«Strādāju un dzīvoju, lai atdotu parādu» – kredītu ņēmēju rūgtā pieredze

Ātrie kredīti ir paredzētu cilvēkiem ar stabiliem ienākumiem, kuriem rodas pēkšņa, neatliekama vajadzība aizņemties un ir garantija, ka naudu izdosies laikā atdot. Taču diemžēl Latvijā ātros kredītus izmanto arī cilvēki ar neregulāriem vai nelegāliem ienākumiem, un bieži nebūt ne ārkārtēju situāciju risināšanai, bet gan tamdēļ, ka pietrūkst naudas ikdienas tēriņiem. Aizņemšanās grūto situāciju nerisina, bet dzen arvien dziļākā parādu jūgā.
Problēma
Agnese Meiere
11. janvāris

Saglabāt

«Kredītus ņemu, lai iztiktu»

Sigita, radošo profesiju pārstāve:«Mēs esam četru cilvēku ģimene, kurā tēvs ir tehniskais darbinieks valsts kultūras iestādē (alga ap 600 eiro), māte – radošo profesiju pārstāve (ienākumi ap 900 eiro mēnesī) un divi skolas vecuma bērni. Pirmo reizi ātro kredītu paņēmām pirms pieciem gadiem. Toruden biju nomainījusi darbu un, lai gan jaunie darba devēji solīja līdzvērtīgu atalgojumu, pēc pirmajiem nostrādātajiem mēnešiem sapratu – nekā! Manā profesijā darba samaksa ir atkarīga no padarītā un pieņemtā darba apjoma. Tas nozīmē, ka nekad nezinu – algas dienā būs 800 vai 1200 eiro. 2013. gada decembrī algas dienā sapratu, ka naudas pietiek tikai rēķiniem un knapai iztikšanai, bet par Ziemassvētku dāvanām varu aizmirst. Bet man un māsām kopā ir deviņi bērni, visi gaida dāvanas! Gāju uz banku ar lūgumu pēc patēriņa kredīta. Taču atbilde bija skarba – nē! Kamēr hipotekārais kredīts mājokļa remontam nav atmaksāts, otru aizdevumu nedos. Otrkārt, no ienākumiem redzams, ka mana alga ir stabila tikai minimālās algas līmenī. Pārējie ienākumi ir svārstīgi. Kā varu garantēt, ka spēšu atdot?

Tā nu paņēmām ātro kredītu un jau janvārī uzreiz visu summu atdevām. Taču turpmākajos gados fakts, ka algas lielums nav paredzams un – pretēji cenām – nepieaug, mums licis vairākas reizes sazināties ar ātro kredītu devējiem.

Psiholoģisku iemeslu dēļ no radiem vairs aizņemties negribējām.

Ātros kredītus izmantojam ik pa dažiem mēnešiem, kad dažkārt pat divas nedēļas pirms algas dienas saprotam – naudas vairs nav! Gan malkas iegādei, gan atkal – nākamajos Ziemassvētkos dāvanām. Nekad neesam ņēmuši kredītu spontāni. Jau piekto gadu izslēdzam no sava ģimenes budžeta visu, kas ir ārpus iztikas minimuma groza: grāmatas (ņemu no bibliotēkas vai paziņām), kultūras pasākumus (ejam tikai tad, ja tie ir bezmaksas vai ar ielūgumu), izstādes un ceļojumus (tālāk par Šauļiem netiekam). Saņemot algu, mums galvenais ir tikt galā ar visiem rēķiniem, hipotekāro maksājumu un parādiem. Ātros kredītus cenšamies atdot uzreiz nākamajā mēnesī, jo esam pārliecinājušies – ja atliek maksājumu, tas ievērojami palielina atmaksājamo summu. Pēc obligātajiem maksājumiem nākamais solis – atlikt naudu pārtikai. Bieži vien pāri palikušo naudu sadalām četrās aploksnēs, bet, ja pēkšņi jānokļūst pie ārsta, jāmaksā par ekskursijām un dāvanām skolotājām vai biksēs izdilst caurums, pārtikas nauda iztērējas. Un nākas atkal ņemt ātro kredītu. Šomēnes, piemēram, paņēmām aizdevumu briketēm, jo malka beidzās. 

Var jau aizliegt ātros kredītus, bet, godīgi sakot, nezinu, kā bez tiem iztiktu. No nemitīgās kalkulēšanas, kā iztikt mazumiņu, nepazemojot sevi un bērnus, esmu psiholoģiski ļoti nogurusi. Taču, kā izkļūt no šaurās knapināšanās caurules, kurā esmu iesprūdusi, nezinu. Nevienam par to nestāstu, jo ir kauns.»

«Vēlreiz ņemtu tikai krīzes situācijā»

Lolita, biroja darbiniece: «Pirms vairākiem gadiem izšķīros, vīrs aizgāja. Līdz tam komunālos maksājumus maksāja viņš, bet kredītus es, bet nu viss bija jāvelk man vienai. Iztikšana jau tā bija grūta, bet kvalifikācijas celšanai obligāti bija jāapmeklē kursi. Naudas visam nepietika, un es paņēmu ātro kredītu. Vienu, lai atdotu citus. Bet tik skaisti jau nesanāk! Jo tai brīdī jau nesaproti, ka, ja tev jau tā ir maz naudas, kļūs vēl mazāk… Kredītu pagarināju, tad ņēmu atkal jaunu, lai atdotu iepriekšējo. Galu galā biju paņēmusi sešus ātros kredītus, kurus tikai pagarināju, bet atdot nespēju. Turklāt tos pagarinot, izrādījās, ka naudas, piemēram, ēšanai vairs nav. Kad aptuveni gadu biju maksājusi par kredīta pagarināšanu, kredītdevēji man piedāvāja maksājumu sadalīt uz gadu, katru mēnesi maksājot konkrētu summu. Piekritu un tiešām gada laikā nomaksāju visu summu – 4000 eiro. Bet pēc rēķinu nomaksas man un maniem trim bērniem bija jāizdzīvo ar sešdesmit eiro mēnesī. Un, ziniet, var! Reizēm ēdām ceptus kartupeļus, brokastīs pa vienai sviestmaizei ar vislētāko desu… Tikai ļoti sāpēja sirds, kad veikalā uz bērnu lūgumu nopirkt bulciņu, bija jāatbild: «Nevaru, nav naudas.» Šobrīd domāju – ja tā būtu knapinājusies, pirms ņēmu ātros kredītus, būtu iztikusi bez tiem! Bet toreiz vēl nepietika prāta, lai to apjēgtu.

Kādu laiku dzīvoju bez kredītiem, bet, tā kā galu galā visu biju spējusi nomaksāt, atkal izlēmu paņemt.

Šoreiz bufetes iegādei… Āķis lūpā. Paņēmu vienu kredītu, tad vēl vienu… Šoreiz pietika prāta apstāties, bet atkal bija jādomā, ko darīt, lai parādu atdotu. Ieķīlāju savu mašīnu uz trim gadiem un naudu atkal atdevu.

Šobrīd esmu līzingā paņēmusi automašīnu, un tas ir mans vienīgais kredītmaksājums. Pēc ilgiem laikiem iztieku bez ātrajiem kredītiem un beidzot varu normāli dzīvot – neknapinoties. Bez problēmām nopērku visu, ko bērniem vajag, un vēl atliek bulciņām un limonādei.

Kopumā ar ātrajiem kredītiem cīnījos vienpadsmit gadus, tāpēc reizēm domāju – kaut varētu pagriezt laiku atpakaļ. Paņemt ir ļoti vienkārši, bet atdot… Un tad mokies ar panikas lēkmēm un negulētām naktīm. Ja parēķina, cik esmu pārmaksājusi par ātrajiem kredītiem… Es taču otru mašīnu būtu nopirkusi!»

«Ilūzija, ka tev ir nauda»

Ilma, rakstniece: «Pirms daudziem gadiem, kad tikko sākās ātrie kredīti, kāds man tuvs cilvēks to paņēma sev. Kad parādu vajadzēja atdot, izrādījās – viņam naudas nav. Viņš lūdza man, lai palīdzu. Tā nu es paņēmu savu pirmo ātro kredītu, lai atdotu šā cilvēka parādu.. Ērtā iespēja, ka pa virsu nav jāatdod nekas vai arī ļoti niecīga summa, valdzināja. Īpaši tāpēc, ka mani ienākumi nav iepriekš paredzami un regulāri. Tas nozīmē, ka regulāri jāknapinās, jātaupa un vienmēr kaut kam pietrūkst. Paņēmu arī sev. Un tad sākas atkarība. Sākumā tu paņem kredītu konkrētai vajadzībai, tad ņem nākamo, lai atdotu iepriekšējo. Nevari atdot ne vienu, ne otru, lūdz palīdzību tuviniekiem. Šādi iepinu tajā gan mammu, gan māsu un viņas vīru, kuri bija gatavi man palīdzēt. Pārdevu vienu savu īpašumu, parādu atdevu, bet pēc laika atkal paņēmu.

Divu trīs gadu laikā parāds bija sakrājies vairāki tūkstoši. Cik precīzi, nezinu, jo viens ir – cik paņēmu, bet tas, cik jāatdod, ir jau pavisam kas cits.

Vēl kas – rodas ilūzija, ka tev ir nauda, un paņemto kredītu sāc tērēt visādās muļķībās, kļūsti izšķērdīgs. Ceri, ka rīt paveiksies, nopelnīsi. Bet, ņemot vērā lielos procentus, paveikties nevar, jo tu jau esi pārdevis savu dvēseli. Vienā brīdī man viss dzīvē sabruka – izšķīros, sākās citas problēmas, un es vienkārši vairs nemaksāju. Gaidīju, ka mani iesūdzēs tiesā, bet kreditori rīkojās ar reketieru metodēm. Piemēram, sestdienas rītā pienāca zvans no Maskavas, lai atdodu parādu. Zvanījās, zvanījās, mana vainas izjūta sakāpa neticamos augstumos, bet neko izdarīt tāpat nevarēju – nebija naudas.

Biju arī galvotāja kādam studiju kredītam, bet kredīta ņēmējs aizbrauca uz ārzemēm. Patiesību sakot, tas mani izglāba, jo parādu summa pārsniedza 5000 eiro un varēju iesniegt dokumentus maksātnespējai. Ja man paveiksies, visi maksājumi tiks dzēsti, arī ātrie kredīti. Gaidu šo brīdi kā atpestīšanu. Nevienam nenovēlu šīs šausmas, bezgalīgo stresu, tāpēc saku – neņemiet ātros kredītus, aizņemieties no radiem, draugiem, paziņām. Ātro kredītu devēji pelna uz cilvēku ciešanām.

Uzskatu, ka ar viņiem ir jācīnās, Nepietiek uzrakstīt maziem burtiņiem, ka jāaizņemas apdomīgi. Reklāmas vispār vajag aizliegt! Jo mēs, cilvēki, esam ļoti lētticīgi.»

 

«Strādāju un dzīvoju jau vairs tikai tādēļ, lai atdotu parādu»

Iveta, darbiniece valsts uzņēmumā: «Pirmoreiz ātro kredītu paņēmu pirms divpadsmit gadiem – toreiz šķīros no vīra, lepni aizgāju no mūsu kopīgā dzīvokļa un gribēju parādīt, ka šiki varu dzīvot arī bez viņa. Tā kā īsti nebija, kur dzīvot, dēls mani ielaida savā dzīvoklī, bet tur bija iesākts remonts. Lai to pabeigtu, bija vajadzīgi iespaidīgi līdzekļi, tāpēc sāka pietrūkt citām vajadzīgām lietām. Paņemu vienu kredītu, tad nākamo. Un tā parāds savēlās kā sniega bumba… Kad biju parādā jau vairākiem aizdevējiem, apvienoju visus maksājumus vienā. Kopumā biju parādā 6000 eiro, bet tagad jāatdod 13 000. Ikmēneša maksājums ir 900 eiro. Pagaidām tieku galā, bet ar grūtībām. Visu sarežģī tas, ka viena pati audzinu mazmeitu – mana meita nav spējīga par viņu parūpēties. Šobrīd, kad nomaksāju kredītu, pāri nekas nepaliek, knapi varu atļauties ikdienā vajadzīgas lietas, nemaz nerunājot par pucēšanos, dārgu kosmētiku, ko kādreiz biju iecienījusi, teātriem, koncertiem, grāmatām… Tas viss no manas dzīves sen jau izslēgts. Pagājušajā vasarā saņēmu prēmiju – it kā būtu varējusi nomaksāt daļu kredīta. Bet es tik ļoti sapņoju par to, ka mazmeitu varēšu aizvest pirmajā ceļojumā ar lidmašīnu. Par saņemto naudu nopirku biļetes un no laimes raudāju, ka esmu varējusi to izdarīt.

Ļoti nožēloju, ka savulaik iepinos ātro kredītu gūstā. Tas ir gūsts burtiskā nozīmē, jo strādāju un dzīvoju jau vairs tikai tādēļ, lai atdotu parādu. Ja nebūtu mazmeitas, manai dzīvei vispār vairs nebūtu ne jēgas, ne cerības.»

Novērtē rakstu

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Ievas Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Ievas Māja

Ievas Receptes

Ievas Dārzs