• Šobrīd

    weather img

    Rīga +27°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Pediatre Sanita Mitenberga, kura uzveica melanomu: Cilvēkam nav jāpaliek vienam ar savu bēdu

    Stiprais stāsts
    Ieva Jātniece
    9. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    Daudzu mazo pacientu un viņu vecāku iemīļotā pediatre SANITA MITENBERGA pirms pieciem gadiem piedzīvoja pamatīgu satricinājumu – viņai atklāja ļaundabīgu ādas audzēju melanomu. Sanita uzskata, ka viens no viņas veiksmīgas izārstēšanās stūrakmeņiem bija absolūtā uzticēšanās ārstējošajiem ārstiem.

    Sanita Mitenberga mazos pacientus šobrīd izmeklē un viņu vecākus konsultē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas poliklīnikā un Mārupes doktorātā. 2018. gadā žurnāla Mans Mazais rīkotajā aptaujā Gada bērnu ārsts Sanita tika atzīta par vienu no labākajiem pediatriem Latvijā. Tikai retais tobrīd nojauta, ka vienmēr smaidīgā dakterīte arī pati ir izgājusi cauri nopietnam ārstēšanās posmam. 

    Pirmā saskare ar onkoloģiju

    «Kad mācījos pirmajā klasē, manai mammai, kurai tobrīd bija četrdesmit gadu, atklāja dzemdes kakla vēzi. Tolaik ārstēšanās noritēja citādi nekā pašlaik: mamma pusgadu atradās stacionārā prom no mājām. Mēs esam no Ventspils, mamma bija Rīgā slimnīcā, bet es dzīvoju ar tēti. Lai gan mammas man noteikti pietrūka, to laiku es neatceros kā kaut ko briesmīgu, jo man bija ļoti, ļoti labs tētis, kurš par mani rūpējās un neko lieki nedramatizēja. Viņš stāstīja, ka mammai pašlaik ir jāārstējas un ka beigās viss būs labi. Es uz to paļāvos un kaut kādā ziņā varu teikt, ka šī bērna ticība tam, ka viss reiz sakārtosies, mani ir pavadījusi visu dzīvi.

    Paretam ar tēti mēs braucām uz slimnīcu apraudzīt mammu, un, lai gan mobilo telefonu tolaik nebija, tāpat šad un tad arī sazvanījāmies. Kad mamma atgriezās mājās, viņai regulāri bija jāturpina veikt veselības pārbaudes Onkoloģijas centrā, un tad es bieži braucu viņai līdzi. Man kā bērnam tas bija vesels notikums: kamēr mammu konsultēja ārsti, slimnīcā man bija nedaudz jāpagaida, bet pēc tam mēs kopā devāmies uz veikaliem pēc dažādiem kārumiem.

    Kad pati kā paciente nonācu Onkoloģijas centrā, tad gan izjūtas bija dīvainas.

    Vēzi man atklāja 44 gadu vecumā, bet šķita, ka slimnīcā pa šiem gadiem nekas nav mainījies – tās gaiteņi un ārstu kabineti bija tieši tādi, kādus tos atcerējos kopš bērnības.

    Pašlaik, kad arī es esmu uzveikusi ļaundabīgo audzēju, saprotu, ka Dieviņš mums abām ar mammu ir stāvējis klāt – es esmu vesela, un arī mana mamma, kurai šobrīd ir astoņdesmit gadi, ir ļoti aktīva, ar asu prātu.»

    Būšu ārste! 

    «Varētu domāt, ka mammas saslimšana noteica manu profesijas izvēli, tomēr tas tā nebija. Kad mācījos astotajā klasē, mums katram bija jāizvēlas sava prakses vieta – bērnudārzs, aptieka, Asins donoru centrs. Es izvēlējos pēdējo, kur cilvēkiem mērīju asinsspiedienu. Tur es sapratu, ka, redzot asinis un injekcijas, man nekļūst slikti un ka medicīna ir kaut kas ļoti interesants.

    Mācoties 11. klasē, sāku braukāt uz Rīgu uz Jauno mediķu skolu. Reizi mēnesī agri no rīta sēdos autobusā, lai dotos uz skolu Rīgā, un vēlu vakarā atgriezos Ventspilī. Man bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos stāties Medicīnas akadēmijā. Jauno mediķu skolā iepazinos arī ar Raimondu Karlu – viņš bija mans grupas biedrs skolā un vēlāk akadēmijā. Es izvēlējos pediatriju, viņš – dermatoloģiju. Tā sanāca, ka pēc gadiem viņš kļuva arī par manu ārstu… 

    Mani vecāki nav mediķi – mamma bija tulkotāja Ventspils vietējā avīzē, bet tētis – Ventspils mežsaimniecības direktors. Viņš no šīs pasaules aizgāja pāragri – 59 gadu vecumā. Paaugstināta asinsspiediena dēļ piedzīvoja insultu – viņš pārdzīvoja par dabas kaitēkļiem un ugunsgrēku, kas tovasar plosījās Ugāles mežos. Kad tas notika, es tikko biju beigusi vidusskolas 12. klasi, nupat iestājusies Medicīnas akadēmijā.

    Atceros, ka tiku pie tēta reanimācijā – viņš bija komā, bet, kad saņēmu viņa roku un pateicu, ka esmu uzņemta augstskolā, jutu, ka viņš manu plaukstu saspiež…

    Drīz pēc tam tētis no šīs pasaules šķīrās.»

    Nelāgais mantojums

    «Nekad neesmu apšaubījusi to, ka esmu savā īstajā profesijā. Līdztekus mācībām Medicīnas akadēmijā strādāju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā – gan par sanitāri, gan par medicīnas māsu. Neviens darbs nešķita par grūtu! Studiju laikā apprecējos. Abi ar vīru esam no Ventspils, bet pēc studiju beigšanas nolēmām palikt Rīgā. Es nedaudz pastrādāju Ķengaraga poliklīnikā par iecirkņa pediatru, vēlāk kādu laiku, lai vairāk nopelnītu, strādāju farmācijas kompānijā. Taču mani visu laiku vilka atpakaļ uz medicīnu. Atgriezos un nekad to neesmu nožēlojusi – varu sacīt, ka mans darbs ir arī mans hobijs.

    Bērni mani ļoti uzlādē, ne velti arī man pašai viņi ir trīs – divas meitas un dēls. Tieši darbs un bērni man visvairāk ir palīdzējuši saņemties un tikt pāri arī smagiem brīžiem. 

    Tā kā manai mammai savulaik bija onkoloģiskā saslimšana, es jau ļoti agri apzinājos, cik svarīgas ir regulāras veselības pārbaudes.

    Man ir ārkārtīgi daudz dzimumzīmju, tāpēc reizi divos trijos gados devos tās pārbaudīt pie sava bijušā grupas biedra dermatologa Raimonda Karla. Šodien par sauļošanās kaitīgumu runā daudz, taču es nāku no Ventspils un manā bērnībā tas šķita pašsaprotami, ka vasarās dienu no dienas pavadījām pie jūras atklātā saulē. Apdegusi esmu bijusi ne reizi vien, un tolaik tas nešķita nekas īpašs. Turklāt manā bērnībā un arī agrā jaunībā saules aizsargkrēmi Latvijā nemaz vēl nebija pieejami. 

    Arī par solāriju kaitīgumu sāka runāt vien ap 2006. gadu – kopš tā laika tos vairs neapmeklēju. Es gan arī iepriekš solārijos sauļojos vien pāris reizes gadā – parasti pirms Jaungada svinībām, lai iegūtu mazliet tumšāku ādas toni un glītāk izskatītos balles kleitā. Taču uzzinot, cik daudz cilvēku piedzīvo ādas audzējus pēc tam, kad tos apmeklējuši, no sauļošanās solārijos atteicos pavisam. Savukārt vasarās, izejot saulē, regulāri lietoju saules aizsargkrēmus.»

    Liktenīgā pārbaude

    «Kā jau sacīju, dzimumzīmes pie Raimonda pārbaudīju regulāri. Tomēr 2015. gada novembrī jutu, ka uz muguras kaut kas tā kā kniešas, tā kā niez. Raimonds tobrīd atradās ārpus Latvijas, tāpēc viņš ieteica, ka mani var apskatīt viņa rezidente. Izrādījās, ka diskomfortu rada ādas izaugums – saules keratoze. To piesaldēja, rezidente apskatīja arī pārējās dzimumzīmes un atzina, ka viss ir labi. Līdz ar to uz nākamo pārbaudi pie Raimonda es plānoju doties vien pēc diviem gadiem.

    Taču 2016. gada maijā man uz ādas parādījās jaunas papilomas, kas traucēja. Darbā biju paņēmusi brīvu nedēļu, tāpēc sarunāju ar Raimondu, ka aiziešu pie viņa tās noņemt. Kā parasti pie viena viņš pārbaudīja arī visas dzimumzīmes.

    Un tad dzirdēju, kā pēkšņi izmainījās viņa balss: «Pagaidi, Sanci!» Es uzreiz sapratu, ka kaut kas nav labi.

    Viņš mani mierināja, lai neuztraucos, bet viena dzimumzīme viņam ļoti nepatīk, lai nāku pēc nedēļas to izgriezt. Kad to izoperēja, sākās rezultātu gaidīšana – divas nedēļas ilga mokoša neziņa. Kad šķita, nu jau rezultātiem jābūt, zvanīja Raimonds – atklāta melanoma, bet tās paraugs jāsūta vēl uz citu laboratoriju, lai noteiktu audzēja stadiju. Būs jāgaida vēl divas nedēļas. 

    Izdzirdot diagnozi, man bija šoks. Es esmu bērnu ārste, un nav tā, ka es papildus speciāli interesētos par ļaundabīgajām saslimšanām, bet tik daudz es zināju, ka melanoma ir visātrāk progresējošais audzējs… Turklāt tobrīd teju katrs portāls un žurnāls, ko atvēru, rakstīja par melanomu un cilvēku ātro mirstību no tās… Vislielāko izmisumu radīja tas, ka man ir trīs bērni. Vecākā meita jau bija savā dzīvē – Annijai tobrīd bija jau 22, bet dēlam Nikam 13 un jaunākajai meitiņai Luīzei tikai pieci gadi… 

    Nedēļa pagāja kā murgā, un tikai tad es jau mierīgāk varēju izrunāties ar Raimondu. Pierakstījos arī pie onkoloģes imunoloģes profesores Simonas Doniņas. Zināju, ka mana melanoma ir vienu milimetru dziļa, taču bija svarīgi sagaidīt precizējošu atbildi, cik iedaļas vēl aiz komata ir aiz šī milimetra. Ja melanoma ir tikai milimetru dziļa, nebija iespējams saņemt valsts kompensēto medikamentu Rigvir. Ja tās dziļums ir 1,01 milimetrs, šis medikaments jau pienācās. Gaidīšana atkal ievilkās…

    Kad no laboratorijas tika saņemtas atbildes, izrādījās, ka medikamentu dabūšu. Sākotnēji to injicēja katru otro nedēļu. Profesore Doniņa mani bija brīdinājusi, ka trīs dienas pirms un pēc injekcijas nebūtu vēlams saslimt. Līdz ar to Bērnu slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļas vadītāja manas dežūras pakārtoja manam ārstēšanās plānam, arī savu mazo pacientu vecākus jau laikus brīdināju, ka nevarēšu vairs tik intensīvi strādāt kā iepriekš. 

    Man medikaments izraisīja nelielas blakus parādības – nedaudz paaugstinātu ķermeņa temperatūru, pēc injekcijām sāpīga kļuva arī vieta zem muguras lāpstiņas, kur iepriekš ļaundabīgā dzimumzīme tika izgriezta. Bet citādi fiziski jutos labi.»

    Ar kamolu kaklā

    «Uzsākot terapiju, vienlaikus, lai pārliecinātos, ka audzēja metastāzes nav atrodamas vēl citos orgānos, bija nepieciešamas papildu pārbaudes – jāveic ultrasonogrāfija limfmezgliem, arī vēdera dobumam. Ar limfmezgliem viss bija labi, bet aknās atrada veidojumus… Lai noskaidrotu, kas tie ir par veidojumiem, vajadzēja doties pie nākamā speciālista, gaidīt rindās. Konsultācijā ārsts sacīja, ka izskatās – veidojumi ir nenozīmīgi, tomēr, lai pavisam precīzi zinātu, jāveic magnētiskās rezonanses izmeklējums ar kontrastvielu. Atkal sekoja neziņas pilna gaidīšana…

    Veicot izmeklējumu aknās, apstiprinājās, ka veidojumi ir nenozīmīgi, tās nav metastāzes. Bet vienlaikus šis pats izmeklējums uzrādīja šķidrumu plaušās… Atkal bija jādodas pie nākamā speciālista un jāveic nākamie izmeklējumi.

    Es fiziski jutos labi, bet psiholoģiski notiekošais ļoti nomāca – katrā izmeklējumā arvien atrada ko jaunu.

    Izrādījās, ka pavasarī biju izstaigājusi plaušu karsoni, kas atstāja sekas, tāpēc plaušās vēl bija šķidrums. Tam nebija saistības ar melanomu.

    Es sevi visu laiku mierināju, ka ar mani viss būs labi, jo metastāžu organismā nav, bet pēc katra izmeklējuma bija jāgaida to rezultāti, dažkārt pat divas nedēļas, un visu šo laiku es dzīvoju ar kamolu kaklā… 

    Centos būt mierīga, pēc dabas esmu dzīvespriecīga, bet tai vasarā piedzīvoju depresīvāko posmu savā dzīvē, neskatoties uz to, ka no tuvākajiem saņēmu lielu atbalstu. Vecākā meita tobrīd jau dzīvoja atsevišķi, bet, uzzinot par manu diagnozi, viņa sacīja: «Tiklīdz vajag palīdzību, zvani!»

    Dienās, kad man veica injekcijas un es centos vairāk pagulēt, meita atbrauca, pagatavoja visiem pusdienas, izklaidēja māsu un brāli.

    Nekad tā nebija, ka bērni netiktu ar kaut ko galā, gluži otrādi – visi mani lutināja.

    Arī vīrs strādāja vairāk, lai par naudas pelnīšanu man nebūtu jāuztraucas un es varētu ārstēties. Taču man bija grūti atrast ko tādu, kas mani patiesi iepriecinātu. Raimonds bija liedzis doties saulē. Un tas mani – saules gaismas un siltuma mīli – nomāca vēl vairāk. Ap māju mums ir iekopts dārzs, bet es tajā nedrīkstēju atrasties. Cēlos sešos no rīta un viscaur apģērbta ravēju dārzu, taču jau pēc pāris stundām kļuva ļoti karsts un man bija jāiet iekštelpās un tur jāpavada līdz vakaram. Tas emocionāli ļoti nospieda. Jo šķita, ka visi brauc uz jūru, citiem dzīve turpinās, kamēr es pa dienu nedrīkstu iziet pat no mājas.

    Pienāca rudens. Bija pagājuši tikai trīs mēneši, kopš man atklāja melanomu, kad kārtējā pārbaudē Raimonds atkal teica: «Sanci, man vēl viena dzimumzīme nepatīk.» Tai mirklī es salūzu. Atkal bija operācija, atkal rezultātu gaidīšana. Šķita, ka tas nekad nebeigsies. Veidojums bija labdabīgs, bet šie nepārtrauktie izmeklējumi un rezultātu gaidīšana ļoti sita pa nerviem.»

    Restarts

    «Man nebija klasiskas depresijas – es cēlos, gāju, darīju, bet vienlaikus ļoti noslēdzos sevī, tikai šaurs cilvēku loks zināja par manu saslimšanu. Kad mani aicināja uz svinībām, vienmēr izdomāju kādu attaisnojumu, lai paliktu mājās. Negribējās nevienam neko stāstīt. Bija tikai dažas draudzenes, kuras zināja, ko esmu piedzīvojusi, un bija arī tādas, kas uzreiz metās norādīt – tas tev par to, ka gadiem ilgi par citiem esi domājusi vairāk nekā par sevi. Bet tai brīdī tas nepalīdz… Es vēlējos atbalstu.

    Bieži vien jau neko vairāk nevajag kā vien to, ka draudzene tevi apķer un tu vari viņai uz pleca izraudāties.

    Viena draudzene, kas dzīvoja netālu no mums, regulāri mani uzmundrināja doties kopējās pastaigās pa mežu. Mēs nereti ļoti agri no rīta – vēl pirms sešiem – braucām arī staigāt gar jūru. Tas man ļoti palīdzēja, jo otra klātbūtne un kustības ir labākās zāles pret nomāktību.

    Tā kā nebiju izbaudījusi vasaru, visai smaga atnāca nākamā ziema. Februārī devos pie profesores Doniņas uz vizīti un godīgi viņai teicu: «Es ļoti ilgojos pēc siltajām zemēm, man ļoti pietrūkst saules. Tieši saule ir mans optimisma vitamīns.» Un profesore atbildēja: «Bet brauc! Kāpēc tu domā, ka vispār vairs nevari iet saulē?» Zināju, ka Raimonds būs skeptisks, bet arī viņam godīgi teicu: «Ja tu man pateiksi, ka man ir jāmirst, pirmais, ko es izdarīšu, aizbraukšu uz siltajām zemēm. Es nevaru bez saules un siltuma! Es ievērošu visus drošības pasākumus – neiešu saulē no pulksten vienpadsmitiem līdz trijiem, lietošu krēmus ar augstāko aizsardzību pret saules stariem –, bet man vajag sauli un jūru. Man vajag uzlādēties un atjaunoties.» 

    Februāra beigās, sešus mēnešus pēc terapijas uzsākšanas, ar draudzeni un mūsu jaunākajiem bērniem nonācām Ēģiptē. Deviņos no rīta jau bijām pie jūras, no vienpadsmitiem līdz pēcpusdienai sēdējām ēnā. Bet šādi sasmēlāmies enerģiju. Pēc nedēļas Latvijā atgriezos jau kā cits cilvēks. Biju atguvusi iekšējo līdzsvaru, dzīvesprieku, spēku. Kad aizgāju atrādīties pie Raimonda, viņš atzina – 
    viss ir kārtībā.»

    Uzticēties ārstam

    «Kad uzsāku ārstēšanos, es jau kopš paša sākuma zināju, ka uzticēšos speciālistiem. Man pašai, strādājot Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, ir bijuši gadījumi, kad neatliekamās palīdzības nodaļā ieved bērnu ar vēdera sāpēm, bet manī nostrādā intuīcija: jāpārbauda plaušas. Un tiešām rentgenā atklājas smaga pneimonija. Ir gadījumi, kad bērns sūdzas par sāpēm zem ribas, bet atklājas apendicīts. Jāpaļaujas ne tikai uz ārsta zināšanām, bet arī uz intuīciju.

    Tāpēc, kad es pati nonācu pacienta lomā, man bija skaidrs, ka ar pašārstēšanos nenodarbošos.

    Tāpat es nelasīšu rakstus par savu diagnozi, jo visus interesējošos jautājumus prasīšu dakterim. Es arī nemeklēšu nekādu statistiku par to, cik cilvēki ar līdzīgu diagnozi ir izārstējušies un cik nomiruši. Es paļaušos uz speciālistiem. 

    Es arī nestaigāju no viena daktera pie otra. Man bija divi ārsti – Raimonds Karls un profesore Doniņa. Daktere Doniņa bija izveidojusi terapijas gaitu trīs gadus uz priekšu, un pie tās shēmas mēs arī turējāmies. Kad devos pie dakteres, jau iepriekš biju uzrakstījusi visus mani interesējošos jautājumus. Tas man ir palīdzējis arī darbā ar saviem pacientiem. Viņiem vienmēr saku: «Muļķīgu jautājumu nav! Jautājiet man visu, kas jūs interesē!» Jo atbildes sniedz miera un stabilitātes izjūtu. 

    Kad ārsti uzsvēra, ka mana ārstēšanās norit veiksmīgi un ka viss būs labi, es uz to arī paļāvos. Jo profesionāļi zina, ko runā. 

    Publiski par medikamentu Rigvir izskanējuši dažādi viedokļi, bet man terapija palīdzēja. Esmu vesela – imunitāte ir augsta, visas analīzes ir normas robežās. Protams, profilaktiskās pārbaudes saglabāsies mūža garumā – divreiz gadā jāveic sonogrāfija limfmezgliem un arī dermatologs jāapmeklē divreiz gadā.» 

    Slimība kā skolotājs

    «Pēc tam, kad izdevies no kādas slimības izārstēties, manuprāt, ir svarīgi no šīs pieredzes paņemt sev kādu mācību. Piemēram, man tā bija atziņa, ka sevi ir jāliek pirmajā vietā. Es biju pārāk nodevusies citiem, tostarp profesijai, kad šķita – man jebkurā diennakts stundā jābūt pieejamai.

    Slimība man iemācīja pateikt nē.

    Kad privātpraksē uzņēmu jaunus pacientus, ar vecākiem pārrunājām, kas ir tie signāli, kad par veselību patiešām ir jāsāk uztraukties un kad jāsauc neatliekamā palīdzība. Vecākiem esmu godīgi teikusi: «Varu būt jūsu bērnu pediatre, bet man ir arī savi noteikumi.» Es vakaros eju agri gulēt, un vakarus vēlos pavadīt ar ģimeni, taču, ja ir kāds neatliekams jautājums, īsziņas man var sūtīt kaut sešos no rīta – es ceļos ļoti agri. 

    Melanoma man ir iemācījusi par sevi vairāk rūpēties un arī pilnvērtīgi atpūsties. Katru rītu ceļos ap pieciem – man ļoti svarīgs ir rīta rituāls. Pamodinu savu ķermeni ar dažiem stiepšanās vingrojumiem, tad izdzeru divas glāzes silta ūdens. Šobrīd, kad paliek gaišāki rīti, eju rīta pastaigās ar suni – šādi mēs nostaigājam no pieciem līdz septiņiem kilometriem. Pēc tam eju kontrastdušā. 

    Tad seko rīta lūgšana un pateicību rakstīšana – tā man palīdz ieraudzīt visu labo, kas manā dzīvē ir. No rīta izdzeru melnu kafiju ar kanēli un kardamonu, palasu kādu grāmatu.

    Ja rīts ir nesteidzīgs, arī mana diena kļūst mierīgāka.

    Esmu mainījusi arī ēšanas paradumus: cenšos ievērot pārtraukto gavēšanu, respektīvi, sešpadsmit stundas diennaktī neēst. No ēdienkartes esmu izslēgusi saldos jogurtus, pienu, balto miltu izstrādājumus, neēdu cūkgaļu un reti ēdu žāvējumus un kūpinājumus. Ļoti daudz gatavoju dažādus salātus, arī mani bērni ļoti labprāt ēd daudz dārzeņu. Tāpat dienā izdzeru vismaz divus litrus ūdens. Mana vājība gan ir saldumi, bet arī to lietošanu ikdienā ierobežoju. Svētku kūkas bieži cepu pati, arī abas meitas man ir saldo ēdienu meistares. 

    Savukārt, ja man vajadzētu dot kādu padomu cilvēkiem, kas pašlaik slimo ar ļaundabīgu audzēju, es teiktu tā: nepalieciet vieni!

    Man bija ļoti grūti citiem lūgt palīdzību. Tas nebija pareizi, tā bija mana kļūda. Cilvēkam nav jāpaliek vienam ar savu bēdu. Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, es noteikti vairāk ietu cilvēkos, runātos. Ja nav draugu, tādā brīdī labs atbalsts ir arī psihoterapeits. Un svarīgi ir atcerēties, ka nekad dzīve nesastāv tikai no melnās strīpas vien, pēc tās vienmēr nāk baltā.»  

    Sanita iesaka arī tev!

    • Lai sargātu sevi no saules kaitīgās iedarbības, telefonā esmu lejupielādējusi lietotni UV Index Now – UVI Mate. Tā rāda konkrētās dienas saules starojuma intensitāti, kas palīdz saprast, cik augstas SPF aizsardzības krēmus nepieciešams lietot, kā arī to, vai noteiktās diennakts stundās vispār vajadzētu iziet ārpus telpām. Lietotne noderēs ikvienam, kas vēlas sevi pasargāt no saules kaitīgās iedarbības.
    • Ik rītu ejot garās pastaigās, klausos podkāstus. Man īpaši patīk Cilvēkjauda ar Lauru Dennler. Laura ir iedvesmojoša ar to, ka pati izslimojusi ļaundabīgu saslimšanu un spējusi dzīvot tālāk. Podkāstos viņa uz sarunu aicina cilvēkus, kuru padomi noder, lai dzīvotu labāk un veselīgāk. 
    • Intas Blūmas grāmata Ardievu, karma! man palīdz izprast sevi un kļūt līdzsvarotākai. Tā noderēs ikvienam, kas par dažādiem negatīviem dzīves notikumiem mēdz sevi vainot: grāmata rāda, ka jebkas, kas notiek ar mums, vedina mūs attīstīties un dzīvot patiesāku dzīvi.
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    8 veidi, kā gardi pagatavot VIČI surimi

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+