Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Treniņi gandrīz katru dienu
«Ar triatlonu nodarbojos kopš aptuveni divdesmit gadu vecuma, un noskriet IronMan vienmēr ir bijis mans sapnis,» Līga aizrautīgi stāsta. Tiem, kas nezina – IronMan ir starptautiskas un ļoti prestižas triatlona sacensības, to nosaukums tulkojumā nozīmē dzelzs vīrs. Un ne velti – smago distanci pieveic tikai fiziski un mentāli izturīgākie.
«Bērnībā iemācījos peldēt – daudz trenējos, bet man tas lēnām pārstāja patikt, jo nebija labu rezultātu. Pārtraucu.»
«Ar riteni arī patika braukt – sešpadsmit gadu vecumā biju sakrājusi naudu savam pirmajam vieglajam alumīnija velosipēdam, ko man atveda no Itālijas. Skrienu es jau, šķiet, kopš laika, kad sāku staigāt. Mani vecāki joprojām ir orientēšanās entuziasti. Tieši viņi man vienmēr rādījuši to labo, sportisko piemēru. Saliku visu kopā un sāku nodarboties ar triatlonu, bet nekad nepietika dūšas IronMan, jo distance ir nežēlīga: 3,8 kilometri jāpeld, 180 kilometru jābrauc ar riteni un 42 kilometri jānoskrien.
2015. gadā stažējos Anglijā, un tur strādāja arī mans kolēģis Reinis Balmaks, kuru toreiz iesaistīju triatlonā. Savukārt divus gadus vēlāk viņš mani pavilka pieveikt pusīti no IronMan. Pēc tā jau āķis lūpā un apziņa – ja jau varu šo, tad noteikti varu arī pilno IronMan. Pēc gada arī aizbraucām. Es pati tam, šķiet, nebūtu saņēmusies, bet viņš pieteicās, un aiziet, mirklis jāķer, kompānijā vieglāk!
Līdz tam es nebiju ne reizes noskrējusi pat maratonu, tikai pusmaratonu. Nezināju, kā man veiksies ar skriešanu, bet mierināju sevi, ka var jau arī noiet. Visvairāk baidījos no 180 kilometriem ar velosipēdu. Līdz tam mana maksimālā distance vienā reizē bija 150 kilometru.»
Dzirdēti nostāsti – sagatavošanās šīm smagajām sacensībām atņem cilvēkam vismaz gadu no viņa dzīves. «Trenēties sāku gada sākumā, mans treneris – bijušais pieccīņnieks, pasaules čempions modernajā pieccīņā karavīriem Sandris Šika, kurš pats arī pieveicis IronMan sacensības. Jāatzīst, ka treniņplānu izdevās izpildīt daļēji, jo bija pilna laika darbs, pa vidu – nakts dežūras, jāvelta laiks bērniem.
Bet es centos. Trenējos piecas vai sešas dienas nedēļā, divas trīs stundas dienā. Strādāju no rīta un trenējos pēc darba. Man bija milzīgs ģimenes atbalsts, jo viņi zināja, ka šis mans sapnis nav tikko no zila gaisa nokritis. Mana ģimene, jo īpaši tētis un mamma, vienmēr man ir blakus, bez viņiem es daudz ko nebūtu spējusi.»
Intervijas turpinājums:
