciju, černobilieši paši aizveda mani uz slimnīcu. Tur kārtīgi izmeklēja un secināja, ka slimība ir saistīta ar neskaidru radiācijas ietekmi, muguras smadzeņu bojājumu un vēl citām veselības problēmām. Piešķīra uzreiz pirmo grupu. Joprojām ar staigulīša palīdzību varu kaut kā pārvietoties pa dzīvokli, bet ārpus mājas – tikai ratiņkrēslā. Ilgāk par pāris minūtēm nostāvēt nevaru. Mugura netur!

    Reiz mani apciemoja kādreizējais kolēģis žurnālists Georgs Stražnovs. Padzērām tēju, atcerējāmies jaunību, un es atzinu, ka man vairs nav nekāda mērķa.

    Viņš sacīja, ka dzīvei atkal būtu jēga, ja es rakstītu, un ieteica uzrakstīt memuārus par savu raibo un piepildīto dzīvi.

    Un tad Georgs man skaipā uzdeva īsus jautājumus, bet es viņam rakstīju garas atbildes. Tā mūsu radošās sadarbības rezultātā radās grāmata Mans 20. gadsimts.

    Par godu Latvijas simtgadei pati par savu naudu divsimt eksemplāros izdevu grāmatu krievu valodā. Vienu eksemplāru uzdāvināju arī senai paziņai Karinai Pētersonei. Tā kā Karina tagad ir Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore, viņa piedāvāja bibliotēkas telpās rīkot grāmatas prezentāciju, un, lai tur varētu nokļūt, es pirmo reizi saņēmos iesēsties ratiņkrēslā.

    Prezentācijā pastāstīju, ka manā rakstnieces arhīvā ir ap 3000 lasītāju vēstuļu – emocionāls un bagātīgs latviešu tautas dvēseles atspulgs. Latvieši rakstīja man, krievu rakstniecei, kad cīnījos par Latvijas neatkarību un mani vajāja interfronte. Gribēju atstāt savu krievu cilvēka liecību pasaulei par to, cik skaista ir latviešu dvēsele.

    Atvadoties no Nacionālajā bibliotēkā uz prezentāciju sanākušajiem, sacīju, ka šodien Gaismas pilī notikusi mana augšāmcelšanās. 

    Karina Pētersone ierosināja šīs vēstules apkopot grāmatā, un mani tas ļoti iedvesmoja. Atlasīju 60 vēstules un sarakstīju grāmatu Vēstules no 20. gadsimta. Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība abas grāmatas izdeva gan latviski, gan krieviski. Un šoreiz, nu jau veselu četru grāmatu prezentācijā, kas notika bibliotēkas augšējā stāvā, pašā korē, sacīju, ka Antiņš ratiņkrēslā ir uzbraucis stikla kalnā. Jutos tik laimīga, biju atdzimusi, atgriezusies sabiedrībā.  

    Pirms kāda laika Biedrība man piedāvājās nopirkt ratiņkrēslu, lai varētu braukt tikties ar lasītājiem bibliotēkās visā Latvijā, bet es to nopirku pati. Tomēr līdz tam man vajadzēja nobriest.

    Sākumā likās, ka tas ir pasaules gals, bet tad atcerējos Zentu Mauriņu, kas, sēdēdama ratiņkrēslā, kļuva par pasaulslavenu rakstnieci.

    Pusotra gada laikā kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrību dāvinot grāmatas reģionālajām bibliotēkām, esmu apbraukājusi gandrīz visus Latvijas novadus. Pandēmijas dēļ novembrī vairs nevarējām tikties ar Daugavpils, Preiļu un Ilūkstes lasītājiem, kur pasākumi arī bija jau pieteikti.  

    Kad mani ratiņkrēslā ieved zālē, reizēm cilvēki sveicina, pieceļoties kājās. Tas man vienmēr ir ļoti liels emocionāls pārdzīvojums. Esmu dzirdējusi pēc tikšanās cilvēkus sakām: «Ja jau Marina tā turas, ko tad mēs te čīkstam.» Jā, laiki nav viegli, tomēr tie ne tuvu nav salīdzināmi ar laikiem, kad Latvijā notika deportācijas. 

    Par katru braucienu pie lasītājiem vai ekskursiju ielieku postu sociālajos tīklos un priecājos, ka cilvēkiem tie patīk. Šajā laikā pārliecinājos, cik ļoti neatkarības gados Latvija ir sakopta. Atvērti jauni muzeji, jaunas koncertzāles un bibliotēkas, mazas gaismas pilis. Un visur zāles bija pilnas ar cilvēkiem, tātad arī mani vēl atceras. Tā uz mīlestības spārniem atgriezos dzīvē. Vairs nekaunos no ratiņkrēsla un nesēžu mājās.» 

     Ar mērķi katru dienu

    «Ik rītu pateicos Dievam, ka esmu pamodusies. Katru dienu izvirzu kādu mērķi, ko gribu realizēt. Kad no rīta padzeru kafiju, apsēžos pie datora. Tas man atver acis uz visu pasauli. Pēc tam domāju un rakstu. Man ir idejas jaunām grāmatām. 

    Esmu laimīga un pateicīga liktenim, ka viņš man ir atsūtījis sargeņģeļus – kristiešu ģimeni Santu un Ilgoni. Viņu 16 gadus vecais dēliņš Krists mani sauc par omīti. Mums ir kolosāls kontakts! Viņi aizved mani uz lavandu laukiem, rododendru un ceriņu dārzu – visur, un dara to no visas sirds.» 

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+