Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Nedaudz pagulēt
«Sacensības notika Itālijā, un bija karsti – plus divdesmit astoņi grādi! Bija ļoti grūti! Nopeldēju labi. Ar velosipēdu ļoti labi nobraucu pirmo pusi, bet otro – katastrofāli slikti, jo man vairs nebija spēka. Tik karsts, un organismā ūdens zudums, kaut distances laikā jau biju izdzērusi vismaz piecus litrus, ja ne vairāk.
Skrienot pirmie divdesmit kilometri aizritēja raiti, bet tad… Tad man bija jāapstājas. Sapratu – ja neapsēdīšos, tad vienkārši tūlīt izslēgšos.
Gulēju uz zemes ar kājām gaisā, ar aukstuma sajūtu, sliktu dūšu, un iekšā viss trīcēja. Man deva siltu tēju, segu, izsauca ātros, no kā beigās atteicos. Lēnām, ar saprotošas brīvprātīgās darbinieces un peldētājas Silvijas atbalstu atguvos. Vēl bija cerība.
Cēlos un lēnām gāju. Sākumā ar pavadošo personu, sapratu – iesāktais ir jāpabeidz! Kontrollaikā vēl varēju iekļauties. Biju gatava kaut aizrāpot līdz finišam. Kamēr distancē to stundu atpūtos, iedraudzējos ar organizatoru atbalstītāju pulciņu, kuri pēcāk skriešanas distancē patiesi priecājās, ka man tomēr izdevies finišēt. Tas bija ļoti, ļoti pacilājoši.
Tagad man liekas, ka ir jāstartē vēlreiz. Jo tā stunda, ko uz zemes nogulēju… Nu nepatika man!
Tikai nākamreiz, kad sadūšošos vēlreiz pieveikt IronMan, noteikti izvēlēšos valsti ar vēsāku klimatu.
Pēc sacensībām es vēl divus mēnešus gāju uz treniņiem, bet bez motivācijas, jo beidzot bija iestājies izsīkums. Un tad vienā dienā man pēkšņi vairs negribējās sportot vispār – vēlme bija nogriezta kā ar nazi! Vien divas reizes nedēļā pasportoju, jo sapratu, ka pārāk liels darbs ieguldīts, lai to pavisam mestu malā. Savas rezerves laikam biju iztērējusi uz priekšu.
Turpmākos sešus mēnešus vairs absolūti negribējās sportot. Jau sāku uztraukties un prasīju citiem, vai viņiem arī tā ir, jo man tā nekad nebija bijis.» Izrādās – tā ir normāla parādība, kas piemeklē nevienu vien pēc smagām sacensībām. «Ja es kādreiz saņemšos vēlreiz veikt IronMan distanci, man būs cita stratēģija.
Startēšu tikai ar nosacījumu, ja vidējais velosipēda braukšanas ātrums būs virs 33 kilometriem stundā.
Ja es tā varētu, tad kopējais laiks būtu vismaz par divām stundās mazāks. Es noplīsu tieši šajā distancē. Pirmos 90 kilometrus sanāca nobraukt ar vidējo ātrumu 32 kilometri stundā, bet pēcāk vairs tā nevarēju noturēt.»
Līga triatlona distanci pieveica 14 stundās un 19 minūtēs. «Vīriešiem labs rezultāts skaitās zem desmit stundām. Es esmu sporta entuziaste, nevis sportiste, tāpēc savu laiku, lai gan stundu nogulēju, uzskatu par cienījamu. Kad biju pabeigusi, nespēju aptvert, ka tiešām es esmu to izdarījusi. Ir cilvēki, kam svarīgs labs rezultāts, bet man vienkārši patīk process – vējš sejā un matos, emocijas, skaistā daba, kur trase aizvijas, adrenalīna garša.
Man patīk visas triatlona distances. Ir cilvēki, kas piedalās atkārtoti un, piemēram, maratonu nevis skrien, bet noiet. Tas vienkārši ir tāds dzīvesveids. Paiet neliels laiciņš, viņi jau atkal plāno, kuru valsti apceļot un piedalīties IronMan. Varētu teikt, ka tā ir tāda kā atkarība. Pozitīva atkarība. Noteikti labāka nekā no cukura. Es ilgi nevaru bez sporta. Tad sāku trīties un jūtu, ka kaut kā pietrūkst.
Dažas draudzenes uzskata mani par trako skrējēju, bet katram tā ir sava lieta, kas paķer. IronMan notiek gandrīz katru nedēļu vairākās vietās vienlaikus. Iedomājies – katrās sacensībās ir 3000 cilvēku limits. Tas nozīmē – cilvēki to grib darīt! Manuprāt, galvenais ir sportot ar prieku. Lūk, tas tad sniedz to īsto gandarījumu un fantastisko prieka sajūtu.»
Intervijas turpinājums:
