Svarīgā čurāšana pusaudzim

Pusaudža veselība
23. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Lai cik ļoti tavam pusaudzim nepatiktu noteikumi un ierobežojumi, pareizs dzeršanas, čurāšanas un higiēnas režīms ir urīnizvadsistēmas veselības ķīla, norāda uroloģe, pediatre Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) Dr. Natālija Bozotova.

«Ai, es pacietīšos, tagad man nav laika, neesmu jau nekāda sīkā!» pikti atcērt trīspadsmitgadīgā, ar čatošanu telefonā pārņemtā draudzenes meita, atbildot uz mammas jautājumu, vai vismaz uz tualeti nevajadzētu aiziet. Tātad – vajadzētu gan. Un patiešām, citādi var iedzīvoties nedienās ar urīnpūsli.

Ciesties nevajag!

Jebkurš aparāts, lai tas neierūsētu, jādarbina, tāpat arī urīnpūslis, kura uzdevums ir krāt un izvadīt lieko šķidrumu ar organismam nevajadzīgajām vielām. Tāpēc tavam tīnim lieti noderētu saprašana par to, kādi ir urīnpūšļa darbības likumi… Krājot urīnu, tas izstiepjas, bet slēdzējsistēma, kas neļauj šķidrumam noplūst, ir saspringta. Savukārt izvadot urīnu, pūslim ir jāsaraujas, bet slēdzējsistēmai – jāatslābinās, tātad viss notiek otrādi.

Sasniedzot tīņa vecumu, šim mehānismam būtu jādarbojas perfekti, tāpat kā pieaugušajiem, nodrošinot gan urīna saturēšanu, gan efektīvu tā izvadīšanu ik pēc 2–3 stundām.

Veselīgs čurāšanas režīms – ik pēc 2 stundām.

Kas notiek, ja iešana uz tualeti tiek upurēta par labu, tīņaprāt, interesantākām lietām un liekais šķidrums krāts ilgāk par pāris stundām? Urīnpūslis izstiepjas, bet muskulis, no kā tas sastāv, kļūst vārgāks un slinkāks. Rezultātā, kad ilgāk ciesties nav iespējams un nu jau uz tualeti jāmetas aulekšiem, tam ir grūtāk sarauties. Citkārt regulāra paciešanās izraisa nepārejošu slēdzējsistēmas saspringumu. Kad nu beidzot tīnis ir gatavs doties uz tualeti, šī sistēma vairs nevar laikus atslābināties.

Abos gadījumos urīnpūslis nespēj līdz galam iztukšoties, rodas urinācijas un saturēšanas traucējumi.

Ja pierasts uz tualeti iet reti, mainās arī jutība: parasti iztukšojot urīnpūsli pie lielāka tilpuma, uz mazāku bērns vairs nereaģē. Tāpēc labierīcības jāapmeklē regulāri – tas ir iegūts reflekss, ko bērns apgūst, sākot jau ar podiņmācību.

Tā kā urīnpūšļa un zarnu funkcijas ir identiskas – nodrošināt nevajadzīgo atliekvielu izvadi no organisma, arī iedarbināšanas impulsi un muskulīši, kas nodrošina saturēšanu, ir vieni un tie paši, tad kaitīgais ieradums paciesties nereti attiecas ne vien uz čurāšanu, bet arī uz vēdera izeju. Ja tas aizgājis par tālu, rodas tā dēvētais funkcionālais eliminācijas sindroms, kas ietver gan urīnpūšļa iztukšošanas problēmas vai nesaturēšanu, gan neregulāru vēdera izeju, aizcietējumus vai fēču nesaturēšanu.

Primitīvais risinājums

Pie ārsta tīņi kopā ar vecākiem parasti nāk tikai tad, kad jau radušās komplikācijas: infekcijas. Baktērijas, kas izraisa urīnpūšļa infekcijas, tur nokļūst no apakšas, no starpenes.

Ja urīnpūslis regulāri paliek līdz galam neiztukšots, mikroorganismi pieķeras tā gļotādai un sāk vairoties, izraisot iekaisumu.

Tad jāatgriežas pie ābeces patiesībām – pareiza režīma. Nekā sarežģīta te nav – vajag skatīties pulkstenī un ik pēc divām stundām iet uz tualeti. Tieši tik vienkārši! Dažkārt pusaudzi pārliecināt ir grūti, un tad noder salīdzinājums ar kuņģi: ja ēdam tikai vienreiz vai divreiz dienā, tas nenāk par labu vēdera veselībai. Citreiz pārliecināšana vajadzīga pašiem vecākiem, kas negrib ticēt, ka risinājums ir «tik primitīvs».

Būtiska ir arī regulāra un pareiza higiēna. Sevišķi vecāki kautrējas par to runāt ar saviem pusauga dēliem. Puišiem loceklis jāapmazgā, atvelkot priekšādiņu, izmazgājot kabatiņu starp to un galviņu, jo tieši šajā vietā visbiežāk ieperinās baktērijas, kas izraisa urīnceļu iekaisumu.

Meitenēm vispār ir infekcijām pateicīga anatomija, jo visi caurumiņi atrodas vienā plaknē tuvu cits citam, un anālās atveres baktērijas var viegli nonākt urīnceļos.

Tāpēc jaunkundzēm ieteicams pēc vēdera izejas ne vien izmantot papīru, bet arī apmazgāties virzienā no priekšas uz aizmuguri.

Urinēšanas režīma un higiēnas neievērošana mēdz sagraut ne tikai urīnpūšļa, bet arī nieru veselību. Kā? Dažkārt urīnpūšļa infekcijas nonāk līdz nierēm un izraisa pielonefrītu, iekaisumu. Savukārt tas var vainagoties ar sarētojumiem: inficētie audi izveseļojoties kļūst biezāki, apgrūtinot nieru darbību vai pat izraisot to mazspēju.

2/3 ūdens – dienas pirmajā pusē

Vēl viena urīnpūšļa veselības nodrošināšanas režīma svarīga sastāvdaļa ir pareiza šķidruma lietošana. Bērniem līdz 10 gadu vecumam dienā vajadzētu izdzert 1 litru ūdens, lielākiem – 1,5–2 litrus, bet abos gadījumos divas trešdaļas no kopējā daudzuma jāpatērē dienas pirmajā pusē un atlikusī daļa – līdz vakaram.

Divas stundas pirms gulētiešanas no lielas dzeršanas labāk atturēties – ja gribas dzert, tad veselīgāk būtu iztikt ar malciņu ūdens.

Pārsvarā tomēr viss notiek ačgārni – lielākais ūdens daudzums tiek patērēts dienas otrajā pusē, sevišķi, ja tīnim ir sporta nodarbības, treniņi. Tad vēl sadzeras uz nakti un – skat! – tiek izprovocēta nakts nesaturēšana jeb enurēze, bet, ja pusaudzim gadās pieslapināt gultu, tad jau tā grūtajam pārejas vecumam pievienojas vēl vairāk pārdzīvojumu.

Urīnpūslis – emocionāls orgāns

Ļoti izplatīts ir mīts, ka, sasniedzot tīņa vecumu, nakts enurēze pāries pati no sevis. Lai gan nereti šī problēma patiešām saistīta ar organisma briedumu, tomēr 1,5–2 procenti jauniešu 18 gadu vecumā joprojām slapina gultā. Pie ārsta nāk padsmitgadnieki, kuri ļoti bieži saka: «Mēs gaidījām, ka čurāšana gultā pāries pati no sevis, bet nepāriet.»

Lai gan nakts nesaturēšanai tiešām ir tendence ar gadiem pašizārstēties, ne vienmēr tas notiek tīņa vecumā, drīzāk otrādi – dzimumnobriešanas ietekmē arvien biežākas kļūst emociju svārstības.

Slodze skolā pieaug, plus vēl pārdzīvojumi par mīlu, attiecībām… Bet urīnpūslis ir ļoti emocionāls orgāns, un jūtu vētras ietekmē arī tā uzvedību.

Urīna saturēšanu naktī nodrošina pareizi strādājošs urīnpūslis (savukārt to: pareizs dzeršanas un čurāšanas režīms!), vecumam atbilstošs urīnpūšļa tilpums un tam atbilstošs urīna daudzums. Dienas un nakts laikā izdalītā urīna attiecībai jābūt 4:1. Te iesaistīta hormonālā sistēma – tiesa, ne vielas, kas atbild par dzimumattīstību, bet gan antidiurētiskais hormons vazopresīns, kas veidojas smadzenēs, hipotalāmā. Pareizo diennakts urīna attiecību var sasniegt dabiskā ceļā, ievērojot līdzsvarotu dzeršanas režīmu. Ja tas neizdodas, ārsts izraksta desmopresīnu, kas imitē vazopresīna darbību.

Nereti tīņu vecāki baidās no jebkā, kas ietver vārdu hormoni, bet ārsts tad parasti saka – no desmopresīna pusaudzis svarā nepieņemsies un tīnītei ūsas nesāks augt, jo tas citās organisma darbībās neiejaucas. Nekādā gadījumā nevajag gaidīt līdz 17 vai 18 gadu vecumam! Turklāt līdz pilngadībai valsts šos nepieciešamos medikamentus kompensē.

Piespiedu kolektīvā sēdēšana uz poda

Jāsaka, visās šajās bēdās sava loma ir arī nepārdomātām labierīcībām skolā. Ne katrs bērns ir gatavs iet uz tualeti, kurā podus citu no cita atdala vārgi aizslietņi, bet durvju priekšā nav vispār. Piespiedu kolektīvā sēdēšana uz poda nereti sākas jau bērnudārzā, tāpēc bērni pierod neiet laikus uz tualeti.

Problēma pastiprinās, ja sajauktas dažādas vecuma plūsmas un jaunākie vienkārši netiek uz tualeti, jo vecākie tur pārrunā savas slepenās lietas, un arī viņiem tad nav laika čurāt.

Gadās arī tā, ka starpbrīdī pačurāt aizmirstas, bet vēlāk stundā viss atkarīgs no skolotāja – viens laiž, otrs – ne, jo tas taču traucē mācību procesam!

Tāpat, ejot uz skolas sapulcēm, vecākiem vajadzētu painteresēties, vai bērnam brīvi pieejams ūdens – varbūt tas ir skolotāju istabā, varbūt uz augsta plaukta, varbūt ūdens bundulis stāv, taču glāzīšu nav. Visvienkāršāk, protams, iedot savam tīnim uz skolu līdzi ūdens pudeli.

Kā pamanīt PROBLĒMAS, pirms sākušās komplikācijas?

  • Pavēro sava pusaudža uzvedību! Ja sēž pie datora vai nodarbojas ar savām lietām līdz pēdējam, kad kājas jau krustā un uz tualeti burtiski jārikšo, atgādini viņam par tualetes apmeklējumu – tas nekas, ja sabozīsies un uzrūks, ka tu viņu par daudz kontrolē. Ja tīnis sāk slēpt biksītes vai uzreiz pēc tualetes tās mazgāt, iespējams, viņam ir problēmas ar urīna vai fēču saturēšanu.
  • Kad uz labierīcībām bērns iet raudādams, tad jau sākušās komplikācijas. Diemžēl var būt tā, ka bēdu pamanīsi tikai tad, kad iekaisums būs sasniedzis nieres. To gan grūti palaist garām, jo ceļas temperatūra, ir sāpes sānā, un tas ir iemesls, lai dotos uz slimnīcu. Bet pats galvenais: lai kaut ko pamanītu, runā ar savu spuraino ezi – lai tīnis tev atklātos, skaties viņam acīs!
  • Runā arī par kontracepciju, jo, kā liecina mana pieredze, mīlēšanās ir tīņu attiecību realitāte – lai gan reti, tomēr pie ārsta nonāk pusaudži arī ar seksuāli transmisīvām slimībām. Tāpēc vismaz pie vakariņu galda esi kopā ar savu bērnu.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs