Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
1
-
0
-
5
-
0
-
0
-
0
-
Pēc zīdaiņa vecuma pusaudža gadi ir nākamais bīstamais posms bērna kuņģa un zarnu trakta veselībai. Abiem šiem periodiem raksturīgas straujas un būtiskas organisma pārmaiņas.
Jaunāko klasīšu bērnus – no 7 līdz 11 gadus vecus – lielākoties piemeklē funkcionālas vēdera problēmas: reizēm nelaba dūša, galvassāpes, sliktums, dažreiz smeldz viena vai abas kājas. Nenoteiktas pazīmes, kas parasti ar nopietnām vainām nav saistītas. Dažkārt tautā tās dēvē par augšanas sāpēm.
Visu gadu bērns gatavojies koncertam, bet pirms pašas uzstāšanās tā saniķojas vēders, ka nezina, kur likties, – te viens no biežākajiem iemesliem ir stresa izraisīti aizcietējumi, ar kuriem pilnas slimnīcu uzņemšanas nodaļas ne vien Latvijā, bet arī citur pasaulē. Protams, reizēm tas var būt arī akūts apendicīts.
Savukārt tīņu vecumā bērniem biežāk raksturīgas nevis funkcionālas, bet gan hroniskas vēdervainas, un te arī slēpjas bīstamība: zarnu iekaisumi, čūlainais kolīts, Krona slimība, kas Latvijā gan sastopama visai reti, tomēr pusaudži slimnīcā nonāk jau ar visai sarežģītām slimības formām. Turklāt no rātnā mīlulīša par dumpīgo huligānu pārvērties tīnis mēdz iedzīvoties nepatikšanās riskantas uzvedības dēļ – niekošanās ar alkoholiskiem kokteilīšiem vai toksiskām vielām var izraisīt akūtu kuņģa iekaisumu.
Bet tikpat labi arī šajā vecumā vēdersāpes var būt ļoti iedarbīgs līdzeklis vecāku ietekmēšanai.
Tātad – kā atšķirt inscenējumu no realitātes?
Meklē citus simptomus
Pirmais solis būtu skatīties, vai bilde iet kopā ar skaņu. Respektīvi, vai ir vēl kāda pazīme, kas liecina, ka bērnam tiešām ir slikti ar vēderu: sāpju izteiksme sejā, bālums, svara zudums, bez acīmredzama iemesla ik pa laikam parādās un tad atkal pazūd paaugstināta temperatūra. Bērns neaug, sūdzas par sāpošām locītavām, stundām ilgi sēž tualetē vai skrien uz labierīcībām naktī. Parādās caureja ar asiņu piejaukumu – tas ir viens no pirmajiem nopietnu zarnu slimību simptomiem. Tiesa, pusaudži parasti no vecākiem to slēpj, un slimnīcā nonāk tīņi, kas pat trīs vai četrus mēnešus mocījušies ar asiņainu vēdera izeju, jo salasījušies internet briesmīgas diagnozes un domā: ja noslēpšos, iebāzīšu galvu smiltīs, tad nekā tāda man nebūs.
Vēl par slimību var liecināt apetītes trūkums – augošais pusaudzis, kas gatavs izēst kaut visu katlu, pēkšņi neko vairs negrib.
Varbūt arī atsakās no aktivitātēm, kas iepriekš ļoti patikušas. Piemēram, vairs neiet uz treniņiem, bet skolotāji sūdzas, ka stundās guļ, nevar izpildīt uzdevumus.
Pusaudzim ir svarīgi iederēties – tai skaitā kopā ar citiem iet uz picēriju vai maķīti. Taukainie un saldie ātrās ēdināšanas produkti čūlu, visticamāk, neizraisīs, bet dažādus gremošanas traucējumus – gan. Sāpes vēderā ir tik izplatīts simptoms, ka diez vai vecāki uzreiz vedīs bērnu pie speciālista. Kādu brīdi tā arī var būt: «Nu labi, paguli, iedzer kādu tējiņu…» Bet, ja bērns mokās un ciešanas jau parādās sejā, tad, protams, jāmeklē ārsta palīdzība, nemaz nerunājot par spēcīgām, pēkšņām sāpēm, kas ir iemesls ātrās palīdzības izsaukumam.
No otras puses – hroniska slimība nesākas strauji, ne vienmēr arī ārsts to uzreiz diagnosticēs, un tāpēc, ja situācija neuzlabojas, pēc kāda laika jāpārbaudās atkal.
Sāpes vēderā ir ļoti plašs jēdziens, to risinot var paiet ļoti ilgs laiks, līdz atrod īsto problēmu.
Aktiera slēptās asaras
Ja nav fizioloģisku problēmu, tas nenozīmē, ka to nav vispār. Protams, vēdersāpes ir galvenais līdzeklis, ar ko nobaidīt vecākus.
Salīdzinot ar sūdzībām par citiem orgāniem, vēders uz vecākiem atstāj satraucošāku iespaidu – ja nu apendicīts, ja nu zarnu samešanās?!
Saknes gremošanas sistēmas celšanai uz pjedestāla meklējamas zīdaiņa vecumā – kad mazulis raud, pirmais, ko satrauktā mamma domā: viņš grib ēst, jāliek pie pupa! Atvases vemšana, caureja vai aizcietējumi izraisa līdzīgu trauksmi. Iedarbīgs veids, kā iegūt vecāku pastiprinātu uzmanību!
Kad tīnim gluži kā talantīgam aktierim izdevies pārliecināt vecākus un pat dakteris sāk šaubīties, simptomi patiešām kļūst spēcīgāki – tikai nevis objektīvi, bet emocionāli.
Ārsts saka: «Paturēsim slimnīcā,» bet analīzes izrādās teicamas, izmeklējumos viss kārtībā, un tad kļūst skaidrs, ka pie vainas ir psihoemocionāli iemesli. Jo tā vis nenotiek, ka dzīvē viss ir forši un vienā jaukā rītā pusaudzis vienkārši paziņo – man sāp vēders. Šādi viņš mēģina risināt savas problēmas – nespēju adaptēties dzīvei, attiecību pārdzīvojumus. Viņam ne vien jārisina savas identitātes jautājumi, bet jāizdzīvo konfrontācija ar sabiedrību: skola, vērtēšana, kontroldarbi, kas tu esi, kam dzīvē deri – eksistenciāli jautājumi kļūst par ikdienu. Ja trūkst atbalsta, rodas apjukums un ir ļoti ērti aizbēgt slimībā, sevišķi, ja pieaugušie kaitei notic. Tad var izvairīties no sabiedrības vai iegūt vecāku pastiprinātu uzmanību un izsist kādu labumu. Jā, slimošana nav īsti patīkama lieta, toties mamma ņem darbā slimības lapu, tētis atļauj spēlēt datorspēles, bet brāļiem un māsām tiek piekodināts netraucēt slimniekam veseļoties.
No viltus līdz īstām sāpēm
Lauvas tiesa saslimšanu cēloņu ir psihosomatiski iemesli, īpaši bērnu vecumā. Arī pieaugušie taču ir piedzīvojuši, ka pirms eksāmeniem vai darba pārrunām uz tualeti jāskrien biežāk. Viss ķermenis dzīvo līdzi uztraukumam: paaugstinās asinsspiediens, paātrinās asinsrite. Nomāktība, depresīvs stāvoklis atspoguļojas aizcietējumos. Tāpat arī pusaudžiem.
Beigu beigās tiešām vēders var sākt sāpēt – stresa dēļ.
Kreņķi vairojas, kuņģa un zarnu trakts reaģē ar kādām funkcionālām izmaiņām, bet cik ilgi tas var turēt, ja cēlonis tā arī paliek neatrisināts?!
Un tad rodas nopietni organiski traucējumi – tās pašas čūlas, atvilnis vai vēl kādas nedienas. Tāpēc, ja reiz tīni piemeklē vēdersāpes un šķiet, ka tas ir veids, kā palikt mājās, tad aprunājies ar viņu, no kā viņš vēlas izvairīties: no klasesbiedriem, draugiem, no draudzenes vai drauga, ar ko sastrīdējies. Var jau pateikt: neizliecies! Bet, ja redzi, ka tavs pusaudzis ir noskumis, lai gan apgalvo: «Man viss kārtībā!», esi tik empātisks un atzīsti šo stāvokli un sarunu ar viņu par svarīgāku nekā skolas apmeklējums. «Mans pusaudzis ar mani nerunā!» vecāki reizēm saka…
Jājautā, vai vecāki prot klausīties, ievērojot trīs «ne» – nenosodot, nevainojot, nekritizējot?
Ļauj runāt viņam, nevis pats uzdod jautājumus, pats uz tiem atbildi un pats sacepies. Protams, vieglāk ir likt norīt kobru, trīsreiz dienā dot dzert zāles un pēc pāris nedēļām, redzot uzlabojumus, atviegloti uzelpot. Tomēr svarīgi pārdomāt, vai tu savam bērnam sniedz pietiekami daudz sava dārgā laika, nedalītas uzmanības un mīlestības. Bērns novērtē emocionālo ieguvumu – ja viņam būtu jāizvēlas, kā piedzīvot vecāku mīlestību – slimojot vai ejot kopīgā pārgājienā –, tici, viņš izvēlētos pēdējo!
