Špikeris zēnu vecākiem: krāniņš augšā? Priecājies! Jāsatraucas, ja erekcijas nav

Kāda mūsu lasītāja npovērojusi, ka viņas dēlam jau kopš dzimšanas katru rītu krāniņš ir augšā. Viņa grib zināt – vai tā tam jābūt un ko darīt? Puikam šobrīd astoņi gadi. Bērnu ķirurgs urologs un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas klīnikas virsārsts Dr. Ainārs Ģīlis norāda: īstenībā mammai un tētim par zēna ikrīta erekciju NAV jāsatraucas.
Intīmā higiēna
21. februāris

Saglabāt

Foto: Shutterstock

– Kāpēc krāniņš katru rītu grib būt augšā?

– To var uzskatīt par tādu kā krāniņa rīta rosmi. No rīta jebkurā puišu vecuma grupā tiek pārbaudīts, vai tas ir darba kārtībā. Īpaši bieži erekcija no rītiem un arī dienas laikā ir pusaudžiem un vecumā starp diviem un četriem gadiem. Jo tie ir periodi, kad zēnu organismā ir augstāks vīrišķo hormonu testosteronu līmenis. Vecāki bieži vien brīnās, kāpēc mazais rausta krāniņu, bāž rokas bikšelēs… Viņi domā, ka bērnam kaut kas sāp, un mazais, nespēdams paskaidrot, kāpēc viņš to dara, tā arī saka: jā, man sāp. Tomēr lielākoties tās ir erekcijas, un bērniem, raustot savu krāniņu, rodas tādas pašas izjūtas kā pusaudžiem, kas to dara. Tātad – tas ir normāli jebkurā zēnu vecuma grupā. Mammai būtu jāsaprot, ka puisīšus daba radījusi ar krāniņiem un apveltījusi ar erekciju.

Erekcija ir tas, ar ko Dievs aplaimojis puisīšus kopš dzimšanas, un būtu jāsatraucas, ja erekcijas nav.

– Bet varbūt ar erekciju nav viss kārtībā un tā tiešām ir sāpīga?

– Zēniem var būt sāpīga erekcija. Visbiežākais iemesls šādām sūdzībām ir ļoti šaura priekšādiņa vai fimoze, kad tā kļuvusi rētaina, izmainīta un sašaurināta. Tā var notikt pēc iekaisuma vai arī, ja krāniņš netiek pienācīgi apkopts. Ādiņa iekaist, iekaisuma rezultātā veidojas rētaudi un priekšādiņa sašaurinās. Nepatīkamās, velkošās vai sāpīgās sajūtas erekcijas brīdī rodas tāpēc, ka ādiņa brīvi nebīdās.

– Kas vecākiem šādos gadījumos jādara?

– Vajag doties uz konsultāciju pie bērnu urologa.

– Tieši kurā vecumā priekšādiņai jāatbīdās?

– Par to apkārt klīst daudz nepareizas un sagrozītas informācijas. Daži vecāki stāsta, ka pat ģimenes ārsts viņiem teicis: trīs, četru gadu vecumā priekšādiņai jāatbīdās. Tā nebūt nav! Par normu tiek uzskatīts gan tas, ka priekšādiņa pilnībā atbīdās jau no pirmās dzīves dienas, gan arī tas, ka priekšādiņa neatbīdās līdz pat zēna pubertātei. Protams, ar nosacījumu, ka tā nerada problēmas, nav iekaisumu (par to liecina apsārtums un pietūkums), nav čurāšanas grūtību, nav ar aci saskatāmu izteiktu rētaudu. Tātad – ja nav nekā no minētā, daba pati visu sakārto.

Tas, kam agrīnā pusaudža vecumā tiešām būtu jāpievērš uzmanība – vai zēnam nav spēcīgas sāpes sēkliniekos.

Apkopotie dati liecina, ka pirmajā dzīves gadā 96 procentiem zēnu ādiņa vēl nav atbīdījusies, trīs, četru gadu vecumā – pusei, bet septiņu, astoņu gadu vecumā – vairs tikai astoņiem procentiem. Ziniet, tā būtu diezgan radikāla nostāja – uzskatīt, ka pusei visu trīsgadnieku un četrgadnieku ir patoloģija! Tīņu vecumā – divpadsmit, trīspadsmit gados – tikai kādiem diviem procentiem zēnu priekšādiņa neatbīdās. Tātad absolūti lielākajam vairākumam zēnu, kam priekšādiņa tiek pareizi kopta un nav iekaisumu, ar laiku tā dabīgi sāk atbīdīties.

– Bet ja tīnim jau trīspadsmit un tā tomēr neatbīdās… Uz operāciju?

– Nē, nebūt. Priekšādiņas atbīdīšanās var notikt vēl vēlākā vecumā. Protams, ja pēc desmit gadu vecuma puisēnam tā nav atbīdāma, vecākiem būs drošāk, ja viņi atvedīs dēlu pie ārsta, lai paskatītos, kas ādiņai traucē. Varbūt tur tiešām izveidojušies rētaudi pēc iekaisumiem, kas bijuši bez lielām izpausmēm un tāpēc palaisti garām nepamanīti. Atklājot šo problēmu pirms pubertātes, kamēr krāniņš vēl ir mazs, to iespējams vieglāk atrisināt ķirurģiski. Tātad svarīgākais – ar varu priekšādiņai neko nevajag darīt. Vecākiem jābūt arī ļoti piesardzīgiem pret ārstiem, kuri novecojušas informācijas vai citu iemeslu dēļ visiem trīs un četrus gadus veciem bērniem iesaka veikt apgraizīšanas operāciju. Lielākoties tas nemaz nav vajadzīgs, jo, kā jau teicu, tā nav patoloģija. Pret šādām rekomendācijām ieteicams izturēties ļoti kritiski un aiziet vēl pie kādiem pāris speciālistiem, lai uzklausītu arī viņu viedokli. Mūsdienās medicīna iet uz priekšu un uz daudzām lietām raugās citādi nekā pirms gadiem divdesmit. Ir daudzas lietas, kuras nemaz nevajag ārstēt.

Vecākiem jābūt arī ļoti piesardzīgiem pret ārstiem, kuri novecojušas informācijas vai citu iemeslu dēļ visiem trīs un četrus gadus veciem bērniem iesaka veikt apgraizīšanas operāciju.

– Pusaudži ir diezgan kautrīgi un vecākiem nelabprāt stāsta par savām problēmām. Kā lai vecāki zina, ka zēnam gadījusies problēma intīmā vietā?

– Faktiski vissvarīgākā un vienīgā lieta, kurai agrīnā pusaudža vecumā būtu jāpievērš uzmanība – vai zēnam nav spēcīgas sāpes sēkliniekos. Jo tieši tīņiem mēdz gadīties sēklinieku sagriešanās. Tie pat nav obligāti jāsatraumē, tas var notikt pats no sevis, piemēram, pagriežoties gultā uz otriem sāniem. Kāpēc tā? Agrīnā pusaudža vecumā, kad sāk augt sēklinieki, kas samērā brīvi iekārti asinsvados un sēklas vadā, gan sēklas vads, gan sēklinieks var vienkārši apmesties uz riņķi. Savērpjas arī asinsvadi, kas šo sēklinieku apgādā ar asinīm, tajā pārtrūkst asinsrite, izraisot akūtas un asas sāpes. Ja situācija agrīni netiek novērsta, tā beidzas ar orgāna pazaudēšanu – sēklinieks aiziet bojā. Tas var notikt pat 6–8 stundu laikā no brīža, kad sajustas pirmās sāpes. Ik gadu mūsu slimnīcā vismaz desmit pusaudži tādēļ zaudē savu sēklinieku.

Redzot, ka tīnis cieš no pēkšņām sāpēm sēkliniekos, vecāki, lūdzu, sēdieties automašīnā un vediet viņu uz Bērnu slimnīcas ķirurģijas centru pie bērnu ķirurga. Pieaugušo ģimenes ārsts un pat urologs var nezināt par šādu sēklinieku problēmu, jo pieaugušo vecumā tā gadās ļoti reti. Vīriešiem sāpes sēkliniekos lielākoties liecina par iekaisumu, bet nav pareizi arī pusaudzim sāpes sēkliniekos vienmēr uzskatīt par iekaisumu un ārstēt ar antibiotikām. Kavējoties ar pareizu ārstēšanu, pusaudzis tik un tā beigās nonāks pie mums Bērnu slimnīcā, bet nu jau zaudēs oliņu, jo tā būs gājusi bojā. Tas arī negatīvi ietekmēs otru oliņu, kura nav sagriezusies.

– Bet tīņiem taču var būt arī iekaisums?

– Jā, sāpes sēkliniekos jebkura vecuma zēniem var rasties arī dažāda rakstura iekaisumu dēļ. Pirmspubertātes vecumā – no septiņiem līdz desmit gadiem – diezgan bieži gadās epididimīts jeb blakus sēkliniekiem esoša dziedzerīša iekaisums. Tā rašanās mehānisms ir šāds: čurājot ar lielāku spiedienu, urīna pilīte trāpa sēklas vadā un oliņā rada kairinājumu. Epididimīts var pāriet pats no sevis, bet, ja ne – zēnu labāk parādīt bērnu ķirurgam vai urologam. Atgādināšu, ka vienīgi Bērnu slimnīcā visu diennakti ir pieejams bērnu ķirurgs.

– Ko tad, ja tīnim abas oliņas nav vienādas?

– Asimetrija jebkurā ķermeņa daļā var liecināt par patoloģiju, un tieši tas pats attiecas uz oliņām. Ja redzams, ka oliņas ir asimetriskas, jāmeklē specialists un jāizvērtē iemesli. Tie var būt daudzi un dažādi. Piemēram, slimība hidrocēle, kad ap oliņu krājas šķidrums, vai trūce, kas var aizslīdēt līdz pat sēklinieka maisiņam un radīt iespaidu, ka viena oliņa ir lielāka.

Ja agrīnā pusaudža vecumā kāds ļoti agresīvi grib mesties virsū ar ķirurga instrumentu, vecākiem jāpalūdz vēl arī citu ārstu viedoklis.

Šādas hidrocēles un trūces mēdz gadīties jebkurā zēna vecuma posmā. Pusaudzis var iedzīvoties arī varikocēlē – slimībā, kad virs sēklinieka jeb oliņas veidojas tādi kā čemuri, kas ir varikozi vēnu mezgli (angļu medicīniskajā literatūrā to apraksta, ka virs oliņas var sataustīt maisu ar tārpiem). Vīriešiem tā ir diezgan bieža saslimšana, bet arvien biežāk parādās arī agrīnā pusaudža vecumā. Varikocēle bijusi pat astoņus, deviņus gadus veciem zēniem… Tas gan nav normāli, jo šajā vecumā tādai patoloģijai nevajadzētu būt. Šāds vēnu paplašinājums dažreiz ir iemesls vīrieša neauglībai, tomēr lielākoties šī patoloģija nerada funkcionālas sēklinieku problēmas. Bet ar varikocēles radīto nelielo kosmētisko defektu intīmajā zonā var sadzīvot. Uzskatu, ja agrīnā pusaudža vecumā kāds ļoti agresīvi grib mesties virsū ar ķirurga instrumentu, lai to operētu, vecākiem jāpalūdz vēl arī citu ārstu viedoklis. Šīm operācijām ir diezgan augsts komplikāciju risks – līdz pat 50 procentiem, un, ja ļoti nelaimējas, var palikt bez oliņas.

Kā PAREIZI APMAZGĀTIES, lai neiekaistu priekšādiņa?

Krāniņš nav nekāds svešinieks vai marsietis… Tas ir tāda pati ķermeņa daļa kā jebkura cita, un tā pret to arī jāizturas. Priekšādiņa jāuztver līdzīgi jebkurai citai ādas krociņai, kuru mazgājot iztaisno, lai ūdens tiktu klāt. Bet to noteikti nevajag atplēst līdz galam, atkailinot locekļa galviņu. Vienkārši jāiztaisno brīvi, cik tā pati ļaujas, lai ar ūdeni var izmazgāt.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs